Aivars Kļavis
Stāsts
Ziemas beigās sniegs gar dzelzceļa malu kļuva netīrs, sals atlaidās un varēja just, ka drīz būs pavasaris. Tajā vakarā viņi, kā parasti, ar vilcienu brauca mājās no darba. Aldis sacīja, ka šī ziema bijusi tieši tāda pati kā iepriekšējā - nekas neesot mainījies, un Brigita atbildēja:
- Jā, nemaz neticas. Pagājis jau vairāk nekā gads!
Vagonā sēdēja vēl kādi desmit cilvēki. Izšķirstījuši „Rīgas Balsi”, tie tagad klusēdami gaidīja katrs savu staciju. Aiz loga pamazām satumsa, bet vilciens drāzās arvien tālāk un tālāk. Reizēm starp kokiem pazibēja kāda dzeltena uguntiņa, tikai tas bija pavisam, pavisam īsu brīdi.
Brigita no somas izņēma piezīmju grāmatiņu, lai pierakstītu, cik viņi abi šodien iztērējuši. Tādu pierakstīšanu Brigita bija pasākusi kādus trīs mēnešus pēc kāzām, jo domāja, ka naudas tiekot palaists pārāk daudz. Tas, protams, nenozīmēja, ka pašlaik viņi izdotu mazāk. Nē! Iztērēja tikpat, vienīgi uzreiz varēja pateikt - kā, kur un kad. Tas viss bija rūpīgi pierakstīts.
Un tā, paņēmusi pildspalvu, Brigita sacīja:
- Es nopirku tev kurpes. Tas ir divdesmit astoņi rubli.
Viņa pierakstīja - divdesmit astoņus rubļus.
- Tad vēl piecdesmit kapeikas par pusdienām, šo to nopirku vakariņām - divi rubļi. Vispār rublis astoņdesmit, bet es rakstīšu divi.
Viņa parasti rakstīja tikai apaļu summu. Vai nu piecdesmit, ja iztērēts mazāk par piecdesmit kapeikām, vai arī rubli, ja vairāk. Tā bija viņas pašas izdomātā universālā noapaļošana.
- Tātad - kopā trīsdesmit rubļi piecdesmit kapeikas.
Brigita vaicājoši paskatījās uz Aldi.
- Tu jau neko sevišķu šodien neesi pircis?
- Nē, tikai deviņdesmit kapeikas pusdienām.
Trīsdesmit rubļi piecdesmit kapeikas. Un vēl viens rublis. Trīsdesmit viens piecdesmit. Nākošajā nedēļā mums neko nevajadzēs pirkt. Jādzīvo taupīgāk. Vai ne? Drīz jau mēs vairs nebūsim tikai divi vien.
Aldis pamāja ar galvu, bet Brigita turpināja:
- Mājās paņem desmit rubļus. Ar tiem arī nākošajai nedēļai tev vēl pietiks.
Vilciens drāzās tālāk un tālāk. Brigita lasīja „Rīgas Balsi”. Viss bija uz mata tāpat kā vienmēr. Un tad pēkšņi Aldis vēlreiz tajā vakarā sacīja, ka šī ziema esot bijusi riebīga - tieši tāda pati kā iepriekšējā. Patiesībā vēl riebīgāka, jo nekas neesot mainījies.
Cilvēki sēdēja, klusēdami gaidīja katrs savu staciju. Reizēm starp kokiem pazibēja kāda dzeltena uguntiņa, bet tas bija pavisam, pavisam īsu brīdi.
Brigita pāri avīzei paskatījās uz Aldi, gribēdama kaut ko vaicāt, bet, tā kā īsti nesaprata, kādēļ Aldis nepilnas pusstundas laikā veselas divas reizes atkārtojis vienu un to pašu sakāmo, tā arī neko nepavaicāja. Brigita turpināja lasīt, it kā nemaz nebūtu dzirdējusi.
