AIZKŪKOTS, KAS IR AIZKŪKOTS?

Māris Čaklais, Sastrēgumstunda. Dzeja. Rīgā: Liesma, 1974. 160 lp. 45 kap.

Viegli, cik viegli ir dzīvot
ar aizkūkotu mūžu -

pirmo dziesmu svētku atcerei veltītā cikla "Nakts pirms dziesmas" (Karogs, 6:1973) ievadpantā raksta Māris Čaklais. Šī cikla Māŗa Čaklā piektajā dzejoļu krājumā Sastrēgumstunda nav (varēja, vajadzēja būt!), bet ir ap pusotra simta ar citiem dzejoļiem piepildītu lappušu, kuŗas liecina, ka - aizkūkots vai neaizkūkots - Māris Čaklais turpina attālināties no Pirmdienas (tā saucās viņa debijas krājums), bet līdz kaut kādam "sestdienas vakaram" vēl tālu.

Drīzāk - pusdienas laiks. Ne laiskas diendusas, bet spriegumpilnais brīdis starp rīta un pēcpusdienas cēlieniem, kad saule zenītā, un, savā vaļā palaisti, klaiņo mošķi un labie gari, kamēr gaisos dīvains klusums: zeme ar aizturētu elpu klausās:

krustu
nes zirneklis uz savas muguras,
krustnesis gurdais un gudrais -
tas viņa laiks,
kad mušas, skudras
pagurst no vīgriežu smaguma, jūlija bulas
tagadnes smaguma.

"Tādā stundā / jundīgs nelabais parasti parādās," saka Čaklais, un vīgriežu smagumā "pagātne - aizbēgusi jau žiglā, / un nākotne - negaisos, miglā"; tad var nākt - sastrēgumstunda. Tā "kā lūsis ap cilvēkiem luncinās / ievilktiem nagiem...", un ir vajadzīga tāda kā burvja formula: "Tu esi dzimis, lai būtu gatavs, tev dod ēst un dzert, un mīlēt, (..) lai tu būtu gatavs, gatavs, vienmēr gatavs, mūžīgi mūžos gatavs..."

Kam? - varētu vaicāt, atkārtojot izskaņas īso vienrindi no Čaklā dzejoļa citā krājumā. Bet kādēļ jautāt? Dzeja drīkst būt arī kā "neizprotama rinda no tautasdziesmas". Izlauzusies no ikdienas konkrētības, no laikmeta, vietas un telpas sprosta tā kļūst vispārnozīmīga un ar to tuvāka cilvēkiem visos laikos un vietās.

Čaklā dzeja nekad nav tā īsti piederējusi pie "nesarežģīto" klāsta. Tai, ar retiem izņēmumiem, vienmēr līdz nākusi neparasta, varētu teikt "čakliska" dziļumdimensija, un vai vienmēr tā atgādinājusi it kā ūdenszāļu noslēpumaino locīšanos ēnainās dzelmēs. Bet šī dziļumdimensija nozīmējusi arī ceļu raiņup, jo neaizmirsīsim, ka visvisādi un dažādi "iztulkotais" J.Rainis joprojām ir mums līdz galam neuzminēta mīkla savos labākajos, izcilākajos darbos.

Tikai nevajag pārprast! Raiņup neiet - atdarinot, bet atrodot savu "jauno skaņu". Mārim Čaklam visi kauli skan no tās savas skaņas.

Rotaļīgi delverīga ir Imantam Kalniņam veltītā "Dziesma par karuseli":

Ei, jūs pogotie, noslēpjiet dunčus,
kamēr kāds vēl nav palicis stīvs!
Mūsu karogs ir meiteņu brunči,
tas ir karogs, kas mūžīgi plīv!

Un kādēļ gan ne, ja -

viens zirgs vēl ir brīvs,
viena vieta uz brieža vēl brīva.

Uz šī zirga vai brieža Čaklais sēdina savu Donu Kichotu un liek tam iejāt sudraba smagas dzejas novados, kaut arī viņš pats, Dons Kichots, joprojām tikai jātu "taisnā ceļā uz vējdzirnavām" (dzejolis "Apmātība").

Valodas īpatnības Čaklais izmanto ar prieku ("Pēcjāņu rītā"):

Upē samesti
aizslīd vainagi,
vanagi, vanagi -
debesīs.
(..)
Ne tā ir galoda,
ne agra grieze -
zeme griež tālāk
vēl vienus griežus.

Un vēl viena "metode" - vārdu virtenes, vārdiem sekojot vienam aiz otra tā, ka tie cērt un cērt, līdz izcirstas pārdzīvojumu izraisītājas rindas:

kad mēs esam piekusuši, pieklupuši, iekusuši, ieplīsusi
vēl akmeņi domā, vēl smiltis čukst, vēl zāle pasaka skaļi.

Zāles motīvs ieskanas daudzos Sastrēgumstundas dzejoļos, un ar to savukārt biedrojas Čaklā krāsas, tās ir zalgojošas, arī it kā noslēpumainas, gaisma un ēna vienlaicīgi:

...dod man savu sudraba nazi, tepat
ir tas pusnakts koks (ai, zāle,
cik tu esi melnzaļa mēness zenītā!)

Motīvu un tematu krājumā ir daudz, brīžiem pat liekas, ka krājumam būtu noderējusi iejutīgāka motīvu atšķetināšana, motīvu kopu novienkāršošana. Bet kopsaucējs? Krājumam cauri skan kaut kāda būtiskas identitātes meklēšana. Pasaule ir ar visu ko bagāta, bet šī bagātība izšķaida un saskalda. Bet cilvēks grib būt vienā gabalā.

Tā nav nekāda dzeguzes aizkūkota dzeja, ar kuŗu Māris Čaklais atkal reizi nāk pie lasītājiem. Dzeguze pirmo dziesmu svētku rītā pirms simt un viena gada aizkūkoja pavisam ko citu, bet tam, kuŗa turpinājums ir Māŗa Čaklā dzeja, šis kūkojiens bija modinātājs zvans. Vai kā cikla beidzamajā dzejolī:

Dziedoša zeme,
dziedoša zemzeme -
mēs tevi, dzeguze,
pārdziedāsim!

 

Gunars Irbe