Alberts Bels
Stāsts
Ja cilvēki piepeši top ar jums atklāti, esiet uzmanīgi, tas norāda, ka ar jums notiks kādas lielas pārmaiņas, varbūt pārmaiņas jau notikušas, tikai pats vēl neesat pamanījis. Tā arī šorīt gauži izbrīnījos, kāds nerunīgs kolēģis krietni ilgi ar mani pļāpāja uz ielas stūra. Stāvējām automašīnu trokšņos un izpūtēju gāzes mākoņos ietinušies. Varbūt manā sejā jau nenovēršamība bija ievilkusi dažas līnijas, kas atraisīja viņa sirdi, tikai pats vēl torīt to nezināju, tāpēc diezgan pārsteigts, vairāk gan profesionālas nekā cilvēciskas ziņkāres vadīts, klausījos viņā.
Bet vispirms atļaujiet iepazīties. Liepkalns - provizors aptieku pārvaldē, trīsdesmit četrus gadus vecs, precējies, viena bērna tēvs, pašreiz atvaļinājumā pēc slimības, diezgan atzīstami darbojos arī kā diletants literatūrā.
Mans kolēģis patlaban, ietinies ielu trokšņos un izpūtēju gāzes mākoņos, atslēdzis sevi, atmūķējis, ja gribat tā sacīt, atraisījies, plūst kā upe, kā eksaltēts strautiņš. Tagad jāsargās, lai ar neuzmanīgu vārdu, žestu, vaibstu vai pat ar neuzmanīgu domu - jā, jā, lai pat ar neuzmanīgu domu - neizbiedētu nepārtrauktu viņu. Tādos mirkļos cilvēks kļūst jūtīgs. Esmu pārliecināts, ka viņš uztver vismazākās pārmaiņas manu biostrāvu ritmos. Izbiedēts viņš atkal noslēgtos. Atkal sevi aizslēgtu. Ar divām mazām šneperatslēgām, ar lielo, pakavveidīgo priekškaramo un virsū uzliktu pamatīgu stieņatslēgu. Varētu vai zvērēt, ka dažam cilvēkam iekšā vismaz pusducis iekaļamo atslēgu, tās nekad neredzam, ieraugām tikai pieliekamās un priekškaramās atslēgas, tās vēl iespējams atmūķēt. Dažs staigā gluži vienkārši un demonstratīvi aizsējis sevi ar zirga pinekli vai ar liepu lūku valgu. Bet tie īstie aizslēgtie staigā ar veselu sistēmu patentatslēgu, kuras nekādi nav atveramas, tās vienīgi var sagriezt ar autogēnu vai uzspridzināt ar dinamīta kapsulu. Es gan gribētu redzēt, ko sacītu sabiedrība, ja cilvēki aiz ziņkārības savus sarunu biedrus sāktu griezt vaļā ar autogēnu vai spridzināt ar dinamīta kapsulām. Kaut gan esmu sastapis arī dinamīta un autogēna metodes piekritējus, kas vēlāk paši brīnās, kāpēc to izpētīto tik grūti savākt atkal kopā. Ja cilvēks ir aizslēdzis sevi, tad atliek tikai viens ceļš: gaidīt, kamēr viņš atkal atslēdzas, rušināt atslēgas ar maigumu, ar uzmanību, ar mīlestību, izļodzīt eņģes ar pieklājību un tad ar gādības smalko mūķīzeri beidzot tikt cilvēkā iekšā.
Patiesībā līdz šai sarunai es nemaz nezināju, ka mans kolēģis ir aizslēgts, gluži primitīvi domāju, ka viņš ir sekls, bez ietilpības kā plakana kartupeļu cepjamā panna, bet viņš izrādījās kā liela pūra lāde, aizdarīta ar daudzām koka atslēgām, ar pārdesmit mēlīšu un bultatslēgām. Nu ieskatījos lādes dziļumos. Nošķaudījos, noklepojos. Sastāvējušies jūtu putekļi nāca virsū kā rūgta tabaka, bet viņš citu pēc citas cilāja ārā vecas drēbes, tagad es sapratu, kā radies sakāmais - „izkratīt dvēseli”.
Viņš tā izkratīja dvēseli manā priekšā, ka baidījos, vai vispār tur dvēsele maz palikusi. Varbūt dvēsele kā dzeltena, gludena slieka jau ielīdusi zem asfalta pie mūsu kājām, jo saruna notika pavasarī, tā vairāk uz vasaras pusi.
Kad viņš ieslēgs drēbes atkal pūra lādē, aizbīdīs bultas, saliks vietā atslēgas un stieņus, tad nu dvēsele mierīgi atpūtīsies zemē zem asfalta, kamēr to neapēdīs ziemā izbadējies kurmis, un citi kurmji sacīs, redz, tam kurmim divas dvēseles, mums arī vajag, vai mēs sliktāki!
Jūs domājat, ka pilsētā kurmju nav? Kas tad izrok tos garos kurmju rakumus ielās?
- Esmu nelaimīgs, - viņš, pieliecies tuvu, skaļi kliedza, jo apkārt simtu rīklēs rēca motori un švīkstēja riepas uz asfalta, - viņa neprot gatavot, man liekas ka ēdienam viņa neprot gatavot, man liekas, ka ēdienam viņa sāls vietā piejauc mazdrusciņ veļas pulvera!
