ATPAKAĻ PIE EIROPAS UN IDEOLOĢIJĀM
ELJA-s Informācija (EI). Eiropas Latviešu Jaunatnes Apvienības izdevums. Redaktori: Atis Lejiņš, Juris Kronbergs un Niklāvs Lapūkins.
Līdz ar šī izdevuma uzplaukšanu trimdas sabiedrībā notiek tāda kā paaudžu maiņa uzskatos. Uzskati vispār mainās ātrāk nekā pašas paaudzes, kuŗu laiks pēc kalendāra aprit divdesmit un vairāk gados. Tas bija jau diezgan senas laikos, tomēr ne vairāk kā pirms 16 vai 17 gadiem, kad parādījās pirmā trimdas paaudze. Tas bija Ziemeļamerikā piecdesmito gadu beigās. Šīs paaudzes aicinājums bija "pārvērtēt vērtības", atmetot 15. maija ideoloģiju un ceļot godā individu.
Reizē tā bija novēršanās no ideoloģijām vispār, pēckaŗa paaudzes novēršanās no kādas senākas, ideoloģizētas un nejauki polītizētas pagātnes. Varētu sagaidīt, ka kaut kas līdzīgs būtu noticis jau Vācijā un nometnēs, bet tā vis nebija. Tas notika tikai aizjūŗā un ar novēlošanos. Vācijā vēl nākamais jaunā laika saucējs bija disciplinēts skauts vai varbūt virskopnieks, kas ticēja autoritātēm. Viņš mainījās un kļuva kaŗa invalids tikai tad, kad bija sācis staigāt pa universitāšu gaiteņiem. Uz pagājušo laiku fona tagad asāk izdalās viņa profils: Ne tik vecs, lai būtu bijis leģionā, ne tik jauns, lai būtu audzis ārzemēs un demokratijās, bet cilvēks, kas pēkšņi un ar sašutumu sajuta, ka vecās autoritātes ir viltus pravieši. "Ideoloģijas" vispār nedrīkstēja būt, tikai atsevišķas idejas, kas savā starpā intellektuāli sacentās. Tā bija teicis profesors Šlesingers, amerikāņu domātājs ar augstu pieri un tauriņu, kuŗa grāmata The Vital Center toreiz bija populāra universitātēs. No Eiropas un diktātūrām nākdams, toreizējais students viņu apķēra kā glābiņu.
Izņemot mēģinājumus pārveidot latviešu sabiedrības domāšanu, šis students ar polītiku nenodarbojās. Nodarboties ar polītiku likās individam nepiedienīgi, tas bija apmēram tāpat, kā sākt publiski ālēties. Šur tur gan runāja par polītiku ar lielo burtu un polītiku ar mazo burtu, bet tas izklausījās pēc ābeces. (Polītiku un cīņu sludināja vienīgi Brīvības Talcinieka zilās burtnīcas, bet tām nebija sekotāju). Toreizējais students bija stipri akadēmisks; viņa cīņa bija cīņa ar sabiedrisko lietu ministriju 15. maija Latvijā, kas jau toreiz bija diezgan tālā pagātnē, bet joprojām dzina asnus.
Bet viņi ir citādi. EI polītredaktors savu sabiedrisko darbību uzsāka kā maģistrands, sturmējot un iegāžot angļu konsulāta durvis (sakarā ar Latvijas zelta lietu). EI raksta ļaudis, kuŗu starpā ir tādi, kas izgājuši uz ielām un prot runāt mītiņos, viens otrs pat ļoti labi prot. EI pašlaik ir pats spraigākais trimdas izdevums, lielisks nomads, prievīti gar bikšu staru un spalvu pie cepures. Šo izdevumu pieraksta paaudze, kas vairs nav pēckaŗa paaudze un kuŗā būtībā arī vairs nav pēckaŗa jutoņu. Tā ir izzūdoša parādība. Pie demokratijas formām un normām viņi augot ir tā pieraduši, ka tās liekas pašas par sevi saprotamas lietas. Viņiem vispār neinteresē formas, bet sociālais saturs, ko šajās formās ielej.
