Arturs Baumanis

JŪDZIET BĒŖUS

(A.D. 1730)

Fragments no romāna „Hernhūtieši” par Vidzemes brāļu draudzes iesākumiem

 

1.

Grāfa sūtnis un Hallartiene ar dīvainu varu pievilka landrātu un baznīcas virspriekšnieku fon Kampenhauzenu. Šī mīlestība bija abpusīga. Pagājušajā nedēļā brālis Krišjānis bija teicis valmiermuižniecei:

- Fon Kampenhauzena kungs būs ar Dieva palīgu viens no Mazā Pulciņa galvenajiem pīlāriem.

Kad viņa vācbrālim toreiz prasīja, kā viņš to saprot, atbilde skanēja:

- Landrāta kungam ir viss - dižciltīga izcelšanās, izdarīgs gars, augsti amati, kaujas laukā iegūta slava, piemīlība pie Dieva un cilvēkiem... arī nauda, manta. Tādu personu visur ieredz. Ar tādu biedrodamies, ikviens iemanto drošu informāciju, uzticamu un spēcīgu sabiedroto un tā tālāk, un tā tālāk. Pavirši uz fon Kampenhauzena kungu skatīdamies, mēs teiktu: dzīvē vēl daudz sasniegs un augstu uzkāps. Bet man liekas - viņa godkārībai citi pamati. Viņš - tāpat kā papa - deg piederēt Tam Kungam, kļūt par šā vispazemīgāko narru. Te, manuprāt, noslēpuma atslēga. -

 

*

Bibliotēkas kaktā, galvas kopā sabāzuši, Mazā Pulciņa dalībnieki, elpu aizturēdami, klausījās, ko landrāts tiem uzticēja.

No Maskavas atgriezies, kur viņš bija piedalījies jaunās Visas Krievijas patvaldnieces kronēšanā, fon Kampenhauzens bija pārnesis vidzemniekiem pirmās drošās ziņas ne vien par šo notikumu, bet arī par nelaiķa ķeizara pēdējiem brīžiem.

Kā tas bija gadījies, ka šī province bija bijusi veselu mēnesi baumu varā pamesta?

Vai pa to laiku neviens vidzemnieks nebija uz galvaspilsētu braucis? Bija gan. Dučiem virsnieku, ierēdņu, muižnieku janvāŗa sākumā devās uz turieni ar to nolūku - ķeizaram šā kāzās ar visgaišo Dolgorūkija kņazieni vivat! uzsaukt. Tik pilna bija uzreiz Maskava cilvēku, kas bija no visām impērijas malām saskrējuši, ka par naktsmājām prasīja un dabūja pasakainu naudu... Par ķeizara saslimšanu kādu laiku ārpus galma neviens nezināja. Tad sāka cirkulēt tumšās vēstis: aiz Kremļa mūriem norisinās kas pilnīgi neticams! 15.janvārī majestātes ārsti, šaubīdamies, vai viņu diagnoze - saaukstēšanās pa ūdens svētīšanas laiku Zvaigznes dienā - pareiza, izsauca uz pili Maskavas slavenāko mediķi Nikolaju Bidlo. Tas atzina: bakas... Lai ziņa neizplatītos pilsētā, ārstiem stingri pavēlēja turēt muti. Kad 21. janvārī bija kļuvis skaidrs - riebīgā sērga majestātei uzbrukusi vissmagākajā formā, Augstākā Slepenā Padome pavēlēja: ikvienu, kas to vārdiņu „bakas” izteiks, uz vietas pakārt... Visus pārņēma drausma. Tagad to fāmu, kas pa pilsētu klīda, tikai pa kaktiem zem četrām acīm tuvu radu/draugu starpā viens otram pie auss iedrošinājās pačukstēt. Cilvēki, kas, sabraukuši, sākumā bija pa vienām asamblejām dzīvojuši, tagad kā zaķi rudzos tramīgi ausījās trakajās baumās, un arī paši tās paklusām izplatīja, un pie tam, kā jau lielā nelaimē krituši ļautiņi, bēdājās, baiļojās, izsamisuši raudāja... vēl beidzamā brīdī cerēja: vai tad Dievs un Svētais Nikolajs nedos un tā slimība neizčākstēs kā pavasarī ledus kalni upes malā nejauki dauza tavu būdiņu - un tomēr saulē un vējā beigās sadrūp.