Un luksoforā tai brīdī iedegās sarkanā gaisma, un automašīnu skrējiens apstājās, troksnis pieklusa, un pēdējos vārdus viņš tāpēc izkliedza neparastā klusumā, un vairāki garāmgājēji atskatījās.
Tā, tā, tad tāpēc cilvēki saka - „mazgāt netīro veļu”, nu viņš, pat neatrotījis piedurknes, ņēmās vaiga sviedros. Sagrāba mani aiz pleciem, pierāva pie veļas mašīnas, ar vienu roku iegrābis matos, iemērca manu galvu tieši veļas tvertnē, kur vienā mutulī griezās viņa sieva, bērni, ģimenes noslēpumi, darbs, nauda un apakšveļa, es tik tikko nenoslāpu, sacīju, ka nu gan man jāatvadās.
M. Muižules zīmējums
Vispār arī darbā ar viņu jābūt uzmanīgam, bet visvairāk jāsargās ar viņu kopīgi atpūsties, un it sevišķi, to es jums īpaši piesaku, neejiet kopā ar viņu iedzert. Liekas, barības vads viņam savienots tieši ar smadzenēm un viss iedzertais šņabis tūlīt nokļūst domāšanas sistēmā. Tad nu padomājiet paši, kāds īssavienojums rodas, ja ar holesterīna izolāciju smalki izoderētajā skaitļošanas mehānismā piepeši tiešā ceļā ielej glāzi alkohola. Rodas viens varens un milzīgs īssavienojums, zelta zobu galos mutē deg svētā Elma ugunis, runājot viņš izskatās kā ķerubs, ja tikai iespējams ķerubs ar vakuuma sistēmu galvā.
Atvadījos no viņa pirms divdesmit minūtēm un tagad braucu vilcienā, uz plaukta virs galvas līdzi brauc mans sainis, un es braucu mājup, cieši nolēmis šodien strādāt, jo kāda ideja, kāda doma ir nobriedusi, šodien es jūtos neparasti labi, nekas nesāp, beidzot nekas nesāp, un pilsētā sieva man sacīja:
- Tikai neaizmirsti vilcienā saini un nepazaudē to pa ceļam.
Esmu zaudējis lietussargus, matu sukas un kabatas lakatiņus, pat vienu mēteli reiz pazaudēju. Esmu zaudējis dienas un stundas, droši vien esmu pazaudējis kādu gadu, esmu zaudējis prieku un to atkal sameklējis, esmu zaudējis receptes un tuvus cilvēkus, - tā man vajadzēja nodomāt, vadoties pēc labākajiem literārajiem štampiem, bet es nodomāju daudz cilvēciskāk un vienkāršāk, - nu, sainis jau nekur nepaliks!
Tomēr es to aizmirsu vilcienā uz plaukta. Nekā jau tur sevišķa nebija iekšā, tikai rūtaina vilnas sega ar bārkstīm un īpašas konstrukcijas galda lampa. Vēl sainī atradās skārda krūzīte, tajā ērti vārīt olas brokastīs, un bieza stikla glāze, kur atdzesēt linsēklu novārījumu. Linsēklu novārījumu es dzēru, lai izārstētu kuņģi, un tā nu sega, lampa, krūzīte, glāze, iesaiņotas glītā, brūnā papīrā, uz augšējā plaukta aizbrauca tālāk, bet es pats, pagaidām vēl neko nenojauzdams par šo zaudējumu, svilpodams avīzi rokā devos lejup pa ielu, projām no stacijas.
Patiesībā šī bija visai dīvaina diena. Ko gan saskatīja kolēģis manā sejā, piepeši kļūdams atklāts? Un, vilcienā braucot, mani pamazām pārņēma savāda sajūta. Visas vietas aizņemtas, bet neviens arī nestāvēja kājās. Vagons, vienmērīgi šūpodamies, traucās uz priekšu kā pilna teātra zāle uz riteņiem.
Gar logiem skrēja vienaldzīgā un skaistā daba, un vilciens ar cilvēkiem skrēja cauri dabai.
Koki atraisījuši pumpurus. Gaiši zaļš, dažviet jau īsti sulīgs lapu biezoknis zīmējās pret zilajām debesīm. Zāles tumšākais zaļums plūda pa zemi, un visi pasažieri, apmēram divsimt cilvēku šajā vagonā, - klusēja.
Paradoksāli, bet tikai gadījuma cilvēki še salasījušies kopā, tikai gadījums viņus savedis vienā vagonā, nē, nav pareizi, ne gadījums, bet kopīgs ceļš, taču neviens nesarunājās. Iedami kopīgo ceļu, skriedami kopīgo ceļu, ripodami cauri dabai, viņi nesarunājās, viņi bija nekomunikabli. Daži lasīja grāmatas, daži avīzes, bet lielākā daļa ar vienaldzības masku uz sejas, neko neredzošām acīm raudzījās pāri pasažieru galvām, ne, arī tas nav pareizi, viņi droši vien raudzījās savā dzīvē, raudzījās savā nākotnē vai pagātnē, bet tagadne viņiem skrēja garām, vienaldzīga un nesvarīga. Daži vērās savu līdzbraucēju sejās, patiesībā neredzot šīs sejas. Ir tāds skatiens, kad otrs cilvēks raugās virsū, skatīdamies cauri, it kā tukšā telpā, izplatījumā, un kaut kāds atomu sablīvējums cilvēka veidolā viņam patlaban vienaldzīgs.
