170.
Nobeidzot iepriekšējo „Redzes aploku”, jāatgriežas pie militārisma krievu mākslā, kas iespaido arī latviešu māksliniekus dzimtenē. Tēlniecību stiliski raksturo un vēl arvien dominē Vučetiča, Tomska u.c. skulptoru pompozi gigantiskie sarkanarmiešu pieminekļi, kas kā masīvi un neartikulēti krievu impērijas robežstabi atrodami Viļņā, Berlīnē, Plovdivē (Bulgārijā), Volgo(Staļin)gradā, Daugavpilī un citur. Tomēr uz izmaiņām norāda nesenie pieminekļi, arī Salaspils komplekss, kuŗos nojaušamas Pikaso, Zadkina un īpaši oficiāli noklusētā Ernsta Ņeizvestnija iespaids. Jaunu virzienu pārstāv M. Aņikušina 1975. gadā projektētais piemineklis Ļeņingradas aizstāvjiem. Tēlotie kaŗavīri veidoti neproporcionāli mazām galviņām, izskaistinātām sejiņām, pārspīlēti izstieptiem locekļiem. Šis ir manierisms, kas, kā to norāda pats vārds, ir mākslas stils ar tālejošām psīcholoģiskām izmaiņām mākslinieka attieksmē pret sabiedrību un darināto objektu.
171.
Žurnālā Māksla (2,1975,4) reproducēta kādas plintnieces biste, kas nodēvēta par „Frontes draudzeni”. Vai es pārprotu darba nosaukumu vai arī šeit glorificēta senākā pasaules profesija, kuŗas pārstāves pavadījušas armijas visos kaŗos?
172.
Agrāk minēts (JG 91,68), cik nežēlīgi 2. pasaules kaŗš izrēķinājies ar vēsturisko Iekšrīgu, Melngalvju nama fasādes pilnīga nojaukšana apliecina fanātismu, kāds valdīja Staļina laikā. Melngalvju nama vieta vēl arvien stāv tukša, un pastāv iespēja, ka vismaz fasādi atjaunos, varbūt pat vecajā vietā, jo nama uzmērījumi un skulpturālās detaļas ir saglabātas. Poļi Varšavā līdzīgi atjaunoja veselus nopostītās pilsētas kvartālus.
173.
Vienā no jaunākiem Latviešu Nacionāla Fonda (Zviedrijā) izdevumiem These Ruins Accuse (Stokholmā, 1975. g.) attēlos dokumentētas virkne kaŗa darbībā iznīcinātu, pamestu vai valsts īpašumā pārņemtu Latvijas baznīcu tagadējais izskats. Spriežot pēc attēliem, vairums gadījumos kaŗa postījumi nav laboti un jāsecina, ka iestādes nav vēlējušās, ka dievnamus atjaunotu un lietotu sākotnējiem mērķiem. Sarūkot draudzes locekļu skaitam, nākotnē postā aizies vēl citi dievnami, jo, atskaitot dabas un vēstures aizsardzības biedrību un architektu savienību, par iznīkstošām kultūras vērtībām neviena iestāde oficiāli neinteresējas un šķiet nav arī atbildīga. Baznīcu inventārs, mākslas objekti un dokumenti visbiežāk nonāk tuvākās novadpētniecības muzeja filiāles vai kādas centrālas glabātuves īpašumā. Kā tiek izmantots pats nams, bieži atkarīgs no vietējo izpildkomiteju lēmumiem. Grāmatā paveŗas skumja aina, bet no propagandas viedokļa šī nav unikāla parādība tikai komūnistu zemēm, ne arī mūsu gadsimtam. Līdzīgu bukletu varētu sagatavot par Angliju, Franciju vai ASV. 1975. gadā viens no lielākiem angļu simfoniskiem orķestriem iekārtojās novārtā atstāta, architektoniski ievērojama 17. gs. dievnamā Londonā, pārvēršot to par koncertzāli. Pēc 1. pasaules kaŗa nevienam nenāca pat prātā piešķirt valsts līdzekļus, lai atjaunotu kaŗa darbībā sagrauto Ikšķiles baznīcu, kas taču bija senākais dievnams visā Latvijas territorijā, jo tas bija arī vācu agresijas piemineklis. Nenoliedzami, antiklerikālisma strāvojumi, kam nav nekāda sakara ar komūnismu, vienmēr raduši izpausmi mūsu zemē, un šo faktoru der arī ievērot, vērtējot pašreizējo situāciju Latvijā. Iestāžu nevērība ir nosodāma, jo tā plaši izplatīta. Rīgas Lielajos kapos, kuŗus cer pārvērst parka joslā, pilsoņi jau gadiem pievāc visu, kas tiem liekas interesants vai nepieciešams (kalumus, dekoratīvas ķēdes, urnas) un nes paklusām uz mājām, jo visi zina, ka pārējais, atskaitot dažus vēsturisku personu pieminekļus, tiks iznīcināts.
