Jaunā Gaita nr. 106-107, 1975

St. Blāzenas sanatorijā (1922. g. martā). Uzņēmumā redzami: Kārlis Hamsters, Valentīna Tone, Juris Pārups

Berlīnē, 1922. g. 22. martā

Esmu saņēmis Tavas vēstules, kuŗas rakstītas uz Rīgu un arī tās, kuŗas uz Latv. sūtniecību Berlīnē ... Varēšu pagaidām tikai īsumā par apstākļiem ziņot, jo no paša rīta līdz 3 pēcpusdienā atrodos muzejos, tad ēdu pusdienu, apskatu izstādes un vakaros dodos uz teātŗiem un operām. Mājā nevar rakstīt, jo tur nežēlīgs aukstums. Arī tagad rakstu restorānā...

Muzejam [1] iesniedzu gleznu, bet lai gan komisijā zināja, ka man jābrauc, tomēr apskatīja citus darbus papriekš. Aizbraucu nezināšanā, vai dabūšu naudu, vai ne. Atstāju Ubānam [2] pilnvaru, lai viņš var izņemt naudu un samaksāt Rozītim [3]  16.000 un Sirsam [4] 9.000 rubļus. Vēl dabūju Rīgā beidzamās dienās 10.000 rub., kuŗus lūdzu Ub. pārmainīt markās un atvest Lindbergam [5] nosūtīšanai Tev. ... Es gribu domāt par savu darbu arī, un proti, pavisam negribu domāt par niekiem, to varēs, kad pārbrauksim. Ar vislielāko mieru gribu nodziļināties savos pētījumos. Un Tu. Tu dzīvo arī bez mazākām rūpēm. Vari ekonomizēt visur (ja gribi), bet ne uz veselības rēķina, un nauda būs tik, cik būs vajadzīgs. Ar Lindbergu tikai esmu bijis vienu vakaru kopā. Bijām arī pie tās Anuškas [6] bet par nožēlošanu man tur nekas nepatika un pati An. arī ne − varbūt tāpēc, ka biju pavisam nedzēris. Dievs ar viņu. ... Raksti man uz Parīzi, jo būšu tur drīz. Sveicini Hamsteru [7]. Uz redzēšanos, Tavs V.

 

 

Berlīnē, 25. martā 1922

Mīļā Valīte. Uzrakstīšu Tev pāris vārdus tikai, jo tūliņ jāsteidzas uz dzelzceļu − braucu uz Drezdeni. Uz kuŗu pusi pēc tam-to grūti pateikt, varbūt būs jābrauc tomēr caur Āchenu, jo nauda pārāk sadilusi. Varbūt atpakaļ braucot redzēšu Minķeni (Mincheni g.a.). Piedod, ka neuzrakstu ko vairāk, bet tūliņ arī jāceļas. ... Rakstīšu Tev no Drezdenes, tur būšu laikam 2 dienas. Pielieku 2 fotogr.

 

 

Drezdenē, 27. martā 1922

Mēs (Eliass [8], Eliasa brālis [9] un es) iebraucām Drezdenē 25. marta vakarā. Būtu bijuši jau te agrāk, bet pusdienas vilcienu nokavējām. Stacijā mūs saķēra viena vecenīte un piedāvāja istabu savā dzīvoklī. Tur tad arī esam novietojušies. Ir ļoti labi. Vakar bija jauks laiks un Drezdene patika, bet šodien sasnidzis sniegs un valda nejēdzīgs slapjdraņķis. Arī tik tumšs ir, ka grūti galerijā redzēt. Sevišķi vecie venēcieši, kuŗu te ir diezgan daudz − atrodas tumšā zālē. [10] Rīt vakarā jeb parīt braukšu tālāk un laikam caur Āchenu uz Parīzi. Tātad tur būšu 29. jeb 30. martā. Par naudu Tev jau rakstīju, nebēdājies, Ubāns atvedīs uz Berlīni. 10.000 M. priekš Tevis, varbūt arī 20.000. Ja atvedīs tikai 10.000, tad otras 10.000M. sūtīšu Tev no Parīzes. Domāju, ka ar to tad iztiksi vajadzīgo laiku. Raksti par visu to uz Parīzi man. − Biju saaukstējies, bet ieskatījos no Eliasa brāļa un arī sāku liet’ot Valda pastiles un jūtos atkal pietiekoši labi. ... Varbūt no Parīzes atpakaļ braucot, varēšu pie Tevis piebraukt un pāris dienas padzīvot starp plaušu slimniekiem. Šovakar ejam uz teātri. Izrāda Hauptmaņa Schluck und Jau. Ko darīt − jāiet uz to, kas gadās. ...

 

 

Ceļā no Drezdenes uz Parīzi, 30. martā 1922 [11]

... Ķēpājos patlaban pa briesmīgām iesnām, kuŗas nepāriet vis no Valda pastillēm. Šī bija man sevišķi grūta nakts. Izbraucu no Drezdenes vakarvakarā 8.14. No sākuma neko nemanīja, bet vēlāk aukstums lika varen drebēt. Sniegs visapkārt, vagoni nekurināti, un es ar tīri svaigām iesnām savā sarkanajā īsajā mētelītī sēžu un lādu vāciešus, cik vien stipri iespējams vispār lādēt muti neattaisot. Līdz 3 naktī visādi turējos, salam pretim, tīstīju ceļus īsajos mēteļa stūros, tinu šalli pār pakausi-visur velk, visur salst − tad apniku sargāties − lai taču salst − un tā līdz Frankfurtei, kuŗā nonācu ap 7 rītā. Uzlēca saule (nebiju visu brauciena laiku viņu lāgā redzējis), palika manāmi siltāk − sniegs acīm redzot kūst. Patlaban esmu jau aiz Heidelbergas. Sniega jau vairs nava. Gar kreiso pusi līnijai kalni, mežiem apauguši. Pulkstenis rāda 3/4 10. Drīz būšu Karlsruhē, tad Appenveierā jāpārkāpj un ap 12 dienā jau atrādīšos Kēhlē (robežas stacija) − tad caur Strasburgu (kuŗa tagad atrodas franču zemē), Mecu, laikam bez nokāpšanas uz Parīzi, kuŗā iebrauksim šovakar ap 10 vakarā. Kā Tev iet − slimnieķeli − Tu. Es tikai rakstu un rakstu, bet nekā nesaņemu, atrodos tajā pašā stāvokli, kādā tu biji braucot. Tu gan iebrauci ātrāk. Es braucu jau 2 nedēļas un pat savu dzimšanas dienu esmu pārbraucis vidū pušu. 30 gadus vecs buks esmu nu tagad. − Jau garām Karlsruhei. Tiešām brīnišķīga kalnu peizāža tūliņ aiz pilsētas. Gan katrā vēstulē Tev lūdzu rakstīt uz Parīzi, taču domāju, ka būsi to jau darījusi. Aizsūtīju Tev no Drezdenes 4 paciņas ar grāmatām Vai esi saņēmusi? ...