Toties tā nu iznāca, ka nākamajā dienā viņa visu atcerējās. Atcerējās negaidīti skaidri. Sēdēdama vilcienā, nezin kuro reizi domās pārcilājusi katru sīkumu, katru vārdu, viņa meklēja visā noteiktu likumsakarību, jo bija noticis kaut kas pavisam negaidīts, kam negribējās pat lāgā ticēt. Sēdēdama viena solā pie loga, viņa izņēma piezīmju grāmatiņu un pierakstīja izdoto naudu. Pēc tam vēlreiz atcerējās vakardienu. Bija tāda riebīga sajūta. Vairāk nekā gadu katru darbdienas vakaru viņi uz mājām bija braukuši divatā. Tagad pirmo reizi Brigita bija viena. Varbūt Aldis tikai aizkavējies? Bet agrāk taču tas nekad nenotika. Varbūt viņš nebija varējis paspēt - kaut kas atgadījies? Bet tad taču viņam vajadzēja piezvanīt. Aldis nebija zvanījis.
Un tā Brigita vēlreiz pārcilāja atmiņā vakardienu, nosprieda, ka nebūs taču nekāda nelaime notikusi, lai uztrauktos, un viena pati izkāpa tajā stacijā, kurā vairāk nekā gadu katru darbdienas vakaru viņi bija izkāpuši divatā.
Un Brigita patiešām varēja neuztraukties. Nekāda nelaime notikusi nebija. Vienīgi ap pulksten divpadsmitiem Aldim uz darbu piezvanīja Zigurds.
- Sveiks, veco zēn, - viņš teica klausulē, - kopš tavām kāzām mums nav bijis tas gods redzēties.
- Sveiks, sveiks. Šķiet, ka tev taisnība, - Aldis atbildēja.
- Melojis neesmu nekad. Tu to zini. Tāpēc klausies, ko es tagad teikšu. Vai tev vēl nav apnicis? Tu negribi izrauties? Izrauties no tās savas mietpilsoniski trulās dzīvītes? Redzi, ir vajadzīgs lustīgs puika. Tieši tāds kā tu, vai, pareizāk sakot, tāds, kāds tu reiz biji.
- Kāpēc?
- Mēs braucam uz somu pirti. Pārējo visu sapratīsi, kad būsi uz vietas.
- Kādu pirti? Vecīt, es šitā uzreiz nevaru.
- Tā jau domāju. Visus apzvanīju - neveicās. Rēķinājos - vismaz tu, bet izrādās...
- Labi, labi. Pasaki kaut ko konkrētāk.
- Konkrētāk? Sešos pie stacijas pulksteņa.
- Bet kas tā par pirti?
- Visparastākā. Manam vecajam taču tajā kolhozā ir kaut kāda teikšana, vai ne?
- Tu runā nopietni? Es taču nevaru tā uzreiz.
- Klausies, es runāju pavisam nopietni, un, ja tu esi tas pats vecais Aldis, kas reiz dzēra šņabi no tējas glāzēm, tad sešos pie stacijas pulksteņa.
Zigurds nolika klausuli. Līdz pusdienām Aldis salaboja vēl vienu elektrisko krāsni. Strādāšana neveicās.
Viņš gribēja piezvanīt Brigitai, bet tad pēkšņi viņu pārņēma dusmas. Kāpēc jāzvana? It kā būtu kādam piesiets... Pusdienu laikā Aldis nogāja lejā uz ēdnīcu. Kad viņš nostājās rindā un izņēma no kabatas tos desmit rubļus, kurus šorīt mājās bija paņēmis, kļuva pavisam skumji.
Drīz jau pavasaris. Atvaļinājums bija tikai pagājušajā vasarā. Kur viņš kopš tā laika bijis? Kādus četrus vakarus kopā ar sievu uz teātri, apmēram desmit reizes uz kino un vienu reizi uz estrādes koncertu. Viss. Vairāk nekur, ja neskaita dažas draugu dzimšanas un vārda dienas: no svinībām vajadzēja aiziet ap vienpadsmitiem, lai paspētu uz pēdējo vilcienu. Tas taču ir smieklīgi, patiešām smieklīgi, un visu laiku tā bijis, tikai - kā viņš agrāk neko nav pamanījis? Visu laiku darbs, vienīgi darbs. Un katru vakaru viņam gandrīz stundu jābrauc ar to nolāpīto vilcienu uz mājām. Bet dienas aiziet. Cita pēc citas. Cita citai līdzīga.
