AUSTRĀLIJAS LATVIEŠU TEĀTŖU 15. FESTIVĀLS ADELAIDĒ

Pašdarbības teātŗiem ir liela nozīme jebkuŗos kultūru veicinātājos apstākļos. Tas nav nekas noniecinošs, jo teātŗu ļaudis: aktieŗi, režisori, lugu rakstnieki šo mākslu kopj patapas brīžos.

Vai mūsu „mazie teātŗi” ievēro vadlīnijas un līdzekļus, kas tuvina teātŗa mākslas līmenim?

15. teātŗu festivāls Austrālijā varēja dažas atbildes dot. Neiespējami runāt par ansambļa veiksmi vai neveiksmi, neminot pašu lugu. Piemēram, žanrs, tematika, ideoloģija, forma utt. Latviešu teātŗiem Austrālijā nav komerciālu uzdevumu, ne arī citu blakus mērķu, tātad jāpieņem, ka lugu izvēle ir katra lugas iestudētāja gaumes un iespēju robežās.

Festivālā dominēja lugas, kas norāda uz zināmu konservatīvismu (iespējams, publikas prasību ietekmē?) vai arī jaunu, modernu, eksperimentālu latviešu oriģināllugu trūkumu. Atkristu pēdējais, jo regulāri notiek lugu konkursi, lugas godalgotas un vismaz dažām vajadzētu būt iestudēšanas cienīgām.

Vai būtu utopiski cerēt, ka pie kāda trimdas teātŗa nodibinātos sekcija, kas iestudētu eksperimentālos nolūkos sveša žanra lugas?

Vienīgi Austrālijas latviešu teātris (rež. Guna Kūlniece) iedrošinājās iestudēt jaundarbu Gunāra Griezes Bez siltām vakariņām. Luga attēlo mūsdienu problēmas un vidi un publikai liek smieties pašai par sevi. Liekas, režisore izprata autora nodomus un pārvaldīja aktieŗu varēšanu skatuves mākslā.

Man šķiet, ka lugas autora nolūks un aktieŗu spējas, vērojot festivālu, ir mūsu teātŗa aktuālākās problēmas. Ja autora nolūks ir sabiedriska komēdija Šeridena vai Oskara Vailda stilā, manierē, kā Valdemāra Kārkliņa Sarkanvīns (Pertas latviešu dramatiskā kopa, režisors J. Bernšteins), tad aktieŗu mutēs likt deklamātorisko grieķu vai Rasina traģēdijas izteiksmi šķiet jau barbarisms.

Tāpat būtu nepatiesi vērtēt L. Geršes lugu Taurenītis grib lidot kā vāju (Sidnejas latviešu teātris, rež. L. Veikina) tikai tādēļ, ka galvenās lomas tēlotāja nespēja parādīt sievietes dvēseles konfliktu. Kopējais režisores un tēlotāju sniegums bija ļoti labs, un sidnejieši ieguva labākā ansambļa balvu. Pārējās divi lugas Mārtiņa Zīverta − Kaļostro Vilcē (Adelaides latviešu teātŗa ansamblis, rež. Miervaldis Bumbieris) un tā paša autora Pēdējā laiva (Adelaides latviešu drāmas studija; rež. Visvaldis Dulpiņš).

Abas minētās Zīverta lugas, kā arī Raiņa un Blaumaņa lugu izvēle festivālos Austrālijā, liecina par latviešu drāmas tradīciju saglabāšanas panākumiem. Manuprāt, nekritiskā pieeja „saglabāšanas” centieniem var nelabvēlīgi iespaidot trimdas drāmas jaunradi. Mārtiņa Zīverta darbu analīzi vēl neviens nav veicis. Kaut arī viņa lugas ir populāras, šaubos, vai tās būtu par katru cenu „saglabājamas”? Lugā Pēdējā laiva attēlota klaustrofobiska psīcholoģiska situācija, kas neeksistē dramatiski, bet gan tikai vecākās paaudzes atmiņā.

Nevaru pieņemt festivāla žūrijas komisijas darba sistēmu, t.i. kad katrs žūrijas loceklis punktos izsaka atzīmi par aktieŗiem, režisoriem, ansambļa kopspēli, un uzvarētāju izšķir matemātiski saskaitļoto punktu daudzums. Vai te nebūtu atrodama kāda cita metode bez skaitļiem, bez matemātikas?

 

Aina Vāvere