LAIKS, TELPA UN VIĻA HĀZNERA SIRDS
Laiks, telpa, ļaudis. Daugavas Vanagu organizācijas pirmie 25 gadi. Vēstures apcere. I daļa; DV organizācijas dibināšanas priekšvēsture, izveidošanās un DV centrālās valdes darbs laikā no 1952. līdz 1972. gadam Red. Vilis Hāzners, Toronto: DV Centrālās valdes izdevums, 1974. 464 lp. $14.00
Kas par dzemdībām! Ideja ieņemta 1961. gadā, ar redakcijas kollēģiju apaugļota gadu vēlāk, kā vecmātes izmēģinājušies un izdarbojušies gan Alfrēds Vinčels, gan Jānis Andrups un Pauls Strante. Ar gudriem padomiem un pūriņa locīšanu klāt bijuši Fricis Kursietis, Marija Ķeņģe un pat ilggadīgais DV priekšnieks Vilis Janums pats. Bet Daugavas Vanagu vēsture kā nedzima, tā nedzima.
Tad pie darba ķērās Vilis Hāzners. Divus gadus vēlāk, protams, izmantojot arī iepriekš sakrātos materiālus, grāmata gatava gan. Lepna grāmata. Daudz svarīgu laikmeta datu un liecību. Kas pats bijis Cēdelhēmā, var vēlreiz izsalties piespiestajā pēcpusdienas pastaigā vai pasmaidīt, atceroties patīkamos brīžus ar Gājputniem vai Runčiem Sprostā. Daudz arī lieka, ja par lieku uzskatām to, kas nevēstī par "Daugavas Vanagu organizācijas priekšvēsturi" un citām DV organizācijas lietām, kas minētas titullapā.
Kāds gan sakars Latvijas neatkarības aizstāvēšanas iespējām 2.pasaules kaŗā, Latvijas armijas virsnieku apcietināšanām 1940. g., partizānu cīņām 1941. g. jūnijā pie Rīgas vai latviešu leģionāriem pozicijās pie Veļikajas baznīckalna 1944. g. ziemā ar DV organizāciju? Protams, Daugavas Vanagu dibinātāji bija Latviešu leģiona kaŗavīri gūstā pēc 2.pasaules kaŗa. Protams, viņi nebija cīnījušies par Lielvāciju vai Hitlera Jauno Eiropu, bet pret mūsu tautas nāvīgo ienaidnieku, krievu boļševismu. Protams, galvenie Daugavas Vanagu organizācijas radītāji un vadītāji bija Latvijas armijas virsnieki. Tomēr, īstā vieta šiem apcerējumiem būtu latviešu kaŗavīru vēsturē. Vai šī grāmata, šo grāmatu serija (apsolītas vairākas Laiks, telpa, ļaudis daļas) mēģina apgalvot, ka DV organizācija ir Latviešu leģiona pēctece, ka Latviešu leģions, savukārt, ir zināmā veidā Latvijas armijas turpinājums zem cita karoga? Apzināti droši vien ne. Bet neapzināti grāmata ar to apraksta lielāko no DV problēmām: Kas ir Daugavas Vanagi? No gūsta atvaļināto kaŗavīru biedrība? Kaŗā cietušo latviešu biedrība? Ikviena nacionāli domātāja latvieša biedrība? Un kas gan izšķirs ortodoksi pareizo "nacionālo" domu? Sevišķs svinīgais solījums? Apzināta nedarbošanās pret Latvijas valsti un viņas neatkarību?
