PRETSTATU CILVĒKA PIEMIŅAI

ATKLĀTA JĀŅA JAUNSUDRABIŅA PIEMIŅAS ISTABA KĒRBEKĒ

 

Tik piepeši viņš bija atnācis, ka es aiz brīnumiem vai apžilbu. Vēl vakar pūta smags ziemelis, un vēlā tumsā lija ledains lietus, bet šorīt viņš jau bija klāt. Es pusmiegā pa gultu vāļājos, kad māte, no āra ienākusi, nosvieda uz krēsla savu īso kažoķeli un teica: „Nu reiz tikpat pavasaris ir kājās!” Tad viņa noliecās pie manis un lēnām bāza savas aukstās rokas zem deķa, lai varētu mani apņemt. Es skaļi iesmējos un apķēros mātei ap kaklu. Istaba bij gaiša. Cilvēki nāca un gāja mudīgi kā zivis pa strauju ūdeni. Uguns plītī sprēgāja īsi un stipri. Es dzirdēju, kā tur mutuļoja ūdens vairākos katlos. Es dzirdēju, kā pa guldzienam pārvēlās pār katla malu un kvēlošā plīts dzelzs, nikni šņākdama, acumirklī uzsvieda to gaisā. „Celies, bērniņ,” māte klusām teica, „ir grēks tādā laikā gulēt.” Tad viņa cēlās un sāka rīkoties pa plīts kaktu. Es jutos tik viegls! Nē, manis taču nemaz nebij. Es sēdēju uz asās gultas malas, bet vai tā man spieda kā citiem rītiem, kad kājas āvu? Es sāku šūpot abas kājas un cilāt rokas. Es sāku dziedāt bez meldijas un bez vārdiem. Vai es tas biju, kas tur tā dziedāja? Nē, nē, es biju jau apāvis kājas un izskrējis laukā sētsvidū. Tā īso tēlojumu par dabas un dzīves atmodu Baltajā grāmatā sāk Jānis Jaunsudrabiņš, kalpa zēns no Neretas, latviešu bērnu literātūras klasiķis, rakstnieks un gleznotājs. Nesenā aptaujā Kuldīgas apriņķī, Kurzemē, atklājās, ka J. Jaunsudrabiņš ir pašlaik trešais populārākais latviešu rakstnieks. Attēlā: autora zīmējums tēlojumam „Pavasaris”

Š.g. 24. augusts Vācijas latviešiem bija ne tikai patīkama satikšanās vasaras saulē, bet arī Latvijas un mūsu lielā rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa cildināšanas diena. Kērbekes ciemā, Vestfālē, pie Mēnesezera, kur atrodas mūsu rakstnieka atdusas vieta, dzimtenes mūzeja ēkā atklāja un nodeva lietošanā Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņas istabu. Telpā atrodas vairākas Jaunsudrabiņa gleznas, viņa galvas atveids un vitrīnas ar literāriem darbiem.

Atklāšanas svinībās bija pulcējušies pāri par simt dalībnieku − daudzi vācu pārvaldes un kultūras darbinieki un tautieši no tuvākas un tālākas apkārtnes. Ēku, kuŗā ierīkoja mūzeju, bija paredzēts nojaukt, taču pēdīgi Mēnesezera pagasta vadība to saremontēja un nodeva tuvākās apkārtnes mākslinieku un rakstnieku piemiņas mūzeja ierīkošanai. Tā šajā mājā starp vietējiem ierīkoja arī Jāņa Jaunsudrabiņa piemiņai istabu, jo Jaunsudrabiņu uzskatīja jau par savējo.

Sarīkojumu atklāja LCP priekšsēdis maģ. A. Šilde. Savā uzrunā viņš pieminēja Jāņa Jaunsudrabiņa dzīvi. Šilde izteica pateicību vispirms būvju padomniekam Ostermanim, kas plānoja un veica šīs piemiņas istabas izveidi; Ziemeļreinas-Vestfāles valdības darba un sociālministrijas bēgļu nozares lietvedim valdības padomniekam Heicam par materiālo atbalstu; Mēnesezera pagasta vadībai par istabas atvēlēšanu un MLĢ skolotājai Dr. Austrai Rudzītei par istabas iekārtošanu un tautiešu pabalsta sagādi.

