20.
Septiņas jūdzes virs zaļganpelēkas, dūmakainas zemes, starp debess arvien dzestrāko zilumu un mākoņu konvoju mierīgiem putuļiem, aiz viegli ieskrambāta dubultstikla sēdeklī iesprādzēts, viņš rakstīja vēstuli savai nākamai piestātnei, uz kuŗu viņu neatvairāmi virzīja, degvielas un skābekli rijot, džeti un dienests.
... Man ir dota izdevība (kā jau pieredze liek vidusmūžniekam dzīves belzienus apzīmēt) daudz redzēt, daudz piedzīvot, daudz izdzīvot uz ādas un smadzenēs. Noskriet jūdzes bez gala un paostīt visādas gaisotnes. Strādāt, priecāties, nogurt, gāzties tālāk, atvilkt elpu. Zem ozoliem, palmām, priedēm. Smiltīs, klintīs, pļavās, laukos, tropu un dzintaru liedagos. Betonētas verstes gremojot, atvēsinoties ceļmalā. Reta pilsēta man sveša, iejūtos visādu satiksmju ritmos un dārdoņā. Kā puteklis, kā putns, kā ritenis, kā fotoaparāts, kā skaņu lente: uztvērējs, novērotājs, gaŗāmgājējs. Plastisks pilsonis, rūdīts praktiķis, pasaulīgs pragmatists...
... Un no visa tā, no visa redzētā, dzirdētā, piedzīvota, izjustā, izciestā, izgavilētā − neesmu gudrāks iznācis. Neesmu smalkāks tapis, ne iecietīgāks, ne pacietīgāks, ne atjautīgāks, ne drošāks, ne ciniķis. Skaidrs, iegūtas zinības praktiskos jautājumos − ko ņemt līdz koferī, kā izslīdēt muitām cauri, kur ēst Marakešā, kā iztikt bešā un ko, mājup kārtojoties, iebāzt pēdējā brīvā centimetrā ķešā. Kā sarunāties starptautiskās tirdzniecības mēlēs ar starptautiskās tirdzniecības leģioniem? Kā apieties un izturēties, lai nevērstu uzmanību, vai arī, ja vajadzīgs, kā sacelt pamatīgu brēku... Bet tā ir tikai virsma, ceļa kartes zināšana, pasaules staciju vibrāciju un smaku precīza uztvere un kartotēka. Tā cilvēku nemaina, vienīgi ļauj pieredzei piespēlēt mazas šika illūzijas, kad apdauzītam, nogurušam es nepieciešama garīga komprese...
... Pieticīgi savas dusmas dozējot, jūtos pakāpeniski skumjāks...
Mēs taču esam tik dumji! Nu, saudzīgāk to nevar pateikt, nevajag pateikt, draugi. Dumji. Bez smadzenēm un aknām izšķirīgos brīžos. Kaut kādi... ieprogrammēti automāti. Diendienu deldētāji. Ar paredzamām vajadzībām, ar garantēti seklu gaumi un godu, ar bailīgiem aizspriedumiem, ar vidusmēra aizdomām. Gatavi sekot momenta priekšrokai, grūzties un stumties dzīves rindiņā uz priekšu pa divi vietiņām kā izsalkuši lopiņi, ne pa kreisi, ne labi neskatīdamies, pie bariņa turēdamies. Neprasīdami: kāpēc rindā stāvam, kas te mūs nolicis? Kaut kā... atgriezti (un bez liela protesta) no īsti vajadzīgā, no nepieciešamā, no sakarīgā, no cilvēciskā. Kāds jau visu to izšķir, liekas sakām, kāpēc tur lauzīt galviņas. Mēs esam tādi, kādi esam tāpēc, ka... citādi neprotam būt. Neesam mācījušies, neesam gribējuši. Un nav bijis nepieciešami mainīties, mainīt...
... Ej nu izskaidro. Uzskaiti iemeslus. Cēloņus. It kā spļauj siltā, pārtikušā vējiņā. Likumsakarības, ziņkārības, vecāku, brāļu, māsu ziķerības skandini − bleķa ausis klausās. Un līdz ar to mūs visus ietvaro, ielenc... apstākļi, visādu pārliecību kārkli, šķēršļi ceļus locīdami, spiedieni ceļus locīdami, griba dvēseli mocīdama... Un skumji, jo tad jau esam tādi, kādi esam − bez lielas izvēles...
