Ir pagājusi Emīla Dārziņa simtgade. To godbijīgi atzīmēja kā Latvijā, tā trimdā, Kalamazū un Grandrapidu latvieši saistīja Dārziņa atceri pat ar 18. novembŗa svinībām. Šo rindu autoru aicināja par svētku runātāju. Nelīdzēja manas ierunas, ka labāk izvēlēties kādu no trimdas polītiķu aprindām, kas izskaidrotu „pašreizējo stāvokli”, tāpat − „ko un kā darīt nākotnē”. Mišigenas latvieši tomēr gribot dzirdēt par Dārziņa muzikālo mantojumu arī 18. novembrī, un apvienotie Dziesmu Vairoga un Grandrapidu latviešu koŗi dziedāšot Dārziņa dziesmas, Lauztās priedes ieskaitot. Ja tā, tad jābrauc. Neesmu ceļošanas entuziasts un līdz pēdējam vakaram gaidu, ka ar mani kaut kas notiks. Nenotiek nekas un − „ceļā žēlīgi.”

Pirmais sarīkojums Kalamazū, kur mani savā aizgādībā pārņem diriģents Roberts Zuika. Agrā rītā dodamies uz kapiem, kur guļ mūsu draugi komponisti Ādolfs Ābele, Jēkabs Poruks un Arnolds Kalnājs. Izdalām vēlīnās rudens rozes mūziķiem, kuŗi vakarā nevarēs būt klāt. Ābele − Dārziņa skolnieks stāstītu atmiņas, Jēkabs Poruks būtu daudz cienījamāks referents kā mana niecīgā persona, Kalnājs vadītu savu 30 gadus veco Dziesmu Vairogu Lauztās priedēs. Nu tā visa vairs nav un nebūs. Atmiņās pavīd daži epizodi pirms vairāk nekā 30 gadiem. Te Arnolds Kalnājs bēgļu gaitās, nošu grāmatām apkrāvies, aizmirsis paņemt no mājām pat maizes riecienu, te Jāzeps Vītols iespiests aukstā preču vagona stūrī, te Rīgas tirgotāji un rūpnieki sēž uz savām mantu kaudzēm, te fabriku direktori speciālos vilcienos, kas pārpildīti strādnieku ražotiem produktiem. Gars un materiālisms − vecā un mūžam jaunā tema, Dārziņa dzīvi un laikmetu pārdomājot.

Vakarā referāts un koncerts. Atskan Kalamazū vīru kora Mūžam zili, Mirdzi kā zvaigzne, Pie tēvu zemes, jauktā koŗa Mēness starus stīgo, Ciānas bērni, Sapņu tālumā un Lauztās priedes. Gaumīgi veidotās programmās redzams Dārziņa jaunības dienu foto attēls un viņa 1901. g. rakstītie vārdi: „... Mūsu mazās tautiņas mākslas lauks ir vēl neapkopts. Daudz tur vēl jāstrādā, daudz līdumi jālīž. Strādāt priekš savas tautas un viņas mākslas, tas turpmāk būs mana devīze un lai Dievs dotu, ka katrs krietns mākslas kalps rakstītu šos vārdus uz sava karoga!...”

Plašā klausītāju auditorija Dārziņa mūziku uzņem ļoti atsaucīgi. Ar dažām Dārziņa solo dziesmām manu referātu papildina arī tenors Pēteris Lielzuika. Pēc tam pulcējamies latviešu biedrībā, taču visus pēkšņi pārsteidz svinīgā akta karogne­sēja, ilggadīgā biedrības priekšnieka Grotēna pēkšņā nāve, viņš saļimis pēc koncerta pēdējās dziesmas. Mani lūdz spēlēt Dārziņa Melancholisko valsi. Notis līdzi nepaņēmis, daru to labāko, pēc tam visi ātri izklīstam.