Lai mazinātu Dieva dusmas (jo sirdīgs tas acīmredzot bija uz Maskaviju - kā gan citādi būtu šai tik briesmīgu pārbaudījumu uzlicis), Augstākā Slepenā Padome pavēlēja: „Atbrīvot no katorgas visus, kas nav nevienu noslepkavojuši.” Ne vien šos palaida vaļā, bet arī apžēloja cilvēkus, kas bija notiesāti uz nāvi saskaņā ar kaŗa sodu likumu. Tāpat apžēloja muižniekus, kas bija cietumā par izvairīšanos no kaŗadienesta.

Tanīs drūmajās dienās dīvainā kārtā kustīgākais bija visgaišais kņazs Aleksejs Dolgorūkijs, ķeizariskās brūtes tēvs. Kur vien iedams, būdams pat pie slimnieka gultas, par citu neko viņš nerunāja kā par tām laulībām, kuŗām drīz jānotiek: cik liela nozīme tām būs Maskavijas vēsturē, cik brīnišķīgu sieviņu majestāte dabūs, cik laimīgi būs. Kad divdesmit otrā janvārī noskaidrojās, ka ar slimnieku iet strauji uz leju, Dolgorūkijs sāka Galovkina kņazu kūdīt, lai laulību ceremoniju tuvinieku klātienē - tā sakot, privāti - tūliņ izdara. Kad kanclera Galovkina galvenais palīgs Ostermaņa barons to dabūja zināt, tas izsaucās:

- Ak, pārgalvība! Kāda tad tādai laulībai būtu nozīme?

- Jāgādā, lai lielā cara pēcnācēju līnija turpinās, - brūtes tēvs brīnījās par citkārt tik sapratīgā vicekanclera apķērības trūkumu.

- Bet ķeizariskā majestāte nesamaņā!

- Tas nekas. Tikko žēlīgais ķeizars atgūs samaņu, laidīsim pie viņiem Jekaķerīnu.

- Bet majestāte tak vienās vātīs!

- Vienīgi seja vātīs. Kad tikai loceklis vesels. Bidlo! Kur ir tas kuces dēls dakteris? Kāpēc Bidlo nav dienu un nakti pie gosudara gultas... Ļausim, lai daba strādā, gan tā darīs savu, tā jau dara brīnumus.

Aleksejs Grigorovičs Dolgorūkijs veselu stundu debatēja šo jautājumu ar Bidlo. Uzstāja, ka jaunais ķeizars fiziski labāk attīstīts nekā daudzi piecpadsmit gadus veci zēni. Slavenais vāšu ārsts turpretī domāja, ka slimnieks, visus savus spēciņus izlietodams cīņai pret briesmīgo sērgu, pilnīgi aizmirsis niķus. Bez tam ļoti iespējams, ka visgaišā kņaziene, gulēdama ar majestāti vienā gultā, pati dabū bakas. Arī Bidlo nebija pierunājams. Dakteri izlamājis, Aleksejs Grigorovičs ieslēdzās savā galā. Tur izgudroja: nākošo nakti meitu slepeni iedabūs slimnieka kambarī! Iepazīstināja savu laulāto draudzeni ar to plānu, sak, kur vīrieši vairs nekā nevar, tur sievietes var: tu to nokārtosi!

Sieva teica to pašu, ko Bidlo:

- Prātu nodzērušais! Tad tak viņa ar' sērgu dabūs!

- Varbūt, ka nedabūs. Varbūt, ka viņa vēl no viņiem dabū bērnu.

- Pēteris Aļeksejevičs tak vairs nav spējīgs nekā ar Jekaķerīnu iesākt, žēlīgajam ķeizaram tak tagad tādas lietas nerūp. Aļeksej, nāc pie prāta!

