Atskats

Kad biju jauns, atturējos no pasaules izdarībām,

Nodevos grāmatām, koklei,

Biju laimīgs rupjās drēbēs

Un apmierināts ar pliku nabadzību.

Bet atnāca maiņu laiks,

Laiks, kad ņēmu laužņus zobos un izgāju ceļos.

Nostūmu malā rakstus, sakrāvu somu −

Lai uz laiku attālinātos no sava dārza un laukiem.

Tālē izgaist vientuļa laiva.

Kā dzijas kamols manas domas griežas uz mājām.

Vai neesmu tālu un plaši ceļojis,

Uzkāpjot un krītot tūkstoš jūdzes?

Sirds paliek pie mājas, tuvu ezeriem, kalniem.

Mākoņus vērojot, kaunos no putniem zilgmē.

Redzot zivis peldam, stāvu apmulsis pie ūdeņiem.

Skaidrākais sapnis paliek sirdī ieslēgts,

Ārējais izskats to neaptraipīs.

Es sekošu zemes devumam

Un beidzot atgriezīšos vientuļnieka būdā.

Liesmās nodeg manas mājas

Un tā es dzīvoju zem salmu jumta šaura ceļamalā,
Vienmēr apmierināts − kamēr garāmbraucēji ne­traucēja.
Tad vējš spēji uzpūta vasaras vidū,
Pēkšņi manas mājas nodega.
Nepalika pat viena istaba.
Es aizgāju dzīvot laivā durvju priekšā.
Tālē, mēness − saucējs jaunam rudenim −
Skaidrs mēness briest pilnībā.
Dārzā atkal aug saknes,
Bet aizbaidēti putni vēl neatgriežas.
Es stāvu te, ir pusnakts, domas aizbēg;
Skats aizkaŗ deviņas debesis.
No jaunības esmu bijis lepns un stūrgalvīgs −
Un ir aizskrējuši četrdesmit gadi.
Ārējības seko izlemtiem ceļiem,
Bet gara mājās valda miers:
Ciets un izturīgs mans raksturs:
Ne rubīns, ne akmens tādu cietumu neprot.
Es atminu zelta gadus
Kad lauku ražu neviens nezaga,
Kad cilvēks varēja viegli iztikt,
No rīta celdamies, vakarā pie miera ejot.
Bet − nevaru vairs zelta gados dzīvot
Un tāpēc drīzāk aplaistu dārzu.

Atgriešanās

Man jāatgriežas. Manos laukos un dārzos
Iebrūk nezāles.
Kāpēc neatgriezties?
Esmu savai miesai kalpinājis dvēseli,
Kāpēc tad gaidīt, nejauki kunkstot?
Nē, netērēšu nopūtas pagātnei −
Pacelšu tālai nākotnei savu garu.
Neesmu pārāk tālu no ceļa noklīdis.
Vēl zinu −
Esmu vēlreiz ceļā mājup.

Viegli, viegli, laiva slīd viegli,
Vējš piepūš drēbes kā buru,
Ar katru soli atklāju ceļu no jauna
Un lamāju saulrieta, rīta maigumu.

Un, tad, manas durvis un mans nams man parādīsies,

Es līksmošu un skriešu kā puika,
Ļaudis drūzmēsies mani sagaidot,
Mani bērni gaidīs pie vārtiem.
Trīs ceļi ir gandrīz pārauguši,
Bet egles vēl zaļo,

Chrizantemas izstieps savus ziedus pretim.
Es paņemu bērnus pie rokas un ieeju.
Man nes vīnu pudelēs.
Es tukšoju kausu un piespiežos logam
Un priekā vēroju mīļākos zarus,
Un priekā baudu savas mājas mieru.
Pa reizei klejoju dārzā
Uz kuŗu reti atveŗas durtiņas.
Uz spieķa atspiedies, nesteigts,
Paceļu galvu un skatos.
Mākoņi lēnām kāpj ārā no ielejas;
Putni rimst lidot un meklē lizdas.
Briest tumsa, bet palieku laukos
Vientuļu priedi ar delnām mīlot.

Man jāatgriežas!

Vairs nenāks draugi mani uzjautrināt.
Pasaule un es − mēs atdalāmies.
Kāda man daļa gar cilvēkiem?
Es aizmirsīšu sevi savas ģimenes mierā
Un stundas līgos līdz manas kokles mūzikai...
Zemnieki saka, ka pavasaris nāk,
Un rietumu laukos jāmeklē lemeši.
Es izbraukšu ratos
Pāri savu lauku asajiem kalnājiem.
Es aizairēšu laivu meldros,
Zem piekrastes lapotnes meklēšu segtu līcīti.
Skaisti spīdot, koki
Slienas augstāk ar pavasari,
Un avoti, attekas izzogas
No akmens alām.
Jā, laimīgā pavasardzīve −
Bet mana dzīve iet lēnām uz galu.
Cik ilgi palikšu svešumā?
Kāpēc viņi neliek manu sirdi mierā?
Kāpēc tik veltīgi sevī mokos?
Vai palikšu, vai iešu?
Es nemīlu balvas,
Es nemīlu peļņu.
Paradīze ir aiz manām cerībām.
Un tāpēc skaidrā dienas gaismā
Iziešu savos laukos un dārzos,
Dungojot drusku, nopūšoties,
Pakāpjoties austrumu kalnos
Dzidra avota pavadīts,
Dziedot vēl dažas dziesmas, −
Līdz pienāks brīdis, kad mani aizsauks prom
Jo būšu savu likteni izpildījis, un nerūpēšos vairs.