KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS
MARGINĀLIJAS
0.
Neviens laikam nevar iedomāties, cik briesmīgi grūts darbs ir rediģēt JG atbalsu nodaļas margināliju nodaļu. Un darbs kļuvis pulka grūtāks, jo JG vispār „sanodaļojusies” , īpaši ja to sāk šķirstīt no pakaļpuses. No pašnoteikšanās prasību viedokļa raugoties, margināliju redakcijai sen jau pienākas pašai sava nodaļa JG, nevis tikai tāds atbalšu protektorātiņš. Bet redakcija no revolucionārajām prasībām atturas. Nav jau nekāda lieluma ābolā kodēja.
1.
Ļoti nopietnas bažas par trimdas, vai vismaz trimdas nacionālās preses turpmāko ozolmuguras nelokāmību (iepretim faktam, ka Latvijā Molotova un Rībentropa 1939. gada slepenais nolīgums joprojām spēkā), marg. red. sagādā neapgāžamais konstatējums, ka Latvija Amerikā Publishing Ltd laikrakstā Latvija Amerikā tiek atklāti paustas nevis lētticīgi sīkpilsoniski liberālās koeksistences idejiņas, bet gan uzaicinājums uz sadarbošanos ar Molotova un Rībentropa 1939. gada slepenā nolīguma režīmu. Vai, vārds pa vārdam:
„...mums būtu bijis labāk, ja mēs pirms gadiem būtu pasludinājuši, ka Latvija jau brīva, un rīkojušies saskaņā ar to.” (Vitauts Kalve, LA 9.8,75.). Te neko nelīdzēs aizrādīt, ka ar autora vārdu parakstītie raksti „ne katrā gadījumā atbilst red. viedoklim”. To pašu taisnošanos var lasīt arī JG „pasītē”, bet redaktoram uz izskaidrošanos publikas priekšā bija jāiet. Tagad kārta red. Krišam Sidaram. Ne vairāk, ne mazāk!
2.
„Kultūras slāpes laikam eksistē tikai mūsu saukļos un laikrakstu ievadrakstos,” raksta Valija Ruņģe reportāžā no Latviešu rakstnieku apvienības (LaRA) Gaŗezerā sasauktās rakstnieku nedēļas š.g. jūnijā. Ruņģes secinājuma pamatā ir novērojums, ka „abās nedēļu nogalēs bija pilni visi Gaŗezerā krūmi un pludmale, (bet) pie rakstniekiem viņu sarīkojumos tomēr iegriezās retais.” (Latvija Amerikā, 19.7.75.). Ja nu ne tieši ievadrakstos, tad rakstos tomēr mūsu „vadošie laikraksti” ir, diemžēl, arī centušies krūminiekus atbaidīt no rakstniekiem, pukojoties par to bezkaunīgajām mutēm un locīšanos te uz vienu, te otru pusi − bez atļaušanas. Būt krūmos ir viena lieta, par to, kas tur notiek, rakstīt − pavisam cita. Bet viss jau var būt, ka tajās nedēļas nogalēs bija ļoti karsts.
3.
No Zviedrijas atsūtītā laikraksta Dagens Nyheter (14.8.75.) izgriezumā lasām, ka Dienvidzviedrijas pilsētiņā Mellē (Mölle) notikušā rakstnieku salidojumā rietumvācu rakstnieku biedrība Kreis der Freunde paziņojusi, ka biedrības nule nodibinātā balva piešķirta Zentai Mauriņai un turpmāk sauksies Zentas Mauriņas balva. Marg. red. ar šo pagodinās apsveikt balvas ieguvēju. Par Mauriņu DN noticē pastāstīts, ka viņa dzimusi Latvijā, ir Zviedrijas pilsone, bet tagad dzīvo Rietumvācijā, „Viņa rakstīja vāciski arī dzīvodama Zviedrijā kur viņa kaŗa laikā ieradās kā bēgle.”
