Modris Zeberiņš
|
|
VIRGO INTACTUS
Foto: A .Ezergailis
|
Nāk miegs, Bet pūš un spēlē... Reizēm pūš Gluži kā bullāns mautu: Mēģinot izpūst vai nopūst Jaunkundzi daiļu no kaimiņu Mājas trešā stāva. Katru vakaru cits Konvertīblis gaida pie durvīm.
Tādās reizēs, ai, mūza. Atceros laikus, kad gludi cirptu galvu: Virgo intactus – aetatis decimae suae – – tāds, kas pedāļus min, bet vēl neprot spēlēt – – notis gan lasa, bet taustās Trejām vien balsīm gar korāli senu Vītola grāmatā mūžīgi jaunā: Ak, kaut man tūkstoš mēles būtu! Cilvēkam nava, bet harmonijam gan iraid: Vijoles, flautas, Burdons un Unda Maris, Bet visam pāri Voces celestae. Burdons? Diapazons uz četri? Divas balsis iet kā Tenis ar Annužu Blaku pa taku, Burdons rūc Kā dižais dundurs sprediķi gaŗi Debesīs lirina cīruļi. Dakteŗa dīķī Peld zilas debesis, peld balti mākoņi Nārsto ir karūsas, nārsto ir līņi. Makšķerēt liegts, bet manai mūzai ir Astoņi gadi un zivju smeļamais tīkliņš. Karūsas treknās un līņi, ai, mūza, Toreiz skriedami skrēja Tavā zvejnieces tīklā Uguns ratiem kad paveda tēvs Tavs manējo tēvu Birzēs i norās laukskatus gleznot.
Pastorāta virtuves pusē Ziedēja mežrožu krūms. Ziedēja driģenes bāliem zaļzelta ziediem. Plētās pagasta Grantsbedres lielas Kā pasaules kaŗa tranšeju lauki. Lasīju oļus tur sīkus, Mīcīju mālus, un teici, ai, mūza: – Dienās būsi tu mūrnieks? Kas gan ir sirds? Mācītājs teiktu. eče ku steno- grafa Rozes brālis, pats ar Roze, lai Dievs viņa dvēseli mielo, mācītājs teiktu vecā Mīlenbacha vārdiem: Tad, kad darbība Noņēmusies gar lietām pilnīgi Līdz apnikumam; Tikai tad, kad viszemīgi Senču priekšā Ģimeņu dārziņš stādīts; Tikai kad Tumsā sisina, čirpst un irrina tūkstoš balsīm mirstošas vasaras, iesākam brīnīties Iesākam minēt: – Kas gan ir sirds? Mācītājs teiktu: – Kas dara tās mazās lietas. Citādi skudras mūs ēd te kopā. Mācītājs teiktu: – Mīlestība ir kā vētraina debesu ķēve, Mīlestība ir līdzīga lietainai Jāņu naktij Mīlestība ir telefona zvanīgais zvārgulis, Mīlestība ir skanīgais vaŗš: Dimdot kur Augusta Ģiezēna pantmērus Skaldīt. Bijis jel spogulis vaŗa! Bet spoguļa vietā ir bļoda Un abrā sūra raugaina mīkla. Izcept ar godu un maizē saēst? Un vienmēr vēl Pūš un spēlē! Redz kur nāk Dāma daiļa Sentimentālām Gana Matīsiņa nātna biksēm kājās. Ielāps Uz viena ceļa Ielāps Uz otra, bet ir saules zeltā Mirdzoša galva. Rīmē mācītājs: .... Mātīsiņam Dziedāt vīs negribējās... Viņa dzied Orfeju teātrī dikti slavētā alta balsī. Viņai taisīju kokli. Zelta lielceļu rakstu darbos Salauzu krēslu. Iznāca dubultā žīdu arpa No salauztā krēsla. Uz tās var Loreleju spēlēt; Valdteifeļa Slidotājus, High above Cayuga's Waters; Dvoržaka Piektās saulrieta toni Čaikovska klarnetes solo No Patētiskās.
