CILVĒKI KĀ CILVĒKI

Andris Jakubāns, Vakariņas ar klaunu. Stāsti, Rīgā: Liesma, 1974. 160 lp, 33 kap.

Kad priekš sešiem gadiem iznāca Andra Jakubāna Stāsti vai noveles Mana baltā ģitāra (1968), bija skaidrs, ka mūsu literātūrā ienācis savam laikam atbilstošs stāstnieks. Kādi īsti, to nezinu, bet tomēr kaut kādi sakari Jakubānam ir ar filmu vai televīziju, un jau "ģitārā" varēja just, ka šī medija prasības Jakubānā atradušas laimīgu parallēli literāri radošo saimē. Jakubāna spēja iereģistrēt detaļas tā, lai tām piešķirtu dziļāk un plašāk tveramu nozīmību, bet nepaceļot "simbolu plāksnē", ir viņa dotumu pats raksturīgākais pavediens, ko viņš tagad turpina otrā īsās prozas krājumā Vakariņas ar klaunu.

Ja noveles vai stāstiņi "ģitārā" bija tiešām kā ielas mūzikanta vai mazliet "popīgas" estrādes dziesmiņas, tad Vakariņās ar klaunu Jakubāns ieguvis kaut kādu nosvērtību, "gruntīgumu", kas liecina, ka skiču laikmets autora izaugsmē pagājis. No otras puses: ne viens vien stāsts jaunajā krājumā rakstīts ar varbūt līdz galam neizdomātu, netīšu noslieci uz t.s. klasiskās noveles pusi. Šī tieksme savu stāstāmo noapaļot, turklāt, maz drusciņ nākusi Jakubānam par ļaunu. Raksturīgs piemērs, manuprāt, ir stāsts (es tomēr to sauktu par noveli) "Evelīna Sofija".

Stāsta sākumā kādam Edmundam piezvana meitene: "Nu redzi... es tev piezvanīju..." Autors liek saprast, ka meitene zvanījusi pavisam citam Edmundam, bet šis nu tēlo īsto, norunā randiņus, bet aiziet satikt Evonu savu jau sen iecerēto. Ar to viņš arī saderinās (spiesta lieta); bet svešā meitene turpina zvanīt, un nu Edmunds atkal pārvēršas citā un stāsta, ka meitenes dzenātais Edmunds ir izlūks, un viņš aizlidojis uz Ameriku, lai "centra uzdevumā" apprecētos ar amerikāņu miljonāra atraitni un turpinātu cīņu ar imperiālistiem... Stāsta izskaņa izrādās, ka svešā Evelīna Sofija ir Edmunda paša Evona, kuŗas abi kristītie vārdi jau bērnībā saplūduši kopā vienā. Tas ir pavisam banāls atrisinājums tik labi iesāktam stāstam!

Labākais sniegums krājumā ir stāsts "Piezvani", ko veido viens vienīgs gaŗš monologs, ko stāsta "es" norunā, stāstīdams kādam, kuŗš visu laiku paliek nezināms. Panākta īpatnēja, telpiska atmosfaira.

Šķērseniski cauri ikdienas cilvēku dažādām perspektīvām Jakubāns iries stāstā ar feļetonisku nokrāsu "Dziesma par veco labo zemi un arī par jūŗu". Valoda šajā stāstā plūst aizgūtnēm, vārds dzen vārdu, raksturojums raksturojumu. Piemēram:

...ja tā mazliet padomā, Ričards Augstgodis bija jocīgi traģisku apstākļu upuris: krastā katru dienu atgriežas pilnas laivas ar zivīm, viss ciems smaržo pēc zvīņām un jūŗas, bet ciemata veikalā ir tikai sažuvušas žāvētas reņģes un milzīgās konservu bundžās Klusā okeana siļķes. Kā lai iztiek bez Spekulanta kunga? Viņš palīdzēja arī pārdot un nopirkt kaķus, suņus un teļus, un, ja tā labi ar viņu aprunājās, portfelī atradās arī importa mantas, kuŗas nevienā veikalā nav redzētas pat zem letes, bet gandrīz vai katram otram ir mugurā. Ar vienu vārdu sakot, Ričards Augstgodis bija īsts Spekulanta kungs, kuŗu pat milicija nez kādēļ lika mierā. Laikam tādēļ, ka viņam bija pavisam riktīga zīme no trako mājas, ka viņš esot mazlietiņ dulns vai pat traks. Un dulniem un trakiem jau neviens nevar neko izdarīt.

Zīmīgi jakubāniski stāsti ir arī "Tbilisi, Tbilisi, Tbilisi" un "Cements".

Bet ko nozīmē - jakubāniski? Salīdzinājumā ar agrāko gadu prozu, ko rakstījuši citi, iezīmīgākais un izturēts Jakubāna prozā ir slieksme vēstīt par cilvēkiem, kas ir un paliek tikai cilvēki. Cilvēki dažādos dzīves momentos, dzēruši un nedzēruši, barā vai pa vienam. Brīžiem ērmīgās situācijās, brīžiem morālisti līdz sirds dziļumiem, bet citu neizprasti. Vai šie cilvēki dzīvo zemē, ko dēvē par padomju zemi, vai citur - galu galā ir vienalga: ārējie atribūti var būt dažādi, bet starp ārējā novilktajām robežām cilvēks tomēr svaidās "pa savam". Ir patīkami ar tādiem satikties prozā, just viņu dzīvās asinis pulsējam, nervus ietrīcamies. Papīra figūriņu priekšsēžu un varoņu vietā cilvēks kā cilvēks. Tas ir daudz.

Gunars Irbe