- Dari, kā lieku.

- Apžēlojies! Tur nekas neiznāks. Bērnu no majestātes viņa vairs nevar dabūt!

- Kas tev par daļu? Kad vajadzēs, tad dabūs.

- Bet ne no žēlīgā gosudara!

- Tā nav tava darīšana, no kā. Ja vajadzēs, pats uztaisīšu.

- Šausmoni! - sieva sauca.

- Turi muti! Nujā, bāba tu esi, un bāba tu paliec! Tu jau to nevari saprast!

- Bet ko tad, Aleks'? Ko tad? - viņa šņukstēdama brīnījās.

- Ka šis ir vēsturisks brīdis! Pēdējais Romanovu ģimenes vīrietis mirst, kuŗa bērniem būtu tiesība tronī kāpt! Nē, to tu nevari saprast!

Kad sieva, sterva, neklausīja, kņazs nolēma pats to lietu kārtot. Domāts - darīts... tikai par nelaimi abi - tēvs un meita - uzskrēja virsū baronam Ostermanim, kas bija sācis pie sava audzēkņa un pavēlnieka gultas vāķēt.

 

2.

Ostermaņa baronu apbrīnoja pat viņa pretinieki. Tāpat kā lielā cara un vēlāk ķeizarienes Jakaķerīnas laikā, galvaspilsētā rezidējošie ārzemju sūtņi viņu slavēja raportos, ko ik nedēļas sūtīja savām valdībām. Kurzemes un Vidzemes kungi viņu dievināja: viņš tak vācietis un luterānis! Tās divi lietas viņu izcēla Maskavas valstsvīru starpā - ka neņēma kukuļus un bija luterānis. Simtiem vāciešu bija Maskavijas dienestā, bet visi bija pārkristījušies ķeizara ticībā - visi, izņemot vienīgi vicekancleru, oberhofmeistaru un audzinātāju Ostermani. Zināms, uz to kā uz vācieti šķībi raudzījās krievu kungi, īpaši Dolgorūkiju kņazi, šie četri patvaldības stutes, kuŗu zvaigznes kopš Meņšikova padzīšanas mirgoja tik spoži pie galvaspilsētas debesīm...

29.janvāra vakars. Metas krēsla. Ostermanis dzird - majestāte ko saka.

- Sniegs nāk, tas labi.

Vicekanclers nu tikai lodziņā ierauga - patiesi snieg, un nevis kaut kā, bet lielām pikām. „Tas uz mīkstu laiku,” viņš nodomā. „Bet kā majestāte to zina? Viņi jau vairs neredz.”

- Jūdziet zirgus, - slimnieks pavēl, - jūdziet kamanās! Es gribu braukt pie Natālijas!

Tā bija viņa nelaiķe māsiņa.

Jā, vienīgi Ostermanim, šim - kā galminieki viņu klusībā saukā - lapsai un ateistam, dūša un patika palikt pie Pētera Aļeksejeviča gultas. Vicekanclers to tagad dara dienu un nakti. Stundām tur audzēkņa roku savā. Kad nabaga zēns, niknajā kaitē akls kļuvis, mīļo skolmeistaru vairs nevar saskatīt, viņš palaikam ievaicājas:

- Dārgais Andrej Ivanič, tu vēl pie manis?

- Jā, majestāte.

- Tas labi.

Pēc kāda brītiņa atkal:

- Andrej Ivanič... balodīt... tu vēl te?

- Jā. Vai jūs ko gribat?

- Es nekā vairāk negribu.

Pie durvīm bailīgi klaudzina. Barons tās mazā šķirbiņā paver. Tanīs kambarkungs Arbūzovs.

- Visgaišais kņazs Aleksejs Grigorovičs grib ar jums runāt.

Ostermanim uz mēles: „Atkal! Lai iet ratā!” Bet atbildēt viņš atbild tikai:

- Nav iespējams.

- Ļoti svarīgi, - Dolgorūkija kņazs, kas turpat aiz kambarkunga, iekrīt starpā.