(Strasburgā aploksnē nosūtītas divas pastkartes: 1. Katedrāles laukuma aina ap 1870. gadu, 2. katedrāles viduslaiku skulptūra − „sinagogs”.)

1. Strasburgā, 30. martā 1922. Šodien Tev vienu vēstuli jau iemetu viņpus robežas. Gluži tā nu neiznāk kā rakstīju. Kēhlē (robežas stacijā) mūs aizturēja un nokavēja franči, muitodami mūsu krāsas. Bezgalīgi draņķīgs pirmais iespaids no (teikums turpināts uz otrās pastkartes, malā vēl atzīmēts: Te var redzēt, pavisam citādas cenas logos − lielākas.)

2. Francijas. Stacijā bija jāgaida 2½ stundas (jo Parīzes vilciens bija aizgājis). Uzgaidāmo telpu nav. Vaļēja muitotava − briesmīgi sala. Beidzot ½ 3 braucam ar vilcienu, kuŗš iet līdz Strasburgai, tas ir pusstundu no robežas. Te nu gaidām uz Parīzes vilcienu, kuŗš aties 10 vakarā. Pa to laiku paspējām apskatīties katedrāli un muzeju. Katedrālē vēlreiz (un pēdējo) saaukstējos. Bet būs labi ....

 

 

Parīzē, 5. aprīlī 1922

Tavas četras vēstules saņēmu. ... Ubāns arī nekā vēl nav rakstījis, kas no viņa puses diezgan nelabi. Nezinu, vai nopirkta mana glezna muzejam, vai ne. Ja tas būtu izdarīts, tad no dzīvokļa un skrodera parāda būtu vaļā. Tos 10.000 rub., kuŗus iedevu Ubānam priekš tevis − aizņēmos. Ja viņš (Ubāns) ir jau izbraucis no Rīgas, tad Tev naudu drīz vajadzētu saņemt. Es te runāju sūtniecībā, kā man aizsūtīt Tev naudu? Tas nu notiks tā. Iemainīšu no frankiem 10.000 marku un aizsūtīšu Lindbergam ar kādu kurjeru, kuŗš brauks no Parīzes caur Berlīni uz Rīgu, un Lindbergs tev viņu tad piesūtīs. Domāju, ka no Ubāna saņemsi drīz − tāpēc ar sūtīšanu nesteigšos. Gribu arī izzināt un pirkt markas cik necik par izdevīgu kursu un, bez tam, Tu vēl varēsi atrakstīt, vai ar to summu pietiek. Pretējā gadījumā sūtīšu vairāk.

Tagad pa tām pirkšanām un ceļu. Tu bēdājies par to mēteli. Nopirku jau gan vienu Drezdenē, bet tādu pavisam vieglu vasaras mētelīti, ar kuŗu man te Parīzē pietiekoši silti. Negribēju rudens mēteli pirkt nejēdzīgo fasonu un sliktās drēbes dēļ. Vēl nopirku vienas melnas kurpes, jo zābaki spaida, tamdēļ viņus biju spiests pamest Berlīnē. Tur noliku (pie Pētera [12] sūtniecībā) veselu paku ar lietām, kuŗas man Parīzē nevajadzēs (grāmatas, veco veļu un šo to). Pie Vertheima [13] nopirku cepuri (hūti), 2 pletkreklus, 2 pārus triko veļas, 12 kab. lakatiņus, krāgus, manšetes, zeķes un šādus tādus niekus. Veļas nu drusku pamaz ir, bet varbūt iztikšu. Te esmu jau nodevis mazgāt vienu daļu (ritu jau dabūšu tīru). Jā, krāsas arī un pindzeles nopirku, bet dabūju par tiem materiāliem francūžiem uz robežas samaksāt muitu, gan ne daudz (10 fr.). No robežas, tas ir no Strasburgas tajā pašā vakarā pīkst. 10 sēdos vilcienā uz Parīzi. Nu vairs nesala, jo tika kurināts ārkārtīgi, bet toties manas iesnas attīstījās ārkārtīgi, tā ka pa ceļu izlietoju visus 12 nemazgātos kabatas lakatus. Iebraucu Parīzē 31. martā pīkst. 7 no rīta. Ar auto dažās minūtēs uz viesnīcu pie pašas Notre Dame baznīcas. Tur kopā ar Eliasu paņēmām istabu, kuŗa bija maza, tīra, ļoti silta, ar milzīgu platu gultu, kādas te visur... Tajā viesnīcā nodzīvojām 3 dienas. 3. apr. uzmeklējām lētāku viesnīcu, jo tajā istaba maksāja 12 fr. dienā. Tagad maksāju (dzīvojam atsevišķi) 155 fr. par visu aprīļa mēnesi. Tā ir maza viesnīciņa, [14] bet ļoti labā vietā. 20 solu no šejienes ir viens milzīgs bulvāru krustojums. Krustojas kādi 4 bulvāri, 1 aleja, sākas viena avēnija un pāris ielas. Istabiņa jau nu maza ir un atrodas pašā augšā (arī pēc skaita pati pēdējā), bet var iztikt, jo ir samērā mierīgi, silti, un gulēšana tajā milzīgajā gultā tiešām laba. Par darbnīcu nav ko domāt, tā kā mājās strādāšana nekāda lielā neiznāks. ...

 

 

Parīzē, 9. aprīli 1922

Ar savu istabiņu jau esmu saradis un palikšu te, vismaz visu aprīļa mēnesi, jo viņa ir lēta, tā istabiņa (140 fr. + 15 fr. apkalpotājam), un tiklab saimniece, kā garçon ir labi cilvēki. Tu nu gribēsi zināt, kā stāv ar ēšanu. Rīta kafiju var padzert (1 tasi ar 2 radziņiem, kuŗus te sauc par croissants − pusmēneši) par 1½ fr., ieskaitot dzeramnaudu. Pusdienas, kuŗas gan mēdz saukt tikai dejeuner, grūti paēst lētāk par 6 fr. (bez vīna), vakariņas (diner) − tāpat. Tad vēl jāņem vērā, ka pusdienas (no pīkst. 12-2½) jāpaēd taisni šajās stundās (tāpat vakariņu laiks jāievēro), jo, ja Tu ieej vēlāk tādā lokālā, Tev piedāvā tikai ko aukstu. Tas nu sevišķi ērti priekš manis nav; kaut gan esmu atradis pāris pieklājīgas un lētas vietas, kur paēst, taču nevar katru reizi tajās stundās būt šo restorānu tuvumā. Tā nu man ir gadījies ēst kaut kur Luvra tuvumā uz rue Rivoli − samaksāju par tādām pat pusdienām 9-10 fr. Tā Tu redzi − dzīve iznāk diezgan dārga.

Vēl klāt nāk grāmatas, kuŗas, salīdzinot ar Vāciju, ļoti dārgas, teātri, kādu reizi kāda tase kafijas ap plkst. 5. Krāsas (arī ļoti dārgas).