174.
These Ruins Accuse ir laikam pirmais šāda veida izdevums, kuŗā izlabota sen iesakņojusies vācu okupācijas laika propagandistu ziņa, ka Iekšrīgu, īpaši Sv. Pēteŗa baznīcu, 1941. gadā nodedzinājuši lielinieki. Vēl trimdas posmā mūsu presē lasīti „trešās personas” nostāsti, kā čekisti skrējuši apkārt ar degvielas kannām un vecu lupatu vīkšķiem un ar varu aizkavējuši ugunsdzēsējus veikt glābšanas darbus. Jaunajā LNF izdevumā vienkārši atzīmēts, ka Sv. Pēteŗa baznīca „nodegusi 1941. gada militāro operāciju laikā”. Pamatā baltvācu presē 1975. g. publicētā ziņa, ka ugunsgrēkus apzināti radījusi vācu artilērijas apšaude (skat. J. Krēsliņa rakstu Laikā, 25.6.1975), lai iznīcinātu baznīcas torni, kuŗā it kā atradušies pretinieka novērotāji. Uz šādu varbūtību netieši norāda arī kāds raksts kaŗa laikā Rīgā izdotā žurnālā Ostland, kas liek secināt, ka šis apstāklis, jādomā, bija plašāk zināms Rīgā jau 1943. gadā, vismaz vāciešu aprindās.
175.
Trimdas vēsturniekiem nav noslēpums, ka 1951. gadā iespiestais LNF izdevums These Names Accuse ietveŗ vairākus dokumentus, kuŗu oriģinālus vai autentiskas kopijas nevienam nav bijis iespējams pārbaudīt, kas vismaz pagaidām neizslēdz varbūtību, ka šie dokumenti varētu arī būt vācu okupācijas laika viltojumi. Arī pats aizvesto saraksts noklusē deportēto Latvijas pilsoņu-žīdu vārdus, kuŗu kopskaits tiek vērtēts ap 5000 cilvēku (!). Vai nebūtu ironiski, ja izrādītos, ka žīdi, pret kuŗiem 1941. gadā tika sakurinātas šausmīga naida ugunis, deportācijās būtu cietuši procentuāli smagākus upurus nekā latvieši?
176.
Amerikāņu grafiķis un skolotājs Fricis Eichenbergers nesenā intervijā kādam mākslas žurnālam izteicās, ka pēc 7 gadiem vienā vietā viņš vienmēr cenšoties pārcelties citur. „7 gadi ir brīnišķīgs laika posms, 7 gados var attīstīt pilnīgu mācības programmu, bet pēc tam neko vairāk nevar panākt”. Pēc Eichenbergera domām, paliekot ilgāk vienā vietā, skolotāju sāk identificēt ar mācības iestādi, viņš kļūst it kā daļa no skolas − līdzīgi kā mēbele, bet mākslinieks nedrīkst pārvērsties ierēdnī − viņam jāpaliek māksliniekam.
