161. Mūs interesē iepriekšējo paaudžu mākslas darbi, jo tie palīdz izprast mūsdienu meklējumus un centienus. Tādēļ arī mākslas attīstību studējam, ne lai atdarinātu pagājušo, bet lai pilnīgāk veidotu tagadējo. Līdzīgi, vēstures fakti sniedz kontrapunktus mūsdienu notikumiem un problēmām. Tā mūsu laikmetam ir nenoliedzamas parallēles ar ticības kaŗiem 16./17. gs. Eiropā, kas ilga 120 gadus. Toreiz un tagad šo cīņu pamatā bija nacionālas, ģeografiskas un kulturālas atšķirības, kas ļaužu prātos prasības pēc teoloģiskām un saimnieciskām reformām sakāpināja līdz vājprātam. Laika posmā no reformācijas izraisītās zemnieku sacelšanās Vācijā 1525. gadā līdz Vestfāles miera līgumam 1648. gadā tika nogalināti, spīdzināti un sakropļoti neskaitāmi cilvēku tūkstoši, iznīcinātas neaptveŗamas, gadsimtiem krātas un veidotas mākslas vērtības, nojaukti toreizējie ticības un atziņu troņi, to vietā likti jauni elki, jauni altāri. Latvijā reliģiskie grautiņi, Livonijas sabrukums, Jāņa Briesmīgā iebrukums, poļu, zviedru, krievu armiju vardarbība, vācu baronu un garīdznieku patvarības un briesmīgās mēra epidēmijas neglābjami iznicināja veselus apgabalus un nebūtībā pazudināja tautas senās ieražas un reliģiskos ticējumus. Toreizējie materiālie un garīgie zaudējumi salīdzināmi vienīgi ar milzīgo postu, ko latvieši pārdzīvojuši beidzamos sešdesmit gados. Protams, citur nebija labāk. Francijā tiek izcīnīti astoņi brāļu kari līdz Nantes edikts garantē vienādas sabiedriskas un reliģiskas tiesības katoļiem un protestantiem. Flandrijā šausmīga Habsburgu okupācija izraisa brīvības cīņas pret svešajiem apspiedējiem. Sacelšanos hercogs Alba un spāņu algotņu bandas apspiež ar vismežonīgākajiem līdzekļiem, bet cīņu rezultātā dzimst Holande.
162. Tā laika literāti un mākslinieki ārēji piemērojās pastāvošajai iekārtai, bet atstātie darbi liecina, ka tie sīksti centās saglabāt savu domu brīvību, nepaļāvās, pūļa histērijai un labāk bēga uz ārzemēm nekā atsauca savus uzskatus. Spānijā inkvizīcijas ierēdņi ne vien sastādīja aizliegto grāmatu sarakstus, bet aģentiem bija tiesības ielauzties privātos dzīvokļos, konfiscēt aizliegtos materiālus un vainīgos sodīt ar visas mantas atņemšanu un nāves sodu. Šo likumu atcēla tikai 1812. gadā! Mākslinieku aprindās 16. gs. iecienītas kļūst allegorijas, kas ļauj ironizēt par apkārtējo ārprātu, izmantojot klasiskās mitoloģijas un bībeles tēmas. Mākslinieki un literāti visbiežāk ieslēdzās savu bibliotēku un studiju četrās sienās vai klīda pa Eiropas kontinentu no vietas uz vietu. Cik līdzīga šī aina šodien!
