DIVI UZSKATI PAR VIENU "LIELĀS VILŠANĀS DOKUMENTU"
Valentīns Pelēcis, Malēnietis kaŗā. Västerĺs: Ziemeļblāzma, 1974, 167 lp. $5.50
Tas ir Valentīna Pelēča strups stāstījums par sevi 2.pasaules kaŗa beigu posmā - par latviešu zemnieku, kas iesaukts leģionā. Toreiz viņš kaŗo pareizajā pusē, kas, tagad izpētīts, bijusi nepareiza. Publicējot šo grāmatu, Pelēcis, kā rādās, atkal ir "nepareizā pusē", Tiešās valodas un tīrās patiesības dēļ šie kaŗa stāsti jāpieskaita pie "nevēlamajām atmiņām". Tiem, kas zaudējuši pagājušajā kaŗā ieguldītās cerības un aprēķinus, un visiem, kam kaŗš ir idejiski, tikumiski un romantiski uzlādēts emocionāls augstspriegums, Pelēča pieeja nepatiks. Jo - malēnieša stāstījums rāda kaŗa dzīves reālitātes, piesaista tām jautājumus, kas vedina uz pārdomām un pieņemtā, "pašsaprotamā" pārvērtēšanu.
Varen stipra īstenības dvaka nāk no Pelēča kara tintes, un citādi jau arī tas nevar būt. Tiem, kas paši tur bijuši, kaŗš nav distancēts abstrakts jēdziens, bet tieša, pagalam cūcīga fiziska padarīšana. Šai 20. gs. civīlizācijas vidē autoram laimējies palikt dzīvam. Aiz muguras atstātas kaujas Zemgalē, vācu kaŗa slimnīcu cēliens, Pomerānijas desu gājieni. Cēdelhēmas septiņsimt septiņdesmit septiņus soļus gaŗo pārdomu teku atkārtoti staigājot un mūsu konservu bundžu zvaigznēm greznotos virsniekus braši sveicinot, ne viens vien letiņš, tāpat kā autors, atzinis, ka ērti iebrauktie domu trulīši tomēr būs jāpārliek uz cita platuma sliedēm. "Angļi mūsu draugi!" kļuva cinisks sauklis. "Pēc svētkiem brauksim mājās!" - tāpat. Jāpiezīmē, ka I aploka veči nopietni gudroja taisīt koka zaldātiņu komplektu, lai virsniekiem savā barakā būtu, ar ko spēlēties. Jā, "Hotel Zedelghem" ienesa daudz gaismas cilvēka iepazīšanā. Nez, vai kādam vēl turas paštaisītais koferis ar "viesnīcas zīmi"? Pēc "brīvlaišanas" autors pasauli rēgulējošiem spēkiem acumirklī nevajadzīgs, var doties uz Frīzlandes purva baraku pie sievas un dzīvi palikušajiem bērniem. Ar to beidzas grāmata un cilvēces atbrīvotāju interese par autoru.
Kaŗavīrus vienmēr izvada ar sparīgu mūziku. Sagaidīt ne vienmēr nepieciešams, jo viņi jau būtībā paredzēti krišanai varoņu nāvē. Tie, kas pārnāk, ko, saprotams, pilnībā novērst nevar, tie parasti kļūst par dažādu pakāpju sabiedriskām problēmām. Valentīns Pelēcis šai ziņā nav nekāds izņēmums. Viņš ņem un uzraksta, ko domājis, ko pats un citi darījuši. "Varbūt pēc gadsimtiem, ja mūsu tauta izturēs, šādi un līdzīgi notikumi būs iegrimuši leģendu un teiksmu dziļumos... - Tiem, kas to paši piedzīvojuši, tur nekā leģendāra nav." (158)
Taču jāņem vērā, ka notikumi ir bijis fakts. Tāpat kā leģions un atsevišķi cilvēki tajā. Tāpēc šīm atmiņām, it īpaši tik godīgā atklātībā rakstītām, kā to darījis Valentīns Pelēcis, ir paliekama vērtība, neatkarīgi no tā, vai tās "oficiāli" atzītu vai noliegtu.
Iespējams, ka, grāmatu lasot, iebildīs tikumīgi ļaudis ar delikātu jūtu dzīvi, vai modri morāles sargi ar dzidrām dvēselēm, kādu mūsu trimdas saimē nav mazums. Taču atlasīt "nevēlamus faktus" un laikmeta būtību konstruēt iedomātā vai patīkamākā "likumsakarībā" ir negodīgi un nožēlojami. Tādas laipošanas, gods autoram, šai grāmatā nav.
