KONTROVERSIJAS UN PROBLĒMAS

Atskats uz 4. Ziemeļamerikas teātŗa dienām Sanfrancisko 1974. g. 28.-30. nov.

 

Toronto teātris. Režisors Voldemārs Pukats (1. no kreisās puses).

4. Ziemeļamerikas teātŗa dienās piedalījās trīs ansambļi: Sanfrancisko „mazais teātris” (režisors Laimonis Siliņš), Sietlas dramatiskā kopa (režisors Ivars Miķelsons) un Toronto teātris (režisors Voldemārs Pukats). Dienas papildināja divas izstādes − „Latviešu zīmējumi 1970-74” un plašs latviešu teātŗa vēstures materiālu klāsts no Z. Ritmaņa archīviem, kā arī pieci referāti. Dažādas teātŗa skatuviskās un techniskās problēmas iztirzāja M. Ubāns (režisora un aktieŗa sadarbība) un E. Kalniņa-Znotiņa (skatuves valodas izkopšanas nepieciešamība). Pārējiem referātiem bija vēsturiska un literāra orientācija. Z. Ritmanis apskatīja Ādolfa Alunāna nozīmi latviešu teātŗa attīstībā, N. Lapkašs analizēja lugu tulkošanas problēmas un A. Rubenis sīki izskaidroja dažādus teātŗa žanrus un stilus. Interesantas bija teātŗa darbinieku un jauniešu paneļa diskusijas; varbūt visspilgtāk izcēlās jauniešu vairākkārt izteiktā vēlēšanās − redzēt vairāk latviešu lugas, ne tulkojumus un Laimoņa Siliņa jūsmīgais sauciens: „Latviešu teātris pastāvēs pat ilgāk nekā baznīca!”

Ir vairāki iemesli, kādēļ vajadzētu vēl atskatīties uz šīm dienām un pārcilāt dažādās kontroversijas un problēmas, kas tika iztirzātas šo teātŗa dienu laikā. Pirmkārt, jautājums, kas īsti ir teātŗa dienu − un trimdas latviešu teātŗa − mērķis, atkal kļuva aktuāls. Otrkārt, pārlasot apceres par citām, agrākām teātŗa dienām gan Amerikā, gan Austrālijā, šķiet, ka parasti nav bijis daudz šaubu, kuŗa izrāde labākā un mākslinieciski gatavākā. Lai gan šoreiz Ādolfa Alunāna ceļojošo balvu, kā arī Zinaīdas Lazdas fonda ziedoto 100 dol. „tautas balvu,” par kuŗu balsoja skatītāji, ieguva Toronto teātris, kā žūrijas komisijā (E. Kalniņa-Znotiņa, E. Kociņa, Z. Ritmanis, A. Rubenis, M. Ubāns), tā publikā domas dalījās. Piekritēji un pēlēji bija katram ansamblim, un debates ilgi turpinājās vietējā presē. Varbūt iemesls bija, ka izrādes tik loti atšķīrās viena no otras gan stilā, gan aktieŗu spēles veidā un mērķos, ka tās grūti bija salīdzināt.

Kontroversālākais iestudējums bija „mazā teātŗa” sniegums − Mārtiņa Zīverta lugas Kaļostro Vilcē pirmizrāde Amerikā. Lugas darbība noris 18. gs. un pamatota vēsturiskā notikumā − kas saistīts ar toreiz visā Eiropā slavenā maga un avantūrista, grafa Kaļostro, viesošanos Kurzemes hercogistē. Lugas saturs mīklains; autors tīšām nekad pilnīgi nepaskaidro, vai Kaļostro ir tikai šarlatāns vai arī noslēpumu meklētājs, kas tic savām burvja spējām. Reāli un pārdabiski notikumi mijas, it sevišķi Kaļostro attiecības ar viņa „nelietīgo un velna uzsūtīto kalpu” Villemu, kamēr mīlas un mantkārības intrigas ir ārkārtīgi komplicētas. Lugā daudz spraiga humora un interesantu ieskatu tā laika dzīvē un māņticībā. Šo lugu režisors Siliņš bija inscenējis krāšņos laikmeta tērpos, ar abstraktām, gandrīz sirreālām melnām un sudrabotām dekorācijām un viegli stilizētu aktieŗu spēli, tā apvienojot tradicionālu un novatorisku pieeju. Par inscenējumu un aktieŗiem − rutinētiem vidus paaudzes pārstāvjiem, starp kuŗiem vairāki arī piedalījušies amerikāņu teātrī, tika izteikti dažādi vērtējumi, bet gandrīz visi nopēla pašu lugu, norādot, ka tās temats svešs, notikumi nesaprotami un neloģiski.