163. Pēc sešdesmit vājprāta gadiem novecojušu un pārdzīvotu dogmu un ideoloģiju vārdā vēl arvien tiek slepkavoti un verdzināti cilvēku miljoni, kultūras vērtības aizstāj masu propagandas surrogāti. Tautu izcilākie rakstnieki, mākslinieki, domātāji un zinātnieki arvien vēl vajāti, mesti cietumos, izdzīti trimdā vai labprātīgi nogājuši malā, lai nekompromitētu tos vispārcilvēciskos principus, kas pamatā civilizācijas tālākai attīstībai. Viņu vietā stājušies kosmetiķi un dekoratori, kas sabiedrības un ideoloģijas trūkumus cenšas nosegt ar izskaistinātām afišām un tukšiem saukļiem. Piemērs šādai fasādes mākslai, kas pilnīgi sabruka līdz ar režīmu, redzams Hitlera Vācijā. Nacionālsociālisma sakāve bija tikai epizods mūsu laika ticību karos. Helsinku konferences vienošanās, varbūt, iezīmē puslaiku: Somijā parakstītajam dokumentam trūkst Nantes edikta humānisma un Vestfāles miera līguma praktiskuma. Cik Bērtuļnaktis mums vēl priekšā?
164. Vai šajos juku laikos, kur mēs sēžam uz sava „aizkaltušā trimdas zara”, Rīgas sakaru komitejas ar tautiešiem ārzemēs darbinieki arī aptveŗ, ka viņi ir vēl mazāka un izolētāka grupiņa tur kā mēs šeit? Tā jautāja kāds draugs pie vakariņu galda.
165. Vilhelms Purvītis, Jāzeps Vītols, Richards Zariņš, Jānis Rainis, Jāzeps Grosvalds, Eduards Virza, Niklāvs Strunke, minot tikai dažus, bija dzīvojuši ārzemēs, neslēpa savu apbrīnu svešu tautu kultūrām un tomēr visskaidrāk spēja savos darbos ietvert latviskuma esenci, izteikt tautas aistētisko pārdzīvojumu krāsās, skaņās, vārdos. Divu šādu mākslinieku piemiņai nesen iznākušas monografijas: trimdā − Oļģerta Liepiņa Sigismunds Vidbergs papildinātā jaunizdevumā; dzimtenē, − Tatjanas Sutas, tēvam veltītā monografija, Romāns Suta, (Par abiem darbiem recenzijas uzrakstīju, bet tās atstāšu citai reizei, jo esmu dzirdējis ieteikumus, lai „Redzes aplokā” rakstot ko „saistošāku” nekā par grāmatām, kuŗas cilvēki nav redzējuši.) Visi minētie latviešu mākslinieki apstiprina anglosakšu zemēs bieži pausto atziņu, ka ar maz izņēmumiem civilizācijas sasniegumi, īpaši mākslā, noritējuši rosīgas starptautiskas izmaiņas periodos. Latviešiem šādi sakari ļāva īsā laikā iedzīt gadsimtos nokavēto.
166. Angļu kritiķis Raskins (Ruskin) esot teicis, ka lielas tautas rakstot savu autobiografiju trīs rokrakstos: savu darbu grāmatā, savu vārdu grāmatā un savas mākslas grāmatā. Atsevišķi šīs grāmatas neesot saprotamas, bet mākslas grāmata esot visticamākā. Diplomāta V.T. Ozoliņa īpašumā ir latviešu mākslas attēlu albumi, kuŗus brīvības cīņu laikā uz Londonu esot atvedis Meierovics. Savā vizītē Meierovics esot iepazīstinājis toreizējo Anglijas ārlietu ministru Balfūru ar dažādiem dokumentiem un kartēm, visbeidzot cēlis priekšā šos attēlu albumus. Attēlus apskatījis, Balfūrs teicis, ka tautai, kuŗai ir tāda māksla, ir tiesības uz savu neatkarību. Balfūrs bija apdāvināts cilvēks, jaunībā viņam piedēvēja pat filozofa spējas, viņš noteikti bija lasījis Raskinu. Taču jāšaubās, ka saruna šādos apstākļos notika un Latvijas cīņu par juridisko atzīšanu varēja izšķirt divi linaudekla sējumos iesieti albumi ar pastkartīšu lieluma sēpijas krāsas fotoattēliem. Esot Londonā, man bija izdevība šos 1920. gadā gatavotos sējumus apskatīt. Toreiz savai diapozitīvu kollekcijai pārfotografēju kādus 50 attēlus. Iespējams, ka albumus bija sagatavojis Tillbergs, jo viņam, šķiet, bija visvairāk darbu. Mākslas izpratne tagad vulgārizēta, tādēļ grūti iedomāties, ka pirms 55 gadiem Latvijas diplomāti un Rietumvalstu polītiķi spēja spriest un orientēties mākslas pasaulē. Tā Francijas prezidents Klemanso, uzvaras dienā pār ienīstajiem vāciešiem pameta parādes un gavilējošos laužu pūļus Parīzes ielās un apmeklēja savu draugu gleznotāju Klodu Monē (Claude Monet), kas dzīvoja dārzu klusumā Normandijā.