Un kad būs darbība noņēmusies Vecā Mīlenbacha vārdiem – gar lietām pilnīgi, līdz apnikumam Vēlu viņai Katru vakaru citu Zilu dīvānu nomodam, zilu dīvānu sapņiem. Zilzilas vijolītes Vidberga vāzē Sidraba mēnesi, Spīdolas spoguli. Sidraba flautas balsi tumšām orķestŗa trīsām pāri. Zvaigznes mirgas met kā zivis. Jūŗas zaļā maurā Redzu mūzas mēnesi, zilzilas sapņu egles... Virginitate Lalagen Lalagen dulce ridentem, dulce loquentem Lalagem quodlibet loquaturus...
2.6.75.
|
|
|
SENLEJA
|
Grāvis zvana ar vilkuvālēm, grib zemesvēža dziesmu sapārot ar apīņu spirālkāpēm, ar cūkpupu meijām izmeijot; lai pa tām kaza varētu debesīs kā karietē iekāpt pie Tēva Labās Rokas. Bet zeme plaisā. Stāvu, kur reiz kurši un ugauņi pa vēl nenoplakušiem ūdeņiem braukuši, kur vīkingietes sirds drebējusi. Vai aiz bailēm vai mīlestības, to tagad vairs nepasacīt. Un vilkuvāles zvana zvanāmo, un zem to saknēm ir ieži, zivju asakas un varbūt vēl kāda māla lauska. Ar akmeņiem kronēts stāv pilskalns aiz pļavas līkuma, un no tās klints vēl šodien var tālu redzēt. Tālumā ir apvārsnis. Jūŗa vēl tālāk. Tur plaiksnī zili zibeņi. Ugauņi ir tālu. Un Kursā kāds staigā pa nakti it kā pa ūdenszālēm.
|
|
|
LIDOJUMA PIEZĪMES |
... Daidals? Nu dulls! Vecais sasitis galvu. Uz putniem traks. Sēž pie galda bez šlipstes. Panadžos vasks. Pilna azote putnu spalvu ... * * * Priekšvakars. Kamēr Ikars bez domas savu kluso melnaču locekļos lolots silst, jūra milzt un dveš. * * * Bet Broigela arājs, citu ainavu ardams pie spožas jūŗas, acu nepacēlis no zirga un zemes, mana mākoni pārskrejam saulei, dzird kaiju virs ūdens kliedzam, zivi lecam. Un vēlāk tajā dienā, acu nepacēlis, viņš dzird un aizmirst strazdus kameni kaut kādu pogotāju trīs suņus lapsu māti balodi aitas septiņpadsmit kaijas un daudz ko vēl. Grūta, silta un salda gulst vasara vagā. * * * Ne jau mēs skrējām asfodeles pasniegt, ne jau mēs gavilējām kad spocīgs putns, ne putns spalvu metot, zemē nolaidās uz veča kājām. Ne jau mēs gājām apsveikt. Mēs nezinājām kas mānās tur spārnos, kas paliks, kas sāļā vaskā var augt. * * * Tas ir stils! Būtu nu plecs, uz kā sist. Viņš māk krist! Ko tur daudz lidot? Viņš neaizmirstamāk krīt. (Liliju neder apzeltīt). * * * Lūk, debess virs jūŗas aizvēžas kā spārni, un ūdens kļūst drūms. |
Pieters Broigels vecākais.
Dabasskats ar Ikaru.
Inārs Brēdrichs
|
|
šausmīgs dzejolis ar šausmām par šausmām |
tu Pēter tu Millij un Kārli un Cillij vien tādi atkašņi esat un neba jau māsas un brāļi iekš tā ētisko normiņu (un Normundiņu un Normiņu) kunga (ne tā ar to lielo burtu) un aistētisko aistu pēcteču un pakaļteču slaistu šaustītāju reglamenta laistu pasaulē par šausmām netikumīgiem nelikumīgiem Pauļiem un Ausmām nē neba jau māsas un brāļi iekš tā bet drīzāk iekš plika sūda bez svārkiem (pat ne zīda zeķē kā teicis Voltērs) un grabošiem sāniem kā tukšiem zārkiem grafiski pornogrāfiski purnu grābstiķi tādi (un vēl citu lietu) ne jau nu literāri sajēgas kas ož ko no Mākslas (šīs mūziskās Sievietes Dievietes) (jūs teiktu skaidrās bietes) un no Sv. Gramatikas būtu labāk nesaldējuši savas pačiņas plikās un metušies plunkš āliņģī iekšā ja vajadzīgs pastutēsim jums vēl savu peciņu priekšā mēs nebrēksim jums pakaļ ak un vai lai tikai slīkst lai slīkst lai bai bai |
Ivara Alberta fotomontāža.
