Vieglā tautas dejas solī dievu dēlu dārziņā šajā vasarā aizgāja izcilais un neaizstājamais Arnolds Bāliņš. Par viņa milža darbu lai liecina 88 latviešu tautas dejas un apdares (1973. g. Latviešu dziesmu svētku biedrības Kanadā izdevums), tāpat visu pēdējo Kanadas latviešu dziesmu svētku tautisko deju lieluzvedumi. Viņa bērēs skanēja vienīgi latviešu tautas deju un dziesmu meldijas gan kokļu, gan ērģeļu izpildījumā.

Lai diženajam latvietim goda vieta meldru krēslā aizsaules galda galiņā!

 

 

*

Ir sākusies komponista Emīla Dārziņa (1875-1910) simtgade. Tāpat kā pagājušā gadā E. Melngailim, tā šogad koŗi tai cienīgi gatavojas visur, kur vien latvieši mitinās. Popularitātes ziņā Emīls Dārziņš, blakus E. Melngailim, ieņem pirmo vietu latviešu mūzikas klausītāju atsaucībā. Savā ļoti īsajā mūžā Dārziņš paspēja izcelties kā izcils romantisku un lirisku meldiju radītājs un ievērojams mūzikas kritiķis. Viņa dzīve bija traģiska, tāpat tās pēkšņais nobeigums. Dārziņš bija vienīgais latviešu komponists, ko noziedzīgi apvainoja plaģiātā viņa paša tautas brāļi no akadēmiskām aprindām. Dārziņa temperamentā nebija cholerisma krāsas, viņš klusēja un iesvieda „Vientuļās priedes” partitūru ugunī. Melngailis viņa vietā būtu ņēmis pat ilksi rokās un zvēlis − „galva vai acs”. Par Dārziņu Melngailis 1925. g. 31. augustā Jaunākās Ziņās rakstīja šādi:

Mīļi mani pieminiet,
kapa virsū sēdēdami,
lai te vairs jūsu vēji
manus matus ne plivina.
Ne es vaira šur atiešu
jūsu vārtu virināt.

Šodien piecpadsmitā gadskārta, kopš Dārziņa daiņotāja gars aizlidojis dvēselīšu namiņā. Nav man vēlēts pie viņa kapa kopiņas nobērt skaņotu skuju klēpi, kā viņa piemiņa pelnījusi. Tāpēc; „Tec, pelīte, caur zemīti ar šo mazo grāmatiņu! Prasi jele bāliņam, vai ir laba gulēšana? Lai Dieviņš jums palīdz! Gan ir laba gulēšana.”

Pārdaugavā, Āgenskalna kapos pie Mārtiņa baznīcas trūd viņa miesas zem vienkārša, bet glīta kapakmeņa. Reta roka noliek pie pieminekļa pa rožu ziedam. Sapņotāju sirdis atceras daiņotāju, kas tik rožaini rakstījis.

Aiz Zasulauka piestātnes, tur, kur Tebela dārza stūris, dzelzceļa sliedes iet ar mazu līkumu. Vismaz gāja agrāk. Dārziņš, braucot no jūrmalas pārpildītā vilcienā, bija gribējis vai nu pāriet otrā vāģī, vai ieelpot skaidru gaisu pie ārdurvīm. Vilcienam raujoties sāņus, neuzmanīgo, īsredzīgo, mūžam domās grimušo Emīlu Dārziņu nepiekāpīgā inerce izmeta uz akmeņainā bruģa, ielaužot vienu deniņpusi. Varbūt vēl īsu brīdi viņš ir gulējis nesamaņā, dzīvs, bet nākošais vilciens, kādu ceturksni stundas vēlāk, ir nogriezis roku līdz plecam, par vēlu pamanot drausmīgo šķērsli savā ceļā.

