VIZUĀLO UN SKAŅAS ELEMENTU APVIENOJUMS

Salaspils. Rīgā: Liesma, 1970 (2. izd. 1974) 86 lp.

"Salaspils vārds Latvijas vēsturē pirmo reizi minēts 12. gadu simteņa beigās, kad vācu krustneši tur uzcēla pili un baznīcu. Salaspils baznīcā tolaik dedzināja vaska sveces. Vasku bites bija saražojušas turpat no Daugavmalas smaržīgajiem ziediem. Sveču gaismā svētīja ieročus, ar kuŗiem kāva "neticīgās" latviešu ciltis un iekaŗoja šo cilšu zemi.

Pagāja gadu simteņi, un Salaspils vārds no jauna asiņainiem burtiem tika ierakstīts Latvijas vēsturē, un atkal to izdarīja vācu iekaŗotāji. Civīlizācija pa šo laiku bija soļojusi uz priekšu. Iekaŗotāji vairs nebija tērpušies dzelzī kaldinātos bruņu kreklos, bet gan apvilkuši fabrikā austus zaļganpelēkus svārkus. Pie jostas vairs nekarājās zobens, toties no padusēm rēgojās mašīnpistoļu stobri. Salaspilī vairs necēla Daugavmalas dolomīta mūŗa nocietinājumus, bet zemē ieraka ļoti daudz stabu, starp kuŗiem izvija dzeloņstiepļu pinumus..."

Tā ievadā raksta bijušais Salaspils koncentrācijas nometnes ieslodzītais Miervaldis Bērziņš-Birze, Bet atgriezīsimies pie 1959. g. vasaras, kad tika izsludināts konkurss Salaspils memoriālā ansambļa projektam. Žūrijas komisija atzīmēja trīs galvenās idejas: ciešanu ceļš, dzivības-nāves robeža un laukums ar tēliem. No godalgoto projektu autoriem tiek izveidots kollektīvs pieminekļa projekta galīgās versijas izstrādāšanai: architekti Strautmanis, Asaris, Ostenbergs, Gundars, Mincs, Paperno; tēlnieki Zariņš, Skarainis, Bukovskis un Fišers.

Salaspils piemineklis "iesākas" ar Rīgas un Daugavpils šosejas 17. kilometru, kur skatītāja uzmanību pievērš betona plāksne ar reljefētu uzrakstu "Salaspils 1941-1944". Tikai pēc apmēram pusotra kilometra meža ceļa galā skatītāja priekšā pārsteidzoši izslejas "Dzīvības un nāves robeža", 100 m gaŗš un 12,5 m augsts ieslīpi gulošs rupjas apdares betona bluķis, siena, ar vienā galā pietiekamu pacēlumu vārtu spraugai, Uz tā uzraksts metallā - "Aiz šiem vārtiem vaid zeme". Šis ļoti masīvais it kā "apgāzies" milzu bluķis ir tīra forma, abstrakcija, efektīva emocionāla koncepcija, ko kāpina metronoms - rēgulāri, dobji sirds puksti. Tiek radīta nepārprotama noskaņa.

Rezultāts ir tiešām dziļi uzbudinošs, pārdzīvojums, kas katram pašam ir jāredz, jādzird, jāizjūt. Tieši šis vizuālais un skaņas elementu mērķtiecīgais apvienojums varbūt vispilnīgāk izsaka Salaspils koncentrācijas nometnes traģiku. Tālāk skatāmais tikai to apstiprina.

Efektīva ir oļu betonā veidotā liela mēroga tēlu grupa, skulptūras "Pazemotā", "Māte", "Solidāritāte", "Zvērests", "Rote Front" un "Nesalauztais". Pie "Ciešanu ceļa" ar mežrozīšu apstādījumiem un betona sijām atzīmētas baraku vietas. Skatītājam iespējams aplūkot visu ansambli ari no augšas, jo "Dzīvības un nāves robežas" sienas iekšpusē iekārtota uzeja, kas ved uz skatu platformu, bet no turienes tālāk pa kāpnēm nelielā mūzeja telpā atbalsta bluķa iekšienē. Ar to tad noslēdzas konspektīvs vispārējais pieminekļa apskats.

Nav šaubu, ka Salaspils memoriālais ansamblis ir izdevies laikmetīgs mākslas darbs, kas guvis pelnītu ievērību arī ārzemēs. Tāpēc tas ierindojams tai pašā Latvijas izcilo pieminekļu klasē kā Brāļu kapi un Brīvības piemineklis. Respektējot abu nacionālo un sentimentālo nozīmību, mūsdienu acīm raugoties, to mākslinieciskā koncepcija, diemžēl, jūtami klibo, sevišķi pēdējam. Šai sakarā ir pamatoti jautāt ar kādām mērauklām vērtēs Salaspils memoriālo ansambli, teiksim, pēc 50 gadiem?

Izdevums Salaspils illustrēts ar melnbaltu foto attēlu seriju.

 

Laimonis Mieriņš