ALBĀŅU ROMĀNS
Ismaďl Kadaré, Den doda arméns general. (Franču tulkojuma tituls: Le Général de l'Armée morte). Stockholm: Bonniers, 1973. 240 lp.
Protams, pasaule maz ko zina par mūsu literātūru. Tā ir. Bet ko mēs zinām, piemēram, par albāņu literātūru? Iedzīvotāju skaita ziņā Albānija līdzinās Latvijai pirms kaŗa, apm. 2,1 miljons. Bet kā ar literātūru?
Jāķeŗas pie pirmā salmiņa, kas pieejams, lai gūtu kaut kādu nojautu, un šoreiz tas ir nesen zviedriski - ar franču valodas starpniecību - tulkotais Ismaīla Kadarē: romāns Miroņu armijas ģenerālis. Konfrontācija patīkami pārsteidza, kaut arī tūdaļ jāpiebilst: nekādu īpašu formas ekstravaganču Kadarē romānā nav. Vismaz ne tā tulkojumā zviedru valodā. No otras puses: romāns uzrakstīts aptuveni no tām pašām pozicijām, no kādām radies daudz prozas literātūras Latvijā. Salīdzinājumā Kadarē romāns ir lielākai tiesai mūsējo priekšā vismaz "par purna tiesu". Autors ir spējis iegrožot savu ironiju, distancēties no "kollektīvo emociju" prasībām, un rezultātā - laba, baudāma proza.
Kadarē romāna sižetu veido stāsts par italiešu ģenerāli, kas kāda mācītāja pavadībā ieradies Albānijā, lai uzmeklētu, izraktu un pārvestu mājās Albānijā kritušos italiešu kaŗavīrus. Viņam ir līdz neiedomājami sīks topografisks plāns par kritušo italiešu atdusas vietām - liekas, ka šādai akcijai priekšdarbi veikti jau kaŗa laikā. Bet Albānijas daba ir nepielūdzama, tā seko pati saviem likumiem, un kritušo izrakšanas darbi ieilgst. Neskatoties uz to drīz vien ģenerāļa "rīcībā" ir milzīga kaulu armija, kas, ietērpta nailona maisiņos, rindojas atceļam uz zemi, no kuŗas nākusi.
Kā lasītājs droši vien jau noprot, romānā nekas īpaši drāmatisks nenotiek. Drāmatiskākās, ekspresīvākās puantes veido iestarpinātie izraksti no atrastām dienasgrāmatām, atmiņu epizodi, viena otra neparedzēta konfrontācija ar albāņu zemniekiem. Kadarē stāstījums plūst lēni, episkā mierā, bet lasītājs jūt ironisko stīgu, kas izstiepta cauri šim stāstam par bijušo "neuzvaramo" pēdējām ardievām zemei, ko tie gribējuši pakļaut sev, uzskatīdami to par mežonīgu un tās tautu par neattīstītu un primitīvu. No otras puses, autors romānā iejūtīgi ataino ekspedīcijas vadītāja ģenerāļa izjūtu skālu, arvien vairāk un vairāk skatot vaigu vaigā diženā kaŗa gājiena rezultātu. Viss šis "cildenais pasākums" ir nenozīmīgs, tukšs žests reālitātes priekšā. Un reālitāte bija pavisam cita toreiz, kad šo kaŗavīru ieroči vērsās pret Albānijas kalnu zemniekiem, un tā ir pavisam cita arī tagad, kad albāņi atraidījuši padomju "palīdzību" - to it kā gaŗāmejot autors piemin romānā - un veido savu sociālistisko valsti pašu spēkiem vien. Pārvestie kauli, turpretī, solās gan atrisināt vienu otru sasāpējušu mantojuma jautājumu italiešu atraitnēm.
Albāņu rakstniekam, bez šaubām, ir pamata gana iepilināt savā tintē ne vienu vien žults pilienu, kad stāsta sižetā atainotas albāņu un okupantu attieksmes. 1934. gadā dzimušā Kadarē tintē šis žults tomēr nekad nav tik daudz, lai proza pārvērstos polītiskā atriebes pamfletā. Lai cik makabrs arī viņa romāns būtu, lai cik tumšos toņos ieskanētos viņa ironija, galvenā tema ir un paliek izprotošā, cilvēciskā attieksme pret visiem, kas vienā laikā un vienā vietā gājuši un iet pretī nenovēršamajam un pārvērtējošam, ko laiks un laikmetu maiņas nes sev līdz. Bet kaut kur dziļi, kamēr vēl vēsture nav aizgājusi par tālu, tur, te un visur paliek nenovēršamais, ka "neviena pārestība netiks aizmirsta, un neviens upuris netiks aizmirsts..."
Ismaīla Kadarē romāns ir vārti uz "nepazīstamo" albāņu literātūru, kas vilināt vilina iet tālāk un meklēt.
Gunars Irbe