Lielā spēle ELJĀ un EI ir polītika; polītika būtībā ir vienīgā spēle, citas ir brīvā laika nodarbības. Viņiem interesē polītisku uzskatu sistēmas (ideoloģijas, nevis idejas) un šo sistēmu pielāgošana Padomju Savienībā un Latvijā pastāvošās iekārtas grozīšanai.
Kāda ir sociālistiskā alternātīva? Kas notiek ar opozīciju PSRS, kas notiek Latvijā? Par to EI bijusi uzskatu mobilizācija, raksti un polemikas. Raksta tur pārsvarā sociāldemokrati un daži jaunie kreisie, bet tikai rets liberālis vai labējais. EI nav savas organizācijas caurmēra biedru domu atspoguļojums, tas ir polītiskā aktīva spogulis. No vecās paaudzes neraksta gandrīz neviens. Izņēmums ir Dr. Bruno Kalniņš, kura speciālitāte ir "apēst" jaunos kreisos dzīvus un bez sāls, ko viņš izdara bez redzamām grūtībām, bet par iztrūcināšanos pakaļpalicējiem. No kreiso rakstiem redzams, ka viņi šo to zina par Marksu un Luksemburgas Roziņu, bet raksta smagnēji pedantiskā, "advokātiskā" veidā. Neviens no viņiem nav un laikam arī nebūs trimdas Jansons-Brauns. Bet ticība ir liela. (Kreiso seniors Āboliņš mēdz tērpties baltās drēbēs, it kā simboliski un līdzīgi Latvijas laika baptistiem gaidīdams, ka krustceļos viņu un ticīgos paraus gaisā).
Polītiski EI izskatās vairāk pēc sociālistes (pēdējā laikā - sociāldemokrates), kas elpojusi Eiropas universitāšu gaisu. Tā tomēr ir ģērbusies ļoti nacionālos bruncīšos. Šinī izdevumā raksta latvieši un eiropieši, vai nu viņi dzīvo Eiropā vai ārpus tās. EI varbūt ir kāds "iekšējais emigrants", bet emigrantu tur nav. Viņi ir antiemigranti, kas nevar ciest amerikānisku asimilāciju aizjūŗā. Arī šeit ir atšķirība. Pirmā jaunā paaudze parādījās Ziemeļamerikā, un tās rakstos nekur nebija tas refrēns, kas starp rindām atkārtojas EI: "Latvija ir Eiropā, latvietis ir eiropietis."
Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc EI aprindām maz interesē viss tas, kas notiek viņā pusē lielajam ūdenim. "Man ir republikas pase!" Londonas kongresā pa visu zāli sauca kāds kreisi noskaņotais. Viņš domāja Latvijas neatkarīgās valsts pasi, "buržuāziskās" republikas, ko pats apkaŗoja. Kā pretstatu Amerikas pasei... Ir jau lietas aizjūŗā, kas EI ir pieņemamas, bet tādu nav daudz.
Kultūras un literātūras daļa žurnālītī it kā paliek pavēnī. Taču arī šeit ELJA s brašajiem bārdaiņiem un viņu meitenēm ir ko teikt. Dažs labs autors tur vēl ir skolniecisks iesācējs, bet citu vārdi jau pazīstami. Jāsaka, ir arī pats pēdējais laiks, lai trimdā tādi parādītos. EI viscaur atstāj spontānu, novātorisku iespaidu, bet daļēji arī tāpēc, ka žurnālīti izdod no reizes uz reizi, kaujoties ar naudas trūkumu . Kultūras elļotājs ir starp Stokholmu un Minsteri , klejojošs čigāns, kas pulcējas savos sabraukumos kā nometnes, bet viņa izdevumā jau tagad redzams, ka trimdai rakstos vēl ir nākotne.
Andris Trapāns