4.
Melles salidojumā piedalījušies rakstnieki no vienpadsmit valstīm, arī no Austrumvācijas, un diskutējuši par to pašu, ko latvieši Gaŗezerā − rakstnieks un sabiedrība. Mums visiem vienas sāpes... Un vienas cerības arī.
5.
Rīgā Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas vēstures institūta zinātniskā līdzstrādniece biedrene Brigita Pudele dzīvo vienās raizēs par to, ka varētu vienā murskulī sajukt pilsoniski buržuāziskie un zinātniski sociālistiskie nacionālisma jēdzieni. Par to gaŗš viņas raksts bija lasāms žurnāla Padomju Latvijas Komūnists 1974. g. 5. n-rā. Pilsoniskais nacionālisms balstoties uz ideālistiskiem priekšstatiem par nācijas pazīmēm, kamēr zinātniski sociālistiskais − uz ekonomiskām un polītiskām „pamatinteresēm”, kas izpaužoties šķiras interesēs. Pilsoniski domājot, latvietis varētu būt un palikt latvietis arī ārpus Latvijas, bet zinātniski sociālistiski domājot − ne. Gada laikā, acīmredzot, nekas nav grozījies, „ideālistiskie priekšstati” joprojām ir spēcīgi, un b. B. Pudele atgriezusies pie iepriekšējā temata „Latvijas radio programmas Dzintarkrasts” raidījumā 24.8.75. B. B. Pudele ir joprojām aizrautīgi pārliecināta, ka jāturas pie zinātniski sociālistiskā jēdziena nacionālisma jautājumos, kaut arī fakti norāda uz pretējo un īstenība krietni sarežģītāka. „Nedzersim no pudelēm!” skan sērīgi jauka, sentimentāla dziesmiņa latviešu valodā.
GIR-
 |
 |
Aizvadītajā gadā lielākie jaunatnes sarīkojumi ārpus Latvijas bija jaunatnes dziesmu svētki Montrealā ar Aleksandra Čaka vārdiem − „Svied savu dziesmu tālē, svied!’’ uz svētku vadoņa vāka, 3. vispasaules latviešu jaunatnes kongress Florefā ar sarkanbaltsarkanu karogu pie viduslaiku klosteŗa un kongresam sekojošais Latvijas PSR kultūras seminārs bez PSR karogā. Visiem trim sarīkojumiem kopīga bija dziesma „Pūt, vējiņi!”.
Uz Mārtiņa Štauvera, pirmā jaunatnes apgāda „Ceļinieks” priekšsēža pleciem gulēja Montrealas svētku smagumpunkts, kamēr 2 bijušie MLĢ audzēkni Mārtiņš Rumānis un Ojārs Rozītis kongresa izvērtējuma sēdē saņēma vienprātīgu atzinību par ieguldīto darbu 3. vispasaules jaunatnes kongresa noorganizēšanā.
1976. gadā latviešu dziesma atkal tiks sviesta tālēs gan Latvijā, gan svešumā. Sporta cienītāji savukārt satiksies 1976. g. olimpisko spēļu pilsētās. Uzņēmumā: Latvijas sporta meistare volejbolā Ilona Strazda. Viņas sapnis − olimpiada. Uz redzēšanos Montrealā!
Kas organizēja Florefas kongresu?
