PADZIĻINĀTA VIENA BALTISTIKAS NOZARE

Miķelis Bukšs un Juris Placinskis, Latgaļu gramatika un pareizraksteibas vōrdneica. Minchenē: Latgaļu izdevnīceiba, 1973. 420 lp. $8.00.

 

Plašajā ievada nodaļā ir aprakstīta tautas izplatība senatnē, valodas pētniecības metodes, kā arī dotas galvenās parādības no valodas vēstures līdz ar bibliografiju par izlokšņu aprakstiem un līdzšinējām latgaļu gramatikām. Pēc autora ieskatiem jau baltu pirmvalodas laikā ir notikusi sadalīšanās pa dialektiem, pie kam šinī dalīšanās procesā kuršu-zemgaļu dialekts ir paturējis nepārveidotu indoeiropiešu gaŗo ā, kamēr leišu dialekti un latgaļu sēļu grupa šo gaŗo ā ir nomainījuši uz gaŗo ō. Šī ā nomainīšana pret ō ir ienesusi lielas fonētiskās pārmaiņas kā vārdu saknēs, tā arī piedēkļos un galotnēs un vedusi uz daudzu patstāvīgu formu attīstību.

Cita svarīga parādība ir tā, ka ne kuršu-zemgaļu, ne leišu valodā nav īsā o. Pamatojoties uz šo faktu, latviešu gramatikas māca, ka latviešu valodā īsā o nemaz neesot. Attieksmē pret rietumu latviešiem tas ir pareizi, bet ne latgaļiem. Latgaļiem īsais o ir jau no aizvēstures. Kad un kā tas ir radies? Arī uz to gramatika dod atbildi nodalījumā par skaņām.

Latgaļu īsais o nav radies kā kāda izolēta atsevišķa parādība. Tas ir radies veselā pārskaņu komplektā, kam ir dots kopējais nosaukums metafonija. Metafonijas būtība ir tā, ka sekojošās zilbes patskanis vai divskanis ietekmē iepriekšējā balsienā esošā patskaņa kvalitāti. Palātālie patskaņi prasa iepriekšējās zilbes patskaņu sašaurināšanu, bet velārie - paplašināšanu. Šauros apmēros šī parādība var būt pazīstama arī pie citām valodām, bet tik plašos apmēros kā pie latgaļiem, tā nav sastopama nekur. Latgaļu patskaņi ar to ir padarīti mainīgi un kustīgi, bet tikai noteiktu likumu robežās! Šo mainīgumu visspilgtāk var redzēt darbības vārdos, piem., likt-līku, lyku, lykdams, likšu, nūlicis, nūlykts; vai atkal: ceļt-ceļu, cēlu, caldams, ceļšu, cēlis, calts; saceit- soku, saceidams, saceišu, pasaceits. Metafonija darbības vārdos rāda (un protams tāpat tas ir arī nomenos), ka tā ir iestājusies kaut kad senatnē, kad darbības vārdiem un lietvārdiem vēl bija daudz kuplākas un "pilnīgākas" galotnes nekā tagad. To rāda tādas verbu formas kā es nasu, tu nes, jys nas. Otras personas galotne senatnē te ir bijusi palātāla, tāpēc saknē ir e, bet trešās - velāra, tāpēc saknē ir a. (Pirmajai personai galotne ir velāra arī tagad). Latgaļu metafonija ar savu lielo vispusību un stabilajiem darbošanās likumiem dod dažu labu lielisku atbalsta punktu atsevišķu parādību skaidrošanai visā baltoloģijā. Metafonija ir tikai viena seno latgaļu valodas parādība.

Interesantas parādības saistās arī ap latgaļu intonācijām. Intonācijas ir ļoti interesanta lieta un līdz šim vēl arī par maz izpētītas. Jau prof. J. Plāķis bija novērojis, ka kuršu-zemgaļu grupā tās savā attīstībā ir devušas viena veida rezultātus, bet sēļu-latgaļu atkal citādus. Kamēr tautosillabiskos savienojumos ar (r) un te minēsim tikai savienojumus ir un ur pie kuršiem-zemgaļiem intonācijas ir devušas pa vienam savienojumam resp. vienai versijai, pie latgaļiem tās ir devušas veselas piecas versijas. Piemēram, kuršu-zemgaļu grupai: sirds, pirmais, pirts, gurns, purns. Tie paši vārdi latgaļu grupā - sirds, pyrmais, pērts, gūrns, purns. Pie lauztās intonācijas latgaļu savienojumi ir īsi, bet pie stieptās - gaŗi. Šis pēdējais likums ir devis daudz "raibumu" latgaļu darbības vārdos, kur patskaņa gaŗums atkarīgs no intonācijas, bet intonācija atkarīga no patskaņa pozīcijas, piem., kūrt guni - es kuru, kyuru, kūrdams, kūršu, īkūrts, kyuris. Saknes (u) te ir gan gaŗš, gan īss atkarībā no tā, vai tas veido tautosillabisko savienojumu vai neveido.