Samaņā pa reizei ieslīd pa ziņai, pa jausmai, ka kaut kur pamati drūp... miljoni mirst badā, pinkaini jaunieši uz ielas ar savu svēto vienaldzību vai ceļmalā ar īkšķi, dīkdieņu armijas džinsu formā... nodokļi iet uz augšu, pakalpojumi uz leju, ceļi jālabo, pasts aizķeras, un vēl viens tumšādains immigrants uz ielas kaimiņos... bet nevar atrast ārstu, kad vajadzība, nevar izlobīt atbildes, brūži streiko, lidostas un ielas, gaiss, ietves, šosejas piesārņotas, televīzija un dzīve piesārņota ar sludinājumiem, ar aicinājumiem izdot pēdējo, dilstošo grasi, kas jāpelnī nejēdzīgā, nenozīmīgā darbā... gribas kliegt LIECIET MANI MIERĀ! bet cilvēku aprij ziņas par Helsinkos parakstīto izvarošanas godināšanu, par revolūciju un kaŗu bakām un par nākamo svarīgo, nenozīmīgo balsošanas reizi. Nespēks sakurina aklu naidu. Pret... Kaut ko. ‘Viņiem’ visiem. Bet arī bailes. Jo nav iespējams neko mainīt. Jo nav iedomājams sevi mainīt. Un tad gribas bēgt...
... Vai kāds nepastāstīs kādu labu ziņu? Uzjautriniet mūs! Dodiet cirkus ar lauvām, kur plosa neticīgos, lai varam no tālienes, ne elektroniskas aizsegas slepeni atriebties... Kaut kam... par kaut ko nodarītu. Līdz nākamai reizei, kuŗu savlaicīgi sludinās. Mēs esam tik apdulluši, tik realitātes apstrādāti, tik apdraudēti, tik sastinguši bailēs vērojot nezināmās nākotnes uzbrukumu televīzijā, ka... vairs nejūtam, jo nervu gali sen izdedzināti ar īstenības slodzes augsto strāvu, vai neitralizēti ar vismodernāko, visprimitīvāko zāļu palīdzību. Brālīt, iemet vēlreiz... Un tāpēc meklējam šokus, kas varētu mūs uz brīdi atdzīvināt, ļaut just... kaut ko. Pat īstu naidu, ne jau to ikdienas gruzdošo... Klīstam. Klaiņojam. Pat senu ļaunumu drēbes kā senas modes izmēģinām, lai nākotnes ļaunumi mūs nepazītu, nepiemeklētu. Lai varētu izbēgt, izvairīties, mukt. Kaut kur pamati drūp, un ir skumji...
... Uzjautrinājumam arī neder skarbi kritiķi, kur nu vēl morālisti. Spēlīte pārāk nopietna, lai apstrīdētu likumus. Netraucē mani ar patiesību, esmu jau izšķīries, slīdēt tālāk pusmelu, pustumsas, pusdzīves glumajā reisā. Ar patriotisma pašcieņu aiztapsēt vēl pāris lodziņus, lai nesaudzīgā dienas saule nespīd siltumnīcā iekšā. Ar saukļiem un pātagām sev izplēst drošāku vietu uz vergu kamiešiem. Ar šampanieša tostiem apsveikt savus amata brāļus, kam tas pats izdevies, un svinīgi apsolīt nemaisīties viņu iekšējās darīšanās, − kamēr spiegu ierīces visu uztveŗ lentēs, bet vēsture melo, kamēr slepenpolicisti iebrūk dzīvokļos un valstīs, izvaro un spīdzina, izkārto atentātus un apbruņo idiotus... Pasaules spīdzinātāji, apvienojieties! Lai galu galā būtu skaidrība. Nekaunieties, nekaunieties − lūdzu visus vienā barā kopuzņēmumam, šī laikmeta varoņi − stājieties priekšā!... Izplatījumā zaldāti viens otram spiež roku, bet uz zemes kaŗo kā traki, un katrs savā valstī neticīgiem iespiež paklausību vai ar nūju, vai ar šļirci, vai ar naudas zīmēm aploksnē − vienalga. Jauks simbols... Un neder atgādināt, ka tas viss notiek tavā un manā vārdā, lai gan neesam to īsti tā pieprasījuši. Vadoņi tomēr izliekas daudz labāk zinām, kas mazākiem gariņiem vajadzīgs. Nē, nepatīkamu ziņu izplatītājiem mūsu sistēmā nav vietas, tie traucē mieru, sagrauj trauslo kārtību, un ir droši vien vellišķīgās ‘otras puses’ algotņi. Tie jāapklusina, jo... jāietur pamiers ar nelietību − līdz nākamai reizei. Un tāpēc ir skumji...
... Un tāpēc šī būs mana pēdējā vēstule uz kādu laiku. Es vēl neesmu izšķīries ko darīt, vēl daudzas biļetes jānobrauc, vēl mazliet jānorūgst, kā tārpam jāaizgraužas līdz ābola serdei. Un tad redzēsim, vai vērts ābeli taupīt...
*
Septiņas jūdzes virs zaļganpelēkas, dūmakainas zemes, starp debess arvien dzestrāko zilumu un mākoņu konvoju mierīgiem putuļiem, aiz viegli ieskrambāta dubultstikla sēdeklī iesprādzēts, viņš rakstīja vēstuli nākamai piestātnei, uz kuŗu viņu neatvairāmi virzīja, degvielas un skābekli rijot, džeti un dienests.
Juris Mazutis
