SILA DIŽENIBA

Astrīde Ivaska, Solis silos. Dzejoļi 1968. - 1971. Stokholmā: Daugava, 1973. 136 lp, $6.50

Solis silos ir dzejnieces trešais dzejoļu krājums. Jau pirmais krājums Ezera kristības rādīja, ka viņas dzīves izpratne ir īpatna un atšķiŗas no modernās dzejas civīlizātoriskā robotisma. Ziemas tiesa rāda it kā šaubas par to, vai pasāktais celš būtu tālāk ejams. Ar Soli silos rakstniece it kā būtu atzinusi, ka pasāktais ceļš jāturpina, to jo plašāk izveidojot un padziļinot.

Krājumu ievada cikls, kur autore pakļāvusies ziemelu sila īpatnējai diženībai, kas Somijas Tapio silā ir tāda pati kā mūsu Dundagas vai Taurkalnes silos. Viņai liekas, ka sila varenība atgādina Kalevalas Vainemeinenu, kas klusēdams ietvēries zemē, kokos, ūdeņos un augos no slaidās priedes līdz robotainākajam sērmūkslim, līdz sūnai vai zemenei. Dzejniece jūt šo spēku, un tas viņai šķiet labvēlīgs un tuvs,

Ta pio, dvēseļu raudzītāj,
balto bērzu audzētāj,
no rīta līdz vakaram
tu sver mani vasaras svaros,
līdz līgojos viegla kā tāss.

Viņai šķiet, ka silā jāmācās staigāt bez vainas, negrēkojot pret tā būtību, jo tikai tad tas atvērsies pretim viņas dvēselei kā kāda mūžīga patiesība.

Sila varenībai blakām ir jūŗa. Jūŗa tuvina cilvēkus. Dzejniece saķa:

Jūŗai jābūt starp tiem,
kas grib būt pavisam tuvi viens otram.

Tad jūŗa veido cilvēku, jo

Pat sultāna pirmai sievai
nav tādu acu kā tev, jūŗa.

Bez sila un jūŗas ap dzejnieci ir daudzas sīkas lietas - sērmūkšļi, avenes, sūna, bērzi. Šīs radības mīt sila ēnā un rāmām leišmales acīm raugās cilvēkā un piešalc to ar zilo debesu brīnumu. Par to visu dzejniecei gribas runāt, jo šīs radības viņa jūt kā daļu no sevis:

Tas, kas palicis nepateikts,
šai saulē nepateikts,
viņā saulē raudās.

Bet - "ledū sasalst lācenes". Kas būtu varējis būt, bet nebija.

Sniegā atpūšas zemenu dobes,
stīvs ir putnu biedēklim pakārtais
vanags.

Sala stieg sniegos,mijkrēslis laižas, un dzīvība aizlaižas vaska spārniem,

...Dzīvība aizlaidās vaska spārniem
Un Baltais brunurupucis nekad neieradīsies.

Varbūt ne katrs lasītājs kļūs. tūliņ Astrīdes Ivaskas sapratējs, jo viņam būs sveša dzejnieces godbijība pret Balto bruņurupuci, - senču varonīgo dvēseli, kuŗu viņa jūt zemē, jūŗā un visās tur mītošās radībās. Viņa kalpo šai dvēselei kā augstākai īstenībai.

Ivaskas dzeja ir jālasa un jālasa, līdz viņas vienkāršā, labā un skaidrā latviešu valoda atklāj mums to, ko jūt un domā dzejniece.

 

Jānis Sarma