Kāda jauna meitene skatījās man tieši virsū.
Mēģināju sastapt viņas skatienu, bet skatiens nepakļāvās, meitene mani gluži vienkārši neredzēja. Varbūt viņa redzēja deju zāli, orķestri dziedam saldās mēlēs un pati sevi dejā, varbūt viņa sēdēja skolas solā un garlaikojās. Piepeši meitene, līdz šim skaista, nožāvājās neglīti, saverkšķīja seju, nobrauca ar plaukstu pāri vaigiem, uz mirkli pārvērzdamās sešdesmitgadīgā tantiņā, tas bija nepatīkams skats, viņa pati to nemanīja un pēc brīža atkal sēdēja nekustīga, jauna un skaista.
Divus soļus atstatu ar seju pret mani sēdēja kāds vīrs pāri pusmūžam, sarkanu, vēja noārdētu seju, raupjiem vaibstiem un arī neko neredzošām acīm raudzījās uz priekšu. Ko gan domāja šis cilvēks? Kas viņš bija? Patlaban pusvienpadsmit no rīta. Darbdiena. Strādnieki strādāja rūpnīcās, kalpotāji kantoros, visa zeme rūca kā darbīgs bišu spiets, darbīgs un jaunu veidojošs, bet divsimt cilvēku traucās uz priekšu, cauri dabai, vienā vagonā un nesarunājās. Vilciens gāja uz Jūrmalu, protams, lielākā daļa še atpūtnieku, arī vīrs ar vējā noārdēto seju laikam bija atpūtnieks. Viņa lietusmētelis ne Rīgā pirkts, ne Rīgā šūts, nāca no zemes centra rajoniem un arī krekla piegrieztne, apkaklītes forma bija provinciāla, un kaklasaites mezgls liecināja, ka vīrs ir vienkārša darba strādnieks un kaklasaiti uzsien, tikai uz kūrortu braucot.
Vīrs sēdēja un seja viņam kļuva aizvien sarkanāka. Tā bija nemanāma pāreja no toņa uz toni, un pamanīju to tikai tāpēc, ka uzmanīgi vēroju vīru kādu brīdi.
Daži logi bija atvērti, ārā jau valdīja pavasaris, gandrīz divdesmit grādu silts gaiss strūkloja cauri vagonam, bet vīrs kļuva aizvien sarkanāks. Pārstāju uz viņu skatīties, jo nodomāju, ka viņam varbūt nepatīkams ciešs, vērojošs skatiens, taču pēc brīža, kad atkal paskatījos, viņš jau bija aizlicis rokas sejai priekšā un mazliet sagumis uz priekšu kā cilvēks, kas iegrimis dziļās, intīmās atmiņās, tiesa, ne visai priecīgās.
Varbūt viņš pat iesnaudās vienu mirkli, vismaz tā šķita, jo vīrs kaut kā nemanāmi sāka liekties uz priekšu, svērdamies mazliet sāniski. Kustība raisījās lēna kā zāles augšana, tā bija praktiski nesaskatāma, tomēr to varēja pamanīt kā baisu nojautu. Viņš lēnām liecās uz priekšu, līdz sēdēja gluži saliecies, seju rokām aizklājis, tad sāka slīdēt nost no sola.
Riteņi dzelžaini mala sliedes, vilciens traucās uz priekšu, bet vīrs nedabiski lēni slīdēja nost no sola, varēja saprast, ka viņš ar milzīgu sasprindzinājumu cenšas apturēt slīdēšanu, cenšas atslieties taisns, atraut rokas no sejas. Tas neizdevās, nu viņš noslīdēja un sakņupa uz grīdas pie ceļabiedru kājām, viņa galva atradās ceļgalu augstumā un piepeši sāka šūpoties līdzi vilciena taktī.
Es piecēlos un ātri piegāju pie viņa. Vīra ceļabiedri uz sola sēdēja kā sastinguši un vai nu neredzēja, ka viņš noslīdējis no sola, vai arī izlikās neredzējuši.
Es noliecos pie vīra. Viņš nebija dzēris, alkohola dvaku nejuta. Iespējams - sirds. Es atpogāju viņa apkaklīti, iepriekš atslābinājis neveikli sasieto kaklasaites mezglu.
Vilciens bremzēja. Tuvojās stacija. Nu beidzot vagons sarosījās, uztraukuma vilnis aizskrēja no kupejas uz kupeju, kas bija vaļējas, patiesībā tās tikai nosacīti varēja dēvēt par kupejām, visiem bija redzami pleci un galvas, un nu visi pievērsās vīram, kas mocījās uz grīdas agonijā.
Ar vienu roku es atbalstīju vīram galvu, ar otru masēju krūtis sirds rajonā, taču tas nelīdzēja. Tad es pārstāju masēt un ātri iztaustīju vīra kabatas, vai kaut kur neglabājās pudelīte vai paciņa ar zālēm tādam gadījumam. Nekā neatradu. Tad atkal turēju viņa galvu un masēju.