Vācu pārvaldes runātāji bija Mēnesezera pagasta birģermeistera vietnieks Linhofs un Sostes apriņķa virsdirektors landrāts Harlings, Pirmais uzsvēra, ka šī piemiņas istaba būs kā vācu un latviešu sadarbības tālāka veicinātāja, ja atceras Hanzas laiku sadarbību Sostes un Rīgas pilsētu starpā. Pēdējais savukārt sveica un norādīja, lai šī piemiņas istaba kā latviešu rakstnieka kulturālais mantojums turpmāk nāk par labu abām tautām.

Jaunsudrabiņa piemiņas runu latviski teica jaunais MLĢ direktors Eduards Silkalns, Viņš Jaunsudrabiņu ar konkrētiem piemēriem raksturoja kā pretstatu cilvēku, kas kā rakstnieks devis reālistiskus latviešu lauku dzīves tēlojumus, taču reizē arī uzrāda, romantiskas iezīmes. Silkalns teica: „Jaunā paaudze uzsveŗ, ka Jaunsudrabiņa Baltā grāmata grūti izmantojama latviešu skolās, jo tās stāsti rādot svešu pagātni; taču paradoksāli, ka Jaunā Gaita piešķiŗ jau vairākus gadus J. Jaunsudrabiņa prēmiju.” Tālāk referents minēja, ka Jaunsudrabiņš bijis jau savā jaunībā ļoti moderns rakstnieks, to apliecina kaut vai viņa darba Invalids un Ralla tematika un apdare. Šis darbs radies īsi pēc Pirmā pasaules kaŗa. Interesantas parallēles ar šo darbu sastopam vācu modernā rakstnieka Volfganga Borcherta darbā Ārpusē pie durvīm. Pēdējais ar šo darbu pēc 2. pasaules kaŗa guva internacionālu ievērību. Šis Borcherta darbs uzrādot ārkārtīgi līdzīgus elementus saturā un apdarē. Protams, ka tā sagadīšanās; taču tas ir interesants gadījums pasaules literātūrā. Kā pēdējo pretstatu Silkalns pieminēja, ka neviens latviešu rakstnieks nav rakstījis tik īstu Latvijas dabas cildinājumu, kā to sastopam Jaunsudrabiņa darbā Piemini Latviju. Taču kādā citā darbā viņš norādot, ka nav veselīgi tīksmināties vecās atmiņās. Minētās iezīmes Jaunsudrabiņa darbos liecinot par nesavienojamiem pretstatiem. Tieši ar visām šīm iezīmēm viņa darbi esot moderni un pārlaicīgi.

Jaunsudrabiņa piemiņas vārdus vācu valodā teica viņa znots Vilis Šteplers. Runas sākumā viņš norādīja, ka „Jaunsudrabiņš pieder pie Kērbekes ar darbiem un dzīves gaitas nobeigumu. Jaunsudrabiņš vācu publikai kļuvis pazīstams ar viņa tulkojumiem jau kopš 1932. gada. Taču Jaunsudrabiņa attiecības ar Vestfāli kļuvušas intensīvas tikai kopš 1948. gada, kad viņš ar lielām grūtībām dabūja atļauju pārcelties no DP nometnes Grēvenē uz Mēnesezera krastiem. Runas beigās Šteplers nolasīja vācu valodā tulkoto Jaunsudrabiņa uzrakstīto pirmo stāstu jaunajā dzīves vietā Kērbekē.

Ar šo Jaunsudrabiņa piemiņas istabu Kērbekē latviešu trimdiniekiem būs satikšanās vieta garā un īstenībā, kur varēsim stiprināties mūsu kultūras lokā, īpaši jaunatnei būtu šī vieta jāiemīļo.

-XY