Tad Aldis pavisam negaidīti teica pats sev:
- Pie velna!
Un izgāja no ēdnīcas, ļaudams ar skaļu troksni aizcirties stiklotajām durvīm.
M. Dragūnes zīmējums
Tajā dienā viņš darbu beidza pusstundu agrāk nekā parasti, pēc tam nopirka pudeli konjaka un tieši sešos bija pie stacijas pulksteņa.
Zigurds smaidīdams nāca pretī.
- Vecīt, es jau zināju, ka tu būsi.
Viņu iepazīstināja ar kādu Elmāru un četrām meitenēm, kuras nosauca savus vārdus.
- Sarmīte. Sarma. Sārta. Sandra.
- Viņas to sacīja tik nopietni, ka tas jau nemaz vairs neizklausījās nopietni. Augumā mazākā, kuru sauca par Sarmu, sniedzot roku, vaicāja:
- Tad jūs esat tas mākslinieks, par kuru Zigurds stāstīja?
- Kāds mākslinieks?
- Dāmas, biedrs mākslinieks ir ļoti kautrīgs, bet jūs tādus jautājumus... Vai patiešām neko neesat dzirdējušas par Alda Lapiņa akvareļiem? - pēkšņi iejaucās Zigurds.
- Jā, jā, - teica augumā mazākā, kuru sauca par Sarmu, - man pat liekas - esmu tos redzējusi.
- Mākslinieku namā, vai ne? - Aldis minēja, jo viņš pazina Zigi un zināja, ka tagad jau vairs nav nozīmes spuroties.
- Varbūt. Es neatceros, - sacīja tā, kuru sauca par Sarmu. Viņa uzlika roku Aldim uz elkoņa. - Jūs gleznojat jūru?
- Jūru jau nu gluži ne, bet kāpas gan, - un viņš to pateica tieši tādā tonī, it kā patiešām simtām reižu būtu gleznojis kāpas, pie tam uzskatītu to par kaut ko tik sīku, tik nenozīmīgu, ka nav nemaz vērts runāt. Un, tiklīdz tā bija pateicis, viņu pārņēma dīvaina sajūta. Aldis iztaisnoja plecus. Goda vārds, bija radusies tāda pavisam dīvaina sajūta, kad pašam šķita - viņš tiešām nav nekāds tur jaunākais tehniķis Aldis Lapiņš, bet gan plaši pazīstams gleznotājs, par kura darbiem runā, par kura darbiem strīdas un kurš ir simtām reižu gleznojis kāpas, uzskatīdams tās par kaut ko tik nenozīmīgu, ka nav tur ko stāstīt.
Pēc divām stundām viņi bija somu pirtī. No skursteņa kūpēja dūmi. Večukiņš, kurš līdz tam bija snauduļojis lielajā telpā pie galda, sacīja:
- Tad nu es skriešu uz mājām. No rīta atslēdziņu atstājiet zem muciņas pie durvīm. - Un aizgāja.
Viss turpmākais notika kā kinofilmā.
Pieauga temps. Troksnis kļuva arvien skaļāks, bet krāsas košākas, košākas. Tad Aldim šķita, ka viņš atkal nemaz nestāv uz zemes. Tikai vairs nebija sniega gar dzelzceļa malu, kas uz pavasara pusi kļuvis netīrs, nebija cilvēku, kuri klusēdami brauca mājup no darba. Tagad viss ņirbēja un zibēja gar acīm, gluži kā griežoties ar karuseli. Un no šīs zibēšanas, no šīs ņirbēšanas pamazām sāka reibt galva. Gribējās bez gala drāzties tādā trakā tempā, ne par ko nedomājot, visu, kas traucē, aizmirstot. Arī to, ka, lūk, karuselis jau ir vienīgi karuselis, tas stāv tieši tajā vietā, kurā uzcelts, un griežoties katrs nākamais aplis atkārto iepriekšējo.