Teātrī esmu bijis 3 reizes 1) Comédie-Francaise 2) Sarah-Bernhard 3) Th. du Vieux- Columbier un šovakar iešu uz Odeonu. Par teātŗiem, tāpat par izstādēm un muzejiem rakstīšu Tev kādā no nākamām vēstulēm. Tagad mēģināšu atbildēt uz Taviem jautājumiem. Kā jau Tev rakstīju iepriekšējā vēstulē − no Rīgas nekā nezinu. ... Lindbergs Tev rakstījis par kādu Brencēnu, tas jau ir tas pats Sarlis. [15] Viņš te iebraucis ar kundzi un arī paliks dažus mēnešus. Komandēts no kaut kādas ministrijas kā Cēsu Amatniecības skolas priekšnieks, ja nemaldos. Esmu viņu pāris reizes saticis sūtniecībā, uz kurieni aizstaigāju pēc Tavām vēstulēm, jo cits jau neviens man neraksta.

Ar O. [16] esmu bijis vairāk reizes kopā − esam izrunājušies par daudzām lietām. Viņš tomēr nav no sliktiem cilvēkiem, un man ir žēl, ka es Rīgā neesmu mēģinājis atturēt Eci no tām lietām, kuŗas viņa laida vaļā. Varbūt man tas toreiz būtu izdevies. Runāju arī par Tavu lietu. [17] Viņš saka, ka patlaban neesot budžeta, bet varbūt būšot. ... Bez tam telpas, kuŗās te strādā (domāta Latvijas sūtniecība Parīzē, g.a.) pagaidām mazas, mazas istabiņas, kuŗās pīpo un jāstrādā ļoti intensīvi līdz 6 vakarā ar 1 stundu pusdienas pārtraukumu. ...

 

 

 

Parīzē, 10. aprīlī 1922

Esmu pavisam vesels un staigāju cauras dienas pa Parīzi. ... Tās pirmās dienas gan sevišķi labi nejutos (taisnību sakot − līdz vakardienai). Vai nu no tās pārpūlēšanās ceļā vai no gaisa pārmaiņas, bet bija diezgan stiprs nespēks (vāja sirds darbība), taču gulējis nevienu dienu neesmu − tā tad slimots nava. Gan paša vaina, ka iebraucis Parīzē un 2 dienas, 2 naktis negulējis gāju kopā ar Eliasu pa pilsētu. Iebraucām 31. martā ap 7 no rīta, būtu bijis jāliekas gulēt, bet aizgājām apskatīt divas izstādes un tad kājām līdz legācijai, tas ir milzīgs gabals. Tikai vakarā ap 8 likāmies gulēt un tad gan 14 stundas no vietas. Tagad gan jau visu laiku dzīvoju stipri normālu dzīvi, reti kad palieku vēlāk par plkst. 1 augšā. Daudz ātrāk arī nevar gulēt tikt, jo visi teātŗi te vēlu sākas (8½) un beidzas parasti 11½. No visiem 4 teātŗiem, kuŗos katrā esmu bijis pa vienai reizei − vislabākais bija Comédie Française, kuŗā to vakaru izrādīja divas ludziņas (modernas, parasti te spēlē klasiķus) Un āmi de jeunesse un Aimer − pēdējā no Paul Géraldy. Pēdējā 3 aktos darbojas tikai 3 personas: 1 sieviete un 2 vīrieši, bet spēles ziņā gan kas priekš manis jauns. Es te nedomāju mākslinieciski ko jaunu − modernu − priekš tā es par maz esmu redzējis te, lai pilnīgi mākslinieciski novērtētu, bet man liekas, tas jaunais priekš manis būs tas franciskais teātrī, ko vēl nebiju redzējis. Tā bija tā pirmā izrāde, ko redzēju. Vēlāk redzēdams citus teātŗus, redzēju, ka tas, ko biju no sākuma turējis par atsevišķa artista simpātiskām īpašībām − piemita arī citiem artistiem citos teātros.

Interesants teātris ir arī Th. de Vieux-Columbier. Tur gan redzēju divus krievu gabalus tulkotus un franču artistu izpildītus. Al. Tolstoja L’amour, livre d’or un N. Evreinova La mort joyeuse. Pēdējais interesantā dekorējumā − arī kostīmi labi. Sarah-Bernhard teātrī skatījos kādu, Les aigles dans la tempête, heroiska komēdija no Albert du Bois. Pavisam man nepatika. Vakar Odeonā redzēju kādu no Viktora Igo romāna pārstrādātu gabalu.

Tas laikam bija domāts kases gabals, jo bija svētdiena, pilns. Stipri garlaicīgi bija sēdēt tur līdz plkst. 11½ vakarā.

... Par tām naudām daudz nedomā, jo caur to vairāk viņas netiks. ... Tu taču neesi braukusi uz turieni, lai gudrotu, kā samaksāt Sirsam (kuŗš tik draudzīgi man uzšuvis bikses) parādu. Nebīsties − ne Sirsas, ne cits kāds kreditors Tevi ciet ņemt nevar. Dzīvo tā, it kā Rīgas nebūtu. ... Izlasīju komisijas (muzeja) sastāvu, domāju, ka arī citādi nevar būt. Dauge [18] nejūtas kompetents spriest un Dzenis [19] − ak Dieviņ − Galu galā tur neviens nav kompetents. Lai nu tā glezna vēl „iestāvas’’ pie manis. − Pārbraukšu, parādu samaksāšu, un Tev, manu mīļo Buciņu, atkal tā dienišķā maizīte būs jāpelna, taču ne vairs tik grūti. Ierīkosimies drusku citādi, kā bija. Būs labi.

Ja Tev tā veselība atļautu, man liekas Parīzē jau varētu dzīvot kā nekā. Patlaban gan nava ko domāt. Bet par to mēs vēl gudrosim uz priekšu. ...

 

 

Parīzē, otrās Lieldienās, 17. apr. 1922

... Tu jau man par to rakstīšanu dod dažādus jaukus padomus, ko patlaban diezgan grūti izvest, jo ir svētki,un es reti kur sēdu viens. Lielā Piektdienā bijām ar Oļģertu (sūtnis Grosvalds. g.a.) izbraukuši uz Versaļu. Brīnišķīgs bija laiks: silts, saule un vējš. Tur nodzīvojām līdz vakaram. Vakar rīt bijām kopā ar Feldmani [20] (sūtniecības sekretārs) un Amtmaņa kundzi [21] (kuŗa te iebraukusi uz dažām dienām. Viņa Tevi un Hamsteru liek sveicināt) uz mesu St. Sulpice baznīcā. Brīnišķi jauks koris un ērģeles − tikai sākumu nokavējām. Vakarā vēl kopā ar Brencēniem staigājām pa vairākām Monparnasa kafejnīcām, skatīdamies gleznas (kuŗas šinī rajonā tiek allaž kafejnīcās izstādītas) un iedzerdami pa glāzei alus vai vīna. Šodien bijām norunājuši atkal kaut kur braukt vai iet, bet es aizgulējos, un tā man bija jāgudro pašam savi plāni. Aizbraucu ar metro (kuŗu man nākas loti daudz lietot) uz Etoile un pastaigājos pa Avenue de Bois de Boulogne līdz ezeram, saņēmu varenu gāzienu krusas, un pāris gāzienus lietus un braucu atpakaļ uz sūtniecību. Kā allaž te mēdzu ēst pusdienas (par 6 fr. ļoti labas). Šodien tikai vēl bez manis pie galda bija sūtn. padomnieks Sēja [22], ar kuŗu tad arī gājām pastaigāties un iegriezāmies Grand Palais [23] − tur izstādīti lielāko tiesu franču Tilbergi, Zariņi etc. Milzīga izstāde, kuŗā 1% skatāmu darbu. Tu prasi, vai te silts. Silts pagaidām diezgan, bet jauku dienu maz. Pa šīm divām nedēļām te ir īsti jauks bijis tikai Lielā Piektdienā. Šodien, piemēram, ļoti grozīgs. No rīta saule, tad krusa, tad saule, pēc 10 minūtēm atkal lietus. Tā gadās metro iekāpjot līst, bet izkāpt pēc dažām minūtēm var jaukā saulē. Pašlaik atkal samācas! Koki uz dažiem bulv. stipri paplaukuši. Parīzieši paši brīnās par tādu laiku. Šim jau vajadzēts būt jaukam. ...

