BALTIJAS PERSPEKTĪVAS

Problems of Minination: Baltic Perspectives. Red. Arvids Ziedonis, Jr., Rein Taagepera, Mardi Valgemäe. San José, California: Association for the Advancement of Baltic Studies & California State University, 1973. 214 lp. $8.50 (mīkstos vākos $3.95).

Tematika šai 19 autoru rakstu krājumā, kas ietveŗ daļu no Baltijas studiju veicināšanas apvienības 1972. g. Toronto sanāksmes referātiem, ir tik daudzveidīga, kaut arī vairāk vai mazāk saistoties ar mazo valstu likteņiem, ka apskats var būt tikai fragmentārs. Daži autori pūlas noskaidrot pašu mazo valstu jēdzienu (neviens gan nav pateicis, kāpēc maza vietā būtu jālieto modes vārds "mini") un kādas to attīstības īpatnības izriet tieši no valsts (nelielās) platības un (mazā) iedzīvotāju skaita.

Tautsaimnieks Nikolajs Balabkins pieņem 10 miljonus iedzīvotāju kā mazo valstu maksimālo robežu. Un mazo valstu problēmas viņš neaplūko vis Baltijas, bet gan pasaules perspektīvā (Latvija, Lietuva, Igaunija nemaz nav pieminētas). Iepriecina gan viņa rakstā atsauce uz Leopoldu Koru (Kohr), kas (16. lp.) cildina mazo valstu labās puses ("šīs valstis ir iedarbīgi atrisinājušas lielāko daļu no savām sociālajām problēmām un nav mocījušas pasauli ar agresīvu rīcību").

Lauksaimniecības ekonomists Elmars Jerveso (Järvesoo), rakstot par Igaunijas saimnieciskām problēmām laika posmā no 1918. g. līdz 1940. g., konstatē, ka virkne šo problēmu bija izskaidrojama ar valsts mazo apjomu, bet tās nebija pašas galvenās problēmas. Ir jāatceras, saka autors, ka neatkarīgā Igaunija dzima divu kaŗā izpostītu imperiju drupās un pēc noplicinātāja brīvības kaŗa (1918-1920), kas šo mazo zemi padarīja pagalam nabadzīgu (34). Protams, teiktais tikpat labi attiecas uz Latviju un Lietuvu.

Starptautisko attiecību pētnieks Pīters Prifti atrod līdzības starp Baltijas valstīm un Albāniju, starp citu norādot, ka "daļa no problēmas, ar ko jāsaduŗas Baltijas valstīm un Albānijai, ir to stratēģiskā vērtība Eiropas ģeopolītikas ietvaros no viduslaikiem līdz mūsu dienām." Prifti prātojumi par mazo valstu pastāvēšanas iespējām pret varbūtēju lielvalstu agresiju ir gan sistēmatiski labi izklāstīti, bet (bez autora vainas) arī nerod reālistisku atbildi uz jautājumu; "kā var maza valsts šodien pielāgoties mūsu pasaulei, kas labākā gadījumā ir sarežģīta, mainīga un lielāko tiesu neparedzama polītisko spēku spēle un ļaunākā gadījumā starptautiski džungļi, kas draud ar pašiznīcināšanu?" (52)

Literātūrzinātnieks Juris Silenieks atrod parallēles starp Jāni Raini un franču Martinīkas salas melno dzejnieku un polītiķi Ēmē Sezēru (Aime Cesaire), abus raksturojot kā izcilus cīnītājus par savu tautu brīvību.

Ne no Baltijas, bet gan pasaules perspektīvas rakstīts arī prof. Balabkina apcerējums "Kas ir socioteratoloģija?" - par genocidu un zaudējumu atlīdzības principiem genocida upuŗiem un to piederīgajiem. Te Latvija gan pieminēta sakarā ar 1940. g. deportācijām. Runājot par kompensāciju nevainīgi cietušajiem, autors dibināti jautā: "Kādas ir materiālās konsekvences Staļina genocidam? Mirušie, protams, vairs neatgriezīsies, bet neskaitāmiem nevainīgiem darba nometnēs ieslodzītajiem konfiscēja viņu personīgo mantu, daudzi no viņiem zaudēja locekļus vai veselību.., un viņiem nekad nekas nav atlīdzināts. Tas pats attiecas uz viņu ģimenēm un radiem, kas daudzus gadus dzīvoja bailēs un bažās" (171).

Plašākā pētījumā par baltiešu autortiesībām pēc padomju likumiem un par pašapgādu jeb samizdatu jurists Dītrichs Lēbers (Loeber) beigās aizrāda, ka kopš 1940. g. rakstnieki un mākslinieki gan ir pakļauti padomju likumiem, tomēr literātūra un māksla ir kļuvušas par vienu no efektīvākajiem veidiem, kā saglabāt Baltijas tautu nacionālo īpatnību (185).

Visumā grāmatā iztirzātiem tematiem ir vairāk vai mazāk gadījuma raksturs: apcerējumi nokļuvuši vienā grāmatā tāpēc, ka nolasīti vienā konferencē un vienā vai otrā aspektā pieskaŗas mazo valstu problēmām. Bet arī tāda grāmata ir vērtīga, jo tajā mēs atrodam daudzus ierosinātājus pētījumus - arī no Baltijas perspektīvas.

Benno Ābers