Viņi karsējās uz lāvas, pa šauru gaiteni skrēja līdz upei. Augšpus pirts tā bija balta un aizsalusi, bet lejā varēja saskatīt melnus brīva ūdens laukumus. Kad viņi atkal at -griezās, tad sēdās pie galda, un Zigurds vienā laidā stāstīja muļķīgus vai smieklīgus atgadījumus. Visas četras meitenes nepārtraukti smējās. Augumā mazākā, kuru sauca par Sarmu, ne uz soļa neatkāpās no Alda. Viņš stāstīja viņai par glezniecību, par daiļrades metodēm, savu mākslinieka pasaules uztveri. Viņš stāstīja un pats visu laiku brīnījās, kā to visu zina. Savu mūžu par tādām lietām nebija interesējies. Tomēr viss izklausījās velnišķīgi ticami, un viņš tikai stāstīja, pats nepārtraukti brīnīdamies, kā to visu zina, un Sarma skatījās, acis nenovērsusi, it kā gribētu vārdus nolasīt no lūpām, pirms tie pateikti. Vienīgi Zigurds gandrīz visu sabojāja, sacīdams:
- Agrāk tu tik gudrs nebiji. Tā kolosāli radošā dvēsele izveidojusies pēdējā gadā? Jā?
Labi, ka vairāk neko viņš neteica, un citi tā arī nebija sapratuši, kas ar to bijis domāts.
Mazliet pēc vienpadsmitiem viss sasniedza augstāko pakāpi. Tā bija robeža. Ātrāk griezties karuselis vairs nevarēja.
Zigurds mēģināja ar visiem saderēt, ka pliks ielēkšot upē, bet Sarmīte sacīja - tas nemaz neesot interesanti: pirtī vispār jāejot bez drēbēm, vienīgi šajā barā to veltīgi teikt.
Zigurds, protams, bija dzirdējis.
- Nu tad ejam! Ko mēs te vēl čammājamies!
Un viņi aizgāja. Zigurds, Elmārs, abas meitenes kuras sauca par Sarmīti un Sārtu. Durvis uz priekštelpu palika pusvirus. Aldis redzēja, kā tie izģērbās un pazuda lāvas telpā.
No veclaicīgā radiouztvērēja kaktā skanēja mūzika. Aplikuši rokas - viens otram ap pleciem, viņš ar Sarmu stāvēja pie galda un ritmā šūpojās. Sarma stāstīja, ka viņai esot automašīna „Ziguļi”, ka viņai vienreizēji ar to patīkot braukt. Pirms divām nedēļām saņēmusi tiesības un, ja Aldis gribot, viņi abi varot kaut kur aizbraukt. Tas esot brīnišķīgi.
- Goda vārds, tas ir brīnišķīgi. Nu, aizbrauksim, - viņa teica.
Bet ceturtā meitene, kuru sauca par Sandru, stāvēja, atspiedusi muguru pret sienu.
- Pareizi. Mašīna jau ir, atliek vienīgi meklēt vīru. Tikai tev jau pārāk nopūlēties nevajadzēs. Piestūrēsi ar savu „Žiguli”, un kārtībā.
Meitene, kuru sauca par Sandru, bija pati neglītākā no visām četrām - gara auguma, rudiem, īsi apgrieztiem matiem.
Aldis ar Sarmu izgāja no pirts. Kad viņi atgriezās, visi jau atkal sēdēja ap lielo galdu, un Elmārs mēģināja dziedāt:
Tādēļ es saucu tā -
Skaista ir jaunība,
Tā nenāks vairs...
Tā nenāks, nenāks vairs,
Tā neatgriezīsies...Arī pārējie mēģināja dziedāt līdzi, tikai dziesma lāgā negribēja skanēt. Un tad, tieši tajā brīdī, kad viņi ļoti cītīgi mēģināja dziedāt līdzi, bet dziesma vēl arvien lāgā negribēja skanēt, Zigurds sacīja:
- Ko te mērkaķojaties! Kas jūs par dziedātājiem?
