| Ausma Jaunzeme |
|
|
IEVAINOTAIS CELIS No cikla „Kalifornijas lielceļi” |
Cik tuvs tu man licies vecais apputējušais indiāni blakus manam jaunajam draugam ar baltām kurpēm –
ko tu audzē šinī sausajā smiltī? un kur ir tavi ugunskuri pie kā sildās tavs gars?
tālu ir mūsu abu mājas manas – jūdžu simtos tavas – gadu desmitos
pie taviem ugunskuriem es sildos pie maniem draugiem ir auksti
pie tāliem ugunskuriem ziemas vidusnaktī un mans draugs ar baltām kurpēm smīn
Un tu, vecais zemniek no pagājušām dienām? ar līdumu pelniem, akmens robiem arklā?
arī tev bij tavas Saules dejas senajā kokļu laikā ―
arī tu esi svešā zeme jo tavu zemi pārdeva zemes kārotājiem un to pasaulē netrūkst
kad Melnajos kalnos atrada zeltu
Sniedz roku, brāl staigāsim kopā svešu ļaužu ceļus
bet reizi gadā iesim uz Saules deju
*** Es nebiju iesvētīta, un Saules dejā mani neielaida –
bet vēlāk pie ugunskura sēžu pretim vecajam virsaitim senlaiku tērpā un kā sirms krīvs viņš uzsāk dziesmu par Meža māti un Vēja māti par Sniega sievu un Maiņu sievu par Ērgļu vīru un veļu pulkiem un bifeļu pulku veļu dimdošiem soļiem kad zemei pieliek ausi un īsti klausās ―
un mēs atkal mijam dziesmas – Klibais zirgs sēž pie ugunskura Zemgales klajumos – un dziedam Karavīri bēdājās
Redzi, ne visi indiāņi ir dzērāji, kā mēs sakām un ne visi latvieši ir dzērāji, kā mēs dzirdam
tās dziļās rūnas tās dziļās rūnas prasās gaismā
|
| I |
Tie Lauzto līgumu ceļa nemiera noziedznieki saņem taisnīgu tiesu tiesas mājā ar taisnīgu tiesnesi taisnīgu cilvēku un taisnīgu likumu pilsētā –
viņi iztraucēja mūsu mieru,
Teicās nākot svētceļā un kādam tur „virsaitim” rokās kaut kāds dzeltenīgs, sadrupis papīrs – no kādiem tur seniem laikiem (kas man par dalu gar mana vectēva lauztiem solījumiem) it kā ar kaut kādu likumīgu līgumu – izlasīt jau viņu nevarēja.
Kas tur kauc – kas tur tik dīvaini kauc – Melnajos kalnos?
Vējš kauc ložmetēja dzelža kaklos – tek sarkani strauti gravā kaut kur raud vēl kāds bērns
un vilki kauc –
|
| II |
Kāpēc viņi negāja pa legāliem ceļiem? .
vai tikai modes lieta sarkani radikāļi, anarchisti? hitlerieši, fašisti, če gevaristi? Sēdošā vai Tupošā buļļa pielūdzēji?
Kādēļ mēs negājām pa legāliem ceļiem kad Šeremetjevs dedzināja Vidzemi ?
Viņi jau atkal ākstās tie garmatainie ar bizēm – lielākā daļa pat neprot šejeņņu valodu!
bet viņu vectēvi vēl atceras kā nogāze tecēja asinīs kad Svētajos kalnos bija uziets zelts ―
Svētceļojums –
aprakt neapraktos jo Septītā kavalerija labi mācēja ņemt skalpus
tek sarkani strauti gravā kaut kur raud vēl kāds bērns un vilki kauc
Mēs nācām tālu apbedīt mūsu aizmirstos un jau ir svaigas asinis šai krustceļā
|
|
Austris Grasis
|
|
|
Moto: no return – no deposit jeb ex und hopp
Antiņiem jābeidz ir runāt, jo Antiņu laiks ir cauri un gaŗām!
Runā par tiem vēl Velta un Vizma Un Jānis, tas tur no Latvijas – kas brauca uz zvejnieku tupeles.
Bet tagad nav laika klausīties, vējš skan, un vētra grabina skārdenes. Un stikla kalns pārvarēts – izmantots reklāmās – skan gan vēl – bet tukši, un Antiņa zelta pakavi – kā darvā līp.
Un kad augšā, tad: tukša muca tālu skan – pieliec pie lūpām un dzer no pilnas kā Antiņš, bet kāda mums daļa gar Antiņu, jo ātrāk tā muca tukša, jo tālāk tā skanēs, bet Antiņš klusēs un klusēs un klusēs ...
Saki jau gan tu pa vārdam šad un tad bet tad, kad ir jāsaka šad, tu saki tad, un tad tu saki, kad jāsaka šad.
Un nolādēts!
Jāsaka tagad un nevis šad un tad it nekad.
|
Austris Grasis (centrā) diskutē ar Laimoni Zaksu Florefā.