Pie reizes derētu te piebilst, ka latviešu kaŗavīrs, par mūžīgo cildināts, kas visos laikos esot arīdzan centīgs kaŗakalps bijis, ārkārtīgi nabadzīgi dokumentēts ar autentisku laikmeta materiālu. Kaŗavīra žargons, dēku atstāsti, vēstules, piezīmes, dziesmas aiziet nemiņā līdz ar kaŗa tēviem, Pļevnas zaldātiem, strēlniekiem, leģionāriem, gvardiem un partizāniem. Mazumiņš, kas vākts, parasti morāli un ideoloģiski uzfrizēts parādei. Bet tikai no autentiskā ikdienas materiāla varam droši noteikt, vai darīšana ar algādzi vai pārliecinātu, dedzīgu cīnītāju, vai to, ko "kungi kaŗā sauca", Varbūt labāks stāvoklis nupat ir strēlniekiem, gvardiem un sarkanajiem partizāniem, jo to liecības rūpīgi vāc; viņi, proti, ir oficiāli pareizā pusē.
Par to, kā biezu vārdu noskaldīja tagad dainā jau elegants kļuvis pelēkais vanadziņš, Dālberga lielgabalus birstējot, mēs nezinām nekā. Tāpat arī, vai tai svētai kaujas dziesmai, ar ko iesākam savus dziesmu svētkus, jau toreiz nebija parodija. Tāpēc, runājot par mūžīgo latviešu kaŗavīru un tādām lietām, derētu padomāt, vai spējam sevī tik lieli būt, lai nedalītu leģionāru no sarkanā gvarda, strēlnieku no kalpakieša un visus mūsu partizānus no visiem viņu pašu ķērājiem?
Diezgan pamatīgs galvas darbs būtu nepieciešams, lai izvērtētu visu šo ļaužu rīcības jēgu dotajos apstākļos. Par nāvi tas nenāktu, lai gan viegli nebūtu. To labi rāda Pelēcis ainā, kur Dāle bombardē "nodevēju" šķūni ar akmeņiem, vai citējot savu tā laika dzejoli. Kāds cits gadījums, ko esmu dzirdējis un gribu te pieminēt, lai rādītu, ka šāda rīcība nav tikai uzkūdītam baram raksturīga: par kādas citas nometnes leģionāriem - repatriantiem stāstīts kādai intelliģentai kundzei. Viņa izsaukusies: "Un jūs viņus nenositāt!?" Stāstītājs palicis ar vaļēju muti. Tie "hitleriskie kaŗakalpi", kas viņus nenosita, tāpat. Tas bijis 1945. gadā. Kā šī kundze domā tagad, man nav zināms.
Notrunējuši un sakrituši neizartie bērza krusti. Auklās iekārtus dzelzs krustus uz vēderiem nēsā pinkaini Jēzus bandinieki un kniedētās ādas jakās tērpti elles enģeļi. Dažs pabalējis leģiona vairodziņš vēl glabājas samurkšņītā kabatas kalendārā ar gadu 1944. Vēl no Rīgas. Vai Bauskas, Alūksnes, Piltenes. Kāds cēliens beidzies un mazu ieskatu tajā "no savām pozicijām" devis Valentīns Pelēcis. Viņš uzskatāms par tipisku letiņu kanaku, jo neizlaiž pīpi no zobiem, kaut mērkaķis ar visu šaujamo noiet dibenā Odesas grīvā.
Pīpi nu derētu vēl piestūķēt un pagudrot, vai neuzrīkot tādu kā ļergas brūzīti, kur veļu laikā patecināt kādu lāsīti visiem pleznas atstiepušajiem pašu večiem. Dažādās pusēs un visādos laikos kaŗodami, tie būs domājuši vienu otru prātīgu domu. Rakstniekam dažkārt dota spēja tās samanīt. Domāju, ka būtu vērts šajā virzienā kaut ko darīt. Lej litrā!