Savā pēdējā vēstulē literātūrkritiķis un skolotājs Jānis Rudzītis pieminēja divus MLĢ audzēkņus, žurnāla Snīpis vadītājus. Un viņš toreiz nebija vienīgais. Viens no „lietas kokiem” − Ojārs Rozītis, piemēram, savā absolventu vārdā teiktajā runā MLĢ 1970. gadā izpelnījās spontānus aplausus, sakot: „Būsim atklāti, noskaidrosim, vai gribam gaidīt brīnumus, vai tos radīt.” (Latvija, 8.8.1970)
1974. gadā abi Jāņa Rudzīša teicamnieki kritiskos rakstos un atbildēs JG 100. numurā sabangoja trimdas latviešu sabiedrību, it sevišķi Mārtiņš Būmanis. Rezultātā cieta JG saimniecība. Toronto notika pat publiskas debates par „JG virzienu” un tikai pateicoties LPB Kanadas kopas valdes priekšsēdim O. Liepam sarīkojums neizvērtās par JG tiesāšanu. Abi minētie autori turpretim izgāja cauri sveikā, un latviešu jaunatnes organizācijas, Rietumu tradīcijās sakņotas, atļāva abiem turpināt organizēšanas darbus 3. vispasaules jaunatnes kongresam.
Tāda ir priekšvēsture 3. Kongresam, kuŗa veidojuma pamatā bija Etlingenas deklarācijas 3. punkts − „Visiem polītiskiem virzieniem ir tiesības iziet vēlēšanās ar savu sarakstu.”
Kongress notika Florefā un Namurā, Beļģijā, no 1975. g. 15.-23. aug. Bez 300 jauniešiem piedalījās arī apm. 100 vidējās un vecākās paaudzes pārstāvji. Kongresam sekojošā Latvijas PSR kultūras seminārā referēja dzejnieki J. Peters un P. Zirnītis, žurnālists L. Zakss un kino operators I. Seleckis.
Ko par Florefu rakstīja prese?
„Florefā bija pulcējusies ne sarkanu, bet polītiski inertu jauniešu masa, kā visos mūsu kongresos tas palaikam mēdz būt.” (A. Strautmanis, Laiks, 13.9.75)
„Nebija pat aizmirsts sagādāt rozes, ko pasniegt tagadējo Rīgas kungu sūtītiem četriem referentiem, kas bija uzskatāmi par Latvijas okupācijas varas pārstāvjiem.”
(be-, Latvija Amerikā, 20.9.75)
„Tā nu kongress, kas bija iesācies lēnām un mierīgi, nobeidzās ar kulminācijas punktu − Latvijas kultūras semināru.”
(ALJA-s valdes locekle Nora Zālīte, Londonas Avīze, 17.9.75)
„Aplausus vienmēr dabūja divas domas: mums jāprasa savas tautas tiesības un mums jābūt tuvākos sakaros ar Latviju.” (Avargu, Laiks, 27.8.75)
„Semināra ievadvārdus teica Mārburgas (VFR) universitātes students Mārtiņš Būmanis, uzsvērdams, ka tikai ciešā kontaktā ar savu tēvzemi svešumā izaugušie jaunieši var pasargāt sevi no asimilācijas procesa.”
(Jānis Peters, Literātūra un Māksla, 6.9.75)
„Līdz šim visa mūsu darba slodze galvenokārt izpaudusies diedelējot pie simpātiskiem partiju balsu zvejotājiem... Jauniešu programma ir pirmā, kas vismaz deklarē noteiktas vēlmes un ieceres. Ja tās izdebatēsim savos trimdas pagastu saietos, tas iedzīvinās mūsu nacionālpolītisko nākotnes uzdevumu izprašanu.”
(Vanagu Kārlis, Laiks, 17.9.75)
„Bija interesanti dzirdēt, ka BPLA priekšsēdim Uldim Gravam ir tā pati šodienas apstākļos nereālā prasība − brīva un neatkarīga Latvija. Un tā ir bijusi visa polītiskās darbības programma visos trimdas gados. Jājautā, kāpēc tad Vietnamas nacionālās atbrīvošanas frontei vajadzēja desmit punktu polītisku darbības programmu, kāpēc katrai polītiskai partijai ir sava programma?”