 

 

Parīzē, 20 aprīlī 1922 (vēstule sūtīta „ierakstīta”)

Nosūtu Tev, slimnieciņ, Tavu ārsta apliecību. Sēžu patlaban (plkst. 11 no rīta) Luksemburgas alejā saulē. Šodien otra jaukā diena, tāpēc gatavojos kaut kur izbraukt, varbūt uz Versalu vai uz Bois de Boulogne. Šo nedēlu vispār daudz maisos pa Parīzi. Nākošo nedēļu domāju iesākt strādāt kādā no privātakadēmijām dažas stundas dienā. Jāsamaksā par pusmēnesi 12 fr., un tad var katru dienu no 2-7 gleznot vai zīmēt modeli, zināms bez prof. vadības. No Mildas [24] saņēmu vēstuli. Raksta, ka pārvaldnieks negribot pierakstīt, esot man jāuzraksta Rozītim, ka atļauju viņiem dzīvot manā dzīvoklī. To tūliņ darīšu. No Ubāna vēl līdz šai diena! ne vēsts. Cik saprotu no Tavām vēstulēm un avīzēm − viņam vajag būt jau izbraukušam. Aizrakstīju viņam jau sen uz Berlīni − bet arī nav atbildes, laikam patīk arī tur padzīvoties, kaut gan Berlīne ir tikai ēna no Parīzes un arī tad vēl tāda šķība.

 

  

 

 

Parīzē, 29. aprīlī 1922

... izgāju staigāt pa krēslu ap Luksemburgas dārzu. Man ir labi šovakar − tik labi, kā sen, sen nav bijis. ... Tad Ubāns man raksta, ka Rīgā (Zaļkalns un citi) sprieduši par latv. glezn. izstādes sarīkošanu šoruden Parīzē. [25] Es gan domāju, ka izstāde drīzāk varētu iznākt pavasarī, jo nebūs pietiekoši darbu. Arī man nav pabeigtu daudz. Gribētu ziemu Rīgā pastrādāt. Zināms, ja varētu te kaut kā ierīkoties − varētu arī te strādāt. To vēl visu redzēsim. Tagad es te gribētu palikt līdz jūnija beigām, kas gan grūti nāksies. Pie Eces [26] biju vakar vakarā pirmo reizi. Ēdu tur vakariņas un nosēdēju līdz 11 naktī (no ½8). Oļģerta dzimšanas dienu nosvinējām jauki. Viņi četri legācijas cilvēki un es. ... Par Sproģi [27] nekā nezinu, viņš man solīja pirmais rakstīt, jo es jau nevaru zināt, uz kurieni rakstīt, − bet vēl neesmu nevienu vēstuli saņēmis. Vispār maz man viņu nāk. Bez Tavām, tikai vienu no Frīda [28] , vienu no Mildas un divas no Ubāna − tas viss. Tavus sveicienus Amtmaņa kundzei un Brencēnam neesmu varējis nodot aiz sekojošiem iemesliem − Amtm. Kundze jau vairāk nekā nedēļu, kopš aizbrauca, un Brencēnu, tāpat kā citus pazīstamus, neesmu trīs pēdējās dienas saticis. ... Esmu atradis šādas tādas vietas, kur var diezgan godīgi paēst. Un baroties domāju, priekš manas sirds, nebūtu nemaz labi. Naudu, pareizāk čeku par 10.000 M. aizsūtīju vakar, Lindbergam lūdzu tūliņ izņemt naudu no bankas un tūliņ Tev sūtīt, ceru, ka saņemsi laikā.

 

 

Parīzē, 24. aprīlī 1922

Cik labi ka Tu esi atradusi labu pansiju, kuŗā tik patīkama sabiedrība. Sveicini no manis Kra jaunkundzi un pateicies viņai par uzdotām adresēm. Esam jau gan iepriekš par darbnīcām te interesējušies. Ir gan tādas te atrodamas sous louer ar visām nepieciešamām mēbelēm diezgan lēti − par 250 fr. mēnesī, taču mana tagadējā istabiņa maksā 100 fr. lētāk. Otrkārt, ja ņemu darbnīcu, tad jāpaliek viņā vismaz līdz rudenim, kas ar maniem kapitāliem nav iespējams. Labi, ja tā dzīvojot kā tagad, izvilkšu līdz jūlija sākumam. Pēc tam, ja būs vēl vajadzīgā nauda un ja elpiņa gribēs, aizbraukšu uz St. Blāzenu uz pāris nedēļām atpūsties. Tur esot arī kāda iestāde priekš sirds slimiem. [29] Tur nu tad es varētu arī likt izmeklēties, varbūt taisīt arī vienu rentgena uzņēmumu, lai tiktu reiz skaidrībā par manu nabaga sirdi. Es nu esmu te jau stipri daudz redzējis gan no mākslas, gan no Monmartra vakara dzīves. Daudz no tā Tev arī būtu stipri paticis. Un droši, par to naudu, kas Tev aiziet St. Bl. kopā ar manu − mēs abi divi būtu te līdz jūlijam izdzīvojuši. Bet tur nevienu nevar vainot, ka tā neiznāk. Ja tikai Tu tiktu tagad vesela − būtu viss labi. Un es domāju, ka Tu arī pie veselības tiksi. ...

Vēl reizi es tā kā tā (ja ne vairāk) braukšu uz Parīzi uz ilgāku laiku. Priekš tam gan man vajadzēs labāk iepazīties ar franču valodu. Tagad šo trūkumu es stipri sajūtu. Es varētu te iepazīties ar franču gleznotājiem, un man būtu viņiem ko teikt, tāpat, kā no viņiem ko dzirdēt, bet valodas dēļ, man tas (iepazīties) pat nav vērts, jo Tu zini, ka runāt teorētiski par mākslu nav tik viegli, kā banānus nopirkt. Tāpēc − Rīgā nākošu ziemu domāju stipri nodarboties ar fr. valodas mācīšanos. Vēlu tas gan jādara (šogad man palika 30 gadu), bet vērts tas būs.