Imants Bite
Par malēniešiem Latvijā sauca tos ļaudis, kas dzīvoja Vidzemes puses pagastos, blakus Latgalei, ap Aivieksti un Lubānu. Viņi arvien vēl runāja savā seno latgaļu mīkstajā mēlē, un no viņpus Lubāna nācis latgalietis starp malēniešiem jutās tāpat kā savās mājās - Sakstagalā, Varakļānos vai Rāznā. Starpība bija tikai tā, ka - malēnieši ēda gaļu arī piektdienās. Latgales mātes to neļāva.
Malēnieši paši sev un citiem jau no laika gala ir bijuši pazīstami kā smagi, stūrgalvīgi, neatkarīgi, bet reizē arī priecīgi velna dzinēji. Jādomā, ka šo iekšēji brīvo un neatkarīgo iejūtu malēniešos ieveidoja saskanīgā sadzīvošana ar pašu zemi un debesīm. Maliene savai tautai deva daudz stūrgalvīgu un apdāvinātu cilvēku. No turienes nāca izcili kaŗavīri un virsnieki. Starp tiem arī pirmais Latvijas armijās virspavēlnieks Oskars Kalpaks. Arī mākslām un rakstiem malēnieši ir devuši vīrus ar stingriem mugurkauliem, cietām pierēm un gaišām, bagātām galvām: talantīgo diriģentu, gaišo personību Teodoru Reiteru, mūsu modernās noveles nodibinātāju Jāni Ezeriņu, Jāni Medeni, Olģertu Liepiņu, Andreju Eglīti.
No tās pašas vides, ar tādu pašu iedabu, acīmredzami, ir arī apceramās grāmatas autors Valentīns Pelēcis: apdāvināts ar asu mēli, krāsainu valodu un auna pieri. Savās trijās iepriekšējās grāmatās par malēniešiem Valentīns Pelēcis savā skopajā, bet krāsainajā valodā, ar dzīvi un cilvēkus mīlētāju humoru stāsta par cilvēkiem, laikiem un vietām, "kur prieks ar mīlestību sadzīvo". Ar savām esejām, stāstiem, novelēm, filozofiskās noslieces dzeju, ar "asās mēles" kommentāriem presē Valentīns Pelēcis ir nodibinājis savu neatkarīgo vietu trimdas latviešu rakstos.
Malēnietis kaŗā ir grāmata ar pavisam citādāku balsi. Valentīns Pelēcis vairs nav saimnieks savās mājās Malienē, bet pēkšņi iesauktais kaŗavīrs Latviešu leģionā, tādā laikā, kad visā latviešu zemē sāk dimdēt Maskavas tanki un krievu armiju - "urā". Latviešu kaŗavīriem nav piemērota apbruņojuma, ne arī apgādes. Latviešu zemi postī un dedzina abas armijas - vācu un krievu. Tukšajās mājās staigā pamestās govis un cūkas, smilkst suņi. Puiju mājās autors atrod muldiņu ar maizes iejavu, un viņā atkal atdzīvojas zemnieka un saimnieka redzīgais, gādīgais instinkts: "Puijās mūsu kaŗa puišiem pirmo Kurzemes maizi samīcīju un izcepu." (35). Tanī pašā stāstījuma lappusē Valentīnam Pelēcim pasprūk čechu Šveikam līdzīga valoda: "Taču ar maizes cepšanu un cūku slaktēšanu vien te nepietika. Bija jākaŗo arī." Viņam drīz jāredz, kā krievu mīnas kaŗa draugu augumus izjauc asiņainos gabalos. Arī pašu drīz vien lielgabalu grāvieni apbeŗ ar zemi. Smagi ievainotu viņu pārved uz Vāciju. Vācu valoda viņam maz saprotama. Mēnešiem dzīve slimnīcu vientulībā. Tad atpakaļ uz fronti Vācijas ziemeļos, kur tikai mirklīga nejaušība viņu izglābj no nāves, ceļoties pār ūdeņiem. Tad gūsts Beļģijā. Beidzot satikšanās ar sievu - Gaišmatīti un bērniem, par kuŗiem nav bijis zināms, vai tie dzīvi.
