PAR NEAIZMIRSTAMĀM LIETĀM
Alfrēds Dziļums, Kurzemes sirds vēl dzīva un Lai neaizmirstam. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1973. un 1972. 318 un 160 lp, $7.00 un $4.00.
Dziļums savos jaunākajos darbos atgriežas pie laikmeta, kas mums bijis ļoti smags un liktenīgs - tiem mēnešiem, kas sekoja Otra pasaules kaŗa beigām. To viņš jau agrāk darījis savā romānā Tiesas svētdiena, kam it sevišķi parallēls tagad ir Lai neaizmirstam. Literārā žanra ziņā Kurzemes sirds vēl dzīva līdzīgi Tiesas svētdienai ir reportāžas romāns. Lai neaizmirstam ir tīrs notikumu un laikmeta dokumentācijas pierakstījums ar nedaudziem autora vai sakārtotāja kommentāriem. Tāpēc neskatoties uz atšķirību satura ziņā, abas jaunākas grāmatas gribas pirmām kārtām apzīmēt par iespaidīgām aprakstītā laikmeta mūsu likteņu dokumentācijām Es saku "mūsu" tādēļ, ka ja arī tikai nelielai daļai no mums bija lemts būt aprakstīto notikumu aktīviem līdzdalībniekiem, tad toties tie ir tādi, kas skaŗ mūs visus, par cik mēs piederam latviešu kopībai.
Zināmā mērā tātad Dziļuma darbus varētu apzīmēt par sava veida vēstures rakstīšanu, tikai starpība ir tā, ka sauss faktu atstāstījums zinātniskā valodā nekad neradītu lasītājā tik spēcīgu un dzīvu pārdzīvojumu, kā to rada literārs pārstrādājums un cilvēcisku dokumentu kopojums. Tas tad nu varētu būt viens no galveniem Dziļuma nopelniem ar viņa pēdējām grāmatām - pieminekļa radīšana traģiskajiem 1945./46. g. notikumiem mūsu tautas dzīvē. Bet tie nav tikai piemineklis vien. 1945. gads iezīmē to šķautni mūsu likteņos, kāpēc mēs kā tautas daļa kādreiz izgājām trimdā. Daudziem no mums, kas bijām trimdā . Daudziem no mums, kas bijām to dienu liecinieki, tā laika sāpes un cerības un notikumi ir jau nogrimuši it kā kādā personiskā archīvā un vairs neņem aktīvu dalību ikdienas apziņā. Tāpēc labi, ka kāda grāmata mūs aizved atpakaļ tais dienās, jo tā mēs gribot negribot varam no jauna pārvērtēt savu tagadējo stāju un seju. Jo mainās gan laikmeti, un mainās apkārtne un vide, bet ir vērtības, kas nemainās dienām cauri visu mūžu. Tikai jāsaprot tās atcerēties. Mēs noskāršam arī to, ka mainās arī cīņas veids par šīm vērtībām, atbilstoši savam laikmetam un apstākļiem. Savā laikā tas var būt frontes līnijā atklātā kaujā. Apstākļi mainās, un tad tie ir partizāni paslēpušies mežos un purvos. Vai arī gūstekņi aiz dzeloņdrāšu žogiem, kam atlikusi vairs tikai pasīvā pretestība.
Bet apstākļi mainās atkal, un pienāk laiks, kad cīņa par tautas dzīvības interesēm pārsviežas kultūras un valodas novadā. Tā ir tā pati cīņa, ko izcīnīja partizāns Kurzemes purvos un gūsteknis aiz dzeloņdrātīm, tikai līdzekļi ir citi un vide savādāka. Toties vērtības, par ko cīnāmies ir tās pašas.
Varbūt nāks laiks, kad apstākļu maiņas dēļ cīņas veids mainīsies atkal. Kāds tas būs, to var tikai minēt. Bet lai kāds tas arī būtu, mēs vismaz varam būt droši, ka mums būs atkal jauni cīnītāji - ja arī varbūt ne vairs daudzi svešatnē, tad noteikti tur atpakaļ vecajā dzimtenē.
Šīs ir pārdomas, kuŗas rosina Dziļuma darbi. Tagad īsumā dažus vārdus par katru grāmatu atsevišķi.
Kurzemes sirds vēl dzīva risina notikumus Kurzemes pusē starp 1945. g. maija kapitulāciju un tā paša gada oktobŗa beigām. "Kurzemes sirds" ir tie civīliedzīvotāji, kas slepus un ar dzīvības briesmām atbalstīja nacionālos partizānus, kam pēc kapitulācijas vienīgā iespēja saglabāt dzīvību un cilvēka pašcieņu bija doties Kurzemes mežos un purvos. Grāmata rakstīta, balstoties uz pašu notikumu dalībnieku piezīmēm, atmiņām un dienasgrāmatām. Tā izseko vairāku partizānu grupu rašanās vēsturei un daudzu cilvēku individuāliem likteņiem, līdz beidzot partizānu gaitās to ceļi vairāk vai mazāk krustojas, pa daļai arī apvienojas. Grāmatas beigās mums ir darīšana ar 23 cilvēku grupu no kuŗiem 17 izdodas izbēgt uz Zviedriju, 6 izvēlas brīvprātīgi palikt Kurzemē (no tiem 5 vēlāk krīt, 1 sasniedz Rietumeiropu).