Lidija Dombrovska
|
|
PASTAIGA AR VIKTORA IGO NOŽĒLOJAMIEM
|
Palēnām vien – soli pa solim klīst visas pasaules nožēlojamie.
Dienu pēc dienas gadsimtiem pāri sauc šaustie un spīdzinātie visas elles izbridušie mocekļi
Palēnām vien – es jums piebiedrošos. visas pasaules nožēlojamie.
Aiz Berlīnes mūŗa izciļņos krustus neslien Vaid kapenes Maalotā, sten Sinajas smilts
Ai, gaismas Dievs, kā var bendes mīlēt un žēlot? Kāds nokliedzas: Nāvi varmākām.
Palēnām, pa- lē- nām- Saspriegtā kāsī baltas meža zosis – visas pasaules nožēlojamo sapņi traucas tām līdz.
|
ZIEMEĻU NAKTS MOTĪVI |
Kad es zvaigžņāju naktī pēc bezlaicības slāpstot saulēm un planētām pretī kā zivju vanags riņķoju apļos, man atklājas jaunas pasaules ar citām planētu sistēmām, ar nepazītiem atomiem, ar neapjaustiem ķermeņiem, ar nenoģiestām krāsām Mani uzlūko zvaigznes novēro saules un plašais universs – varavīksnes un ziemeļblāzmas
Bet manī dzied neaptveŗamais tālums ar astrālo starmešu šautrām, ar apdzīvotām planētām, ar neatšifrējamām kodām
Un citas radības sevī nes citas pasaules – Kristus piedzimst, māca, tiek krustā sists.
Šai brīdī dzimst neskaitāmas saules planētas izdziest un pazūd, bet izplatījums sapni neiznīcina –
griezdams dzīvības ratus no pasaules sākuma līdz šaidienai, pielej sirdis ar visuma alkām,
ar nīcības, ar baismas, ar atdzimšanas skārienu.
|
GARSIJA LORKA ANDALŪZIJĀ
|
Nupat mēs ar tevi pa tējrožu gatvi – Garsija Lorka. Spānija, saki, kāpēc šai zemē izaug tik diženi gari? Taču ne tādēļ, ka Granādas rozes reibina skaudrāk par Orienta smaržām. Garsija, Garsija, pat nāvē tu esi skaistāks par Žana Kokto Anabellu.
Sī, sī, sī Anabel, Ana–belī vous etes encore belī...
Bet Garsija ēnā grandi un negrandi priecīgiem pirkstiem ģitaras strinkšķina
Malagas vērsis Pikaso un Salvadors Dalī strūklakās nemieru gremdēja.
Goja, Velaskezs kā dzēlīgi dunduri no pašas Barselonas līdz Seviļai firziķu snaudienu pārtrauca.
Garsija Lorka – viss vēl kā toreiz, Granādas dārzos seņoras smaidot matos sprauž rozes Olē
Garsija mīļais, viss ir kā toreiz. Ir svelmains jūlijs – tu nāc man pretī pusbalsī dziedot:
Vai vēlies rozi no augstā dārza, Salvador Dalī, tava olīvas balss Un Granāda, Granāda sirmā.