Latvijā māksliniekiem − paidagogiem tikpat kā nav iespējas mainīt darba vietas, jo pastāv tikai viena akadēmija un divas mākslas ģimnazijas; sasniedzot šo līmeni, mākslinieks vienā vietā „iesēžas” uz mūžu. Šis apstāklis atstājis zināmu zīmogu uz visu mūsu mākslu. Šāds iespaids rodas arī iepazīstoties ar Richarda Zariņa skolniekam Pēterim Upītim nesen veltīto monogrāfiju (G. Tidomane, Liesma, Rīgā, 1975), kas liecina par sākotnēji iegūtās technikas nemainītu pielietošanu 35 gadus. Izaugsme vērojama attieksmē pret izraudzītām temām un spējā kompozicionāli vienkāršot melnbalto laukumu ritmus, izvairoties no agrīnās sadrumstalotības. Vērtējot Upīša veiksmīgāko skolnieku darbus, redzams tīri technisks un kompozicionāls lēciens uz priekšu, bet vai tam sekos arī vēl otrs un trešais pārtapšanas posms? Grafiķis Ivars Hiršs pauž uzskatu, ka māksliniekam vispār esot tikai viens straujas attīstības posms. Apmēram 7 gados rodoties nozīmīgi darbi, pēc tam iestājoties apsīkums un atkārtošanās. Neieslīgstot pesimismā, ieteiktu lasītājiem apvienot Eichenbergera un Hirša uzskatus, atzīstot, ka māksliniekam nepieciešamas regulāras dzīves un darba vietas maiņas, lai saglabātu un optimāli aktivizētu savas potences. Dažkārt, īpaši romāņu un anglosakšu zemēs mākslinieki izlīdzas ar atkārtotām laulībām un mīļākām, kas dažu mākslinieku un īpaši dzejnieku biogrāfijās konkrētizējas kā vesela noslēgta darba periodi. Vienkāršāk, protams, ir gleznot, tad pārmaiņus pievērsties gobelēniem, keramikai, grafikai vai mākslas vēstures studijām. Mazu tautu (latviešu, dāņu, šveiciešu) dzīvē sabiedriskās normas un fiziskās kustības aprobežotība spiež uz pēdējo iespēju, jo citādi draud garīga un mākslinieciska stagnācija. Dienvidamerikas valstiņās vairums mākslinieku pie pirmās iespējas emigrē uz Madridi, Parīzi vai Ņujorku. Pretstatā iepriekšminētiem piemēriem ģeogrāfiski mazās tirgotāju nācijas, kā beļģi un holandieši, vēsturiski uzrāda nenoliedzamu vērienu visās kultūras nozarēs. Arī renesanses un baroka perioda izcilie mākslinieki atradās atkārtotā kustībā no pilsētas uz pilsētu, no viena patrona galma uz otru. Protams ir izņēmumi, piemēram, Rembrants, bet viņa dzīvē pārmaiņas izraisīja atkal sievietes un parallēlā darbošanās glezniecībā un grafikā.
177.