Pēkšņi iestājās klusums. Pagāja pusminūte, minūte. Neviens neko neteica. Vēl viena minūte. Un Aldis pirmais no visiem, kas sēdēja pie galda, pārtrauca klusumu:
- Cikos mēs brauksim projām?
- Vai tu esi prātīgs, mīļais cilvēk? Kas par prom braukšanu! - Zigurds runāja loti lēni, uzsvērdams katru vārdu. - Tagad jāiet izgulēties. Mājās brauksim no rīta.
- Kā to saprast - no rīta?
- Pavisam vienkārši - ap vienpadsmitiem divpadsmitiem. Tu taču netaisies braukt četros ar pirmo vilcienu.
Sarmīte iesmējās. Pārējie klusēja un nezin kāpēc centās cits uz citu neskatīties, Aldis paņēma no galda cigarešu paciņu un izgāja laukā. Sameklējis cigareti un, gribēdams aizsmēķēt, viņš atcerējās, ka aizmirsis sērkociņus. Iet atpakaļ negribējās. Un tā, burzīdams pirkstos neaizdedzināto cigareti, Aldis soļoja pa celiņu, kas veda no pirts durvīm līdz upei. Karuselis bija apstājies. Negaidīti pēkšņi un pavisam vienkārši.
Mazliet sala, mēness gaismā vizēja sniegs gar upes krastu, kaut kur augstu, augstu virs galvas bija zilas zvaigznes, pulkstenis rādīja pusdivi, un šajā ziemas nakts mierā, šajā ziemas nakts klusumā pie kājām gulēja visparastākā zeme. Turēdami sniegu zaros, stāvēja koki. Zem ledus tecēja upe.
Aldis atgriezās pie pirts durvīm. Varēja dzirdēt, kā Zigurds iekšā komandē pārējos.
- Segām jābūt tajā sienas skapī. Ko? Nē, mēs ar Sarmīti guļam gala istabelē. Jūs salieciet kopā solus. Nē, taču ne tā. Otrādi. Divi var gulēt šeit. Ko tu, trakā, dari? Vajag taču apakšā paklāt.
Aldis nometa cigareti un vēlreiz aizgāja līdz upei. Šeit vairs nevarēja dzirdēt, kā Zigurds pirtī komandē pārējos. Vienīgi koki no pretējā krasta meta savas spokainās ēnas, it kā tie nebūtu nekādi koki, bet gan uz visiem laikiem miruši, uz visiem laikiem apstājušies karuseļi.
Aldis atcerējās Brigitu. Pirmo reizi kopš tā brīža, kad ar skaļu troksni bija aizcirtušās ēdnīcas stiklotās durvis. Vairāk nekā gadu katru dienu uz darbu braukuši abi kopā. Šodien būs pirmais rīts, kad viņš nokavēs. Un tāpat kā vakar vakarā Brigita brauks viena.
Cilvēki klusēdami gaida katrs savu staciju. Vilciens drāžas cauri tumsai.
Vakar viņš nebija sēdējis tajā savā vilcienā un savā vietā, trešajā vagonā, solā pretim Brigitai. Vakar viņš nebija sēdējis un arī šorīt nesēdēs. Bet tas taču ir viņa vilciens. Goda vārds viņa. Jo neviens velns nevar pateikt, cik ilgi vēl ar to vajadzēs braukt.
Reizēm starp kokiem pazibēs kāda dzeltena uguntiņa, bet tas būs pavisam, pavisam īsu mirkli. Cilvēki klusēdami gaidīs katrs savu staciju. Vilciens drāzīsies arvien tālāk un tālāk. Tikai šorīt viņš nokavēs, bet vakar vispār nebija aizgājis.
Kāpēc? Kāpēc nebija aizgājis? Jaunākais tehniķis Aldis Lapiņš, kurš jau deviņas stundas uzdevās par mākslinieku Aldi Lapiņu, uz šo jautājumu nespēja atbildēt. Viņš vienīgi stāvēja un skatījās uz kokiem, kuri meta spokainas ēnas pāri upei.
