Lidija Dombrovska
RAIŠA NEDIENAS
- Tā ir nenoliedzama patiesība.
Mūsdienu cilvēkos ir iekodušās bailes. Tās ir ieķērušās koku zaros. Zils, kņudošs ērms, ko nevar nokratīt. Pievakarēs snaikās pa kaktiem, gozējas savā simtkāja varenībā it kā būtu pats pasaules valdnieks. Arī zeme guļ izbaiļu piesūkusies, tāpat spodrais ezers un zemie, pelēkie mākoņu pali. Bet bailes nav nedabiska parādība. Tās nav salīdzināmas ar neurozēm. Tas ir pārdzīvojums, tāpat kā slimība - piemēram, masalas. Arī cirka aktieriem un maģisko triku piekopējiem tās nebūtu jāapslēpj. Jo patiesībā ļaudis alkst ieraudzīt cita bailēs kaut ko sev tuvu un pazīstamu.
Raitis bija jauniecelts kārtības sargs ar spīdīgu dienesta, naģeni un visām tām sudraba pogām. Šis bija jaunā likuma sarga pirmais dienesta gads, un patiesībā Raitim bija vēl šis tas jāapgūst, bet citādi par viņu varēja teikt tikai labu. Viņš bija centīgs un lojāls, lai gan kārtībnieka dzīve vairs nelikās gluži tik vilinoša kā agrāk. Jaunības dēkainībai bija pārvilkusies pāri prāva putekļu kārtiņa. Līdzīgi daudziem citiem, viņam likās, ka pasaule bija izgājusi no eņģēm. Ar noziedzniekiem viņš apgājās tikpat nesaudzīgi kā vecākie, piedzīvojušie policisti. Tiklīdz pļurkšķ, pa galvu.
Vakaros Raitis sēdēja augšstāva istabelē, grieza kokā un domāja par neliešu demonstrantiem vai pleznainiem hipijiem. Lai tik nogaida, gan ietiks sprukās. Tad nelīdzēs vairs heijas un halelūjas un visas tās žvadzīgās ķēdes. Visa pasaule ir ar tādiem pilna. Lidostas ir tīrie razbainieku perēkļi. Nav jābrīnās, ka šādos apstākļos katra godkāre apsīkst un uzmācas bailes. Savās domās aizmirsies Raitis sarauj plecus, dur aso spalu kadiķa miesā, kamēr nazis iespraucas un netiek vairs vaļā. - Nez kur sieva bija noklīdusi. Viņas aizmāršībai nav vairs ne gala, ne sāta. Nebūtu nekāds brīnums, ja pārrodas tikai ap pusnakti, ja tik daudz mēļo.
Kādu vakaru tos apciemo līkais Krišs, kaimiņu bērnu iesaukts par Šķībmuti. Viņa dārzā vētra izgāzusi veco strazdu ķirsi, resnākais zaru ķeburs paliek Raitim par ciemkukuli. Kas par rezgali, brīnās Raitis. Sēž un fantazē. Kad aizraujas un kļūst par siltu, atgrūž logu vaļā, uzveļ zaru uz palodzes, lēš un mērī ar sprīdi.
Kaimiņos mīt kuprainā Amēle. No rīta, ieraugot Raiti, klāt un taujā par viņa grebumiem. Izgriez pīpīti, viņa lūdzas un šauda acīm. Dūmi izkliedē drūmumu, noskaidro domas. Tas nieks, atmet Raitis. - Izgriezīšu. - Amēle gaužas par lietaino laiku un dažādām pasaules nebūšanām, paspēj novilkt pilnu ceturksni tikai tukšā kulšanā.
Arī darbā jaunas grūtības. Šoreiz ar zāli. Parkā pie ieejas uzslieta izkārtne ar treknu uzrakstu: „Plūkt puķes un nobradāt zāli stingri aizliegts”. Priekšā sastādīti zaļuma krūmi, aiz tiem nofrizēts zāles laukums. Bet, varbūt, kāds to bradā. Kāds ietiepīgs individs vienmēr uzpeld. Kaut vai noklīdis plušķis. Ej nu iedīdi tādā nelieša sunī kārtību.
