PIEMINEKLIS LAUKU SĒTAI

Pauls Kundziņš, Latvju sēta. Stokholmā: Daugava, 1974. 449 lp. $25.00.

Grāmatas autors ir tagadnes latviešu architektu saimes nestors. Dižs gadu skaits vien nepiešķiŗ vīram izcilumu, bet gan viņa darbošanās veikums. Un tas, ko veicis P. Kundziņš, ir tiešām apbrīnas cienīgs. Minēsim tikai nozīmīgāko: viņš ir pirmais latviešu architektūras doktors, bijis Latvijas Universitātes architektūras fakultātes organizētājos, tās profesors un meistardarbnīcas vadītājs, noorganizējis un vadījis tautas celtniecības katedru, mācot un izaudzinot veselu savu mācekļu "architektu skolu" (kas tagad turpina strādāt nacionālās celtniecības nozarē kā dzimtenē, tā trimdā), 1924. g, nodibināja un ilgus gadus vadīja Brīvdabas mūzeju Rīgā senceltņu saglabāšanai, ir projektējis un cēlis baznīcas un sabiedriskas celtnes Latvijā; trimdā bijis Baltijas universitātes architektūras fakultātes dekāns, Latvijas architektu b-bas dibinātājs un priekšnieks, žurnāla Architekts galvenais redaktors; Latvijā un trimdā pētījis un sarakstījis varenu grāmatu un publikāciju klāstu par Latvijas celtniecību utt. Atzīstot viņa lielo darbu un nopelnus Latvijas celtniecības kultūras laukā, 1974. g. 18.novembrī profesoram, arch. doktoram Paulam Kundziņam piešķirta Tautas balva.

Un tagad šis nenogurstošais latviešu kultūras darbonis nodod lasītājiem grāmatu Latvju sēta. Ko tā satur? - Pēc grāmatas nosaukuma un autora aroda spriežot, varētu domāt, ka darbā aprakstīta vienīgi lauku māju celtniecība. Tā tas tomēr nav. Ievadvārdos autors norāda, ka darbu sarakstījis, lai saglabātu ziņas par to vidi, kur Latvju tautas paaudzes 2000 gadus vadījušas un veidojušas savu dzīvi, bet ko tagadējā okupācijas vara iznīcina. Grāmatu ievada plašs vēstures laiku un notikumu pārskats, sākot no aizvēstures laikiem ar mūsu senču mītņu izcelsmi, izsekojot sekojošo dažādo kaŗu un pārvaldoņu mainu laikiem līdz mūsu dienām un izceļot, kādā veidā atsevišķo laiku posmi tieši iespaidojuši latviešu Lauku dzīves apstākļus, kas bijuši noteicoši visai zemei. Nodaļas nobeigumā autors saka:

Lauku sētas no sendienām bijušas tautas dzīvā spēka avoti, viņas centienu un spēku liecības. Lai pilnām izprastu latvju sētas būtību, jāiejūtas un jāiedzīvojas arī parādību dažādībā, kas tur ietvertas kā neatņemamais saturs. Tāpēc - likās nozīmīgi esam vēsturiskā secībā atzīmēt arī raksturīgās ziņas, kur atbalsojas sētu iemītnieku dzīve un darbs, sasniegumi, pametumi, ciešanas un spēku nobriešana, (135. lp.)

Grāmatas centralā nodaļā "Sētas apbūve" sīki aprakstīta lauku sētu celtniecība. Nodaļu ievada apskats "Apbūves pētniecība" ar ziņām par personām un to darbiem latviešu lauku celtniecības zinātniskā jomā līdz Latvijas patstāvībai, Latvijas brīvvalsts laikā, pašreiz trimdā un Latvijā. Tālākās apakšnodaļās rūpīgi aprakstīti un analizēti atsevišķo Latvijas novadu sētu apbūves veidi un to atsevišķās celtnes. Ar detalizētiem novietnes plāniem un foto attēliem rādīta un aprakstīta dominējošā viensētu apbūve Kurzemes, Zemgales un Vidzemes novados, to īpatnības, kopība un atšķirības, ka arī Latgales sādžu apbūve un tās izcelsme. Norādīta sētu cēlāju prasme, izmantojot dabas dotības, gaumīgi izvietot ēkas ap 1 vai 2 pagalmiem, Lai tās būtu pārredzamas un ērti sasniedzamas, jo "te spilgti parādās arī sētu cēlāju un to iemītnieku tieksme un prasme izveidojumā iesaistīt kokus, krūmus, citus zaļumus un ziedus, panākot mājīgu noslēgtību un glītus skatus, gan lūkojoties uz sētu no ārienes, gan rosoties pa to ikdienas gaitās," (158) un "izveidojot sētu latvietis pārradīja neskarto dabu, izcērtot vai atstājot kokus un krūmus, kā arī stādot jaunus, ceļot ēkas, ierīkojot to apkārtni... ir centies panākt saimniecībai un satiksmei noderīgu atrisinājumu, iekļaujoties dabas dotībās un rūpējoties, lai sēta kļūtu ari acij tīkama" (289).