Grandrapidu galīgi pārpildītā sarīkojuma sākumā paziņo globālās balvas. Mūzikā pirmo un lielāko ieguvis Ņujorkas mūzikas recenzents Arnolds Šturms par kādu savu sonātu. Jā, tas pats, kas noniecināja Dārziņa mūziku (skat. JG 100. numura skaņas un atskaņas). Trešās šķiras atzinības raksts piešķirts arī Robertam Zuikam par 30 gadu darbu latviešu koŗa darba druvā. Arnolds Kalnājs nav pat pieminēts. Jā, globālās dīvainības ir neizprotamas. Mūzikas sektora vadītājs ir izbraucis briežu medībās, papīra lapu Zuikam Kalamazū pasniedz kāds cits. Koncerta programma tāda pati kā Kalamazū. Grandrapidu pilsēta gan man daudz svešāka, bet atsaucība vēl lielāka. Mani kā runātāju pat izsauc vairākas reizes, apdāvina grāmatām, koristi lūdz autogrā­fus, kuŗos izmantoju Dārziņa dziesmu elēģiskos tekstus. Taču tas viss Dārziņa nopelns, ne mans. Šoreiz koncertu nevaru noklausīties līdz beigām, jo arī man nav daudz laika palicis. Lidojot padebešos, lasu man līdzdoto grāmatu par Emīlu Dārziņu, kas izdota 1925. g. V. Peņģerota redakcijā. Te daži izraksti:

Jānis Zālītis par Dārziņa bērēm:

Latviešu jaunība bija ieradusēs pavadīt savu skumju un gaviļu dzejnieku uz pēdējo dusu ar rožu vaiņagiem un vītnēm. Un nav nekāds brīnums, vērā ņemot nelaiķa dzīves priecīgo dabu, ka viņš augšā, debesu pagalmos, aizmirsis jau visas zemes raizes un pārestības, pienāktu pie zilā loga palūkoties, vai zemes bērni viņu ir beidzot atraduši, un ieraudzīdams tos tik lielā pulkā un tik skaistiem rudens ziediem rokās, neviļus mīļi pasmaidītu, tā, kā viņš daudzkārt dzīvē mums uzsmaidījis ...

Liekas, augusta launaga saulīte, to redzēdama, drīzāk nolaidās priežu kāpās, kuŗu ēnā sēroja dziļi apbēdinātā latvju Mūza.

Arī koristu rindās bija daudz jaunatnes. Pati jaunākā tikai deviņus gadus vecā Vanda Daukste ar vecākām māsām un māmiņu.

Tad −

Bet vai tad tiešām mūslaiku latvietim nav nekā, pēc kā viņš dzītos, nekā, priekš kā viņš strādātu, pūlētos? Uz to jāatbild: mūslaika latvietim ir gan savs „ideals” (lietojot šo vārdu ironiskā nozīmē). Tas ir mums visiem labi pazīstams putns. Tas ir tas pats vecu vecais, cilvēces lielākās un sliktākās daļas elks, kuŗa dēļ kopš gadusimteņiem notikuši tikdaudz kaŗi un dažādi citi noziegumi. Es domāju, Jūs viņu jau būsat atminējuši, viņa vārds ir Mamons. Latviešu tā saucamā inteliģence, sevišķi pie mums Rīgā, stāv materiālisma iezīmē un gandrīz tikai materiālās intereses ir šimbrīžam noteicošais faktors latviešu dzīvē. Tas ir rokām taustāms, neapgāžams fakts, kuŗu es še konstatēju!

Tas liek pārdomāt arī šodienas dzīvi. Bet ir vēl traģiskākas rindas, piemēram:

Un šādā atmosferā šimbrīžam ir jāaug mūsu nākotnes mākslas un garīgās kultūras stādam! Vai tad brīnums, ka mūsu lielākais dzejnieks Poruks neizcieta šai atmosferā, pazaudēja dvēseles līdzsvaru un jau ar 34 gadiem atradās iestādē priekš garā vājiem. Vai tikai ar to arī nebūs izskaidrojamas daudzās jaunu mākslinieku pašslepkavības pēdējos gados! Priekš dažiem gadiem nozāļojās apdāvinātā dzejniece Zemgaliešu Biruta. Pāra gadus atpakaļ nonāvējās Torņkalnā jauns, vēl maz pazīstams rakstnieks, ja nemaldos, viņu sauca Veinbergs. Pērnajā rudenī nozāļojās Jaunā Teātra aktrise Marta Ozoliņ, šoruden nozāļojās apdāvinātais gleznotājs Voldemārs Zeltiņš. Bez šaubām visi šie jaunie cilvēki bij par daudz sajūtīgi; viņi nevarēja panest visu to nelietību, kas notiek visapkārt, nevarēja ilgāk izturēt to briesmīgo kultūras trūkumu, kas valda pie latviešiem. Katrs mākslinieka cilvēks, kuŗš ir tāds pēc dabas un netik pēc profesijas vien, taču mīl savu tautu, gribētu, lai viņai labi klātos, lai no viņas kas iznāktu... Vēl varbūt klāt nāca arī apstāklis, ka redzot valdošo kultūras trūkumu, viņiem arī personīgi zuda katra cerība, sasniegt pie latviešiem tos mākslas augstumus, pēc kādiem prasīja viņu talents. Un tā atmosfēras nospies­tiem, viņiem nelaikā bij jāiet bojā ...