Pa kreisi Latvijas PSR kinooperators Ivars Seleckis.
Foto: Uldis Grasis.
|
Ojārs Rozītis
|
|
| turpinot kādu epifāniju |
un vispār; „nojukt var, ja nav savējās” – taisnības.
var nojukt tad pusnaktstumšā pulksteņu veikalā un nodauzīt ceļus pie pulksteņiem, kas katrs rauš savas sekundes katrs grauž savas minūtes katrs lauž savas stundas katrs fosforā auž savu laika segu: var ceļus nodauzīt un ne tikai tos
„ja nav savējās” – taisnības.
Minsterē, 1975.gada jūlijā
|
| par kilometriem |
Cik cēli ir šie tērauda putni kad tie nekustīgiem spārniem noskrien kilometru vējus –
Cik balti ir šie okeāna kuģi kad tie mierīgā vēzienā ievelk jūras sejā kilometru vagas –
Cik nerimtīgi ir šie spēkrati kad tie nemaldīgā skrējienā ielaužas kilometru apvāršņos –
Cik liels ir biļetes spēks! Cik liels ir benzīna spēks! Cik liels ir elektrības spēks! Cik vienkārši ir lidot, kuģot, braukt! Cik vienkārši ir iekāpt, pārsēsties, izkāpt! Cik vienkārši ir pārvarēt laiku un telpu
un laiku un telpu starp kontinentiem starp zemēm starp pilsētām starp mājām pat starp cilvēkiem
bet, cik c i k siržu kilometrus jūs šogad esat nogājuši?
(ŕ la Whitman un tomēr ne ŕ la Whitman: Minsterē, 1975.gada jūlija beigās)
|
|
Dziesmiņa par koferīšiem
|
Pie rokas viņam parasti tāds maziņš, glīts no viegliem meliem pīts – koferīt's, un katru reizi cits, un katrā koferītī tā pavisam glīti ielocīti: viepļi, lomas, maskas, un katrā koferītī citas ...
viens tāds maziņš, glīts, no viegliem meliem pīts koferīt's – paliek stāvam katrās mājās un katrā ciemā un katrā priekš- un katrā dzīvojamistabā un visur cits ...
un daudz ir māju, ciemu, priekš- un dzīvojamistabu un šad tad sajūk viņam, kur stāv kurš koferīt's,
kuŗās mājās viņš bērns –
tad – kā Hamlets tēva spokā – un gaida savu ienākšanu ...
|
|
Visvaldis Reimanis
|
|
|
KRAUKLĪT'S SĒŽ OZOLĀ
|
Vai, krauklīt, tu redzēji kurp aizveda? –
Pār bada purviem caursala mežiem uz tumsas malu nokaut – krā –
citas glāba pārvest pār nemiera jūŗu uz tukšo slāpju krastu pārvērst.
Trīs ar pus tūkstoš gadu uz vienas kājas ozolā griezt galvu pret ausmu vērt aci pret rietu noskatīties aizvedam. Sīka sakne urbās brēcošā zemē skurba sula rūga ozolā – kupri zari sprāga sausas lapas sprēgāja plaukdamas sīkstas ozolā. Cik tūkstoš gadu vēl zelta spēles rociņā ram tai rīdi ozolā?
|
| ATMIŅA |
Dīvaina kalnu grēda šķērso pasaules sirdi šķirdama citus ūdeņus. Ja sēkla krīt vienā pusē – tā briest – atveras – lido dzīvība, krītot otrā – sakalst mitrumā un sapūst bez mitruma.
Ja esam labajā pusē – esam nebeidzamos brīnumos. Nonākot kreisajā, mēs sev kļūstot neesoši. Sargāmies pieiet par tuvu.
Vienīgi, kas pārāk cilvēcīgi nemierīgs, tam vajagot abas, tam jāapvienojot. Tam atrasties gaismas pusē nozīmējot rāpties augšup pāri grēdai izlūkot tumsu.
Atminies seno stāstu bez beigām?
Kāds vīrs, vārdā Jānis, rāpies tik dedzīgi, ka nokristīts par svēto. Viņu dzinusi augšup dziņa tikties vaigu vaigā ar – nu, tu zini ar ko.
Kad, cauri vientulības lediem un augstumu vētrām tirpušiem locekļiem un skrambu rētām, viņš uzkļuvis virsotnē, tur neviena nebijis – tā stāsta. - - - - - - - - - - - - - Viņš gaidīja ilgi. Neviens uz tikšanos neieradās.
Tad, elpojot dziļi, viņš sagatavojās vientuļam kritienam – un varbūt jaunam sākumam – tumsas aizā..
Kad viņš jutās gatavs, viņš aizturēja elpu, Aizturētu elpu viņš ieskatījās otrā pusē. Melna zibens uzliesmojumā beztrokšņa eksplozijā visu laiku laiks tapa šisbrīdis. Viņš aizmirsa sevi un bija drošība.
|