Pie vietas dzīvojot, trimdas gados „nogruntējies” arī mūsu nacionālās kultūras narcisisms, ko labprāt mēdzam deklarēt kā pašvērtību, bet nespējam uzskatāmi demonstrēt. Šo darbu pagātnē sev izraudzījušas komitejas un padomes, kuŗās visbiežāk, jau Vācijas DP nometņu periodā, neievēlēti un pašizvirzīti pārstāvji centās aizstāt „vadonības” principu ar nelieliem draugu pulciņiem. 30 trimdas gados atkārtoti mēģināts radīt centrus, no kuŗiem aktivizēt visu trimdas saimi. Šādas, maigi izsakoties, radu būšanas, tagad izvērtē kultūras un mākslas projektus, vada informācijas birojus, cenšas nodibināt kultūras archīvus, publicēt žurnālus un rīkot izstādes. Vairums šo pasākumu ir amatieriski, jo paši darbinieki ir nespeciālisti. Piedevām pasākumus kavē un cenšas sev pakļaut pašieceltas polītiskas autoritātes, kas nacionālisma vārdā rausta, žņaudz un cenšas uzspiest savu gribu tā jau trauslam un gauži kaprisam jaunrades darbam. Pat kvalificēti darbinieki komiteju situācijā nespēj radīt neko izdomā bagātu un interesantu. Ne par velti amerikāņu dizaineri zobojas, ka kamielis ir zirgs, ko zīmējusi ekspertu komiteja. Individuālās iniciatīvas trūkums vairumu pasākumu jau sākuma stadijā nogremdē kollektīvās intrigās, gaŗās pārrunās un vāji slēptās manipulācijās, kas labākā gadījumā notur pasākumu uz visiem pieņemama 30.-to gadu līmeņa. Beidzamais konstatējums attiecināms uz grāmatu, propagandas brošūru grafisko noformējumu, izstāžu iekārtojumu un arī tādiem pasākumiem kā skolu mācību programmām, Latvijas 50 gadu jubilejas izstādi, Raiņa un Aspazijas pieminekli, ALA-s Žurnālu utt. Viss rit pēc archaiskām formulām. Ar skepsi tādēļ jāvērtē ALA-s kultūras biroja un Latviešu fonda ieceres regulēt un stimulēt sabiedrisko darbību, ar financiāliem pabalstiem noteicot mūsu kultūras dzīves prioritātes. Ja līdzšinējā pieredze ko māca, tad tā ir, ka arī nākotnē izšķirīga būs individuālā aktivitāte, uzupurēšanās un uzņēmība rosināt un īstenot nepieciešamus pasākumus, necerot un negaidot organizētu sabiedrības atbalstu. Komitejas un fondi nav spējuši un nespēs aizstāt pašierosmē veikto jaunrades darbu, īpaši jau tāpēc, ka šādi iestādījumi meklē savam „prestižam” atbilstošus pasākumus. Līdzšinējie Latviešu fonda piešķīrumi visi bijuši jau aizsāktiem vai bieži vien pat nobeigtiem projektiem. Bet kā ar jaunradi, kas vēl iedīglī? Kas rosina un rosinās māksliniekus, literātus, komponistus, izdevējus spert pirmos soļus? No jaunrades viedokļa nesvarīgi, vai materiālu atbalstu saņem darba sākumā vai nobeigumā. Tas, kas darbu iecerējis, to veiks arī bez pabalsta. Bet vajadzētu būt līdzekļiem, ko autors vai mākslinieks saņemtu kā niecīgu atlīdzību par labu manuskriptu, labu gleznu ciklu vai cita veida pasākumu. Varbūt tad radīsies vēlēšanās darbu turpināt, un pieaugs interesentu un pasākumu skaits. Šādiem pabalstiem vajadzētu būt vismaz 2000-3000 dolāru apmērā. Pagaidām priekšlaicīga ir laikrakstos lasītā pašslavināšanās un savstarpējās kongratulācijas. Pat ticot, ka Latviešu fonda padome nākotnē spēs izkārtot jaunrades financiālu pabalstīšanu, šķiet dīvaini, ka fonda padomē neredz neviena literāta, neviena mākslas darbinieka, nedz kritiķa!
178.
Kā līdzīgi koraļļu rifam izaug pārkaļķojusies birokrātiskā superstruktūra, kas visbiežāk dažādas kombinācijās apvieno vienus un tos pašus cilvēkus, redzam no Klīvlendā notikušās kultūras plāna „piecgades” apspriedes, ko sasauca ALA-s kultūras birojs, Latviešu institūts un Kultūras fonds. Ir laikam „likumsakarīgi”, ka, aizsaulē aizejot bijušiem ministriem un sūtņiem, rodas jaunas titulāras eminences.
179.