„Tā ir nekaunība!” Ostermanis grib teikt, bet, priekšistabā izgājis, saka:

- Īsi. Cik vien īsi var.

- Te... šitas ķeizariskajai majestātei jāparaksta, - kņazs dod kādu pergamentu.

- Nav iespējams! - barons kļūst nepacietīgs un tomēr, pergamentu atrotījis, sāk pie sevis lasīt. Līdz vidum ticis, atsāk no paša sākuma un šoreiz lasa jo uzmanīgi. „Pamatojoties uz majestātes nelaiķa lielā cara Pētera Pirmā 1722. gada pavēli par troņa mantošanu, es, Pēteris II, visas Lielās, Mazās un Baltās Krievijas valdnieks... ar šo ieceļu par manu pēcnācēju manas nāves gadījumā savu likumīgi saderētu brūti, visgaišo kņazieni Jekaķerīnu Aļeksejevnu Dolgorūkiju. Sākot ar šo dienu, proti 1730.gada 29.janvāri, viņai būs saukties par carevnu...”

Izlasījis, vicekanclers sniedz pergamentu kņazam atpakaļ.

- Pilnīgi neiespējami.

- Kāpēc?

- Majestāte šodien nav bijuši pie samaņas.

- Tas nekas. Kad viņi nāk pie samaņas, tad lai pieliek savu roku un zīmogu.

- Viņi jau vairs nespēj spalvu noturēt, mans kungs.

- Jūs viņiem varat palīdzēt.

- Tas neiet.

- Jūs tak neiedrošināsities...

- Es jums atkārtoju skaidrā krievu valodā, Aļeksej Grigorovič: tas nenotiks.

- Laidiet mani pie viņiem! - Dolgorūkija kņazs izmisumā kļūst skaļš. Ap vicekancleru un kņazu ir jau pūlītis galminieku, bet, pārbijušies, tie nedrīkst iejaukties lielo strīdā.

- Nē. Tikai pāri manam līķim jūs...

- Nu tad, pie vella... jūs paši to gribējāt! - Aleksejs Grigorovičs gāžas Andrejam Ivanovičam virsū. Klātesošie, pa to starpu atjēgusies, kņazu savalda.

- Jūs... jūs! - Dolgorūkijs sauc. - Jūs liegsit ķeizariskajai majestātei iecelt par savu pēcnācēju to, ko viņi grib?

Un vēl nezin ko būtu samuldējis, ja ieskrējušie gvardi, vicekanclera acu pametienam klausīdami, nebūtu kņazu izgrūduši pa durvīm laukā.

Ostermanis ir arī tas, kas beidzot aizspiež Dieva mierā aizgājušā valdnieka acu vākus. Vater unser, der Du bist im Himmel skaitīdams, viņš pēkšņi paliek pusvārdā.

Barabāns rīb - ārpusē aiz mūriem kaut kas notiek.

Pie lodziņa satraukts piesteidzies, viņš redz: tā pati dziļā ziema, kas pirmīt... un, sniegu mīcīdama, zaldātu rota aizveļas gar Kremli. Un vēl viens barabāns sāk tālumā ducināt - par gabaliņu vēl viens tumšs plakums - otra rota - tuvojas...

Tikai tad vicekanclers atceras: „Vakar tak pats to pavēli devu.”

Lai Maskavu pasargātu no nekārtībām - varbūt pat dumpja, armijai izmaksā algu, ko tā nav divi mēneši dabūjusi. Zaldātus, kas norīkoti darbos, tūliņ atlaiž atpūtā, lai lūdz Dievu par nelaiķa patvaldnieka dvēseli. Sardzēs drošības dēļ izsūta divreiz vairāk vīru nekā parasts, un šiem pieteic durt un šaut ikvienu, kas neklausa. Pa ielām visu dienu soļo no apkārtējiem ciemiem steidzīgi uz galvaspilsētu izsauktās fizilieru vienības.

 

*

Hallartiene skaļi raudāja.