Varbūt, ka Tev būtu iespējams atrast te vietu nākošo ziemu (atkarājas no parlamenta sastāva), bet es gan, Valīte, negribētu, ka Tev tik ātri jāsāk grūts darbs. Tāpēc mēģināsim nodzīvot nākošo ziemu Rīgā, bez pārpūlēšanās un bez jaunu parādu taisīšanas. Kā Tu domā − vai tas būs iespējams? Es labprāt gribētu no septembŗa Tev vienu kalponīti. Varbūt dabūsim no laukiem. Galvenais, ko es gribu tagad (ja nevar rudenī būt Parīzē) nostrādāt Rīgā to ziemu ar godīgiem nerviem, neliekoties zinot ne gar kādiem mūdžiem, kādu Rīgā daudz. Man jau tagad stipri grības tā īsti strādāt, te tai istabiņā to nevar. Maza viņa − visādu materiālu trūkst − iegādāties nevar. Bet − es tomēr saņemu no tejienes, kas man vajadzīgs un pie tam nemaz nejūtos izcelts no segliem. Taisni otrādi.

No Ubāna saņēmu vēstuli no Berlīnes. Viņš tur vēl kādu laiku palikšot. Skulme [30] arī ieradās pagājušā nedēļā. Marta [31] esot palikusi Berlīnē un braukšot pēc ārsta priekšraksta kaut kur Berlīnes tuvumā. Tu mani − apskaud, ka varu staigāt pa teātriem, izstādēm, avenues. Vai tad būtu labāk, ja es to nevarētu. Draudziņ, es arī zinu, kā ir būt slimam, jo nupat vēl 3 dienas nogulēju puslīdz uz gultas, karstumi bija − liekas tāda viegla „gripīte” sākās. Cīnos ar Maderas un ruma palīdzību pretim, kas liekas, bija pareizi. Šodien jau jūtos atkal pēc cilvēka.

Zvanīja Oļģerts. Viņam šodien dzimšanas diena − aicina vakarā pie sevis. Arī esot saaukstējies − iesnas. To varēja pat pa telefonu just. Saaukstēties te var viegli − cūcīgs laiks allaž. Pie mums Latvijā, kad lapas plaukst − mēdz būt patīkamāk. ...

P.S. Paprasi Kra jkndzei kādus no mod. fr. literātiem. Gribu ko palasīt un no
jaunākajiem maz pazīstu.

V. Tones Parīzes ainava, eļļa uz audekla, 1922. g. Darbs atrodas VMM Rīgā. Kaut ari vēstulēs sievai Tone liek noprast, ka viņš daudz strādā, mājās viņš atgriezies tikai ar nedaudzām skicēm un glezniņām.

Parīze, 1922

.... ira 3. maija vakars un līst un līst un auksts arī ir. Sēžu savā brūnajā mētelī ... Aizvakar, 1. maijā biju izbraucis kopā ar Kalniņu [32] un Kliasu uz Medonu. Tur Kalniņš noņēmis sev darbnīcu, kuŗu gan vasarā var lietot. Ļoti jauka apkārtne − kalnaina − meži, vecas ielas. Varbūt pēc pāris nedēļām arī es pārbraukšu dzīvot uz turieni. Neiznāks dārgāk un varēšu strādāt, ja vajadzēs Kalniņa darbnīcā, kuŗa ir stipri liela. Patiesību sakot, tie ir vienas mājas bēniņi, bez griestiem. Rodēnam te bijusi ģipšu liešanas darbnīca [33]. Satiksme ar pilsētu laba un ātra, jo Medona jau ir priekš Parīzes tas pats, kas Rīgā − Torņkalns. Var braukt ar tramvaju, dzelzceļu, autobusu − pat ar kuģīti var tuvu piekļūt. 1. maija vakarā biju operā, tur bija viena comedie musicale (L’Heure espagnole) no Ravela un 3 baleta gabali (viens no tiem ar Florent Schmit mūziku). Vienā no šiem baletiem dejoja arī Ida Rubensteina, patika man labi. Vakar vakarā iekš Theatre des Champs-Elysées dzirdēju veco mūziku brīnišķīgi jaukā izpildījumā. Spēlēja (klavieres un klavesīnu) pazīstamā Vanda Landovska un dziedāja Marija Barrientoša. Starp citu M. Barrientoša dziedāja divus gabalus, kuŗus Tu esi dzirdējusi Rīgā Sproģa sarīkotajos vecitāļu un vecfrancūžu mūzikas vakaros: 1) Quel Rusceletto no Paradies un 2) Rossignols amoureux no Rameau. Parīt būs otrs vecās mūzikas koncerts, uz kuŗu es katrā ziņā mēģināšu tikt, jo vakarējā nokavēju jocīgu apstākļu dēļ 1. programmas daļu un taisni jauku, proti vienu Bacha koncertu rakstītu priekš klavierēm. Iznāca tā. Aiz pārskatīšanās iegāju iekš Comédie des Champs-Élysées. Tikko iegāju, sākās izrāde (abas zāles vienā mājā), uz kuŗu būtu arī palicis (kaut gan biju jau iepriekš nodomājis uz koncertu iet, bet skatos − spēlē krievu gabalu − Čechovu )... Pirmā starpbrīdī uzcēlos un pārstaigāju uz otru zāli, kuŗu sauc Théâtre des Champs-Élysées. Taču šī diena bija viena no jaukākām − biju Leonce Rosenberga salonā [34] un redzēju daudz darbus no meistariem, kuŗus es cienu. Braque, Picasso, Leger, Gleiser, Gris, Metzinger un citi tur atrodas diezgan lielā vairumā. Vēl te tomēr ir vairākas vietas, kuŗās atrodas labi darbi un kuŗās vēl neesmu paspējis būt. Pie Pelerina [35] man ir rekomendācija no Oļģerta. Tur iešu šinīs dienās. ... Man iet labi, − un arī slikti. Tā kad beigšu staigāt pa teātŗiem, koncertiem (tas drīz būs jādara, jo naudiņas paliek pārāk maz) − jo esmu nodomājis te arī gleznot, kad pārbraukšu uz Medonu. Kaut nebūtu te tie materiāli tik dārgi! Pagaidām esmu tikai zīmējis aktus. Šodien nosēdēju Colarossi akad. skicēdams 5 stundas, bet sevišķi man nepatīk, jo modeļi dažreiz slikti nostājās un apkārt bezjēdzīgi smērējās angļu diletanti, kuŗi kopā ar ķiruesoru te pulka. − Bet nu eju gulēt.....

