DAŽOS VĀRDOS

 

Pagātnes kultūras dzīves ainas vislabāk parāda gadagrāmatas, kur bez nepieciešamā kalendārija saturā daudz rakstu un piezīmju par attiecīgā laika kultūras dzīves norisēm. Latviešu gadagrāmatas bija atrodamas ikvienā lauku sētā, ikvienā pilsētas dzīvoklī. Visas jau nebija veltītas kultūras dzīvei - arī lauksaimniecībai, humoram, tirdzniecībai, pat sportam. Taču ikviena no tām raksturoja tā laika latviešu mentālitāti un dzīves veidu. Ja trimdas sākumos ikgadus parādījās vismaz ducis dažāda veida šī žanra izdevumu, tad, 1975. g., liekas, redzēti tikai divi - Ev. lut. baznīcas kalendārs un Raiņa un Aspazijas gadagrāmata 1975. gadam (Lidingo: RAF,1974. 144 lp. $3.00) Redakcijas kollēģijā: Agnis Balodis, Bruno Kalniņš, Terēze Lazdiņa, Jānis Ritums un Velta Rūke-Draviņa. Raiņa un Aspazijas gadagrāmatā ir teicama rakstu izlase, kas raksturo mūsdienu kultūras dzīvi trimdā un arī Latvijā. Kā Raiņa un Aspazijas fonda izdevumā, tur atrodami pētījumi par abu lielo dzejnieku darbiem un dzīves epizodiem. Pirmā kārtā atzīmējams no R. archīva pārspiests raksts par armēņu tautas likteņiem "Visnelaimīgākā tauta un zeme", Pārējo rakstu autori ir Velta Rūķe-Draviņa, Terēze Lazdiņa, Augusts Kopmanis, Agnis Balodis, Franks Gordons (Alberts Sābris). Olga Strunke, Osvalds Akmentiņš u.c.

Spodris Klauverts

 

Kas īsti ir vienkāršība dzejā - un vai Kārļa Kāres jaunajā krājumā Vienkāršība (Grandheivenā: Raven Printing, 1974, 187 lp, $6.50) tiešām valda šī dažkārt gandrīz asaraini slavētā iezīme? Kāds tai sakars ar lirikas kvalitāti? - Vienkāršība rodas tad, ja vārsmotājs pauž savas izjūtas un pārdomas, tā sakot, dabas bērna stilā - neparasti svaigi, bez tradicionāli "dzejisku" izteiksmes līdzekļu un skolota intellekta palīdzības, (Arī izglītots autors var reizēm attālināties no "skolas".) Kaut kas uz to pusi Vienkāršībā ir atrodams, bet samērā reti. Tās autors ir pārāk literārizēts un pilsonisks, lai atgādinātu dabas bērnu. Krājumā valda citāda vienkāršība: tā, ko rada klišejas skatījumā un izteiksmē. Lai gan klišejas ir literārizētas izteiksmes zemākā pakāpe, nav par tām vienmēr jāuztraucas: reizēm tās pietiekami atbilst kādām satura detaļām un nav bezgaumīgas; pie tam klišejas - tāpat kā žargons - šad tad veicina izteiksmes ekonomiju. Taču - labi dzejnieki klišejas izvēlas ļoti rūpīgi un lieto ar mēru. Kārļa Kāres izvēle un prakse šai ziņā neliecina par subtīlitāti un mēra izjūtu. Vienkāršība tiešām rodas, jo klišejas iežogo skatījumu un izteiksmi, simplificējot (un līdz ar to viltojot) pārdzīvojuma īstenību. Daudziem šāda dzejošana droši vien šķiet patīkama, salīdzinot ar adekvātāku pieeju, kas rūpīgi izseko visiem pārdzīvojuma "izliekumiem" un pa laikam noved pie sarežģītākas vai mazāk parastas izteiksmes un neērtas vai šokējošas atklāsmes. Ir taču ļaudis, kas labprāt skatās nereālu "purna sišanu" kovboju filmās, bet negrib pat televīzijā redzēt īstu boksa sacīksti. Arī dzejā pausta īstenība var likties "piedauzīga", "nebaudāma", pārāk atklājoša, nesaudzīgi izgaismota vai tml. Klišejas palīdz izvairīties no šādiem netīkamiem pārdzīvojumiem, tādēļ "vienkāršu vārdu" klišejiskais paveids mēdz saistīties ar populāritāti (svaigi "vienkāršie vārdi" turpretī nereti šokē). Diemžēl, šāda "ērta" izpausme nav savienojama ar izcilu kvalitāti, piem.:

Sēdies sapņu kamanās,
Brauc uz dzimto pusi!
Ziema baltiem palagiem
Zemi apsegusi. (89. lp.)

Ar kamanām nebrauc pa palagiem... Citādi -- gaužām ordināra izteiksme visās četrās rindās (nevis, teiksim, divos vai trīs vārdos).