Zinātniski izsekota dzīvojamās ēkas - istabas attīstība un atškirība dažādos novados; techniski pārskatāmi ar 106 (!) schēmām parādīta Latviešu visglītāk izkopto senceltņu - klēšu - variantu bagātība (216) un to staboto lievenu būtiska radniecība ar grieķu tempļu klasiskajiem tipiem (220). Aprakstītas arī citas sētu celtnes - rijas, kūtis, pirtis, maltuves, namiņš.

Atsevišķi apskatīta brāļu draudzes (hernhūtiešu) kustība un nozīme Vidzemē, līdz ar to celtajiem 133 saiešanas namiem, kuŗu veidošanā jau 18. gs, un savā nebrīvības - dzimtbūves laikā latvieši uzrādījuši prasmi atrisināt arī sakrālas celtniecības problēmas.

Grāmatas daļā ar apzīmējumu "Dzīvā sēta", tēlaini aprakstīti zemnieku darbi un mājas dzīve lauku sētā gada laiku norisē, kā arī piemēri, kā tas atspoguļojies tautas folklorā un Latviešu daiļliterātūrā un veidotājās mākslās, kas ar rakstnieku citātiem var lasītāju rosināt "meklēt rakstos". Manuprāt žēl, ka daudzo citātu starpā Blaumaņa Indrāni tikai pieminēti, bet nav aizrādīta vecā saimnieka bezkompromisa cenšanās saglabāt mājas košumu - ošus, un nav citēta viņa deklarācija: "Sēklu tīrumā var kaisīt visur pasaulē. Zeme paliek zeme. Bet tas māla paugurs tur noras malā, tā upīte pirts gravā, tas sermūkslis te ceļmalā - tie pieder tikai Indrāniem. Noroc to pauguru, aizlaid to upīti citur, nocērt to kociņu, un tu būsi sapostījis šīs mājas dvēseli," - kas, manuprāt, visā Latviešu literātūrā viskoncentrātākā veidā izsaka Latviešu zemes kopēju nostāju kā pret sētu, tā zemi.

Pirmreizējo, tik plašo monografiju nobeidz apcere par lauku sētas nozīmi Latviešu kultūrvēsturē, apskatot Latviešu sētas lomu tautas tradiciju izveidošanā, dzīvā spēka un materiālās patstāvības uzturēšanā un vairošanā, gara un nacionālās kultūras izkopšanā, kas tālākā secībā bija pamats, uz kura varēja veidoties Latvijas brīvvalsts ideja. Grāmatas beigās ievietota mazāk pazīstamu nosaukumu vārdnīciņa un plašs visu nodalu atstāstījums angļu valodā, kas kopā ar bagātīgo illustrātivo materiālu dod iespēju ar grāmatas saturu iepazīties arī svešvalodniekiem. Grāmatas tekstā autors atsaucas uz pāri par 200 citu autoru 360 darbiem, kuŗu bibliografiskie dati pievienoti darba nobeigumā. Grāmatu loti papildina Latvijas karte ar visu pagastu robežām un vārdiem un 190 foto attēli un zīmējumi, kas uzskatāmi veicina aprakstīto celtņu, priekšmetu un detaļu izpratni. (Maza kļūme notikusi pārzīmējot no 1928. g. pirmpublicējuma rokas dzirnu (249. lp.) dzirnakmeņus (-saskare) un vārpstu (-līka).

Grāmatas ļoti gaumīgo iekārtojumu veicis grafiķis N.Hartmanis. Saskaņot dažādu techniku attēlus un tos izsvaroti "ielauzt" aprakstošā teksta lappusēs nav viegla lieta, kas grāmatā godam veikts. Daugavas apgādam pienākas atzinība par šī kapitāldarba kvalitātīvi augstvērtīgo izdevumu.

Autors grāmatu veltījis mūsu jaunajai audzei. Viņa universitātes lekcijās klausītie vārdi par Latvijas druvu plašumā gulošiem, dārzu zaļumu ieskautiem sētu sidrabainajiem stāviem - savā laikā iekveldināja daudzu jauniešu sirdis pielikt arī savas rokas tēvzemes jaukuma un dižuma celšanai.

Kaut prof. P.Kundziņa šīs grāmatas rakstītie vārdi tāpat atrastu ceļu pie trimdas jaunaudzes.

 

Arno Teivens