(Viens vecais pulveris, Pēdējā Nagla, 3. VLJK izdevums, 2/75)
„Galveno referentu sastāvs pēc savas polītiskās pārliecības nekādā ziņā neatbilda jaunatnes noskaņojumam, ne arī struktūrai, kādu mēs to redzam. Tā deviņiem neitrāliem, nekomūnistiskiem vai nacionāli runātājiem stāvēja pretim veseli pieci marksisti-ļeņinisti (Gundaris Pone, Andris Urdze, Valdis Āboliņš un, protams, paši organizatori − Būmanis un Rozītis.”
(V.Sk. Laiks, 17.9.75)
„Visos trimdas 30 gados nebija gadījies pavadīt veselu nedēļu tik spraigā latviska intellekta gaisotnē, un var tikai pievienoties vidējās paaudzes dzejnieka vēlmei, ka vienmēr gribētos būt tādā Florefā.”
(Dz. Purmale, Londonas Avīze, 12.9.75)
Ko mums deva Florefa?
Būs interesanti dzirdēt pašu jauniešu vērtējumus ELJA-s Informācijā, ALJA-s un LNJAK biļetenos u.c. Modŗa Zandberga dalībnieku aptaujā „Kas patika un nepatika kongresā?” vislabākās atsauksmes ir par mičotāju uzvedumu; vissliktākās par M. Būmaņa kommentāriem sakarā ar deportācijām 1941. gadā. Izlasot desmitiem pretrunīgas atsauksmes, izjautājot Florefas dalībniekus un noklausoties visus Florefas koncertus, referātus un debates skaņu ierakstos, rodas šādi secinājumi:
1. 3. VLJ kongress un kultūras seminārs bija vispusīgi un labi izplānoti, bet ne sevišķi labi novadīti.
2. Salīdzinot ar ALJA-s un LNJAK kongresiem, klāt nācis vēsturiskā skatījuma padziļinājums un labāka šāsdienas īstenības izpratne, prasme dziļāk ielūkoties pasaulē.
3. Skaņu ieraksti apliecina, ka Florefā runāja, klausījās un debatēja ne inerta masa, bet visu polītisko uzskatu pārstāvji − no nacionālkomūnista līdz fašistam − varbūt pirmo reizi Latvijas vēsturē.
4. Jaunā un vidēji jaunā paaudze ļoti interesējās par kultūras attīstību Latvijā.
5. Jaunie noraida kā nacionālpolītisku frāžu atkārtotājus, kas nav kontaktā ar reālo dzīvi, tā netaktisku un nepatiesu vispārinājumu izteicējus (piemēram, V. Āboliņa domas, ka visi, kas Latvijas territoriju atstāja 1944./45. g., bija kollaboranti un vācu okupācijas kalpi).
6. Florefā tika beidzot lauzts ledus: izpildīti ilggadējie jaunatnes apvienību lēmumi − aicināt un uzņemt dalībniekus no Latvijas.
Florefas skaņu ierakstus otru reizi klausoties, atmiņā nāca kāda lasīta Kārļa Ulmaņa runa par to, ka savā laikā liels sekotāju pulks bijis kā reakcionāram Andrievam Niedram, tā komūnistam Pēterim Stučkām, taču Rietumu sabiedrotie gribējuši atbalstīt tikai tādu latviešu valdību, kam plašāka polītiska baze...
Vēsture palaikam atkārtojoties. Un tādēļ man Florefas vīzija 1975. g. oktobrī, „indiāņu vasarā” Kanadā, izskatās šāda: pie 12. gadsimta klosteŗa mūŗiem un viens pie otra diezgan draudzīgi atspiedušies debatē Andrievs un Pēteris, turpat arī stāv Pauls un Kārlis un Oskars ar Jukumu, un Dora runā ar Annu. Un kāda jauna meitene, kuŗu šodien neviens vēl nepazīst, raksta ziņojumu Londonas Avīzei: „Latviešiem beidzot atnākuši tie laiki... Neaizmirstami bija brīži, kad izdevās pavērot, kā polītisko uzskatu pretinieki, turpinot diskutēt, draudzīgi dalīja zupu no vienas bļodas.”
Laimonis Zandbergs