Iznācis sen solītais rakstu krājums Latvju Māksla. Krājuma saturs un illustrācijas liecina, ka iecerēts plašs populārs izdevums, bet pagaidām vēl trūkst manuskriptu. Visvājākās ir „lietiskās mākslas” lapas, kur A. Graudiņas keramika, K. Ulmaņa ādas darinājumi un Indianapoles stenda attēls ir tik banāls, ka jāpabrīnās, kas spieda redaktorus šādus attēlus reproducēt, īpaši jau tāpēc, ka M. Grīns un A. Brastiņš ir plaši informēti par daiļamatnieku darbību ASV vidienes pavalstīs un Kanadā. Rakstu krājums varēja gan rādīt priekšzīmi, izvēloties tiešām mākslinieciski un latviski radošus eksponātus pirmajam numuram. Jādomā, šī nodaļa „izplūda” beidzamā brīdī, lai aizpildītu iecerētus, bet nesaņemtus manuskriptus, jo, cik zinu, redaktori tiešām aicināja piedalīties visus zināmos mākslas apcerētājus: vēsturniekus, kritiķus, autorus. Papīrs un iespiedums labas kvalitātes, iekārtojums nevienāds. Jānovēl redaktoriem izturība pārvarēt sākotnējās grūtības cerībā, ka rakstu krājums izveidosies par periodisku žurnālu.
180.
Tēlotājā mākslā ilgus gadus pastāv un attīstas rosīgu darbību reģionālu pusorganizētu mākslinieku grupiņas, kādas pastāv Melburnā, Toronto, Ņujorkā, Filadelfijā, ASV vidienes pavalstīs un Kalifornijā, bet trūkst tiešāku kontaktu un iespēju apmainīties ar darbiem, publikācijām un lekciju materiāliem. Mūsu literāti un mākslinieki ir kā kopēja orķestra dalībnieki, kas spēlē bez notīm, bez diriģenta, katram skandējot savu instrumentu, savā personiskā ritmā. Ja varētu saklausīt dažādās skaņas, dzirdētu krāšņu un saskanīgu skaņu sistēmu. Mums jārod šī iespēja dzirdēt − tas ir viss! Šādi beznošu, bezdiriģentu orķestri, tā sauktie gemelena orķestri, izplatīti visā Dienvidaustrumāzijā. Varbūt teiksmainās Bali salas mūziķi un daža laikmetīgās mūzikas grupa var mums mācīt saspēles principus, kuŗi daudziem šķiet sveši un nesasniedzami.
181.
Nenoliedzami tautu dzīvē mītiem un varoņteikām vēl arvien bieži ir neapjausta loma. Pēc dažu literātu domām, Supermeņa un Džeimsa Bonda piedzīvojumi amerikāņiem tikpat nozīmīgi kā Herakla varoņteikas senajiem grieķiem. Amerikā „modernai mitoloģijai” ar interesi seko plašas ļaužu masas, laikam taču pasaku tēli, apvīti ar technoloģijas, vēstures fragmentiem un izdomātiem notikumiem apmierina kādu būtisku nacionāli izjustu nepieciešamību. Latvijas tautas varonis vēl arvien ir Pumpura uzrakstītais Lāčplēsis, kas trimdā un dzimtenē piedzīvojis vairāk nekā pusduci jaunizdevumu. Jaunākais ir Imanta Lasmaņa „pārstāstījums” bērniem (Liesma, 1975). 30.-os gados pilsoņu cilvēciskās tieksmes pēc laimes, mantas, mīlestības un baudām pantos un karikatūrās apcerēja „Jefiņš”, sava veida antivaronis, kas daudz aizguva no Čarli Čaplina filmu tēliem. Bet pēckaŗa periodā šāds populārs barometrs nav atrodams. „Superletiņš” tālāk par apakškreklu rotājumu un Snīpja vāku nav ticis. Par tādu nevar skaitīt arī „pēkšņā pietātes trūkuma brīdī sarakstīto Ķēves dēlu Kurbadu.” Igauņiem nacionālisma paragons klaida apstākļos ir Pētera Sepa „Superesto”, kuŗa trīs piedzīvojumi iespiesti žurnāla Mana 38. num. Līdzīgi Supermenim un Superesto arī radošais latviešu mākslinieks ir sava veida schizofreniķis, kas dzīvo dubultdzīvi mākslai un eksistencei.
Gvīdo Augusts
