DEJAS KANADĀ

88 latviešu tautas dejas un apdares. Red. Arnolds Bāliņš et al. Toronto: Latviešu Dziesmu svētku biedrība Kanadā, 1973. 375 lp. $25.00

Jaunā grāmata no ārpuses izskatās visai krāšņa, taču, ka ar iekšpusi šis tas nav kārtībā, liecina jau virsraksts. Pārlūkojot rūpīgos, sīkos tautas un "tautas" deju aprakstus, skaidrs, ka dejas gandrīz visas "apdarītas", bet cik lielā mērā - tas paliek "apdarītāju" noslēpums, Mūzikas daļā daudz pārrakstījuma kļūdu. Dejas dotas vispirms vienkāršos harmonizējumos, kas kādā tekstā nodēvēti par "oriģināliem" (!?). Tos tad laikam arī turpinās "plēšāt" deju kopu akordeonisti, atstājot vietumis visai augstvērtīgos deju pārkomponējumus mūsu jauno klavieŗnieku solo priekšnesumiem.

88 deju melodijas ļoti atšķiŗas no mūsu tautasdziesmu melodijām. Kur palikusi V.Dārziņa teze, ka piecskaitļu takts esot latviešu tautas mūzikas īpatnība, ja jaunajā krājumā nav nevienas šādi skaitļojamas dejas? Tāpat trūkst deju saliktajos metros, kas arī esot latviskuma pazīme. Krājumā pieminēta Emīļa Melngaiļa grāmata Latviešu dancis, pie kam Latviešu dziesmu svētku biedrība Kanadā sava izdevuma 30. lappusē nogodā šo komponistu par "Latvijas PSR Tautas mākslinieku" Melngaiļa grāmatā atrodamas dejas tiklab piecskaitļu taktī (120., 213. num.) kā arī saliktos metros (348. num, pat ar izpildījuma norādēm). E. melngaiļa publicētos vienreizīgos dūdu dančus(192. num.) - tāpat velti meklēt jaunajā krājumā, (Apaļdancim 199. num. viņš devis izpildījuma aprakstu pat ar kustību zīmējumu).

88 deju 5 redaktori tekstos viscaur uzsveŗ deju latviskās īpatnības, taču šo deju traktējums iznācis visai vienpusīgs. Ne viena vien meldija sakņojas Baltijas muižas ļaužu zaļumballes gaisotnē. Vairums meldiju nav izspēlējamas ar tautas mūzikas instrumentiem, jo apjoms pielāgots importētajām klarinetēm u.tml.

Apšaubāms latviskums arī vairāku izvēlēto deju izpildījumiem. Skaidrs, ka 19. gs. modes danči polka, galops u.c. (vairāk nekā 50 šā krājuma dejās konstatējami polkas soļi) pieškiŗ tādai latviešu dancošanai operetisku efektīvumu. Pietiek vienas rokas pirkstu, lai krājumā saskaitītu dejas, kuŗās dejotāju pāŗiem nav jāskraida vai jālēkā. Kā tas saskan ar apcerīgo rāmumu, kas tik raksturīgs vairumam latviešu tautasdziesmu? Tikpat kā nemaz nav konstatējama dabas poēzija, no kuras izcēlušās daudzas tautasdziesmas.

88 deju pieci redaktori rūpīgi pārspieduši veco deju izdevumu dažādos priekšvārdus, kuriem katram savā īpašajā reizē bez šaubām bija nozīme. Sarindoti bez savstarpēja sakara, tie izplūst un atkārtojas. Kopsakarīgs materiāla izvērtējums bija ļoti nepieciešams, bet tādu dot neviens no redaktoriem nav uzdrošinājies. Viņus laikam vadījis nolūks izvērst dažkārt etniski itin pieticīgās tautas deju koncepcijas plašākās projekcijās, lai tās labi varētu lietot, piemēram, dziesmu svētku lielsarīkojumos. Iznākums daudzkārt sagādā vilšanos. Saglabātās specifiski latviskās deju figūras (piemēram, "Krustdejā`) ne reti aizsegtas ar polkām, galopiem un visādu operetisku drakāšanos. Ko līdz 27. lappusē uzsaukt, ka "tautas dejas jādejo tādas, kādas tās ir" un pamatoti brīdināt no "mākslotības" un "plastikas", ja krājumā tiek uzņemtas dejas ar tik holivudiskiem izpildījuma aprakstiem kā, piemēram, "Vainadziņš". Nopietnā latviešu tautas deju izdevumā nepavisam neiederas tik apšaubāmi nacionāldeju surrogati kā "Saules deja", "Saulīte" u.c. Kādās "kultūras apmaiņās" tie iegūti? Folkloristiski iezīmīgu tautas deju fragmentu publikācijas, kādas, piemēram, ir "Skalu deja", "Dvieļu deja", "Pādītes dīdīšana" u.c., šai izdevumā pelnī visu atzinību.

Longīns Apkalns