IZPRATNE AR LĪDZJŪTĪBU
Per Olov Enquist, The Legionnaires. New York: Delacorte Press, 1973. 508 lp. $10.00
Tiem, kas šo pusmūžu zviedra iedziļināšanos savas tautas morāles standartos vēl nebūtu lasījuši, ieteiktu ar šo darbu iepazīties. Tas satur daudzpusīgu un intriģējošu mūsu ēras portretu. Vai nu gribēdams vai arī nejauši rakstnieks uzdūries arī latviešu morāles problēmām. Turklāt, stāstu par latviešu leģionāriem Enkvists veiksmīgi ievij literārā mežģīnē. Tas viss romānam piedod universālu nozīmīgumu un aistētisku noskaņu. Pirmām kārtām šī ir zviedra grāmata par zviedriem. Savelkot visus galus kopā, profits, ja par tādu vispār var runāt, parādās zviedru kontā. Bet arī latviešu viedoklis ir godīgi pārstāvēts. Mūsu problēmās autors ir apbrīnojami iedziļinājies un tās izpratis pat ar līdzjūtību. Ja Enkvists dažu uzskatā ir mūsu ienaidnieks, tad latviešiem draugi nav vajadzīgi. Manā uztverē neviens cittautu rakstnieks nav ieskatījies latviešu likteņos dziļāk. Šis zviedrs, man šķiet, ir pelnījis goda biedra karti mūsu radošajās savienībās un biedrībās. Savā vīzē Enkvists simpatizē komūnismam, bet vai tādēļ vērts uztraukties tik pieredzējušiem ļaudīm kā latviešiem? Tas nav gan naīvs, bet gan literāri parazītisks komūnisms - no notikumiem nokrējota tikai marksisma virssimbolika. Paši notikumi atstāti purvaini sarežģīti un maldinoši. Pat Mao pielūgšana tuvojas parodijai. Zviedru 1946. g. pastrādātos "grēka" darbus Enkvists mēģina izpirkt ar argumentu, ka tikai 27 no 149 izdotajiem sodīti, ka sodīšana padomju tiesās izdarīta juridiski korrekti, ka izdotie tagad dzīvojot gluži labi. Nevēlēdamies piedalīties šajā pretrunu, pilnajā strīdā, tomēr gribu minēt trīs novērojumus; (a) ekonomiskie apstākļi izdotajiem Latvijā varbūt ir gluži pieņemami, bet tie viņiem noteikti būtu labāki Zviedrijā; (b) Zviedrijā viņi būtu pieejamāki, viņu kustības brīvība būtu lielāka; (c) ja Enkvistam taisnība, ka tikai 27 no 149 tika sodīti, tad tas ir vēl viens liecinājums, ka Padomju Savienība ir parodoksu zeme - draugi tur nereti tiek sodīti skarbāk nekā ienaidnieki (par KP biedriem nemaz nerunājot). Kas attiecas uz autora "taisnību", no drošiem avotiem zinu, ka viens no izdotajiem deportēts uz Sibiriju, bet sodīto sarakstā Enkvists viņu nemin. Šādi nenopamatoti apgalvojumi neiederas Enkvista darba "augstā" literārā kontekstā.
Enkvista vienkāršojumi attiecībā uz padomju tiesu darbību pārsteidz, īpaši pēc Solžeņicina detalizētajiem izgaismojumiem. Enkvista skatījumā baltiešu izdošana - epifānisks pārdzīvojums. Tas zviedrus un latviešus vienlaikus šķiŗ un vieno. Zviedriem, katrā ziņā Enkvistam, šī lūkošanās saulē caur apkvēpinātu stiklu palīdzējusi izprast cilvēci. Autors ataino kādas zviedrietes saskari ar izdotajiem šādi:
Tad viņi dziedāja "Dievs kungs ir mūsu stiprā pils," Viņa nebija dzirdējusi, ko viņi runāja, bet tagad viņa sāka dziedāt līdz. Viņi visi dziedāja skaļās balsīs, un tas notika nakts vidū, un viss tas likās tik neticami... Mājup ejot, viņa raudāja visu ceļu. Viņa gāja seju neslēpdama, asarām nerimstoši tekot. "Bija jocīgi; es jutos arī laimīga; mēs bijām piedalījušies kādā sevišķā notikumā, un es domāju, ka īstenībā es raudāju par baltiešiem, bet tanī pašā laikā es arī biju priecīga," Un kad izdošana bija notikusi viņai piesitās ārdoša tukšuma sajūta, tukšums sāpošs un ciets, un viņa raudāja daudz, bet ne tik daudz par baltiešiem, lai gan viņa arī par tiem raudāja, bet vairāk par rūgto apziņu, ka kaut kas bija aizgājis uz neatgriešanos, ka dažas sekundes viņa bija dalījusies izjūtā, kas nekad vairs neatkārtosies.
Grāmatas beigu lapās arī autors pats izjūt līdzīgu pārdzīvojumu. Tas notiek uz kuģa, Rīgas ostu atstājot. Latvieši krastā atvadās no latviešiem uz kuģa--asaras, dziesmas, gaviles. Enkvists ir ārzemnieks, bet ne vairs svešinieks latviešiem - mēneši pavadīti latviešu leģionāru likteņu izsekošanā. Pēc daudzām intervijām ar izdotajiem viņš atgriežas no Rīgas uz Stokholmu.
Andrievs Ezergailis