Gundars Pļavkalns

 

Jauna un vērtīga grāmata ir JG redaktora Dr. Andrieva Ezergaiļa pētījums The 1917 Revolution in Latvia. Grāmatu var iegādāties tieši no "Columbia University Press", 136 South Broadway, Irving-on-Hudson, New York, 10533, U.S.A. vai arī no Rumaka un Dīķa grāmatnīcām ASV un DV grāmatnīcas Toronto, Kanadā.

Andrieva Ezergaiļa pētījums jāieskaita starp darbiem, kas dod jaunu iztulkojumu par 1917. g. revolūciju Krievijā, saka izdevējs grāmatas iekšvākā. Tas ir viens no nedaudziem pētījumiem kas apskata revolūcijas procesu nekrievu imperijas novadā. Bet Ezergaiļa darbs ir ar vēl tālākejošu nozīmi kā tikai pētījums par vienu cara imperijas novadu vien. Tas parāda arī latviešu intelliģences, zemnieku un zaldātu radikālizēšanos un atsedz juku sekas, ko revolūcijas process izraisīja. Šī grāmata parāda, kā slavenie latviešu strēlnieki, izsakoties Solžeņicina vārdiem, kļuva par spēku, "kas palīdzēja piedzimt revolūcijai..." (G.A. 78. lp.) Autors pievērš daudz uzmanības revolūcijas teorijai un tās praksei norādot uz mijiedirbi starp tiem. Viņš izskaidro latviešu ļeņinistu teorijas par kaŗu, revolūciju, nacionālismu un agrāro jautājumu un parāda, kā tās tika īstenotas dzīvē. Vēstures literātūrā par 1917. g. ir dominējuši četri spriedumi: 1) revolūcijas galvenie notikumi norisinājās Petrogradā, 2) šī revolūcija galvenokārt bija krievu revolūcija, 3) Ļeņins ar saviem Petrogradas biedriem bija visaktīvākā revolūcionāru grupa Krievijā un 4) 1917. gadā Krievijā bija divas revolūcijas - marta un oktobŗa. Ezergaiļa pētījums apšauba visus četrus spriedumus. Viņa pētījums interesēs ne tikvien 1917. g. speciālistus, bet arī visus tos jebkāda polītiska uzskata ļaudis, kuri mēģina izprast šī gadsimta notikumus. Blakus P.Kundziņa vērtīgajai grāmatai Latvju sēta, V.Rūķes-Draviņas Vārds vietā un A. lāča materiālu sakopojumam par aizsargu organizāciju šī ir grāmata, kas liek visvairāk domāt par Latviešu gaitām pagātnē un nākotnē.

L.Z.

 

Formu organizēšanu kā plāksnē, tā telpā precizi raksturo no angļu valodas pārņemtais un tikai nesen lietošanā esošais svešvārds "dizains" (angl. design). Ar to ir aizpildīts kāds neciešams robs un jābrīnās, kā pie mums, runājot par mākslas problēmām, varēja bez tāda iztikt. Grāmata Latvju raksti - Latvian Design (Toronto: Latviešu Apvienība Kanadā, 1973. 360 lp. $25.00), kas bagātīgi illustrēta melnbaltiem un krāsainiem attēliem, sistēmatiski apskata senču dizaina izpratni tekstilijās, īpašas nodaļas veltījot rakstu īpatnībām, salikumiem tērpos, audumos, adījumos utt. Divvalodu izdevumā summēts pazīstamā keramiķa, bijušā Rīgas daiļamatniecības skolas direktora Arvīda Dzērvīša (1897-1942) mūža darbs, kas papildināts ar Richarda Zariņa, Jēkaba Bīnes un Ernesta Brastiņa vērtējumiem un secinājumiem. Radītajā kopainā netrūkst spekulāciju un nepierādāmu teoriju, piemēram, populārais apgalvojums, ka mūsu raksti esot dievību simboli. Atsevišķu ievērību pelnī labi illustrētā nobeiguma nodala "Senie latvju raksti laikmetīgos lietiskās mākslas darbos". Attēlu serija rāda Dzērvīša un viņa audzēkņu kompoziciju izlasi. Tas ir laikmeta dokumentējums, kas varbūt iezīmē Latviešu "baroka" daiļamatniecības augstāko pakāpi ar attiecīgu turpinājumu emigrācijas apstākļos. Šķiet, šīs īpatnējās parādības pamatā būs nepilnīga mākslas darba uzbūves principu izpratne, kas apvienojusies ar nekritisku pieeju tautas mākslas problēmatikai. Ne viss no atstātā mantojuma ir labs. Vislielāko vilšanos sagādā grāmatas tipografiskais izkārtojums, uzbāzīgi paviršs un bez izjūtas. Kā tad lai lasītājs apvieno informātīvā izdevuma titulu Latvju raksti - Latvian Design ar tā iekšējo aistētisko apdari, kas taču galu galā arī ir dizains?

Laimonis Mieriņš