NODERĪGS IZTEIKSMES LĪDZEKĻU KOPOJUMS
Velta Rūķe-Draviņa, Vārds īstā vietā. Frazeoloģismu krājums. Daugava, 1974.
Kad JG redakcija mani aicināja recenzēt šo grāmatu, es sākumā atteicos, nebūdama, kā valodniece, nekad teorētiski interesējusies par šo tematiku. Bet, tā kā trimdas presē rakstīts tik daudz nelietišķīga, tad tomēr vedas pateikt kādus vārdus par pašu lietu, kādu to var skatīt relātīvs (tikai!) lietpratējs.
Pieņemu, JG lasītāji grāmatu pazīst, ka man tā nav jāapraksta. Priekšvārdos lasāms, ka grāmatai praktisks nolūks, cita starpā būt par mācības līdzekli Stokholmas latviešu studentiem. Jāpieņem, ka šiem studentiem darba teorētiskā un terminoloģiskā baze izskaidrota, bet citiem lasītājiem vai lietotājiem, ar kuŗiem taču Daugavas apgāds būs rēķinājies, paliek daudz nenoskaidrotu jautājumu. Autore priekšvārdos gan solās atgriezties pie latviešu frazeoloģijas problēmām īpašā, valodniekiem domātā zinātniskā apcerējumā, taču ar to lasītājam nav līdzēts tagad, un arī nākotnē viņam laikam valodnieku aroda žurnālu ne acu galā neredzēt. Bet, latviešu intelliģentais lasītājs nav ar pliku roku ņemams. Redzēdams grāmatā sakopotus ļoti dažādus izteiksmes līdzekļus, viņš grib zināt, kas tad īsti "frazeoloģisms" tāds ir. Pēc formas viņš tajā saredz internacionālismu un meklē to, nozīmes noskaidrošanai, cittautu vārdnīcās un - neatrod. (Man ir zināmi vairāki tādi gadījumi.) Un neatrod tādēļ, ka vārds nemaz nav internacionāls, bet ir krievisms. Tas ir samērā jauns krievu valodniecības termins, kas latviešiem rietumos - arī filologiem, kam nav saskares ar padomju valodniecību - nemaz nevar būt pazīstams, kaut arī to pārņēmuši - līdz ar citiem krievu ietekmes sfairas nekrieviem - Latvijas un Lietuvas valodnieki. Rietumu pasaulē "frazeoloģismu" nelieto, tas aroda literātūrā, sevišķi vācu, pavīd gan, bet pavisam reti, kad citēti krievu vai viņu ietekmes loka zinātnieku darbi. Un nav šim terminam arī rietumos nākotnes, jo tas nav neko izdevies darinājums, "lēkdams ārā" no jēdzieniskās apkārtnes: psīchiskās norises, piemēram, kas būtu psīcholoģijas priekšmets, nesauc taču par "psīcholoģismiem", bioloģiskās norises nav "bioloģismi" - kādēļ frazeoloģijas pētīšanas objekti lai būtu "frazeoloģismi"?
Lai atļauts iestarpinājums. Pēc mana uzskata, principā zinātniskā terminoloģija mums var būt tikai viena, un principā tai jāveidojas Latvijā, kur pastāv centrālizētas iespējas, ir pietiekami apmācīta darbaspēka un, pār visām lietām, ir plaša saskare ar runātāju tautu, kas ir gan prēliminārs, gan post factum kontroles organs. (Aiz šī iemesla es savā laikā mēģināju pretoties trimdas techniskās vārdnīcas pasākumam.) Bet, es izlietoju savu rietumu zelta brīvību, lai neņemtu mutē terminus, kas darināti nepareizi - vienalga, kur tie radušies. Krievu "frazeoloģismu" es nelietošu tāpat, kā nelietoju Baltiņas-Bērziņas darināto un prof. Endzelīna akceptēto "apstākleni" vai "noriseni", vai to jaunāko padomju brāli "ģenitīveni". Jo gramatiskas katēgorijas ir abstrakti jēgumi, bet latviešu valodā ar "-enis" abstraktus vārdus nedarina. Blakus minot, ir interesanti vērot plaši izplatīto, gluži intuitīvo nepatiku pret šiem vārdiem, jo tā liecina, ka valodniecībā reizēm apstrīdētais "valodas izjūtas" jēgums nemaz tik zemē metams nav.
Bet lai nu kā ar vārdu - nav ko galvu smiltīs bāzt: mēs slīdam austrumu kultūras lokā -, paša jēdziena definīcija, kā to autore izprot, taču būtu bijusi vajadzīga lietas labā, lai, grāmatu šķirstot, atkal un atkal nebūtu jātērē laiks ar minējumiem, kādēļ viena vai otra vārdkopa te uzņemta (un reizēm pat atsevišķs vārds, sldz. "(kādam) ir lampudrudzis" - vācu Lampen - fieber!). Jo sasodītie latviešu lasītāji piedomā. Un aizdomājas līdz īpatnējiem secinājumiem. Kāda studējusi filoloģe man vēstulē jautāja, vai "frazeoloģisms" dažkārt neesot "tautas valodā iegājis pašpuicisms"!