Pārņēma skumjas. Nevis parastas, bet tādas lielas, lielas, neparastas skumjas. Šajā ziemas nakts mierā un klusumā pie viņa kājām gulēja visparastākā zeme, bet viņš domāja par vilcienu, ar kuru noteikti bija vajadzējis braukt vakar vakarā un noteikti jābrauc šorīt.
Tieši divos Aldis atkal iegāja pirti. Lielajā telpā uz grīdas gulēja Elmārs un meitene, kuru sauca par Sārtu.
- Nāc šurp, Aldi! - klusu sauca no priekštelpas.
Tā bija Sarma.
- Nāc šurp! Mēs abi guļam šeit. Es jau visu uzklāju, gribēju iet tevi meklēt, bet atcerējos, ka tu taču neesi tāds kā mēs citi, un negāju. Es gaidīju. Tagad iesim gulēt, jā?
- Jā, jā. Guli. Es arī iešu.
Meitene, kuru sauca par Sarmu, lēnām izģērbās un kārtīgi salika savas drēbes uz sola gala. Aldis redzēja, ka viņa ir pavisam jauna, daudz jaunāka par Brigitu. Pēc tam viņa nodrebinājās vēsajā telpā un klusu palīda zem segas.
- Tu nāksi?
- Jā, tūlīt.
Aldis sameklēja sērkociņus un aizsmēķēja. Vēl arvien viņš domāja to pašu, ko stāvēdams pie upes, pretējā krasta koku spokainajā ēnā. No šīm domām nekādi nevarēja atbrīvoties.
- Nu, tu nāksi? - mazliet samiegojusies vaicāja Sarma.
- Jā, jā, tūlīt. - Aldis atbildēja.
Kad viņš smēķēja trešo cigareti, Sarma jau gulēja un miegā vienmērīgi elpoja. Uz sola gala ļoti kārtīgi bija saliktas viņas drēbes.
Pulkstenis rādīja bez piecpadsmit minūtēm trīs, kad jaunākais tehniķis Aldis Lapiņš piecēlās, uzvilka mēteli un, ne no viena neatvadījies, aizgāja. Nelielā ēka upes krastā kļuva arvien sīkāka, līdz beidzot pazuda pavisam aiz milzīgajām ceļmalas eglēm.
Kaut kur augstu virs galvas bija zilas zvaigznes, bet jaunākais tehniķis Aldis Lapiņš gāja pa piesnigušo meža ceļu, atpakaļ neatskatīdamies, un neko no tā, kas atradās ap viņu, neievērodams, jo domāja vienīgi par vilcienu, uz kuru viņam jāpaspēj, par vilcienu, ar kuru viņam katru rītu jābrauc uz darbu, ar kuru jābrauc no darba mājās, un vēl domāja par savu Brigitu, kas vakar vakarā, kā parasti, būs piezīmju grāmatiņā pierakstījusi izdoto naudu. Augstu virs galvas bija zilas zvaigznes, koki meta pāri ceļam skaistas, spokainas ēnas, bet Aldis tam nepievērsa nekādu uzmanību, jo viņu bija pārņēmušas vārdos neizsakāmas ilgas. Ilgas pēc visa tā, no kā vēl vakar vakarā gribējās tikt vaļā, bet tagad ... Jā , tagad izrādījās, ka bez tā viņš nemaz nevar dzīvot.
Mežs kļuva arvien retāks, pēc tam izbeidzās pavisam. Pulkstenis rādīja pusčetri, un Aldis sāka soļot ātrāk. Visapkārt pletās balts, sniegots klajums. Gājējs steidzās, jo tās tiešām bija trakas ilgas, vārdos neizsakāmas, kas viņam lika šajā ziemas naktī triekties pa piesalušo, mēness gaismā dīvaini mirdzošo sniegu.
Bet varbūt tās nemaz nebija ilgas? Varbūt tas bija kaut kas daudz, daudz vairāk? Velns zina, kā to sauc. Jaunākais tehniķis Aldis Lapiņš nezināja.