No Cēdelhēmas barakām līdz tautas deju kopai Toronto nu jau gandrīz 30 gados šai jautājumā DV organizācija dažkārt ar vairāk, dažkārt ar mazāk sviedriem un asinīm nogājusi gaŗu ceļu. Šīs savas patiesās identitātes meklēšanas grūtības varbūt vislabāk izskaidro grāmatas satura "pudiņu", kur patiesās DV organizācijas vēstures masā atrodam gan jau minētos latviešu kaŗavīru vēstures piecepumus, gan tādas rozīnes un mandeles kā UNRRA-as un IRO skrīningu aprakstus, latviešu trimdas grupas izceļošanas vēstures fragmentus, Cēdelhēmā mirušo un Lommelā paglabāto latviešu kaŗavīru vārdus utt. Bet tai pašā laikā šī identitātes meklēšanas problēma ir arī vienīgais no lielajiem un grūtajiem DV jautājumiem, kam grāmatas autori un redaktors dod kaut cik nopietnu apdari. Vēl dažas lappuses veltītas sākotnējām vadības problēmām sakarā ar konfliktu plkv. Viļa Januma un kapt. Viļa Akermaņa starpā, bet arī tās problēmai uzmanīgi apstaigā apkārt. Grāmata pat pieļauj zināmu vēstures sagrozījumu pašu priekšvārdu pirmajā lappusē, kur Vilis Janums apgalvo; "Izmantojot gūsta uzspiestās bezdarbības laiku, šajās, varbūt visdrūmākajās gūsta dienās dažiem kaŗavīriem bija radusies laimīga doma dibināt un izveidot... savu cīņas un aprūpes organizāciju..." Tā tas nebija, un grūti iedomāties, ka ilggadīgais DV priekšnieks par savas organizācijas idejas un pirmo domu rašanās autoriem nekad nebūtu dzirdējis. Šo rindu rakstītājam bija gadījuma pēc izdevība būt to vīru tuvumā, kas 1945. g. februāŗa beigās Proisišfrīdlandē, frontes piejoslā, pārrunāja vajadzību un iespējas organizēt latviešu kaŗavīrus pēc skaidri paredzamajām drīzajām kaŗa beigām. Tā varu ar lielu drošību apgalvot, ka DV doma izskanēja pirms drūmajām Cēdelhēmas gūsta dienām, to izrunāja kaprālis Fricis Grīnbergs (kas pašlaik, cik zināms, dzīvo Čikāgā), kas tai laikā divīzijas štāba uzdevumā apmeklēja 33. pulka sevišķu uzdevumu virsnieku kapt. Vili Akermani.
Grāmata viegliem soļiem pārstaigā pāri tai aizai, kuŗā organizācijai pazuda šie pirmie divi kaŗavīru biedrības domas izauklētāji. Vilis Akermanis bija patiesi norūpējies par to, ka DV nākotnes nozīme varētu būt ierobežota, ja vadībā jau no paša sākuma neienāktu visu dienesta pakāpju kaŗavīri. Leģendārajam, dievinātajam kauju vadonim Vilim Janumam, protams, bija iespēja ar dažiem vārdiem lietas ievirzīt vienādi vai otrādi. Viņš toreiz izvēlējās Viļa Akermaņa domas ar dažiem ironiskiem teikumiem nobīdīt pie malas un notika, no kā Akermanis baidījās. DV gadiem ilgi nonāca virsnieku vadībā. Protams, ar dažiem "piemēra" kaprāļiem (kā "piemēra" nēģeŗiem ASV firmu vadībās tagad). Kaprālis Fricis Grīnbergs, diemžēl, bija pārāk liels teorētiķis, lai gūtu vai plašas kaŗavīru grupas, vai vadītāju virsnieku atbalstu.
Šī ir laba illustrācija grāmatas vislielākajam trūkumam. Šī ir "bezasiņu" vēsture, tā turpina Ulmaņa gados ievesto un izkopto pozitīvismu. Visas lietas ir celsmīgas, vīri un sievas - darbīgi, jūtas varenas, vienotība un saticība - nemitīga. Skan jau burvīgi. Nelaime tikai tā, ka uzmanīgam lasītājam, it sevišķi vēlāku laiku uzmanīgam lasītājam, šie vārdi neliekas ticami, jo katrs pieredzējis cilvēks zina, ka ne cilvēki, ne institūcijas, ne norises tādas nav. Cilvēki ir goda un varas kāri, gan rosīgi, gan miegaini. Viņi ir bieži nesaticīgi un pār mēru lokālpatriotiski. Viņi mīl, un viņi nīst viens otru. Īsta, ticama vēsture tādēļ arī nevar nesaturēt visus šos normālo spēku un norišu aspektus. Bet šī ir Viļa Hāznera grāmata, kaut arī daļa rakstu nāk no citu, diemžēl, neidentificētu autoru spalvām. Un Vilis Hāzners ir ne vien Ulmaņa laiku produkts vārda vislabākajā nozīmē: latvietis, pilns mīlestības pret savu tautu, gatavs tai strādāt un par to upuŗus nest. Vilis Hāzners ir arī pēc dabas labs, saderīgs un saticīgs cilvēks un visu draugs. Pagājuši 25 gadi, bet redzu viņu kā šodien rakstām nebeidzamas vēstules uz visām debesu pusēm no sava galda Augustdorfas Latviešu Centrālās Komitejas un DV birojā. Te sēdēja patiesais Daugavas Vanagu tiltu cēlājs un tīklu stiprinātājs. Tieši Vilis Hāzners saturēja kopā pat tos, kas bija, šķiet, nelāpāmi saplēsušies. Tādēļ arī Vilis Hāzners varēja dažos gados salikt kopā grāmatu, ap ko tik daudzi bija mocījušies desmit gadu. Bet no Viļa Hāznera grūti prasīt, lai viņš aprakstītu "asiņainās" lietas. Kuŗas tad trūkst? Tādu nav mazums.