Gramatikas autors nāk no Ziemeļlatgales, kā viņš pats saka - no senās Tolovas ar Pītolovu - un tur kādreiz ir bijusi robeža starp somiem un senajiem latgaļiem. Valodniecība māca, ka pierobežu apgabalos mēdzot saglabāties daudz senatnīgu parādību. Un tas būs arī taisnība, jo triju veidu Intonācijas ir atrodamas taisni tikai Ziemeļlatgalē un Ziemeļvidzemē, kur starp citu ir saglabājusies arī intonāciju atšķirība starp akuzātīvu un instrumentāli vienskaitlī un datīvu un instrumentāli daudzskaitlī. Protams, tas ir redzams tikai gaŗajās galotnēs, kur akuzātīvā un datīvā intonācija ir stiepta, bet instrumentālī - lauzta. Tas dod iespēju korriģēt satiksmes vārdu iedalīšanu pa attiecīgiem locījumiem, kā arī pašu mācību par locījumiem. Ņemot vērā tagad tik bagātīgi noskaidroto intonāciju atšķirību ar pilnu drošību var noteikt, kādi satiksmes vārdi prasa akuzātīvu un kādi instrumentāli. Izrādās, ka "iecelt ko par ko" vai "saukt ko par ko" nav vis divkāršais akuzātīvs, bet gan akuzātīvs ar instrumentāli. To taču skaidri rāda intonāciju atšķirība, kas pirmā gadījumā ir stiepta, otrā lauzta. To Bukšs ir propagandējis jau gadiem ilgi, un tas ir labi parādīts arī viņa gramatikā.

Bukša gramatikā primārie verbi ir iedalīti pēc palātālizāciju pazīmēm. Tas savukārt dod pavisam citādu grupējumu, kā tas ir tradicionālajās latviešu gramatikās. Izcelti ir arī darbības vārdu gaŗie o-celmi, ē-celmi un ī-celmi (tie, protams, ir arī pie lietvārdiem). Izceļot celmu pazīmes pie verbiem, autors ir atklājis, cik brīnišķīgi vienkārši un reizē arī konsekventi likumi valda valodās.

Gramatikā ir bagātīgi izmantota jaunāko laiku baltu valodu pētniecība, bet visumā tā ir veidota pēc pilnīgi patstāvīgiem ieskatiem. Tanī nav tradicionālā iedalījuma par formu mācību un sintaksi. Valoda ir vienība, kuŗas apskats sākams ar skaņām, to maiņām un likumībām, nomenu locīšanām, verbu konjugācijām un turpināms ar pārskatu par nelokāmām vārdu šķirām un to lietošanu, vārdu atvasināšanām, lokāmo vārdu šķiru lietošanu, locījumu lietošanu un beidzot teikuma sastāvdaļām. Tādu ceļu ir gājis autors. Ar to tiek izcelts priekšstats, ka skanas neeksistē bez vārdiem un vārdi bez runas. Visi gramatikas likumi saistās ap vienu sakni - dzīvo runu.

Gramatikai ir pievienota neliela pareizrakstības vārdnīca, ko sastādījis nelaiķis Juris Placinskis. Viņš ir bijis liels valodas mīļotājs, likumu pētnieks un to sargātājs. Viņa darbs ir gan palicis nepabeigts, bet tā, ka tanī viss gramatikai raksturīgākais ir bijis jau ietverts, tad Latgaļu pētniecības institūts ir atzinis par vēlamu šo tīri praktisko vārdnīciņu pievienot gramatikai.

Gramatika ir rakstīta tā, lai tā būtu noderīga kā zinātniekiem, tā arī kuŗam katram izglītotam lasītājam. Kamēr līdzšinējās latgaļu gramatikas ir bijušas mazas un domātas izglītības iesācējiem, šī - tā varētu sacīt - ir dota tiem, kas izglītībā papildinās, un nobeidzējiem.

Kā gramatika, tā vārdnīca balstās uz 1929. g. latgaļu ortografijas noteikumiem, ko savā laikā bija apstiprinājusi Latvijas izglītības ministrija. Tagad šie noteikumi ir izmantoti un skaidroti, izejot no tagadējā valodu zinātnes līmeņa.

 

Alberts Spoģis