 

 

Parīzē, 11. maijā 1922

Parīze patlaban varena. Šais saules dienās (no svētdienas te jau saule gailē) es viņu ieraugu atkal, atkal no jauna. Ja gadās rītos agrāk pamosties − izeju gar Sēnu vai no Luksemburgas dārza uz Tuileries dārzu un staigāju skatīdamies zemes spēkā. Tad, kamēr pārvelkos ap pusdienu mājā, esmu dikti, dikti noguris. Pēcpusdienā līdz 7 vakarā taisu tā saucamos croquis, kuŗu man jau sakrājies pāris simtu, jo viņus parasti taisa katru 5 minūtēs. No tiem gan pusi iznīcināšu (ir tad jau atliksies − ko pēc pāris simtu gadiem „andelēt”). Pēc 7 vakarā uz ātru roku tiek ēstas vakariņas pie signoro Rosalia − un tad uz kādu no neskaitāmiem teātŗiem. Beidzamās dienās gan mēdzu vakarā aizbraukt uz lielajiem bulvāriem vai Operas laukumā nosēsties kādā vaļējā kafejnīcā. Tur tad, dzerdams tiešām debešķīgi gatavotu kafiju un savu dūmu vilkdams, lēnā garā vēroju lielo kustību. Tad, lai labāk nāktu miegs (kuŗš man ir diezgan niķīgs) mēroju to gabalu no Operas līdz mājai kājām (vairāk nekā 4 km. g.a.). Un tas nav mazs gabals. Tādas man tagad tās tūres. Uz Monmartru naktī sen neesmu nevienā kneipī bijis − nav lāgā ne intereses, ne naudas. Un Tev nava nekā ko bīties, kaut arī man tā nauda būtu.

... No Ubāna vairs ne vēsts. Sen no viņa nav vēstules − vai tev nav ko rakstījis? Diez vai viņš maz atbrauks? ... Tu man reiz prasīji, vai esmu savu darbnīcu Rīgā noslēdzis. Darbnīca ir ciet, un atslēga (uz dzelteno istabu) atrodas tai gleznai aiz ķīļu rāmja aizbāzta (starp rāmi un audeklu kreisā stūrī), kuŗa karājas virs zilā dīvāniņa pie loga. Tas gadījumā, ja mums neiznāk reizē braukt. Un atslēga no meitas istabiņas atrodas darbnīcā uz apaļā galda. Ak kā nu Rīgā vajadzētu to remontu izvest un sienu ielikt dzeltenajā istabā [36]...

 

 

Parīzē, 16. maijā 1922

... Tā vien it kā būtu Tev kas noticis. Spriežu pēc abām vēstulēm kopā. Jā, naudas nedabūšana (tie 6.000) jau nava nekas pietiekoši nopietns. Nu, ja arī nedabū, gan iztiksim. Par aģentūru arī nav ko domāt,[37] solīts ir līdz 1. sept. atvaļinājums. Šoreiz Tu to izlietosi, un septembrī sāksim kārtīgi dzīvot Rīgā ... Kā Tu domā − kur palikt par tiem 2 mēnešiem, kuŗi Tev atlikuši no atvaļinājuma? Es gan gribu kādu nedēļu pa Rīgu ņemties ar dzīvokļa remontu. ... Skulme stāsta, ka Marta esot jau pieņēmusies 12 mārciņas. Plaušas viņai veselas, vēders arī − nieres neesot kārtībā. Ubānu grūti sveicināt − viņš vēl laikam Berlīnē. Es viņam neesmu vairs arī uz Berlīni rakstījis, jo priekš pāris nedēļām viņš rakstīja, ka drīz būšot Parīzē. Man liekas, ka viņš iebrauks tad, kad es došos prom. Uz Medonu braukšu laikam pēc kādas nedēļas viens pats. Varētu agrāk, bet patlaban te ir brīnišķīgi labi ar jauko laiku. Gribu vēl te pāris studijas uzgleznot. Tai akadēmijā tikai zīmēju − jo par 5 minūtēm jau neviens nav vēl iedomājies ko uzgleznot. Rambaks [38] − tāds skulptors, buciņu mans, ir gan, un izstādījis savus darbus jau priekš kaŗa Latv. Māksl. izstādēs.

 

 

Parīzē, Svētdienas rītā, 21. maijā, 1922

(Pastkarte, iekšskats Sainte Chapelle). Dodamies abi divi uz zirgu skriešanos. Tavu vēstuli saņēmu − uzrakstīšu Tev šovakar. Visu to labāko vēlēdams Tavs V.

Sirsnīgs sveiciens − uz drīzu redzēšanos Parīzē. Konrāds Ubāns

V. Tones un K. Ubāna kopīgi rakstīta pastkarte no Parīzes.

 

Parīze, 21. maijā 1922

Manu mīļo, gandrīz pavisam veselo draudziņ. ... Vai tādā pilsētā kā Parīzē Tu varētu dzīvot (jo te diezgan mitrs gaiss esot). ... Un Tu gribētu uz Parīzi atbraukt? ... Tev jau vajag uz laukiem būt un pēc iespējas taču maz malties pa vilcieniem. Taisnību sakot − es dikti gribētu, ja Tu kaut nedēļu Parīzi varētu redzēt, bet jau teicu, var sapostīties atkal veselība, un naudiņas dikti maz. Pie tam jūnija beigās te droši vien būs varens siltums. Šodien uz zirgu skriešanas laukuma bija jau ellišķīgi karsti. Bet patlaban zied kastaņas, baltas un rozā (kādu daudz pa Bois) un zaļumi vēl svaigi.

Ubāns iebrauca pag. ceturtdien. Sagaidīju viņu stacijā, apmetināju manā viesnīcā un nu vadāju cauras dienas pa Parīzi. Viņam vienam bez valodas un bez pilsētas pazīšanas pagrūti būtu citādi. Vakar jau nosēdējām abi Sēnas malā un uzgleznojām katrs pa studijai. To domājam darīt arī rīt, parīt, aizparīt. Tāds varens nogurums vakaros, jo no rīta muzeji, izstādes, pavakarē izstādes, vakarā gleznošanā. Tad kājām stiepjam visus krāmus un audeklus no Senas līdz mājai. Katru reizi pēc tam gribas mazgāties no galvas līdz kājām, kas kārtīgi tiek darīts pāris reizes pa dienu. Nupat pārnācām no „zirgiem”, lēni klejodami pa Bois. Nomazgājos, atpūtos un tagad rakstu Tev. ...

 

 

22. maija vakarā 1922. Parīzē (pastkarte, Notre-Dame, Chimères)

Šodien saņēmu Tavu vēstuli ar fotogrāfiju. Paldies. Atsūti kādu bez tām saulēm (varbūt domātas saules brilles. g.a.) − būs saprotamāka. Mums te nevienam nava aparāta, − slikti.

