MINIPROZA

Ella Andersone, Lielā diena. Stāsti un noveles. Grand Haven: Aka, 1973. 107 lp. $5.50.

Vecos laikos "pie skala uguns" stāstīja ne tikai pasakas vien. Tur tika arī trītas mēles gar kaimiņļaužu raksturu un attieksmēm, izstāstīja braucienus uz Rīgu un pārnovada kāzās un bērēs dzirdēto un redzēto. Stāstītāju stils, jādomā, ir bijis lietišķīgs, stāstāmā galvenais elements - notikums, dažkārt hiperbolizēts, citreiz atkal novienkāršots, pāris teikumos izstāstāms.

Ellas Andersones "stāsti un noveles" (kuŗš stāsts, kuŗa novele - to nu nepateikt!) īstenībā ir šādi, tikai šodienīgāki, "vakara stāsti". Šodienīgāki ar to, ka rakstīti ar literārām pretenzijām, "veclaicīgi" ar koncentrēto tiešumu, turpat vai bez kādiem kvaziliterāriem izpušķojumiem, tātad it kā tieši no stāstītājas mutes nākuši. Ja nebūtu dažu "bet", par ko zemāk, varētu sacīt, ka Andersones "miniproza" ir pat krietni vien simpatiska kā galīgs pretstats mūsdienu analītiskai, bet ne vairs stāstošai, prozai, ar ko esam saraduši, bet kas dažkārt sāk arī apnikt.

Andersones temats caurcaurēm ir Latvijas lauku ļaužu attieksmes šā gadsimta pirmās puses vidū. To dominante Andersones interpretējumā ir materiālisms, turīgo saimnieku materiālismam biedrojoties ar tikpat izteiktu gājēju un kalpu materiālismu, piemēram, mīlestības lietās. Pēdējiem Andersone tomēr labprāt piešķiŗ arī pa gaišākam rakstura vaibstam. Polārizācija krājumā Lielā diena tomēr ir nepārprotama; bagātais pret nabago. Grāmatas "pasītē" Andersone iespiedusi tradicionālo: "Ja šinī grāmatā kāds saskata kaut kādu līdzību (..), tad tā ir tikai reta sagadīšanās..." Lai tā būtu! Turpretī īpaši reta sagadīšanās nebūs vis tas, ka Andersones krājumā "sastopamies" ar Blaumani, ar Pāvila Rozīša Cepļa tematiku un citiem veciem paziņām. Andersone acīmredzot turpina kādu nosacītu latviešu reālistiskās prozas tradiciju, kas sakņojas atbilstībā, vismaz sava laika, tautas dzīves un sadzīves panorāmai.

Šīm "paziņām" par spīti, Andersonei ir savs pašas stils: viņas lakoniskais, tautas mutes nostāstiem radnieciskais tiešums. Rezultātā mēs būtu ieguvuši ja ne izcilu, tad varbūt vismaz "miniizcilu" prozas grāmatu, ja vien, to lasot, neliktos, ka autore, varbūt aiz pārskatīšanās, latviešu valodas teikumu mācību apguvusi no vācu gramatikas grāmatas. Vai varbūt igauņu, nezinu. Bet viņai vai visi teikumi beidzas ar darbības vārdu, piemēram: "Tad viņa vecās ausis sievas istabā sīku, sīku balstiņu saklausa". Grūti ticēt, ka tas būtu tikai, un tādā gadījumā pagalam aplam izvēlēts, stila paņēmiens.

 

Gunars Irbe