167. „Jaunā evanģelija” Krievijā vecās skolas, meistariem nav vietas (Kēpins aizbēg uz Somiju, citi uz Berlīni, Parīzi). Maskavā Majakovskis, Vertovs, Rodčenko, Meijerholds, vēlāk arī mūsu pašu Klucis, mākslu pārvērš par klaju propagandas un reklāmas ieroci. Nesen redzēju vairākas dokumentālfilmas par šo periodu. Pārsteidza, ar kādu baudu Majakovskis rakstījis reklāmas pantiņus valsts kombinātu ražotām galošām un līdzīgiem produktiem! Chronoloģisku ieskatu padomju propagandas mākslas attīstībā kopš II pasaules kaŗa sākuma sniedz š.g. maijā visās Padomju Savienības malās rīkotās „Lielās uzvaras dienas” izstādes, veltītas Vācijas kapitulācijas 30. gada dienai. Šādas gada dienas un svētkus savos darbības plānos rūpīgi ieplāno publikāciju redakcijas, teātŗu direkcijas, mūzeju vadītāji un tie dzejnieki un mākslinieki, kuŗiem jānostiprina ideoloģiskās pozīcijas, jāizpelnās sev un ģimenei atpūta pie Melnās jūras vai „jāiesit” ekstra rubulis. Pašķirstot izstāžu katalogus un mākslas žurnālus, vulgāri izsakoties, redzam, kuŗam kurpe vairāk spiedusi. Ir, protams, arī citi motīvi. Tā rakstā „Padomju teātŗa cenzūra”, (The Drama Review, T-66, NYU, 126, lp.), uzzinām ka lugas sadalītas „obligātās” un tādās, ko teātris gribētu uzvest, bet kas dažādu iemeslu dēļ nav pieņemamas partijas iestādēm. Šādās reizēs notiekot „tirgošanās.” Kā piemēru autors min Maskavas „Modernā” vai pareizāk būtu tulkot „Laika biedra” teātŗa repertuāra plānus 1974.-75. gadam, kas paredz vienu Cechova, vienu Rozova un trīs lugas par kaŗa laika tēmu un šī kompromisa augli − Šekspīra lugu Divpadsmitā nakts angļu jaunā režisora Džeimsa (Peter James) iestudējumā. Salīdzinājumā Latvijas teātŗi tieši 8. maija jubilejai iestudējuši sešus militārisma propagandas gabalus: Akadēmiskais drāmas teātris − divas lugas un speciālu koncertu, Dailes, Krievu drāmas, Liepājas, Valmieras teātris katrs pa vienai lugai, bet iespējams, ka būs vēl. Visi uzvedumi izpelnījās kārtējo uzslavu, bet, cik zināms, M. Birzes darbu latvieši vērtē ļoti zemu. Par šiem uzvedumiem lasām (LM 32/1975, 13), ka „ievērojamā laika distance, kas šķiŗ mūs no dramatiskajiem notikumiem, stiprina dokumentālā fakta autoritāti”.