 

 

Parīzē, 26. maijā 1922

... Piedod, ka neatbildēju tūliņ uz vēstuli. Gribēju izmantot šās dienas strādādams Parīzē. Katru dienu ar Ubānu gleznojam pa studijai un staigājam pa izstādēm. Esmu jau pāris studijas uzgleznojis. Vienu St. Cloud un 4 Parīzes. Tas tagad te nākas diezgan grūti, jo visas šīs dienas bija varens karstums. Pārnākam ar visām lietām no studiju gleznošanas slapji kā pļāvēji. Ēdienu laikus vakarā ar gleznošanu grūti ieturēt − tāpēc allaž sapērkam ar Ubānu olas, tomātus un citas lietiņas un gatavojam dažreiz mājās, ko ēst. Vakar pārnācām ar visiem audekliem tumsā jau, ieturējām varenas vakariņas ar vienu litru vīna. Gulēju pagājušo nakti kā nosists, kas reti gadījās agrāk. Šovakar vai rīt braukšu uz Medonu. Tur man istaba samaksāta līdz 18. jūnijam. Ubānam gan nepatīk mana pārvilkšanās uz turieni, jo viņam vienam vēl pagrūti pa Parīzi maisīties tās pašas valodas dēļ. Bet es jau katru dienu laikam te atbraukšu. − Vai varēšu pie tevis aizbraukt un kad īsti braukšu no Parīzes prom − par to mēģināšu tikt skaidrībā šinīs dienās un Tev rakstīšu no Medonas. Tu raksti man uz to pašu adresi, jo es jau allaž te pienākšu un vēstules man nodos. Dodamies tūliņ uz Luvru.

 

 

Medonā, 30. maijā 1922

Piedod man, draugs, ka liku Tev dažas dienas gaidīt uz vēstuli. Šīs dienas pagāja izklaidīgi sakarā ar pārkrāmēšanos šurp. Gulēju gan te jau pāris naktis, bet dienas biju Parīzē kopā ar kolēģiem. Šī ir pirmā priekšpusdiena, kuŗu pavadu viens te Medonā, tāpēc varēšu tev uzrakstīt visu, kas sakrājies pa šo laiku. − Vispirms par Tavu šurpbraukšanu. Grūti man Tev to teikt, mīļo manu draudziņu, no Tava brauciena uz Parīzi nekas nevar iznākt. Esmu visu labi pārdomājis un lai gan man gribētos, lai Tu arī redzi Parīzi (es ceru, ka Tu man ticēsi) − taču pārāk daudz ir to iemeslu, kāpēc Tavs brauciens jāatliek. Un pirmā vietā es tomēr lieku Tavas veselības jautājumu. Tev vēl nav pat normāla temperatūra, un, kaut arī viņa būtu pēdējās pāris nedēļas bijusi normāla − viņa te var palikt atkal nenormāla, jo te jau tagad dažu dienu pastāv liels karstums − kāds būs vēl jūnija otrā pusē? Tālāk, ja Tu atbrauktu − vajadzētu jau tad arī Parīzi redzēt un es domāju − Tev to gribētos arī (citādi mēs taču varētu kopā pabūt vienalga kur). Bet te ir pārāk daudz ko redzēt, un kaut arī to pašu ievērojamāko skatītos − būtu daža laba stunda jāpavada uz kājām pat tādā gadījumā, ja naudas pietiktu pus dienu pavadīt automobilī, jo muzejos taču pašam ar saviem spēkiem jāturas uz kājām. Bet mums tās naudas nav (piedod man manu nabadzību!) un mums būtu gan vairāk jālieto metro un šad tad arī kājām jāpaiet. Tev ļauj tagad staigāt nepilnu stundu dienā un 2 dienas pēc tavas kūres (kuŗa faktiski beigsies 1. sept.) Tu staigātu jau vairākas stundas. Tev jāguļ vēlākais 10. Vai to Tev te gribēsies? − Tu raksti: „atbraukt var vienā dienā”, bet tas taču tikai šurp. Atpakaļ nāk otra diena klāt, pie tam naktīm un dienām, kuŗas jāpavada ceļā caur Vāciju un leišiem tā kā tā. ... Es zinu, mīļā, ka Tev gribētos te atbraukt ļoti, tikai es, kā Tu redzi, stādos priekšā neizbēgamas varbūtības. Un vēl tālākas konsekvences es varu vilkt. − Nauda man izbeidzas šinīs dienās. Man vajadzēja no Rīgas vēl saņemt 500 fr., bet es saņēmu tikai vēstuli ar paziņojumu, ka tas tagad nav iespējams. Tāpēc rīt − parīt aizņemšos šo naudu no legācijas kases. Ar to tad mēģināšu izdzīvot te līdz 18. jūnijam (līdz tam man te istaba samaksāta) un arī priekš ceļa līdz Rīgai atlicināt. − Tātad − Rīgā tā kā tā būs jāmeklē drusku naudas, ko tos pāris mēnešus uz laukiem nodzīvot. Gan domāju, ka priekš tam sevišķi daudz nevajadzēs. Tagad redzi, naudas jautājums grūts − veselības (jautājums, g.a.) var tapt vēl grūtāks. Domā par šiem abiem − iedomājies savu braucienu uz Parīzi un Tu pati vari vilkt tās konsekvences.

Stipri ceru, ka Parīze tomēr uz priekšu neizbēgs, ne Tev, ne man, ja viņā vien būs vajadzība būt. − Tu raksti, ka Oļģerts varētu no manis studiju pirkt. Mīļā − gleznas pirkt var visi, kam vien nauda. Oļģertam nu viņas daudz nav, un viņš to nedarīs. Arī par Tavu darbu te neesmu no viņa nekādas skaidrības dabūjis. Es gaidīšu, ko viņš teiks man prombraucot, − es par to vairs negribu runāt.

Vispār mums vajag rēķināties pašiem ar saviem spēkiem un necerēt ne uz kādām nejaušām laimēm. − Viens otrs no maniem kolēģiem drīz aizbrauc no Parīzes (Skulme rīt, Eliass pēc nedēļas.) Tev nu var rasties jautājums, kāpēc es nebraucu un taisu parādus. Tev dikti vienkārši atbildēšu: Domāju, ka pa šīm pāris nedēļām izdarīšu vairāk kā par 500 frankiem un domāju, ka palikdams te, palieku arī lielā saskaņā ar sevi. − Ja es braucu 18. jūnijā, varbūt mēs varētu satikties, ja ne St. Blāzenā − tad Berlīnē, par to vēl norunāsim. Kā Tev būs ar naudu, ja no LTA par jūniju nesaņemsi? Vai varēsi pārbraukt? Raksti par to. Skūpstu Tevi, mana Valīte. Tavs Valdemārs. Raksti man tagad uz adr.: M.W.T. Villa Cyrano, Meudon, S.O.

 

 

Parīzē Meudonā, 3. jūnijā 1922.