Bet no pazarēm atšķind balsis, pērkons dārd, raķetes kosmu piedzied. Nava, na-va pasaulē miera, Raud Katalonijas sirds
|
|
|
* * |
šodien esmu sarūgtināts šodien tavi mīļie vārdi ir tik glumi aiz kuŗiem tu slēp savus grēkus man gribas vēl asāka tukšuma man gribas sāpju kas griež tik dziļi ka nekas neatliek kā vien stāvēt plikam un jēlam kur elles suņi joko
un tad tu atrastu smaidu uz manām lūpām ne jau lai vaimanas dziedātu tās tu tad nekad nedzirdēsi bet gan lai nāvē mirtu un pavērtu dvēselei durvis un to dziesmu dziedāšu
un tad tu klausies un atkal skaties un cilvēks kā bijis nokāries svariem no nāves atgriezies tomēr nomiris tukšiem vārdiem Dievu slavē jo sāpes atņems mūžīgais glāsts priekā aizmirsts ceļš uz mokām un tiklīdz bij vieglāk pavirši pirksti ar aizmiegtām acīm sev auda sāpes un atkal karājas pustumsā
tāpēc vairs nepērku krietnākas sāpes tāpēc riju ar mazākiem kumosiem tagad mācos smaidīt pat pēcpusdienā kas nāks ar mani šai rīta stundā ilgi pirms saule vēl lēks griež aukstums un asins starp kauliem dun pilsēta parastā tempā aiz loga spuldzes sadegtas ielās spēkrati lien un sagriežas vējš starp celtnēm un visur kur griežas sienas un rētas apvilktas pelēkas melnākās drānās
mēs elpojam stundā kad tu gribi aizmigt mēs pārdzimstam asi un skaidri šis laiks nav rotaļām veltīts vai nopietnām domām šai laikā mēs sastopam elpu un elli un kopībā saudzējam mūžības atslēgu
1975. g. jūnijā
|
Dzintara Mežuļa illustrācija.
|
|
KOKLĒTĀJS SANFRANCISKO
Veltījums Austrim
|
viņš mēģināja no kokles kā dziļas akas izcelt apsūbējušas melodijas
sēras skaņas koda kā sadegot sērs
no rīta pār pilsētu gulēs smaceņa pelēkais maiss
koklētājam asaroja acis
|
LATVIJĀ
Anno 1975
|
Rainim saceltie pieminekļi kliedz mēmām gūstekņu mutēm
akmens stingums trīc kā uzvilktas bultas
zem granīta ādas mezgloja nervi
pulss laužas pasaulē no vārdu cietuma
vecām dziesmām par spārniem pieaug jaunas skaņas
marmora audus bezjūtīgos silda asiņu straumes
dzīvība laužas akmenī no mūsu acīm kā avotiem
|
JĀŅI SIBIRIJĀ |
cik savādi pavasaŗi
ar melniem gulbjiem pamalē kā orchidejām logā:
lazdu ziedu dzirksteles sarūsējušas melnas
melna rasa nožūst uz rokām kā odekolons bez smaržas!
saules ripa līdz izmisumam vientulīgs punkts sastingušā izplatījumā –––
melnos putnus aprij negausīgs tālums
smags kā dzirnakmens virsū uzgāžas
klusums
no kurienes šī krīta baltā gaisma
|
|
|
DĒLS VECĀKU MĀJĀS
(Pirmpublicējums LuM, 30.8.75)
|
Es pošu mājas, un gumijkoks vēdina glancētas lapas. Mazliet zeltītas, mazliet štancētas ir manas mājas. Bet labas.
Manas mājas nav veltītas nevieniem svētkiem par godu – krustiņdūrieniem sedziņas, vecāsmātes piņģeroti,
jā, un vēl – izbāzta pūce mirkšķina stikla aci, 30. gadu gramofons spēlē vairs nosacīti.
Es pošu mājas. Un neizsviežu pa logu nevienu mantu, kaut zinu – tās neatbilst interjeriem un standartiem.
Nu rau par piemēru: izrakstīts uz sedziņām sentimentāli: „No rīta celies, auni kājas.” (Ai, cik tās kājas ir gājušas tālu!)
Visa mana tauta ir cēlusies agri un gājusi nepagurstot un – apbrīnojami nesentimentāli uzvedusies.
Nu rau atkal par piemēru – vectēvs saliek sirdi ar vecomāti, un iznāk mans tēvs no sirdīm un pasaulē aiziet ar prātu.
Neko es te nepārstādu, – sapošu, ceļos un auju kājas, jo es arī esmu salicis sirdi ar kādu. Un man ir mājas.
|
Kultūras
seminārā Florefā dzejnieks stāstīja par
23.jūnijā dzimušo dēlu Krišjāni...
Te nu viņš ir!