Raitis staigāja apkārt saīdzis un sasprindzināts kā īsts kaujas gailis. Todien neviena gaŗāmbraucēja kļūme tam nepagāja secen. Viņš rāja un strostoja. Sodīja un sodīja. Tā dienu no dienas. Vakaros jūtas sasalis, aptin vilnas šalli ap kaklu, sēž un griež Amēlei pīpi. Kad lielums apveikts, grasās iet pie virpotāja izvirpt caurumu. Darbnīcā ieejot, iepinas tīklā, tik tikko nepaklūp. Te tīkli izkārti krustām, šķērsām kā balti slazdi. - Tāda nešpetnība, viņš elš un pukojas, bet nespēj tiem izbēgt. Līdz piemetas virpotājs un pavelk viņu sāņus. Uzliek roku uz Raiša piedurknes, stāsta par savu hobiju - tauriņu ķeršanu. Visi tīkli esot no rītiem pārpilni. Mēļi, zili un dzelteni. Tad tikai projām uz supertirgu pēc plastikas kulēm, tās visam noder. Bet vienkāršie tauriņi viņu pārlieku nesaistot. Tikai lielā, zilā nakts karaliene. Virpotājs iekarst. No mutes pasprūk sālskābes šļāce, pielīp pie zoda. Raitis klausās vīra noslēpumainos vārdos, bet, būdams pienākuma cilvēks, nekādi nespēj pacelties prom no īstenības. Tādēļ ilgi nekavējoties, atgriežas atpakaļ darbā.
Nodarbība ar pīpi viņu tiešām saistīja. Tā kļuva zināmā mērā pat par apsēstību. Pārnākot mājās, viņš tūlīt ķērās pie darba. - Nudien iznāks meistariska, gludo pīpes galvu aptaustot, viņš izliekas pārsteigts. Pievelk sievas adīkļu grozu, izvelk adāmo adatu un izkārnī kāta gaiteni. Veiksmes brīžos aizmirstas visi likteņa pārbaudījumi, aklās bailes, kas mīt katrā cilvēka dvēselē.
Vasaras nogalē pīpe jau gatava, un Amēle sēž mauriņā un kūpina. Piesauc Raiti un vedina viņu dārzā pie bišu stropiem. Piesola visu rudens ražu. Saka, ka ar pīpi esot to varen aplaimojis. Stropu jumtos lāso rasa. Amēles viltīgās ačteles ir aizmaldījušās līdz apvārsnim. Kāda vāra skaņa saviļņo gaisu, satrauc bites. Tās izšaujas viena pēc otras, virmo gaisā, dūc. Negantās. Raitis aklās šausmās gaiņājas rokām, skrien kā negudrs un neuzdrošinās pat atskatīties. Vēlāk, piedomājot pie Amēles bitēm, atceras stropa pakājē kādu saņurcītu bitēm aplipušu papīra lapu ar brūnganiem vāpojumiem. - Ar demonstrantiem tāpat kā ar bitēm, sacelšanās nav iepriekš paredzama. Kūdītāji līdzskrējējos iedveš ticību, kas piedod sparu. Bet katra bezjēdzīga rosīšanās var izvērsties par jēdzīgu un otrādi, prāto Raitis. Vajag tikai savest nemierniekus un provokātorus kopā ar avīžniekiem, iedot papīru rokās, lai formulē savus uzskatus. Ja raksts izveidojas pietiekami skaists un neizprotams, to tūlīt uzskata par pozitīvu notikumu, par ko nevienam nebūtu jāsūdzas. Raitis visu vakaru sapņo par solīto medu un nodomā Amēlei izgriezt vēl krāšņāku pīpi. Bet nākošā rītā Amēle vairs nesēž un nepīpē. Būs jāpiekodina, ka to medu nepiemirst. Raitis pieklauvē. Kad neviens nepaveŗ durvis, viņš dodas istabā iekšā, lai redzētu, kas tur notiek. Amēle sēž krēslā ar milzu papagaili, glauda raibās spalvas. Jautā putnam, kad tikšot debesīs. Bet Raitis redz, ka putns ir eņģelis ar cilvēka galvu un sakļautiem spārniem. Tad eņģelis paceļ Amēli un nes pāri slieksnim ārā. Tie aizlido pāri bišu stropiem un pazūd aiz kroplajām ābelēm kā nebijuši. Bet bitēs iekrīt tāda pacilātība, tās džumpo un ielenc Raiti, un viņam ir pagrūti izbēgt. Viņš atgaiņādamies aizmeimuro līdz vecajai lapenei, noslīgst uz pustrunējuša celma un jūtas uzreiz drošāks. Uztveramā pasaule ir pilna paradoksu. Kollektīvs trakums patiesībā vairs nav nekāds trakums, bet maģija, filozofē Raitis. Polītika ir ārprāts pēc pilna likuma burta un pie pilna saprāta. Tiklīdz kādu ieskatu disciplinē, zūd bailes, iestājas prasība pēc līdzsvara.
Bet no tās dienas viņā pārnesās liels miers un līdz mūža beigām viņš tikai labu mācēja teikt par bailēm, bitēm un bandītiem.