168. Veids, kādā pagātnes notikumi tiek iepludināti tagadnes dzīves notikumos, radikāli atšķiŗ padomju un Rietumpasaules mākslas kritikas un radošos meklējumus. Klaji paustā militārisma glorificēšana un brālīgo sociālistisko tautu apveltīšana ar gigantiskiem sarkanarmiešu pieminekļiem uzskatāmi parādās Tvorčestvo 5/1975. Šajā izlasē sakopoti darbi, kas aptveŗ vairāk nekā 35 gadus. Žurnālam virstoni piedod ievadraksts „Uzvaras dienā”, ko parakstījis maršals Bagramjans, kuŗam, cik zinu, nav nekāda sakara ar mākslu. Saturā redzam akadēmiķa Korina gleznoto „Aleksandru Ņevski”, kam rokā karogs ar Kristus seju (tik slikti toreiz gājis!) utt. Staļinlaika smagnēji negaumīgos pieminekļus un gleznas, cerams, krievu tauta sev par brīdinājumu saglabās uz paaudžu paaudzēm. Rietumos, īpaši ASV, līdzīgi kaŗa laika pasūtinājumi sen jau nozuduši no publikas skatiem un glabājas noliktavās, vai arī daži atraduši vietu kaŗa skolās un līdzīgās iestādēs.
169. Dažkārt kļūst jocīgi ap dūšu, izlasot sava referāta atreferējumus, ko tik visu tur citi nav sadzirdējuši! Lasot (Londonas Avīzē, 30.5.75.) kāda Parīzes sarīkojuma atreferējumu, mana sieva nopriecājās par šādu paragrafu: „No savas dzimtās pilsētas Sanfrancisko, Kalifornijā, Raimonds (Dunkans) jau agrā jaunībā pārcēlās uz dzīvi Grieķijā un sācis nēsāt grieķu tuniku un chlamidu, nekad vairs modernu uzvalku nav uzvilcis. Liels grieķu kultūras apbrīnotājs, viņš tai palika uzticīgs visu mūžu. Par šo grieķu kultūras ietekmi referēja akadēmiķis rakstnieks Tjērs Monjē”. Diez, vai tā Monjē ko teica? Vai būtu jāsaprot, ka kultūru uzvelk un valkā kā tuniku un vai tuniku uzvelkot iemīl kultūru? Tādā gadījumā vajadzētu obligāti ieģērbt tautas tērpos visus latviešus un asimilācijas apdraudētos bērniņus. Amerikāņu skolās novērots, ka, ja huligāniem liek klasēs ierasties uzvalkos, uzlabojas disciplīna. Tautas tērpi varētu veikt brīnumus arī mums. Tā kā latvieši no brīva prāta to nedarīs, varbūt Pasaules brīvo latviešu apvienība varētu nākt klajā ar attiecīgu iesniegumu Kanadas parlamentam un ASV kongresam? Likums būtu saistošs visiem latviešu cilmes ieceļotājiem. Sarīkojumos, tie, kam nebūtu mugurā tautas tērps, netiktu pielaisti pie runāšanas, vai arī varētu iegādāties vienīgi skābus kāpostus bez desiņām. Grūtības būtu dažiem garīdzniekiem, kas šādā pasākumā saskatītu reliģiskā sinkrētisma perioda pazīmes, „kad cilvēks sāk rakņāties senās mitoloģijas pasaulē − trūdos meklēdami jaunas dzīvības,” Tā Sanfrancisko teica archibīskaps Lūsis. Rezumējot redzu, ka daļa manu draugu rakņājas pa mūsu senču paražu un ticējumu „trūdiem”. Kā mazpulku organizācijas ideologs, šiem „trūdiem” reiz tuvu stāvēja arī mācītājs A. Lūsis. Bet tagad rūpes par jaunatni nomainījušas dievnamu celšanas prieks „svešā ceļmalā”, jo tas ir Dievam patīkams darbs. Lūša vārdiem, „Upuri, kādus nes mūsu trimdas draudzes savu dievnamu celšanai, tālu pārsniedz to devumu, ko var uzrādīt citas organizācijas, kaut vai piemēram tik svarīgiem mērķiem, kā latviešu papildskolu uzturēšanai”. („Latviskuma labad”, Melburnā 1970, 10. lp.) Rezultātu netrūkst.
Gvīdo Augusts