... Dārziņš par daudz dziļi gremdējās grāmatās i partitūrās. Sākot ar 5. dzīvības gadu, viņu vajā kāda acu kaite, kuŗas pēc viņš top īsredzīgs. Šī viņa kaite viņu kavē ņemt dalību sportā vai spēlēs. Arvien ciešāk viņš piekļaujas savas sapņu pasaules izkopsmei. Arvien tālāk raisās vaļā no tiešamības, no ikdienas. Gluži bez kādiem līdzekļiem viņš ierodas Pēterpilī. Gadījās viņam tāds skolotājs, kas Dārziņa it pavisam nesaprata: Rimskis-Korsakovs. Dārziņa darbi tagad tiek godam minēti blakus redzamākiem skaņotiem rakstiem mūsu mazā mantuvē. Bet kokainais konservatorijas profesors prasīja, lai Dārziņš sēd divus gadus harmonijas klasē. Ar to ziņu, ka nav pārcelts, atnāk pie manis dziļi satriekts Dārziņš. Parasti vakarus mēs kopā pavadījām. Tēju, sviestmaizes, tās viņam ienesa manā darbistabā, kur, pie klavierēm sēdot, viņš mani gaidīja no privātstundām pārnākam. Nebija man toreiz padoma, kā viņam līdzēt. Nebija Dārziņam jāļauj nākt uz Rīgu, pie mūsu pilsonības durvēm klaudzināt. Kā valodu skolotājs viņš būtu varējis ikkuŗu brīdi ieņemt labi samaksātu vietu − vai Pēterpilī, vai provinces Krievijā, kā es laimīgi nodzīvoju 15 gadus Taškentā. Vēl Dārziņš man raksta no Rīgas, prasīdams padoma, vai precēties. Bet vēlāk mūsu dzīve jau tālu nošķīrusies. Par viņa nāvi, tāpat kā par Blaumaņa, es dzirdu aiz 4000 verstēm. No Dārziņa diviem bērniem dēls Volfgangs ir gadus 19 vecs, mācās konservatorijā. Vecā māte vēl dzīva, saņem no sociālās apgādes 4500 rubļu pensijas, kuŗu viņa nesaņemtu, ja Dārziņš būtu dzīvs. Pats viņš gāja badu mirdams, no saviem darbiem nekādas pelņas nebaudījis.

Bērza sieksta sapuvusi,
tases vien palikušas.
Nomirt man, sapūt man,
vārdiņam te palikt.

Ar vienu biografisku izlaidumu tā skan Melngaiļa, Dārziņa drauga, raksts. Saprotams, Melngailis neaizmirst arī te savas praktiskās dzīves pamācības, naidu pret Rimski-Korsakovu un dusmas pret tā laika mietpilsonisko vācisko Rīgu. Dārziņš savā mūzikā folklorai nekad nepieskārās, taču palikdams dziļi latvisks, šī vārda augstākā kulturālā nozīmē. To saprata arī Melngailis, un viņi bija gara draugi.

Tad klausaities tagad Dārziņa mūziku. Vēl tu rozes plūc Kapsētas klusumā, Es zinu, ka roze plaukst Pie loga ziemas naktī, Nāc man līdz un Mirdzi kā zvaigzne tu naksniņā, Kaut reizi vien Sāpju spītēs būtu As’ras izraudātas, Par to mazo šūpulīti Mātes gars uz Betlēmi pat ietu, Teici to stundu, to brīdi, Mana laime, jo Bez stīgām kokle, bez prieka dzīve, Tevi atstāju Melancholiskā valsī, jo Izpostīts, samīdīts mums mūsu puķu dārzs, Kā zagšus tik lēnām un klusītiņām skan Nāru dziesmiņa, bet aiz Tēvu zemes dārgās Lauztām priedēm redzam Mūžam zilos Latvijas kalnus.

Šo emocionālo mūziku mīl visa latviešu tauta, kaut arī tagad daži trimdas švauksti un joku putni to sauc par vecmodīgu un sentimentālu, nepazīdami latviešu mūzikas vēsturi. Arī pēc vairāk nekā 60 gadiem pēc Dārziņa nāves komponista mūzikai netika aiztaupīti smieklīgi uzbrukumi no tiem, kas tikai „trimdas apstākļos” kļuva pie mūzikas recenzenta apzīmējuma.

Šajā rudenī, kad virši ziedēs, lai katrs latvietis kādu rozi veltī komponista Emīla Dārziņa piemiņai par viņa skaistajām un nemirstīgajām dziesmām. Emīls Dārziņš būs vienmēr pie mums, kamēr latviešu tauta dzīvos − līdz pasaules galam.

 

Imants Sakss