Vīram trūka elpas, viņš gārdza un nepatīkami rīstījās. Viņš mira. Visi vagona logi nu bija atvērti. Vilciens stāvēja, un pasažieri uztraukti drūzmējās apkārt. Tā bija nejauka nāve, nomirt, braucot uz kūrortu, tālu no tuviniekiem, tālu no mājām, tālu no draugiem un mīļajiem cilvēkiem, nomirt elektriskā vilciena vagonā pavasara ziedonī, kad daba atmostas un cilvēki izbrauc zaļumos, tā bija vientuļa nāve divsimt cilvēku acu priekšā, un vīrs mira lēni un negribīgi. Viņš turējās pretī cik spēdams, varēja redzēt, kā viņš cīnās ar nāvi, un varēja redzēt, ka nāve gūst virsroku.
Stacijā vilciens aizkavējās, kamēr atnāca divi dzelzceļnieki ar nestuvēm un vīru iznesa no vagona. Aiz nestuvēm kāds cits dzelzceļnieks aiznesa vīra mazo kalpotāja čemodāniņu, tādus vadā līdzi vientuļi vecpuiši komandējumos.
Vienu brīdi visi pasažieri bija dzīvojuši vīram līdzi, bija jutuši līdzi, cietuši un miruši līdz ar viņu, tomēr vīrs nomira viens, un vilciens devās tālāk, un vagons atkal norima, iešūpojās, nogrima rezignācijā, apcerē, un tai laikā es arī aizmirsu saiņa esību, izkāpu savā stacijā un devos projām, lejup pa ielu.
Es uzsvilpoju. Es biju dzīvs. Bet es domāju par nāvi. Un tad es piepeši pamanīju, ka rokā man tikai avīze. Tātad sainis aizbraucis. Būs jāieiet pie kaimiņiem un jāzvana uz gala staciju, lai dzelzceļnieki paglabā manu saini. Varbūt saini kāds pievāks pa ceļam un es nekad vairs to neredzēšu. Bet tobrīd es neko sevišķi neskumu par saiņa zaudējumu.
Vai gan es nebiju zaudējis jaunību, veselību, tuvus cilvēkus? Kas gan pret visu to ir niecīga saiņa zaudējums? Vai gan es katru dienu, katru stundu, katru minūti nezaudēju laiku, kas atvēlēts dzīvošanai? Vai gan citi cilvēki tai laikā nezaudēja dzīvības? Katru sekundi pasaulē nomira tūkstošiem cilvēku, un katru sekundi tūkstošiem cilvēku piedzima, kliedzot ar sarkanu, mazu mutīti, kliedzot, kas gan notiks ar mums, ar zemi, ar sabiedrību!
Vai zeme ir dzīva būtne? Varbūt tad, kad daba būs pagalam piesārņota un zemes miesa sarētota nedzīstošās brūcēs, kad upes, zemes asinsrites dzīslas, būs piesātinātas ar ķimikālijām, kad gaisu elpos tikai caur skābekļa masku, kad debesis kļūs melnas no civilizācijas izgudrojumiem, vai tad nesāksies diena? Vai neatkārtosies Atlantīdas liktenis? Vai zeme slinki nepagriezīsies uz sāniem savā orbītā, nobīdot polus uz ekvatora un noslaukot ar šļūdoņa birstēm cilvēku darbu vai nedarbu pēdas, un tikai kāda niecīga veiksminieku saujiņa izdzīvos, lai sāktu visu atkal no jauna?
Kāda gan daļa cilvēkiem, ko jūt zeme? Un kas pierādīs, ka tā vispār ko jūt?
Ko gan pret to visu nozīmēja viens sainis? Un tomēr - viena no cilvēka īpašībām, viena no cilvēciskuma pazīmēm ir spēja sajust skumjas, zaudējuma sāpes. Ja mēs neskumsim par niecīgu zaudējumu, vai varēsim skumt par lielu? Ja saglabājam cietu sirdi, redzot mirušu putniņu, vai nesaglabāsim cietu sirdi, redzot mirušu cilvēku?
Ikviena spēja ir jāvingrina, citādi tā atrofējas, atmirst kā nevajadzīga. Taču, ja skumsim tikai vingrināšanās dēļ, varbūt kļūsim vēl monstrozāki? Monstrs? Kāpēc man galvā iesēdies vārds kā dzeguzes bērns svešā ligzdā? Kur sākas jūtas, kur beidzas sentimentalitāte? Vai pareizāk - kur beidzas jūtas un sākas sentimentalitāte - uzpūstas jūtas, jūtu putkrējums, uzputenis, uzputojums, neīsta mēroga izjūta, nesamērīgums. Skumjas par putniņa nāvi ir dziļas un asas kā naglas skrāpējiens, tās ir sāpīgas, bet sadzīst tikpat ātri kā naglas skrāpējiens, un es tagad priecājos, ka man sāpēja mazo putniņu nāve, bet tas bija īsu brīdi, jutos pat slims un nevarīgs, pēc tam mierīgi un bez ceremonijām apraku mazo zīlīti, tikai dusmas un ļaunums ir nevajadzīgi.