Jā, smukas lietas notiek pie mums! Mācīti sabiedrībā iecienīti cilvēki, starp tiem, kā jādomā, arī ļaudis ar augstskolu diplomiem, pie tam tādi, kuŗiem būtu spēja un zināšanas, šādā vai tādā ceļā kaut ko darīt priekš latviešu garīgās kultūras veicināšanas, gadiem ilgi spriedelē par velns zin kādu tur „vietējo polītiku”, pieraksta ar saviem spriedelējumiem pilnas avīzes un tad liek visas šās blēņas lasīt tiem pusotra miljona latviešiem, kuŗiem taču tik bezgalīgi vienaldzīgi, kādus tos polītikas plāceņus cep „Rīgas kungi”! Bet pa to starpu nīkuļo latviešu kultūras koks un materiālisma pūķis arvien niknāk pūš savu nāvīgo dvašu pār dzimtenes druvām un birzēm!

Tā tad tikai materiālisms − (nevis materiālisms kā līdzeklis, jo kā tāds viņš ir atzīstams, bet materiālisms kā pašmērķis) roku rokā ar filistrību, zem kuŗa vārda es saprotu garīgu vienaldzību, mietpilsonisku pašapmierināšanos, var kavēt latvju tautu iziet uz gaišāka ceļa. Un tikai pirmo aprobežojot, bet galīgi iznīdot otro, latvieši var cerēt tapt par ievērojamu mākslas tautu, t.i. par tautu, kas spējīga radīt iz sava vidus lielus darbiniekus mākslas laukā, kā arī pate izaugt par garīgi attīstītu un estētiski izdaiļotu tautu...

Visbeidzot −

Tikai jāzin, ka tauta savā visumā nekad neredz sava īstā ceļa, nekad neapzinās sava vēsturiskā uzdevuma. Viņa daudzreiz ir akla un ļaujas aizrauties uz maldu ceļiem. Ja latviešu tautai lemts piedzīvot gaišāku nākotni, tad vajadzīgs celties jauniem garīgiem vadoņiem, kas viņu vestu uz gaismas ceļu. Vajadzīgs celties vadoņiem, kas mūsu nabaga tautu izvestu no mietpilsoniskas labklājības un garīgas verdzības tuksneša uz apsolīto zemi, gudrības un skaistuma zemi. Šie garīgie vadoņi gan varbūt necelsies no māksliniekiem pašiem, kuŗi dažkārt ir par pasīviem, lai taptu par tautas vadoņiem. Tie būs garā stipri cilvēki ar mākslinieciskām tieksmēm un pravieša garu. Tajos − mūsu cerība, tajos −latvju tautas nākotne...

Cerēsim!

Interesantu un saturīgu vērtējumu par pianistu Artura Ozoliņa panākumiem Rīgā sniedz Arvīds Darkevics žurnālā Māksla 1975. g. 3. numurā:

PIANISTS PAR EXCELLENCE

Tāda izskata jauniešus, kāds ir pianists Artūrs Ozoliņš no Kanadas, droši var sastapt Burtnieku ezera apvidū, Piebalgā, Staburaga apkaimē, arī citur Latvijā. Padrukns, vingrs, ārēji mierīgs, ar rokām kā lāča ķetnas .Viņa āriene nav sevišķi daudzrunīga, mākslinieka īpatnējie vaibsti slēpjas kaut kur dziļāk. Tie atklājas pie klavierēm. Tad notiek brīnišķīga pārvērtība: miers izrādās disponēts spējai darbībai, rāmā āriene − liesmojošas enerģijas uzpildīta, rokas spēj uzburt neapvaldīta temperamenta apgarotu pirmatnēju spēku. Bet tās spēj arī maigi glāstīt, pārsteigt samulsināto klausītāja iztēli ar izšķērdīgām skanošo pērļu virknēm, trausli un liegi šķetināt tikko tveramo dailes audu rotaļu.