Sietlas teātris parādīja savas spējas klasiskā un modernā repertuārā. Strindberga naturālistiskā traģēdija Komtese Jūlija tika uzvesta rūpīgi izstrādātās, reālās dekorācijās. Luga apvieno sabiedrības slāņu konfliktu (ko simbolizē aristokrātiskā Jūlija un rupjais sulainis Žans) ar psīcholoģisko konfliktu Jūlijas dvēselē un satrūdējušās aristokrātijas bojā eju; līdzīgus tematus mūslaikos apskatījis Tenesijs Viljemss lugā Ilgu tramvajs. Trīs modernie īscēlieni − A. Gerstenbergas Divās sejās, Dž. Rečī Mamma, kāda viņa kļuva − bet ne tāda, kāda viņa bija un R. Patrika Camera obscura − analizēja modernā laikmeta cilvēka psīcholoģiskās problēmas (primitīvais un kulturālais cilvēka dvēselē, ģimenes konflikti, savstarpējas sazināšanās grūtības) un tika spēlēti viegli abstraktā stilā un ietērpā. Sietlieši patīkami pārsteidza ar rūpīgi sagatavoto izrādi un lielo skaitu daudzsološu jauniešu aktieru vidū. Jāatzīst, ka sietliešu ansamblim ir nākotne, galvenokārt pateicoties talantīgajam amerikāņu kolledžās un repertuāra teātŗos izglītotajam režisoram Miķelsonam.

 

Toronto ansamblis reprezentējās ar K. Vitlingera traģikomēdiju Vai pazīstat piena ceļu? Lielam ansamblim domāto lugu režisors Pukats bija pārstrādājis diviem vīriešiem, pats tēlojot 7 dažādas lomas. Šīs lugas temats publikai likās vistuvākais. Kāds bijušais kaŗavīrs, ideālists un sapņotājs, zaudējis oficiālo identitāti zemes virsū, velti meklē savu sapni un savu realitāti, ko viņš atrod tikai ar fizisku nāvi. Aktieŗu spēle bija reāla, dekorācijas minimālas, bet reālas. Izrāde guva lielāko piekrišanu, bet izteiktās kritikas arī dalījās. To sauca gan par klusinātu un interesantu, gan arī par gaŗlaicīgu un vienmuļu.

Un tā atkal nonākam pie neatbildētā jautājuma un problēmas − kas būtu teātŗa dienu mērķis un uzdevums? Teātŗa apvienība tos formulējusi − „rosināt latviešu gara pasaules paušanu, veicināt latviešu teātŗa kustības pastāvēšanu un parādīt latviešu teātŗa jaunradi.” Vai tas nozīmētu, ka teātŗa dienās būtu vēlams uzvest tikai latviešu lugas? Tikai „mazais teātris” bija to darījis; bet, kā jau minēts, reakcija pret mūsu laika izcilākā latviešu drāmatista lugu bija negatīva. Protams, problēma, kādas lugas vajadzētu uzvest trimdas teātŗiem, jau gadiem debatēta un pārdebatēta un laikam nekad netiks atrisināta. Tāpat arī izcilu latviešu drāmas jaundarbu trūkums jau kļuvis par klišeju. Varbūt varētu tikai teikt, ka latviešu teātris nedrīkst kļūt par mūzeju, tam jābūt arī novatoriskam un galvenokārt jācenšas pēc augstas kvalitātes izrādēm. Interesanti piezīmēt, ka sakarā tieši ar teātŗa dienu formulētajiem noteikumiem 5. teātŗa dienās Mineapolē izrādīs tikai latviešu autoru lugas, pie tam visas trīs akceptētās būs pirmizrādes.

 

Ilze Šedrika-Levis