Bet ir cilvēki, kas laipnību uztver kā vājuma pazīmi. Ko darīt ar tādiem cilvēkiem, kā izturēties pret viņiem? Vai riet kā sunim, vai rūkt kā lācim? Tad viņi saprot un izdara. Bet kāpēc viņi neatbild uz lūgumu? Kāpēc viņi pieklājību uzskata par nevarības piekabi? Man reiz nācās aizstāvēties, un aizstāvoties man vajadzēja nodarīt ļaunu dažiem, tāda jau dažkārt ir aizstāvēšanās īpatnība, taču pāridarījums man jau bija novērsts un es nodomāju - kāpēc vairs jāaizstāvas, kāpēc jānodara ļaunums, un es nedarīju neko, bet vēlāk cilvēki, kurus biju pažēlojis, uzskatīja manu nevēlēšanos nodarīt viņiem ļaunu par vājības pazīmi, par nespēka apliecinājumu, par nevarības karogu. Vēl vairāk, viens no viņiem, tas pats niknākais, līdz pat šai dienai uzskata to par manas vainas pierādījumu.
Šādiem cilvēkiem vārdi „nākotnes sabiedrība” tikai tukša skaņa. Šie vārdi viņiem ir kamanas, ar kurām tie tiek uz priekšu pa karjeras slideno ceļu, bet nākotnes sabiedrības dziļākā būtība viņiem sveša.
Viņi ir pieraduši, ka lūgumus viņiem izsaka belzienu formā, vēlējumus papildina ar dūres sitieniem, prasību ar kaulu salaušanu. Pavēlei, pēc viņu domām, vajadzētu sekot vismaz galvas nociršanai. Tā viņi ir pieraduši saņemt, un ar tādu naudu viņi maksā.
Normālu valodu viņi nesaprot. Un sliktākais tas, ka mājās tie māca bērniem:
ja runā laipni, ja lūdz, tad ziniet, lūdzējs ir vājš, viņš ir bailīgs, tad viņā ir kaut kāda vainas apziņa, tad varat lūgumu nepildīt. Taču, ja lūdz un pie reizes iebelž, tad gan izdariet, jo neko jau nevar zināt;
ja pavēl, varat nedarīt, bet, ja pavēl un kādam nocērt galvu, tad gan izdariet; bet citādi visādi esiet kā sliktas mašīnas, kas bez eļļošanas ne kust, ne iet. Ja nepārliecina ar dūri, ja nelauž kaulus, tad ziniet, līdzcilvēks ir vājš un nevarīgs, neticiet, ka tas ir humānisms, neticiet, ka tā izpaužas nākotnes cilvēks, tā izpaužas vājais cilvēks!
Kāds viņš būs - nākotnes cilvēks?
He, he, he, es dzirdu skeptiskus smiekliņus. Viņam ir zīlītes ieligzdojušās pie mājas? Tev nav! Aizej un nosit viņa zīlītes, lai viņam arī nebūtu. Viņš taču tikai lūdza, lai tu zīlītes neaiztiekot, viņš nemetās rēkdams virsū ar komposta dakšām, viņš tev nepārsita pieri un nesalauza divas ribas biedinot. Viņš tikai lūdza. Tātad viņš ir vājš. Viņam vari visu darīt.
Un cilvēks starp diviem akmeņiem top slīpēts. Sabiedrības akmens ir gluds un zīžains, bet privātīpašnieka akmens ir ass un graudains, un drīz jau ir līdz kaulam, un sen jau ir līdz asinīm asā, neaizmirstamā mācība, ar sāpēm to iedzen dzīve, iedzen kā džinu pudelē, kā velnu kolbā, kā sātanu balzama krūkā iedzen dzīve cilvēkā nežēlību, un tad viņš izaug liels, un nāk viena skaista meitene sacīdama:
- Kāda prīmā balzama krūka!
Viņa aiznes balzama krūku mājās un tad domā - kas gan tur varētu būt iekšā? Un izlaiž velnu no balzama krūkas, un sākas dzīve. Dažreiz tā ir velnišķīgi skaista, dažreiz ellīga. Bet tas jau cits stāsts.
Šādi cilvēki labi jūtas starp sev līdzīgiem. Viņi belž un saņem belzienus. Citā vidē nokļuvis, tāds cilvēks jūtas apmulsis, it kā pazaudējis kaut ko, viņš ir pazaudējis savu saini. Viņš vairs nezina, kur lai to atrod, kādā virzienā tas aizbraucis. Ko lai nu dara, ko lai iesāk? Kādā kantorī lai griežas, kur ir tā sainības ministrija, ar kādu spalvu lai vēstuli raksta, kam lai šo sūdzību vēstuli raksta?
Viņš nokļūst starp labiem cilvēkiem, bet viņa sainība tomēr ir viņam līdzi, viņš ir pilns niķu kā muca ar skābētiem kāpostiem. Ja viņam apkārt gadās dūšīgi ēdēji un nav neviena skābētāja, tad pēc kāda laika muca tukša, tīra, balti izskrubināta un labi un tāli skan, un visiem nu jādomā - varbūt labāk tomēr bija, kad tur kāposti skābējās?
Kas tad ir cilvēcība? Ja jau reiz cilvēkam raksturīga arī nežēlība, tad varbūt arī nežēlība kā īpašība ir cilvēcīga un cilvēks bez nežēlības ir tikai daļcilvēks?
