SAGRAIZĪTAIS STUČKA

Pēteris Stučka, Nacionālais jautājums un latviešu proletariats. Darbu izlase 1906-1930. Rīgā: Liesma, 1972. 293 lp. Rbl. 1,12.

LKP CK partijas vēstures institūtam pienākas pateicība par šo Stučkas periodikā izkaisīto rakstu sakopošanu vienā sējumā.

Daudzi no šiem rakstiem mums jau bija iepriekš zināmi; par citiem bija tikai dzirdēts, jo tie šajā krastā nebija pieejami. Nedomāju, ka Stučkas rakstu izlase mainīs mūsu domas par Stučkas uzskatiem nacionālajā jautājumā, * bet zināmu precīzitāti un skaidrību daudzos jautājumos tomēr iegūsim. Grāmata katrā ziņā dod liecību par Stučkas teorētiķa spējām, par viņa prāta asumu un gara spožumu, un ne tikai marksisma problēmu risināšanā. Marksisma tā sauktā "pielāgošanās dzīvei" bieži vien kļūst par intellektuālu uzmākšanos, dogmatisku atkārtošanos, pat eņģeļu sēdināšanu uz adatas gala. Par Stučku varam teikt, Stučka savas karjēras beigu posmā, kā liecina pēdējie sējuma raksti, sāka infantiliski ķerties pie Ļeņiņa priekšauta. Bet mūža lielāko dalu pietuvojās marksismam, tā sakot, radoši. Nebūt nedomāju ar to izteikt savu pēdējo spriedumu par Stučkas ētiku. Runā, ka pats Ļeņins mēdzis pasmelties pa kausam no Stučkas dzidrā domu avota.

Daudzi ievietotie raksti īsināti, cik var noprast - ideoloģisku iemeslu dēļ. Agrāk šādus izlaidumus, sagrozījumus vai uzlabojumus vienkārši veica bez jebkādiem paskaidrojumiem. Aplūkojamā krājumā atrodam redaktoru kollēģijas vaļsirdīgu piezīmi: "Ievērojot darba izlases tematisko raksturu daži raksti un vēstules saīsinātas." Zīmīgi, ka daži izcenzēti šā sējuma raksti publicēti visā pilnībā Stučkas rakstu izlasē Cīņā par Oktobri (1957).

Arī ārpus PSRS izlaidumi akadēmiskos izdevumos nav neparasti, bet par cenzūru to parasti nesaucam.

Kaut arī neesmu pārbaudījis visus izlaidumus, pārbaudītie dod skaidru liecību, tie izsvītroti nevis tematisku, bet gan ideoloģisku vai politisku iemeslu dēļ. No raksta "Tautību vai šķiru cīņa" , kas parādījās Atvasēs (Pēterburgā, 1907) izlaista šāda rindkopa:

Kādreiz ir sacīts, ka kultūras tautas pazīšanas zīme esot tā, ka viņai ir savi žīdi. Ja mēs pieliekam šo mēru pie 1897.g. tautas skaitīšanas rezultātiem, tad mēs redzam , ka Kurzemē jau bijuši 110 un Vidzemē 40 latviešu žīdi (pēc valodas "latvieši bet zīdu ticībā", kā to izteic statistikas skaitļi). Tā tad arī to vairs netrūkst! - - -

No raksta "Autonomiju vai federāciju" (Cīņa, 1917) izsvītrotas rindiņas:

Bet, ja centrālā vara iejaucas pārāk sāpīgi vietējās darīšanās, tad vietējā pašvaldība nepadosies un aizstāvēsies, ja vajadzēs, ar atklātu sacelšanos. Tas izklausās briesmīgi, bet ir itin dabiski, ka Īrijā, piem., to piedraudēja un ne vien piedraudēja ulsterieši. Bet demokratiskā iekārtā tāda attiecību paasināšana nav īpaši gaidāma. Un tur jāpieņem princips, ka gala vārdam jāpieder vietējai autonomijai uz viņas pašnolemšanās tiesības (viņai taču tiesības citādi pat atdalīties). Tikai mēs tam pēc Šveices parauga pievienojam referenduma prasību, visas vietējās tautas nobalsošanu. Tā konflikts izšķirams viegli un bez sāpēm.

No raksta "Latvijas autonomijas lietā" (Cīņa, 1917) izlaisti divi zīmīgi paragrafi:

Ja gribat, tas būs Latvijas "kaŗaspēks" jo par latviešu kareivju pārvešanu uz citām nomalēm varēja runāt tikai patvaldības laikmetā. Bet nebūs ne spīdošu knopju, ne spīdoša ārējā stāvokļa.

Lai visur un ikkuŗā vietā varētu sarunāties vai sarakstīties savā valodā, tā ir taisni strādnieku šķiras interese, un tādēļ mēs prasām, lai ierēdņi un tiesneši prot visas vietējās (izplatītās) valodas. Un no šīs prasības mēs nepiekāpsimies, kad arī pārmestu, ka šo rindiņu rakstītājs prasot no latviešu tautības ierēdņiem Rīgā krievu un vācu valodu prašanu. Jā, tāpat kā no krievu vai vācu ierēdņiem - latviešu valodas prašanu, jo demokratija vēlēs ne pēc tautībām, bet pēc pārliecības un, starp citu, uz vārdu prašanas cenza pamatā. Tas kandidatiem par žināšanu.

No sējuma pilnīgi pazudis Cīņas raksts "Vai tikai latviski?" (1917), kuŗā cita starpā lasām:

Es domāju tāpat kā agrāk, ka Krievijas Sociāldemokratiskās strādnieku partijas pēdējā rezolūcija taisnīgāk izšķiŗ valodas jautājumu nekā Latvijas pašvaldības projekts, un proti, "pilnīgu tiesību vienlīdzību visām nācijām un valodām, kur nav obligātas valsts valodas" utt.

Kā zinām, Stučku no latviešu vecajiem boļševikiem godina visvairāk - viņa vārdā nodēveta Latvijas Valsts universitāte: bibliotēka, un nezcik duču ielas, un viņa stāvs iemūžināts simtos granīta tēlos. Bet šī vīra kopoti raksti vēl joprojām nav izdoti. Izcenzētās rindkopas norāda uz iemesliem.

 

Andrievs Ezergailis

* Skat. A. Ezergailis, "The Nationality Question in Bolshevik Ideology," Bulletin of Baltic Studies 5 (1971).