Rīgas valodniece doc. A. Laua, apcerēdama kādu frazeoloģijas jautājumu savu rakstu iesāk tā (1972. g. veltījuma rakstu krājumā Endzelīnam, 293. lp.): "Lai pētītu... frazeoloģiju, nepieciešami kritēriji frazeoloģisma būtības izpratnei. Kaut arī šai jautājumā starp valodniekiem nav pilnīgas vienprātības, tomēr arvien vairāk izkristallizējas doma par tradicionāla vārdu savienojuma sēmantisko nedalāmību kā būtisku frazeoloģisma pazīmi". Ar to kollēga Laua tuvojas ne vien krievu valodniecības terminu vārdnīcas (O.S. Achmanovas, 1966. g.) "frazeoloģiskās vienības" definīcijai, bet galu galā arī definīcijām, ko rietumu literātūrā visbiežāk sastop "idiomas" jēdzienam: nedalāmas nozīmes vārdu savienojums, kuŗa kopnozīme neizriet no atsevišķo sastāvdaļu nozīmēm, kuŗa sastāvdaļas pie tam nav izmaināmas, un kas iesaistās zināmā kontekstā. Idiomā ietilpst vairāk kā viens pilnnozīmes vārds, un daži teorētiķi uzsveŗ vēl arī, ka īstai idiomai ir sava opozīcija ar konkrētu nozīmi, kur atsevišķie vārdi var tikt izmainīti. Labs piemērs būtu mūsu populārais "nošaut buku" (einen Bock schiessen) = pārskatoties izdarīt ko aplamu. Divi pilnnozīmes vārdi; kopnozīme - kļūdīties; šai nozīmē vārdi nav izmaināmi, bet konkrētajā pretstatā gan: mednieks var arī nošaut zaķi vai nokniebt buku.
V.Rūķe-Draviņa angļu priekšvārdos gan runā par idiomatic expressions, nevis idioms, bet sazini, kas ar to domāts. Pēc Hartmanna un Storka Dictionary of Language and Linguistics, Londonā 1972, piemēram, idiomatic expression esot tas pats kas idiom.
Grāmatas koncepcija mums, rietumniekiem, paliek mīkla.
Šā vai tā, šķirkļi "kā knaiblēs", "kā kungs" un tml., ar vienu vienīgu pilnnozīmes vārdu, gluži pēc idiomām neizskatās. Tāpat ne konkrētie, kaut reizēm arī stereotipie, aprakstošie salīdzinājumi "skābs kā etiķis", "lokans kā niedre", "pievelk kā magnēts" utt.
Reizēm par leksikālām uztvertas tīri gramatiskas īpatnības. Ja nu varbūt vēl varētu tiešās sekas lokātīvus ar negrozītu nozīmi, kā "vārds vārdā" (ir arī citi: gads gadā, solis solī) uztvert par idiomatiskām izteikām, tad jau nu nekādā ziņā ne sabiedriskā stāvokļa lokātīvu . "Frazeoloģismi" te skaitās "palikt vecpuisī" un "dzīvot vecpuisī", bet dažādu "puisī" un "meitā" būšanu, palikšanu, dzīvošanu Latviešu valodas vārdnīcā ir gana, Blaumaņa "Andriksonā" lasām "puikā būdams" (Noveles, Rīgā 1965, 160), un no jaunlaiku rakstiem sldz. Aleksandram Plensneram 1963. g.: "viņš krīt kādas ...valgos, kas līgavā šķiet eņģelis, bet apprecēta - slinka ragana", vai arī Andrejam Upītim 1967. g.: "ar ...nelielo ...pensiju varētu kungā izdzīvot". Šis locījums nekādā ziņā nav sastindzis formulu līmenī. Kā nepareizi šķirkļi grāmatā iekļuvuši "iet ellē" un "iet ratā". Neviens ellē un ratā nav gājis. Teicieni lietojami tikai pavēles izteiksmes 2. un 3. personā: ej ellē! lai iet ratā! Nenoteiksme ir fikcija. Vai arī lāsti ir "frazeoloģismi" ? (Varbūt arī "mātesvārdi"?)