Manuprāt - nežēlībai ir jābūt. Tā jāglabā dziļos dvēseles kambaros un laiku pa laikam jāizvēta saulē kā sēklas graudi. Nežēlība jāglabā sausās klētīs liepkoka apcirkņos, jāsargā no sīko ķildu pelēm un nepatikšanu žurkām, jāglabā lielajam sējas laikam, ja tāds gadās. Tāds katram cilvēkam var gadīties. Tad jāliek lietā arī nežēlība. Ja iznāk cīņa ar kādu ienaidnieku, ar tādu, kas apdraud nākotni, apdraud tautu, apdraud cilvēci, tad jāliek lietā nežēlība, un tai jābūt labi saglabātai un uzturētai nežēlībai, jo cīņā bez nežēlības cilvēks ir tikai tāds daļcilvēks. Bet miera laikā nežēlība lai glabājas dziļi, dziļi. Pret draugiem un līdzcilvēkiem jābūt mīļam un sirsnīgam, tikai jāzina, jāzina, ka arī nežēlība ir vajadzīga. Tā.
Tā! Nu jau sacīsiet - viņš gan iebraucis galīgā tintē, sludina humānismu un kāpostu ēšanu un te piepeši atkal nežēlību pret kādu tur biedēkli, kas var uzrasties kā pērnais sniegs!
Nē, cienījamie, nežēlīgam jābūt vispirmām kārtām pašam pret sevi, pret sliktajiem ieradumiem, pret slinkumu, gara kūtrību, pret sūnzaļo mieru ikdienā;
jā, esmu lasījis bībeli un zinu, ka ir septiņi nāves grēki, un esmu nežēlīgs pret tiem.
Jūs neesat zaguši? Varbūt. Bet zināt, ka zādzība ir arī tā, ja lietojat mantas, kas jums nemaz nav vajadzīgas.
Vai es esmu reliģiozs?
Nē. Bet es ticu lielām idejām un atbalstu tos cilvēkus, kas lielās idejas realizē dzīvē. Reāli un reāli - tik daudz tur kopīga ar reliģiju. Kaut arī esmu lasījis jauno derību un veco derību un daudz kā derīga guvis no šīm derībām. Esmu lasījis arī „Kapitālu”, un tāpēc mana domāšana filozofiskajā plāksnē ir stipri kapitāla, es te lūdzu tīši nejaukt ar „kapitālistisku” un to piezīmēju tāpēc, ka ir bijuši tādi sajaukšanas gadījumi. Taču lasīt nav obligāti. Visilgāk dzīvo, tas tagad pilnīgi pierādīts, tie, kas nemaz neprot ne lasīt, ne rakstīt. Kaut arī pasaule viņiem aiziet garām un viņi velti gaida kalna galā dievus atlidojam, dievus iz lidmašīnu vēderiem, kas atvedīs daudz labu preču un dos saldu pienu padzerties.
Viņi ir reliģiozi, tāpēc, ka neprot ne lasīt, ne rakstīt, viņi nav lasījuši ne vēdas, ne korānu, ne svētos rakstus bībelē, bet viņi ir reliģiozi, un tur jau tas paradokss.
Cilvēki ar milzīgu urbi ir izurbuši reliģijas kokos caurumus un dziļi ieskatījušies izplatījumā. Kāda zvaigžņu sula satecēs tukšajos spaiņos? Vai mēs citām civilizācijām rādīsim savus septiņus nāves grēkus vai divpadsmit iedibināmos tikumus, tāds ir jautājums šodien.
Nu jau es redzu savas mājas logus.
Pagājušo vasaru zem palodzes bija ieligzdojušās zīlītes, mazie putniņi čiepstēja nepārtraukti no ausmas līdz rietam. Reiz es redzēju, ka viens ar nazi bija paplašinājis caurumus zem palodzes, lai piekļūtu mazajiem putnēniem. Gadījums, pats par sevi niecīgs, mani satrauca. Tie noteikti bija kaimiņu puikas. Taču lieta daudz būtiskāka. Es jau jūtos nopietni slims. Mani vajāja dīvainas mānijas. Kādreiz domāju, ka cilvēkiem vajag uzticēties, tagad nepatikšanas bija stipri paplucinājušas šo ilūziju, un es domāju, ka vajag uzticēties dabai. Taču rūpniecisko atkritumu piesārņotā daba aizvien mazāk līdzinās būtnei, kas pelnījusi uzticību.
Un toreiz, izdzirdot mazo putnēnu čiepstēšanu, man radās atkal jauna ilūzija, mānija, nevajadzīga, varbūt tikai traucējoša. Es nolēmu, ka mazie putniņi man uzticējušies, paglābdamies pie manis no kaķiem, kovārņiem un citiem nedraugiem, un kādu laiku es dzīvoju ar pilnīgu laimes sajūtu, apmierināts ar dzīvi, ik rītus ieklausīdamies spalgajā un prasīgajā čiepstēšanā turpat zem palodzes. Tagad ligzdiņa bija aizskarta. Sapratu, ka neesmu attaisnojis mazo putniņu uzticību. Nē, neko sevišķi nedusmojos uz puikām, tādi jau puikas ir, viņiem neko nevar pārmest, viņi grib visu izpētīt un preparēt, viņiem vajag paņemt plaukstā putna sirdi, tā ir nežēlīga īstenība, nē, biju satriekts, ka neesmu nosargājis mazo uzticības nieciņu, ko daba man dāvājusi.