Šī grāmata ir krāsains, koncentrēts, rūgts, valdīta izmisuma, lielās vilšanās dokuments. Tā nav tikai Valentīna Pelēča personiskā vilšanās, bet visu mūsu kaŗavīru, mūsu visas tautas lielā, rūgtā vilšanās cerībās: brīvības, principu, tautu tiesību vārdā Rietumu lielvalstis mums palīdzēs un neļaus Igaunijai, Latvijai un Lietuvai aiziet bojā. - Savas grāmatas titulam apakšvirsrakstā autors ir licis: redzētais, pārdzīvotais, dzirdētais. Lasītājam nav šaubu, ka stāstījums nebūtu pārdzīvots. Valentīns Pelēcis nav aprobežojies tikai ar savu pārdzīvojumu ainavīgu dokumentēšanu. Viņš ir redzējis arī vācu, franču, poļu un krievu cilvēku ciešanas un visu to, kā kaŗš pārvērš cilvēka dabu ļaunākā, pretīgākā nekā to redzam pie plēsonīgiem dzīvniekiem. Var teikt, ka lasītāja sirdi šīs lappuses bieži vien satveŗ tādā kā sažmiegtā dūrē un nelaiž vaļā.
Man pie Valentīna Pelēča rakstiem ir bijusi patikšanas vājība - tāds kā gatavs priekšstats, ka viss, ko viņš raksta, ir labs un pamatīgs. Šinī grāmatā blakus spēcīgajam, aizkustinošajam, cilvēcīgi un vēsturiski saistīgam stāstījumam vietām ir tāds naturāls sabiezinājums, kas sāk lasītāju atgrūst, un tam gribas teikt: Mīļais autor, tās smakas ir jau par daudz, gana, pietiek, apstājies! Mīļais autors neapstājas izlietāt visus latviešu valodas vārdnīcā ievietotos lietu un darbības vārdus, kas apzīmē un apraksta mūsu dažādos organus un to visvisādās fizioloģiskās funkcijas. Šī aprakstīšana turpinās atkārtoti visai grāmatai cauri. Brīžiem pat sāk likties, ka šo izgleznošanu autors būtu veicis ar tādu kā iejūtīgu baudu... Tomēr neņemsimies to tā apgalvot. Jāpieņem, ka viņš to vairāk gan dara ar bezgalīgu riebjumu pret visu to nejēdzību, kas ir bijis jāredz un jāpārdzīvo kaŗavīra gaitās. Iespējams arī, ka tas viss ir gadiem ilgi nokavētā psīcholoģiskā noreaģēšanās un atbrīvošanās no pārdzīvojumu ievainojumiem, kas autorā ir gulējuši slepeni sāpēdami. Reizēm visu to ir grūtāk saprast tiem, kas paši nav bijuši tur, kur dienu un nakti strādāja kaucošie miesu un kaulu zāģi. Tur, kur bija un gāja Valentīns Pelēcis un desmiti tūkstoši citi mūsu kaŗavīri, tur gan negribējās vis dziedāt maigo: Aizver actiņas un smaidi..,
Jāiebilst arī pret autora pārmērīgo un pārspīlēto pēdiņās ielikto vārdu biežumu.
Ar pēdiņām piebārstīta vai katra lappuse. Ja Valentīns Pelēcis ar pēdiņām ir vēlējies sajaukto dzīvi un cilvēka dabu izcilāk satirizēt, viņš ir maldījies. Bez šīm uzbāzīgajām pēdiņām satiriskais efekts būtu vēl īstenāks. Aiz pēdiņās iežogotajiem vārdiem slēptā vai apgrieztā nozīmē mūsu tautā ir ļoti pazīstama arī tagad.
Vairāki citi autori - Alfreds Dziļums, Dzintars Kiršteins, Aleksis Rubulis, Jānis Sudrabiņš, Arnolds Šiņķis, - kuŗi paši visi ir bijuši kauju un gūsta līdzdalībnieki, ir uzrakstījuši lielākus prozas darbus par savām pieredzēm. Viņu vērtējumā un skatījumā latviešu kaŗavīru cīņām ir atrasta daļa arī nacionālas un vēsturiskas jēgas. Arī pret saviem cīņu un gūsta biedriem un virsniekiem viņu attieksme ir pozitīvāka, jo visi bija "tanī pašā laivā": cerēja uz brīnumu, kas glābs Latviju.
Iebildumi ir tikai mana, lasītāja - šīs grāmatas apcerētāja, personisku izjūtu refleksija. Tie nemaina grāmatas Malēnietis kaŗā vienreizējo spēku, masīvo gleznojumu, ar mūsu karavīru fizisko un emocionālo asiņošanu šīs traģiskās gleznas centrā.
Jānis Klīdzējs