Romāns sniedz daudz materiāla partizānu mentālitātes studijām. Mūs var interesēt viņu darbības tiešie mērķi un nolūki. Redzam, ka partizāni bijuši dalāmi divās vispārējās grupās. Vieni bijuši tie, kas par galveno uzdevumu saskatījuši palikt dzīviem un brīviem, lai tad izdevīgā brīdī izbēgtu un sasniegtu Zviedriju. Otri bijuši tādi, kas par augstāko mērķi saskatījuši cīņas turpināšanu pret krievu okupantiem un pašmāju kollaborantiem. No pašreizējās perspektīvas pēdējā varbūt izliekas nesaprotami naīva - bija taču pienācis laiks pārsviest cīņu uz pavisam citām metodēm un ar citādiem ieročiem. Bet neaizmirsīsim, ka toreiz nākotne vēl nelikās pārskatāma un, kā tas grāmatā ļoti labi parādīts, Latvijā cirkulēja visneiedomājamākās baumas par Rietumu sabiedroto iejaukšanos par labu Baltijas valstu neatkarībai un brīvībai. Tad nu partizāni uzskatīja sevi par to nacionālo cīņas spēku, kas pirmie palīdzēs atbrīvot zemi no okupantiem. Notikumu gaitā daudzi partizāni spiesti pārslēgties no viena domāšanas veida uz otru. Kā spilgts piemērs tam redzams markantā personība - Andžs, kam agrāk pat iznākusi šai jautājumā sadursme ar nosvērto Jāni (93. lp.). Kā blakus uzdevumu galvenajiem mērķiem visi partizāni uzskata to okupantu un kollaborantu sodīšanu ar nāvi, kas grūtajos pārejas laikos kaut kā noziegušies pret latviešu tautas locekļiem. Krasākais piemērs ir atriebības akcija Padures purvā, bet raksturīga ir arī lauku kara tiesa un Volda nāves, sods (60. - 61. lp.), tāpat arī Ūsaiņa "atbrīvošana", to nošaujot (286.-287. lp). Vairākas vietas grāmatā tagad lasās tīri neticami. Piemēram, pēckaŗa dienu lielā pārliecība iedzīvotājos, ka angļi un amerikāņi neļaus krieviem palikt Baltijas valstīs, un ka krievi savukārt labprātīgi no turienes izvāksies. Tāpat neticams sasniegums izliekas lielais partizānu grupu vadītāju un delegātu kongress.
No romāna atsevišķām personām varētu minēt varbūt vienīgi abas partizānes - Sievu un Tanti. Abām iznāk īslaicīgi krist čekas rokās. Interesants jautājums uzrodas par Melno Žani. Vai tas ir tas pats Melnais Žanis jeb viņa prototips, par ko Mārtiņš Zīverts jau rakstījis savā lugā Pēdējā laiva?
Vēl viena raksturība, ko atrodam abu Dziļuma grāmatu liecībās - ticība un pārliecība par Baltijas valstu vienības nepieciešamību. Vēl viena pārdoma, kas rodas pēc Kurzemes sirds vēl dzīva izlasīšanas. Uzzinām, ka bijuši veidi un līdzekļi, kā partizāniem iefiltrēties atpakaļ civīlajā dzīvē, ja izbeidzas nozīme vai iespēja turpināt cīņu mežos un purvos. Cik šādu partizānu tagad Latvijā turpina dzīvi "normālos" apstākļos? Atcerēsimies kaut vai daudzos Lietuvas partizānus, kas uz savas augstākās vadības pavēli līdzīgā kārtā izbeidza "karsto" cīņu 1950.-to gadu sākumā.
Lai neaizmirstam ir dienasgrāmatu dokumentu kopojums, kuŗā atspoguļojas tā paša laikmeta (1945. g. un 1946. g. sākuma) notikumi, tikai otrā pusē Baltijas jūŗai - brīvajā Zviedrijā. Tas ir stāsts par izbēgušo leģionāru cīņu par savu brīvību, skatīts ar divu dažādu leģionāru acīm. Tie nosaukti vienkārši par Bornholmieti un Gotlandieti, atkarībā no vietas, no kurienes katrs ieradies Zviedrijā. Dienasgrāmatas traģiski izbeidzas ar abu rakstītāju izdošanu krieviem, kopā ar citiem līdzīgiem. Neviļus uzmācas jautājums - vai abi rakstītāji vēl ir starp tiem dzīvajiem, kas esot atpakaļ Latvijā?
Līdzīgi Tiesas svētdienai Dziļums grāmatu sakopojis arī daļēji kā atbildi zviedru autora P.O. Enkvista un filmu režisora J.Bergenstroles darbiem par izdotajiem leģionāriem. Ir patīkami dzirdēt, ka Tiesas svētdiena jau tulkota zviedriski un cerēsim, ka drīz tai sekos arī Lai neaizmirstam.
Ilmārs Briedis