Dzīvē es nebiju izpildījis daudzus pienākumus, taču šī neizpildīšana mani kremta dienu no dienas, un dienu no dienas gribas rieciens kļuva aizvien plānāks, un nu bija palikusi tikai pēdējā kripatiņa, un ilgu laiku tiku šo kripatiņu kā sīka stādiņa aizmetni barojis ar putnēnu čiepstieniem, ar mazo knābīšu piesitieniem, ar spārnu šalkoņu barojis, ar spalvu vizēšanu, ar lidojuma ātro skrēju. Nu šī gribas kripatiņa, pie kuras vēl turējos gaisā kā pieneņsēkliņa pie pūkas izpletnīša, nu šī gribas kripatiņa bija zaudēta,
protams, vesels cilvēks būtu tikai pasmaidījis par šo sīkumu, kas gan ir nieka putniņi pret cilvēka mūžu, taču mans urdīgais, nervozais prāts jau redzēja nākamo vīziju. Kad būšu darbā, puikas ieradīsies atkal, izvilks mazos putnēnus no ligzdas, spaidīs sīkajās plaukstās, varbūt pat atdos kaķiem, kas alkaini saista našķīgās mēles, kāri gaidot saldo dzīvības pienu.
Tā arī notika.
Kas gan pret to ir viens pazudis sainis?
Iegrimis šais pārdomās, aptieku pārvaldes provizors Liepkalns piegāja pie mājas, neviens patlaban nebija mājās - sieva darbā pilsētā, puisītis bērnudārzā, un Liepkalns atslēdza durvis ar divām šneperatslēgām un tad atslēdza vēl otras durvis atkal ar divām šneperatslēgām un iegāja gaitenī. Tūlīt iešu pie kaimiņiem piezvanīt uz gala staciju par saini viņš vēl nodomāja un, ejot pa gaiteni, viņam piepeši kļuva tumšs gar acīm un atguvies viņš redzēja, ka sakņupis uz grīdas. Galva viegli reiba, un visā augumā plūda savāds gaisīgums, un pašam kļuva kauns par savu vājumu. Sirds sita līksmi, pēkšņs prieks viņu pārņēma, uzbudinājums, varbūt uztraukums, viņam gribējās iedziedaties, diena likās skaidra un neparasta, un tūlīt kā zibens strēles izgaismota pamirdzēja tāla nākotne, laime, nauda, slava, veselība, un viņš piecēlās strauji, un vienīgi vērotājs no malas varētu pamanīt, cik sasaistītas un nevarīgas bija provizora kustības, taču pašam šķita, ka vēl nekad viņš nav kustējies tik atbrīvoti un saskanīgi, ka vēl nekad ķermenis un gars nav bijuši tik moži, spirgti, paklausīgi un veseli. Esmu vesels, vesels, viņš līksmi nodomāja.
Kad viņš iegāja istabā, sirds sita vēl līksmāk un savādi sāka pulsēt lielā artērija, tā pulsēja tik spēcīgi, ka viss vēders raustījās līdzi, un provizors izbrīnīts manīja, ka nevar vairs nostāvēt.
Kas tad tas? Viņš negaidītās šausmās un atklāsmē nodomāja. Kas tad tas? Vai tā? Vai patiešām? Kājas vairs neklausīja. Viņš atlaidās uz lielā dīvāna. Artērija pulsēja aizvien straujāk, pulss sita jau vismaz simt piecdesmit, vēders pulsēja līdzi, un pulsācijas biežums aizvien pieauga.
Viņam nekas nesāpēja.
Vienīgi šausmas kāpa un auga dvēselē. Viņš gulēja uz muguras, sirds raustījās, sirds strādāja kā ātršāvējs ložmetējs, triecot asiņu strūklas satrakotajā artērijā. Viņš pielika labo roku pie kreisās. Pulss trīcēja kā nostiepta makšķeraukla. Tur nāve laikam velk to lielo dzīvības zivi, viņš nodomāja, bet vēl ne, vēl ne, vēl man ir mazliet laika. Nezkāpēc viņam bija tāda pārliecība. Viņš mēģināja piecelties sēdus, bet augums neklausīja. Istaba kļuva liela un milzīga, griesti uzskrēja augšā kā šūpoļu dēlis, sienas atkāpās, un viņam gribējās bailēs kliegt, saukt, nē, nē, nevajag, vēl ne, vēl es neesmu sagatavojies, vēl es neesmu nolēmis, vēl man bail, es baidos, baidos! Un tad viņš nekā vairs neredzēja. Pēc brīža - viņš nezināja, vai šis brīdis bijis ilgs - viņš ieraudzīja istabu. Tikpat milzīgu kā pirmīt, bet tomēr provizors jutās mazliet vieglāk. Arī bailes kaut kur bija pazudušas. Šoreiz vēl nenotika, viņš nodomāja, nu, tad nākamo reizi. Jātiek pie telefona. Telefons blakus mājā. Viņš piecēlās. Nevarēja atliekties taisns, traucēja stipras sāpes vēderā, un viņš saliecies devās uz durvīm. Viņš neatšķīra krāsas, istaba likās pelēka, kaut arī viņš zināja, ka mēbeles ir zaļas, durvis baltas, bet grīdceliņš, vecais lupatceliņš - strīpains kā varavīksne. Kad viņš vēra