Kā, piemēram, ar pulkveža Januma hēgemonijas ēnas pusēm? Tādu nav? Grūti ticēt, jo lieliem kokiem vienmēr lielas ēnas. Kā ar autoritāro, tēvišķīgo stilu ("Ko tu man tur niekus runā, Hāzner!" kad Vilis Hāzners DV centrālās valdes sēdē pirmo reizi ieteica vākt līdzekļus invalidu namam)? Kā ar ietiepību un nelokānību? Vai ar lielāku gatavību uzklausīt citu domas un vajadzības nevarēja novērst - īstenībā gauži liekās - Latviešu Kaŗa Invalidu Apvienības nodibināšanu. Man albumā, piemēram, ir fotografija, kur DV organizācijas karogu tā iesvētīšanas ceremonijā tur vēlākais LKIA dibinātājs Roberts Ancāns. Vai DV būtu vēl stiprāki, ja Vilis Janums jau pirms 15 vai 20 g: būtu piekritis algota ģenerālsekretāriāta nodibināšanai? Vai DV bija ieguvēji vai cietēji sakarā ar Viļa Januma iesaistīšanos trimdas polītisko un pārstāvības organizāciju vadībā?
Reizē ar izvairīšanos analizēt Viļa Januma darbu un lomu, grāmata arī neparāda pulkveža Januma personības patieso lielumu. Grāmatu izlasījis, nespēju iedomāties, ka mans dēls, šīs pašas lappuses pēc 10 vai 20 g. lasot, varētu saskatīt šī vīra spēku, kam pietika pateikt līdz nāvei nogurušam grāvī pakritušam kaŗavīram: "Celies nu, dēls, iesim," lai šis kaŗavīrs pulkvedim ticības pilns sekotu gan kaujās, gan gūstā, gan vēlāk DV darbā.
Viļa Hāznera labās sirds garā trūkst arī nopietna apskata par to, kā zināmā savvaļā attīstījās dažādo zemju DV pieejas pret organizāciju un kā šī pieeju atšķirība noveda pie problēmām un pat konfliktiem. Tikai nedaudz izlīdzinošiem vārdiem aprakstītas atšķirības angļu un amerikāņu joslas DV starpā, bet strīdi ap ASV joslas valdes likvidēšanu un tās uzkrāto līdzekļu "piesavināšanos" no Viļa Januma vadītās angļu joslas vadības puses tik miermīlīgi nebija. Tāpat ar saprašanās un vienotības baltu bērzu tapeti pārlīmētas itin nopietnās uzskatu plaisas Anglijas, ASV un Rietumvācijā rezidējošās centrālās valdes starpā.
Pilnīgi fascinē apstāklis, ka Kanadas DV valdes lēmums ignorēt centrālās valdes norādījumu atturēties no Dr. Alfreda Valdmaņa ievēlēšanas par DV Kanadas (!) goda biedru nav pieminēts ne ar pušplēstu vārdu. Šis konflikts, kas Kanadas Daugavas Vanagus sašķēla uz gadu gadiem, šai DV vēsturē vispār neeksistē.
Un lūk tādēļ, ar smagu sirdi jākonstatē, ka šī nav patiesā Daugavas Vanagu vēsture. Visus pārējos grāmatas trūkumus: nevienādo, negludo stilu (kas sniedzas no dzejoļiem un gandrīz literāriem tēlojumiem līdz sausiem, protokoliskiem DV centrālās valdes lēmumu aprakstiem), faktu atkārtošanos, pārāk plašo "priekšvēstures" tvērumu, visu to var piedot. Jo sniegto datu, laikmeta liecību ir daudz, un par tiem Vilim Hāzneram sirsnīgs paldies.
Tomēr - Viļa Hāznera labā, saticīgā sirds nav viņam ļāvusi rakstīt vēsturi ar "kauliem un asinīm." Tādēļ vietā jautājums: Kas aprakstīs Daugavas Vanagus, kādi tie patiesībā bija un ir?
Brunis Rubess