Šāds idiomatisku izteiku koncentrāts spilgti rāda, cik baigi vāciska joprojām ir mūsu valoda. Tomēr, visi vācismi nav metami pār vienu kārti. Tieši aizguvumu lietojumā mēdz būt svarīgi ievērot stila līmeni, "Zem četrām acīm" - unter vier Augen, "uz mata" = auf ein Haar (abos piemēros prepozīcijas liecina kalkojumu) ir nepieciešama mūsu valodas sastāvdaļa. "Likt dzīvību uz spēles" = aufs Spiel setzen, "nonākt zem āmura" = unter den Hammer kommen un daudzas citas vācu idiomas mums ir pilnīgi iegājušās kā stilistiski neitrālas izteikas. Tās skaust nozīmētu ārdīt valodu. Bet ir daudz vācismu vienkāršrunā un tamlīdz arī stāstniecībā, kas standarta jeb literārajā valodā (ievērojiet šā svešā termina pārprotamību!) neiederas. "Taisīt platas acis" = paplašināts Augen machen (latvietis acis netaisa!), "gaismā nākt" - ans Licht kommen, "ņemt priekšā" - vornehmen, izbārt nebūtu labā valodā lietojami. Kādēļ lai trimdas jaunietis mācās sākumā laikam no muižas zirgu staļļa nākušo "ausu spicēšanu, ja varbūt viņš vēl nepazīst pašu latviešu "ausīšanos" ? "Nenākt cauri" = nicht durchkommen, nespēt iztikt ar naudu laikam būs Deglava individuāls kalkojums, ko arī tolaik būs sapratuši tikai vāciski runātāji. Bet ja nu kāds čakls jaunietis, vāciski nepratējs, to pārņemtu...? Viena lieta, pie tam pozitīva lieta, ir noliegt pūrismu, pavisam cita - viest valodā draņķus. Nedomāju gan, ka autores nodoms bijis visu, kas grāmatā uzņemts, sniegt paraugam. Iespaids drīzāk tāds, ka te kalpots diviem kungiem. Laikam sagādāts stingri ierobežots "korpuss" idiomatisko izteiku zinātniskai analizei, un tas pats tad arī nodots lasītāju rīcībā. Ir nopietni diskutējama lieta, cik noderīgs klasiskā struktūrālisma korpusa princips idiomatikas pētīšanā. Praktiskām vajadzībām nav nekādas nozīmes tam, ka izteikas ņemtas tikai no rakstnieku darbiem, kas grāmatas priekšvārdos īpaši uzsvērts. Prozas darbu dialogos sarunvalodas elementi mudž, un tie nav augstāk vērtējami kā dzīvajā sarunvalodā lietojamie. Bet no "izloksnes", t.i. dzimtā novada valodas, neviens latviešu rakstnieks pilnīgi šķīries gan vēl nebūs. Jāpieņem, ka idiomatikas laukā "izloksne" nav tas pats, kas dialektoloģijā. Dzīves uztvere ir viengabalīgāka, tā nevar atšķirties pa pagastiem kā gramatiskas parādības, un šī uztvere varētu vienādi izpausties rakstnieka iespiestajā darbā un viņa novada ļaužu runā - tikai rakstniekam nebūtu gramatisku un leksikālu izloksnes īpatnību, kas atšķiras no normētās valodas. Te daži piemēri no šīs grāmatas ar izlokšņu pēdām.
Deglavs lietojis idiomu "dabūt kā ar āmuru pa galvu", V. Rūķe-Draviņa to izskaidro ar variantu "kā ar cirvi pa pieri", es pazīstu un lietoju vienīgi "kā ar āmuru pa pieri". Acīmredzot te ir trejāda reģionāla baze - kur te ir "izloksne"? Ar ko Deglavs labāks par mums abām? Gramatiski no mūsu rakstu valodas atšķiŗas un tādēļ nav pieņemams Neikena teiciens "laimei nebūs acīs spļaudīt". Korrekti būtu "acīs spļaut". Umurdzietim Neikenam te ir Rietumvidzemē plaši izplatītā īpatnība lietot atkārtojuma (iterātīvus) darbības vārdus pamata vārdu vietā. Tāpat, no leksikālā viedokļa, nav pieņemams Ilzes Indrānes teiciens "nevar vairs savā ādā nostilbties", jo tāda vārda pat Latviešu valodas vārdnīcā nav.
Kritisko piezīmju lai pietiek. - Rezumējot var teikt, ka V. Rūķes-Draviņas grāmata ir noderīgs izteiksmes līdzekļu kopojums, kā koncepcija gan lasītājam netiek pilnīgi skaidra un kas, diemžēl, liekas sastrādāta mazliet paviršā steigā. Uz steigas konta laikam arī liekams ekscerpēto autoru un darbu saraksta pietrūkums. Tie, kam latviešu valoda jāmācās, būs sevišķi pateicīgi par izteiku skaidrojumiem un bagāto piemēru klāstu. Citi, vecākas paaudzes, kam valodas kompetence droša, ar sevišķu atzinību lietos rādītāju grāmatas beigās, lai nebūtu jālasa visa grāmata. Viņi gan arī nodomās, ka latviešu valodā vajag slēpties vēl daudz interesantākam idiomatiskam materiālam nekā šeit pasniegtais.
Edīte Hauzenberga-Šturma
Skat. Veltas Rūķes-Draviņas komentāru par šo rakstu JG 110.