durvis un atskatījās, pašā augšā uz grāmatplaukta viņš pamanīja divus acu pārus no fotogrāfijas lūkojamies. Ar kaut kādu apziņas daļu viņš paguva fiksēt smadzeņu labirintos šo skatienu, ar kaut kādu apziņas daļu, uzcītīgu un pedantisku kā kancelejas ierēdnis. Labāk gan, ja vecais, pēc naftalīna smaržojošais, atmiņas ierēdnis nebūtu ar skrapstošu, bezkaislīgu zoss spalvu viņam atgādinājis, sieva un bērns šajā nepatīkamajā brīdī nebija kopā ar provizoru, kā mazas, tuklas roķeles ap kaklu vēl turējās dzīvotgriba, tētis, patiesībā kalnu kalns, guļ uz grīdas, un mazais kāpelē tētim pāri un slīd, un veļas, un nepagūst mīksti nobūkšķēt pūkainais pakausītis pret paklāju, kad gādīgas rokas to satver, un atkal spēlīte atsākas no jauna, un bija laiks, kad mazais vēl dzīvoja nebūtībā, kad mazais vēl lauzās cauri laika slāņiem, un viņi abi ar sievu devās kārtējā dēkā, ģērbušies ērtās sporta jakās, par dēku viņi dēvēja jebkuru lielāku vai mazāku ceļojumu. Viņi pusdienoja divatā, dzēra lētu, sarkanu, sausu vīnu un klāt piekoda maigu teļa kotleti ar eļļā ceptiem kartupeļiem un tad klejoja gar jūras malu, aizklīzdami tālu no cilvēkiem līdz vientuļai tīklu būdiņai un apsēdās aizvējā, un skatījās jūrā, līdz jūra un debesis aizvērās virs viņiem kā milzu gliemežvāki, un izplauka šai gliemežvākā mīlestības pērle.
Provizors Liepkalns izgāja pagalmā un tik tikko noturējās neiekliedzies. Spīdēja saule, un viņš neciešamā spilgtumā piepeši ieraudzīja, cik pasaule krāsaina. Pirmīt, istabā, viņš tika saskatījis vienīgi pelēko, kāpēc tā, to viņš nesaprata. Viņš vienmēr bija labi saskatījis krāsas, bet tagad šķita divkārt spilgts, un pienenes ziedēja zeļoši zaļajā zālē, un rododendrs kliedza ar sarkanu muti, un augšā virs galvas kā zils ūdenskritums lejā gāzās debesis, dzidri caurspīdīgas kā akvamarīna dīķis.
Viņš skaidri saskatīja krāsu pārejas uz priežu mizas.
Kad viņš lēnām gāja pāri pagalmam, garām aizlidoja zīlīte, un vienā sekundē, kamēr tā nozibēja acu priekšā, viņš pamanīja spalvu tēraudzilgano lāsojumu pie astes, gan melno knābīti un redzīgo, mazliet izvalbīto aci, ar kuru tā ieskatījās viņam pašos sirds dziļumos, un zīlīte nošvīkstēja un izgaisa, un viņš gāja pāri pagalmam pie telefona blakus mājās un zināja, ka vēl būs jāuzkāpj pa trepēm, vēl būs jāpiezvana, vai kas vēl grūtāk, jāpalūdz, lai piezvana. Viņš atvēra durvis, un kāpnes viņa priekšā saslējās stāvus, tās veda tieši debesīs, akvamarīna zilajās debesīs.
Bet vēlāk, jau ātrās palīdzības mašīnā, viņš atkal uz kādu brīdi atguva spēju domāt, ieraudzīja baltos griestus pāri, juta kustību uz priekšu, juta ārsti, kādu sievieti blakus sēžam un ar roku viņa galvu pieturam, juta savu augumu nevarīgi uz nestuvēm guļam,
tā, nu atkal vienu saini viņi ved, viņš nodomāja, nekas jau daudz tur nav iekšā, vien sirds, aknas, nieres, plaušas, pārdesmit metru zarnu, mazliet pāri par kilo smadzeņu un mazdrusciņ no visas cilvēces, tā jau ir, šo lielo daini daba iemetusi visumā, un mēs skrienam ap sauli, skrienam cits citam garām, skrienam cits citam pāri un cauri, bet galvenais tomēr ir un paliek, ka vienmēr kāds pacel pakritušos, neatstāj zemē zem kājām, patur galvu pakritušajiem, tas ir pats galvenais,
tā provizoram Liepkalnam vajadzētu nodomāt, vadoties pēc labākajiem literārajiem štampiem, bet, tā kā viņš bija tikai cilvēks patlaban, tad viņš nodomāja vienkāršāk.
Velns parāvis, bet vai es aizslēdzu durvis?
Te nu mēs atkal atgriežamies pie jautājuma par atslēgām. Kamēr daba vēl nav aizslēgusi lielo dzīvības kambari, kamēr mēs aizgūtnēm dzeram saldo dzīvības pienu un tā tālāk un tamlīdzīgi, atbilstoši labākajiem literārajiem štampiem vai cilvēciski vienkārši un saprotami - atnāciet pie manis kādreiz, un es jums pateikšu, kur var dzirdēt zīlītes čiepstam, lai arī kādās mēlēs jūs savas dziesmas dziedātu, lai arī kādām atslēgām savas sirdis slēgtu.
(Literatūra un Māksla, 27.4.74)