Redzi, kā sajūk man vietu nosaukumi, šī Medona ir tik tuvu pie Parīzes (10 minūtes līdz Eifeļa tornim), ka liekas, dzīvoju Parīzē. Tas pēc attāluma, taču viss te ir citādi. No stacijas nākot kāpju uz augšu, vienmēr uz augšu pa gaŗu, šauru ielu, kuŗai veci mūŗi un mājiņas gar abām pusēm. Šīs vietas man stipri atgādina dienvidu pilsētiņas, kuŗās biju 1913. ga. [39] Uz augšu ejošā iela beidzas, nogriežos pa labi un atkal starp veciem mūŗiem, aiz kuŗiem paceļas milzīgi koki, caur veciem mūŗa vārtiem-arku noeju līdz savai mājai: „Villa Cyrano”. Neļaujies maldināties no vārda. „Villa” ir viena 2 stāvu mājiņa, kuŗai pavisam 4 istabas − 2 augšā, 2 apakšā. Apakšas istabās dzīvo saimnieks ar savu ģimeni − augšā es un viens polis. Taču mājiņa ir brīnumjaukā vietā. No sava loga redzu milzīgus kokus, aiz kuŗiem tālu vēl stiepjas kalnup mežs − (Bois de Clamart). Uz otru pusi redzama leja, piebārstīta ar sarkanjumtainām mājiņām un ļoti daudz kokiem. Tā ir tā pati leja, no kuŗas es katru dienu uzkāpju, nākdams no stacijas. Aiz lejas paceļas atkal kokiem apaudzis uzkalns ar observatoriju un tā saucamām Terrases. Manai istabai blakus ir mazs kabinets ar rakstāmgaldu (kuŗa manā istabā trūkst). Logs šai istabiņai (kuŗa būtu tā piektā šai mājā) iziet uz pretējo pusi, nekā manas istabas − uz jau pieminēto Medonas leju. Sēžu patlaban pie šī loga un rakstu savam draugam, kuŗš ar mani, varbūt, ir vairāk nemierā nekā es ar viņu. − Sāku šodien gatavot audeklus priekš studijām, jo līdz paņemtais ir jau izgājis − tur iznāca tikai 6 studijas. Tikpat daudz domāju vēl uzgleznot, un tad jau arī pietiks. Domāju katrā ziņā ap 18. jūniju braukt no šejienes. Kur tad nu satiksimies? Labprāt aizbrauktu pabūt dažas dienas Minķenē − taču liekas, neiznāks priekš tam naudas. Vai nebūtu labāk doties uz Berlīni taisnā ceļā, un mēs tur tad varētu satikties un tālāk braukt. Ja dārgāk neiznāktu − es labprāt piebrauktu St. Blāzenā, bet, man liekas, ka tevis aprakstītais ceļš prasa vairākas pārsēšanās. Raksti man − cik maksā ceļš no St. Blāzenas līdz Berlīnei. Un neaizmirsti uzrakstīts cik Tev vēl naudas būs, lai varu kaut kā visu aprēķināt. Berlīnē gribētu arī drusku krāsas iepirkt, jo Rīgā viņas vismaz divreiz dārgākas un te vēl daudzreiz vairāk. No tā ļoti atkarīga mana nākošā rudens un ziemas strādāšana. ...

Iepriekš rakstītā vēstulē aizmirsu Tev uzrakstīt par to priekškaru drēbi. Neatminu logu lielumu no galvas, ja jau ņem, tad tā pilnīgāk. − Varbūt Tu uzrakstīsi Mildai, ka būsim īsi priekš Jāņiem Rīgā. No Berlīnes bez tam vēl, vēl vajadzēs jau nu rakstīt vai telegrafēt Mildai noteiktu laiku, jo citādi varam netikt dzīvoklī iekšā. ... Jāņus − tos mēs laikam svinēsim Rīgā. Vai tas nebūtu diezgan labi?

 

 

Medonā, 7. jūnijā 1922

Saņēmu te Tavu vēstuli. Tā arī domāju, ka nevar līdz ar Tavas kūres izbeigšanos tūliņ ierasties pilnīga veselība. Nu ko, mīļo draudziņ, − mēģināsim tajos 2 gados viņu izlabot pavisam. Tāpēc prātīgi būs atteikties nevis no tāda lielāka prieka vien − kā Parīzes braukšana, bet arī no daudziem mazākiem, kuŗu arī Rīgā būtu diezgan. Labāk jau „gavēt” 2 gadus, kas taču nav arī necik daudz (samērā) nekā visu mūžu. Es skatos nupat kalendārā. 18. jūnijā ir svētdiena, tāpēc izbraukšu no Parīzes laikam pirmdien, 19 jūnijā un būšu Berlīnē 20. j. Tagad redzu arī, ka braukšana uz Minķeni būs jāatliek uz citu reizi. Izrēķini, kad Tev labāk braukt un raksti par to. Domāju, ka mēs varētu apmesties Berlīnē pie Albrechtienes. [40] Tur laikam taču lētāk var izdzīvot. Tā kā Tu brauc ātrāk par mani, tad noņem tur istabu, kur arī man būtu rūmes. Ja nu gadās tur viss aizņemts, un Tev jāmeklē citur dzīvoklis, tad legacijā pamet kādu ziņu, vai, ja vēl vari paspēt, atraksti uz Parīzi man. Aizvakar biju legacijā uz tēju, kuŗa tika sarīkota Meierovica atbraukšanas gadījumā. [41] Bija diezgan daudz cilvēku. Satiku tur arī Margaretu [42] − viņa bija iebraukusi uz dažām dienām. Vakar vakarā ar Ub. ēdām lega­cijā pusdienas. Bez mums pie galda bija Sēja, Margareta un sūtnis Anglijā − Bisenieks [43], ļoti, ļoti simpātisks cilvēks. − Man ir posts ar audekliem − lēni viņus iet sagatavot, tā ka es gleznoju patlaban mazāk − nekā gribētu. Nupat šorīt vienu studiju uzgleznoju. − Vēl kādas piecas un tad uz Rīgu, kur gaida darbnīca un kur, ceru, materiālu netrūks.

 

 

Medonā, 12. jūnijā 1922

... šais pēdējās dienās nākas domāt par Rīgu un daudzmaz nepatīkamām lietām − tad uzmācās tāda nelāga „nopietnība”. Mani allaž pārņem tāds pēkšņs prieks, domājot par Tevi. − Tikai Berlīnē Tu gan uz staciju labāk nenāc − būs tev tur varbūt jāgaida”. Uz staciju jau tāpēc vien nenāc, ka nezinu, kuŗā nokāpšu − esmu aizmirsis to Berlīnes komplicēto dzelzceļu kārtību... Uz muzeju mēs tā kā tā aiziesim, kad iebraukšu es. Domāju Berlīnē uzturēties kādas trīs dienas. Bet par to runāsim, kad aizbraukšu tur. Izbraukšu no Parīzes 19. jūnija vakarā plkst. 7 ar minūtēm. Berlīnē šis vilciens laikam pienāks 20. jūnijā ap plkst. 5 pēc pusdienas. Braukšu no stacijas uz Albrechta pansiju (ceru, ka tur tu būsi atradusi istabu). ... Uz redzēšanos, draudziņ. Tavs V.

Valentīna un Valdemārs Tone ar lieciniekiem Edvartu Virzu un Jūliju Sproģi laulību dienā 1920 gadā Rīgā. Šinī gadījumā Virza uzrakstījis īpašu veltījumu. Šo dzejas rokrakstu Valentīna Tone-Turina glabājusi kā lielu dārgumu. Valentīna Tone-Turina, dzim. Kūlmane, nomira Losandželosā 1975. g. 1. septembrī.