Laine Alksne

TILTA CELŠANA

 

Visu rītu divi vīri strādāja gar jauno tiltu. Te upei bija pati šaurākā gultne un tāpēc vieta tiltam, bet vissvarīgāk bija labi aplēst, cik augstu plūdi var celties pavasaros. Un tā viņi ar gudru ziņu strādāja.

Saule bija nesen uzlēkusi, brokasta laiks vēl tālu, kad pie tilta vietas pienāca jauns cilvēks. Ā, tepat no netāliem kaimiņiem, jaunais Andrejs. Puisis gaiši un mierīgi uzbildināja tilta cēlājus, bet neapstādamies viņš tūlīt kāpa uz tikko uzlikto pirmo siju un droši, nesvārstīdamies, pārgāja viņā pusē, turpinādams ceļu. Nu jā, šodien pagastā darīšanu diena, gan jau ir kāda vajadzība. Vīri atkal ķērās pie darba.

Saule cēlās. Rīts bija gaišs un rāms. Viņpuses gans izlaida lopus ganos. - Bet nepaguva viņš aizlaist tos necik tālu pa rasoto zāli, kad gar upes malu, skali runādamas, steidzās šurp divi sievas.

Kaut kas bija noticis, - bet kas?

Jau pa gabalu viņas rādīja rokām, kaut ko pakliegdamas sauca, bet saprast nevarēja nekā.

Bet tad sakustējās visa māja! jo gans un tilta cēlāji bija uzzinājuši, ka nākamā upes līkumā guļ slīkonis.

Turpu saskrējušie ļaudis mīņājās, gaidīja. Tumšs cilvēka apveids vīdēja zem strauji ritošās straumes, bet kustināt to nedrīkstēja, bija jāgaida kārtības sargi.

Zīlēt un gudrot taču varēja, un drīz bija visiem skaidrs, ka gulētājs upes seklajā dibenā ir Andrejs. Kurpes viņš bija noāvis un nolicis kārtīgi krastmalā, virsū jauno kabatas pulksteni, kas nemainīgi tikšēja tālāk.

Kad viss tas bija ievērots un atklāts, ļaužu, īpaši tilta cēlāju galvās notika it kā zemestrīce. Te bija spirgtais rīts, te laipnais, drošais puisis uz sijas, - un te, pēc neticami īsa brīža - kāda otra pasaule: tumša, neizprotama, galīga.

Bet kāpēc? kāpēc?! kāpēc?! - Vai tad divi divatņi pārgāja pa siju uz viņu krastu? viens redzams, otrs neredzams - un tas otrs nu gulēja seklajā plūdumā? - -

Ja, tas bija noticis apmēram pusstundu pēc viņu tikšanās pie tilta. Kad Andrejs nonāca pie seklā līkuma un ieraudzīja straumi un tīrās smiltis dibenā, tad viņa galvai nokrita kā vāks, un viņš saprata, kas jādara. Te bija tik mierīgi. Netraucēja neviens. Par pagastu viņš vairs nedomāja. Mirkli pavērojis skaidro ūdens teci, mierīgos krastus un pļavas ziedēšanu visapkārt, viņš nometās sēdus un sāka atraisīt kurpju saites.

Caur galvu viņam skrēja, slīdēja mājas ainas: bērzu birzs pie istabas... tēva neizprotamais burvja skatiens, pamātes tumšā, cietā seja, un vārdi, vārdi... teiktie un neteiktie, negrozāmi...

- Mātes apklusušās acis... segas krokas... roka pār gultas malu...

Nu viņš jau bija novilcis kurpes. Uzlicis tām virsū jauno pulksteni, viņš brida iekšā upē un nolaidās gulu. Ūdens tikko sniedzās pāri atbrīvotajam augumam, un kāda neapzināta gudrība, kāds kluss līdzinieks teica viņam, ka tā nav droši. Paklausīdams šai balsij, viņš cieši ieķērās alkšņa saknēs, kas stiepās gar dibenu, iespieda galvu cik varēdams smiltīs - un tā palika - -

Uzplaiksnījās vēl aina: jaunais drošais tilts... Tas bija jau uzcelts, un viņš gāja tam pāri. -