Ozoliņam ir romantiska dvēsele. Bet tāda, kuŗā ilgas pēc skaistuma, pēc dzīves harmonijas neizkūst pasīvās pašapcerēs. Viņa rakstura pamatā − aktivitāte. Labāk aktīvi izjust nekā gremdēties ilūzijās. Veselīgajā personībā pavīd hedonisma vaibsti. Zem viņa pirkstiem dabiski raisās Rahmaņinova sulīgi skaudrā, emocionālā tēlainība. Šķiet, pianists krieviski plašajā jūtu pasaulē atrod īstās dimensijas savu emociju izklāstam.

Bet Šopēna poētiskā mūza viņam tikpat tuva. It kā samta pirkstiem izvilinātais atsperīgais piesitiens, daiļrunīgie rubato, izkoptā filigrānā spēles tehnika ļauj atklāt lielā poļu mūziķa domu un jūtu eleganci, viņa klusināto elēģisko smeldzi, izdziedāt dzidrās, smalkām skaņu mežģīnēm apvītās melodijas vai saslieties gara lepnībai, spītam un varonībai.

Hendelis, Bahs, Mocarts, Bēthovens, Šopēns, Šūmanis, Debisī, Čaikovskis, Rahmaņinovs, Skrjabins, Prokofjevs, Šostakovičs, Jānis Mediņš un daudzi citi ievērojami komponisti − tāds ir Artūra Ozoliņa romantiķa iemīļoto autoru loks. Tas, kā redzams, ir ievērojami plašāks, nekā mūzikas zinātnē romantiķiem ierādīts. Pianista aktīvajā repertuārā ir arī daudzi mūsdienu modernie komponistu darbi. Viņš rīdziniekus iepazīstināja ar argentīnieša Alberta Ginostero un Kanadas komponistu apvienības prezidenta T. Ķeniņa sonātēm. Abu autoru darbi izceļas ar tehnisku spožumu un stila patstāvību.

Artūra Ozoliņa dzīve un darbs pieder mūzikai. Tajā fokusējas visas viņa praktiskās intereses, visas emocijas. Desmit stundas ikdienas treniņos tiek slīpēta spēles tehnika, izauklēti un nostiprināti interpretācijas nodomi, tiek uzturēts gatavības stāvoklī plašs repertuārs daudziem klaviervakariem vai koncertiem ar simfonisko orķestri. Tā, iekšējās nepieciešamības stimulēti, strādā Rihters, Gilelss, Gorovecs, Gulds. Pārējais laiks aiziet koncertceļojumos, nieka daļiņa − sev.

Maija beigās Artūra Ozoliņa koncertiem Skandinā­vijas valstīs pieslēdzās arī vecāku dzimtās zemes apciemojums (pats Artūrs dzimis jau pēc kaŗa, Vācijā) un koncerts J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas zālē. Šajā pašā zālē pirms gadiem četrdesmit koncertēja arī jaunā pianista agri mūžībā aizgājusī māte Silvija Bertolde, P. Šūberta klavierklases absolvente.

Rīgas debijā Artūrs Ozoliņš apliecināja savu spilgto muzikālo personību. Viņš ir pianists ar virtuozu tehniku, plašu izteiksmes amplitūdu, atraisītu artistisku temperamentu. Interpretāci­jas manierē stipri manāms impulsīvais elements. Šķiet, mazāk organiski viņa mākslinieciskajā individualitātē patlaban iekļaujas klasicisma nosvērtība, mūzika, kuŗā mazāk stihiskā momenta. To varēja nojaust, klausoties viņa izpildījumā Bēthovena sonāti Do mažorā op. 10, arī Hendela svītu Nr. 2.

Simpātiskajām cilvēkam ar Latvijas debesu zilgmes ietonētajām acīm, apdāvinātajam pianistam par excellence, kurš savā artistiskajā ceļā spēj sasniegt visaugstākās virsotnes, der nopietni apsvērt jautājumu par piedalīšanos mūsdienu izcilākajā mūziķu sacensībā − Maskavas Čaikovska starptautiskajā konkursā. Gadi to vēl atļauj. Atļauj arī talants, griba un izcilās darba spējas.

 

Imants Sakss