Viņš soļoja neatskatīdamies un visu laiku čukstēja:
- Man uz to vilcienu jāpaspēj. Ja es nokavēšu, tad ir ziepes. Citādi nemaz nevar. Ar to izraušanos no dzīves man ir līdz kaklam - visam mūžam pietiks. Tie jau nav nekādi joki. Un uz to savu vilcienu es paspēšu! Man jāpaspēj. Jāpaspēj! Jā...
Un tad pēkšņi zem kājām kaut kas nokrakstēja. Viņš pieliecās. Tas bija ledus. Visparastākais ledus. Tikai tagad Aldis pamanīja, ka jau labu laiku nav gājis pa ceļu, bet gan tieši pa sasalušo sniegu, pāri meža ieskautam klajumam. Laikam pāri ezeram. Iet atpakaļ jau bija par vēlu. Viņš mirkli stāvēja, tad vēlreiz teica pats sev:
- Būs ziepes. Tas ir mans vilciens, uz to jāpaspēj.
Un atkal sāka iet.
Desmit solus tālāk ledus ielūza. Aldis pazuda melnajā ūdenī. Viņš nekliedza, nesauca palīgā, jo skaidri zināja, ka neviena taču tuvumā nav un neviens palīgā nenāks. Aldis Lapiņš mēģināja izglābties pats saviem spēkiem, atspiesties ar rokām pret malām un izvilkt sevi no ūdens. Bet ledus lūza, melnais laukums kļuva arvien lielāks, un viņam nekas neiznāca. Drēbes piemirka, kļuva smagas, Aldis pazuda zem ūdens, pēc tam iznira. Mēģināja no jauna pieķerties pie ledus. Vēlreiz pazuda zem ūdens, atkal iznira un sajuta - tās ir beigas, tikt laukā vairs nepietiks spēka. Pāri vaigiem sāka ritēt asaras, un viņš skaidri saprata, ka ar viņu ir cauri. Tās bija beigas.
Kad Aldis trešo reizi parādījās virs ūdens, ziemas nakts klusumā pavisam skaidri varēja dzirdēt, - kaut kur tālumā brauc vilciens. Troksnis pamazām kļuva skaļāks, un sliedes ritmiski klaudzēja. Vēl noplaiksnīja pēdējā doma, ka pulkstenis jau laikam četri, un viņš vairs nepaspēs. Pēc tam jaunākais tehniķis Lapiņš Aldis pazuda zem ūdens un vairs neiznira.
No rīta pa ceļu gar ezeru nāca seši cilvēki. Augumā mazākā meitene, kuru sauca par Sarmu, vaicāja:
- Zigurd, vai tavs draugs tiešām ir tāds ievērojams mākslinieks?
- Ha! Kas viņš par mākslinieku! Muļķis. Aizgāja naktī, neko nepateicis. Tajā brīdī varēja saklausīt, ka no tālienes tuvojas vilciens. Troksnis kļuva arvien skaļāks, tad vilciens piestāja stacijā. Dažas minūtes valdīja klusums, pēc tam atkal ritmiski klaudzēja sliedes. Skaņas pamazām kļuva arvien tālākas, līdz izgaisa pavisam.
- Ar jums tur ņemoties, esam vilcienu nokavējuši, - teica Zigurds.
Neviens viņam neatbildēja, un visi seši klusēdami turpināja ceļu.
Tajā rītā Brigita, tāpat kā parasti, iekāpa trešajā vagonā. Pirmo reizi viņa bija aizgulējusies, bet neko vairs nevarēja darīt. Darbs jau nokavēts. Visu nakti nebija varējusi gulēt, bet pret rītu tā aizmiga, ka nemaz nedzirdēja modinātāju. Tagad jau bija par vēlu.
Brigita apsēdās pie loga. Cilvēki klusēdami brauca uz darbu. Katrs gaidīja savu staciju. Un, kā jau parasti uz ziemas beigām, sniegs gar dzelzceļa malu bija kļuvis netīrs.
(Literatūra un Māksla, 21.12.74)
