APCERES VĀCU VALODĀ PAR LATVIEŠU FOLKLORU UN LITERĀTŪRU
Acta Baltica XII. Liber Annalis Instituti Baltici. Red. Andrivs Namsons, Königstein im Taunus: Institutum Balticum, 1973. 304 lp. DM 19,80.
Ja paši latvieši ir pamatoti lepni uz savas folkloras bagātību, tad citām tautām šīs bagātības līdz šim vēl palikušas galvenokārt neiepazītas. Tā Francijas Nacionālās Bibliotēkas katalogā latviešu tautasdziesmas (pretēji lietuviešu dainām) nav pat pieminētas. Tāpat angliski runājošā pasaule par latviskās kultūras sniegumu tikpat kā nekā nezina. Daudz labākā stāvoklī jau ir vācieši, kam jau kopš 19. gs. sākuma ir bijuši pieejami latvju dainu tulkojumi un dažāda veida zinātniskas apceres.
Pēdējo pāris gadu Laikā vācu valodas lasītājiem ir kļuvuši pieejami divi lielāka apmēra darbi par latviešu visīpatnējākiem un vislabāk saglabātiem svētkiem -Jāņiem. Plaša un visai sarežģīta teorētiska diskusija par Jāņu nozīmi sastopama Dr. H. Biezā grāmatā Die himmlische Götterfamilie der alten Letten, par kuŗu man jau agrāk šais slejās ir bijusi izdevība izteikties. Otrs, vairāk deskriptīva rakstura darbs ir Hermana Rātfeldera "Lettische Traditionen in Johannisliedern", kas publicēts ACTA BALTICA XII.
Kā tas šai gada grāmatā parasts, Rātfeldera darbs ir pamatīgas monografijas apmēros (73 lp. un 2 lp. bibliografija). Jāņu dziesmas dainās ir laikam otra lielākā grupa aiz kāzu dziesmām. Kā autors norāda vienā no savām daudzajām informātīvajām piezīmēm, Barona Latvju dainās bija publicētas 5392 līgo dziesmas, Zinātņu Akademijas Folkloras sektorā totiesu uzglabātas pāri par 30000. Ņemot vērā šo materiālu pārbagātību, ir jāapbrīno autora uzņēmība, mēģinot sveštautiešiem sniegt par to vispārēju pārskatu.
Rātfelders šo grūto uzdevumu ir atrisinājis, izvēloties darba plānu, kas jau pazīstams no Birutas Senkēvičas un citu folkloristu svētku aprakstiem. Par cik tas iespējams, apcere vadās no svētku norises chronoloģiskās secības, to papildinot ar dažāda veida funkcionāliem galveno tēlu, izdarību vai rekvizīšu aprakstiem. Pēc īsa vispārēja ievada par latviešu tautu un tās folkloru, seko pa apakšnodaļām sadalītas apceres: Zāļu vakars, Svētku vieta, Tērpi, Jāņu zāles, Vārtu un durvju pušķošana utt. Katram tematam ir sniegti visumā īsi un kodolīgi kommentāri un citētas raksturīgākās dziesmas. Šādā veidā ir izdevies dot reprezentātīvu pārskatu par dainās attēlotiem Jāņiem ar 221 (pēc mana skaita) dziesmas izlasi.
Minētajā pieejā paši dainu paraugi ieņem pelnīti prominentu vietu un tamdēļ ārkārtīgi svarīga loma ir to tulkojumiem. Tā kā raksts publicēts tikai ar vienu autora vārdu un par tulkošanas procedūru piezīmēs nekas nav minēts, tad varētu pieņemt, ka tulkojumi ir paša autora veikti. Izrādās, ka tā tomēr nav, bet to tikai dabūju zināt, lasot lasītājas vēstuli Laikā, ko bija iesūtījusi pati tulkotāja, kāda kundze Austrālijā, kuŗas vārdu, diemžēl, pašlaik nevaru vairs pateikt (jo avīzes izgriezums palicis uz Eiropu līdz neatvestos papīros). Cerēsim, ka par tulkotājas vārda noklusēšanu būs vainīga kāda drukas kļūda, jo principā tā neatbilst ne zinātniskām publicēšanas ētikas, nedz arī precīzas informācijas prasībām.
Dainas tulkot svešās valodās ir, manuprāt, gaužām grūts un dažkārt nepateicīgs darbs. Tajā ziņā deskriptīvais konteksts, kas sniegts Rātfeldera rakstā ir noteikti nepieciešams, lai cittautiešiem tulkojumi kļūtu saprotami savā īstajā, plašākajā nozīmē. Tad tulkotājam jāizvēlas, vai dot rigorozi precīzu, vārdu pa vārdam, prozas tulkojumu (kā tas, piem., darīts Dr.Biezā darbos), vai mēģināt ko saglabāt no dainu dzejiskās būtības. Rātfelders un viņa līdzdarbiniece ir izšķīrušies par pēdējo ceļu un tulkojumi visumā izdevušies itin labi. Tulkotājas vācu valoda rit dabiski, raiti un brīvi un tikai uzticību oriģināltekstiem varētu vietumis vēlēties lielāku.
Viena no dainu īpatnībām ir ārkārtīgi kodolīgais, pat skopais izteiksmes veids, kas sevišķi taupīgi apietas ar īpašības vārdiem. Te nu tulkotāja ir vairākkārt grēkojusi, piekabinot vācu tekstam adjektīvus, kas gan saderas ar dziesmas vispārējo noskaņu, taču iznīcina tās lakonisko raksturu. Vainīgi šeit galvenokārt divi īpašības vārdi, kas tulkotājai acīmredzot iepatikušies un it kā pielipuši: stolz (lepns) un fleissig (čakls). Tā nu "paši" saimnieki kļuvuši par "čakliem" saimniekiem (220. lp.), vienkārša, neraksturota kronu pīšana pa "čaklu" pīšanu (226), "Meitām auga pļaviņā sarkanais ābolinš" par "Čaklām meitām auga..,"(228) utt, Tas pats ir ar lepnumu: "Ar deviņi kumeliņi" - "Stolz mit neun behenden Rössern" (286) u.c. Līdzīgi citur piekabināti adjektīvi "tüchtig" (235), "fröhlich" un "freundlich"(286), kas dainām piedod vēl pilsoniski pašapmierinātāku noskaņu nekā tas jau tās dažkārt dabiski ir atrodams. Visskaidrākais piemērs varbūt redzams jau pašā pirmajā citētajā dziesmā (218):
Nāc nākdama, zāļu diena,
Visi ļaudis tevi gaida:
Gaida govis, gaida gani,
Gaida lauku arājiņi.
Komme zu uns, Kräutertag,
Alle Leute deiner warten:
Warten deiner Kühe, Hirten,
Warten auch die eifr'gen Pflüger.
Noskaņas ziņā šie "eifrīgie" arāji gan saskan ar gaidu kāpinājumu, kas izteikts oriģināltekstā, taču dainā gaidīšanas intensitāte jau pietiekami panākta ar tipiski dainisko techniku: vārda "gaida" vienkāršu atkārtošanu. Gaidīšanas tālāka raksturošana līdz ar to kļūst lieka, jo ir pārāk pasvītrota, dainiskam stilam sveša.
Nopietnākas nesaskaņas ar tekstu citādi manāmas tikai divās vietās: 287. lp., šķiet, tulkojums ir no kāda cita varianta nekā tā, kas rakstā publicēts, un 225. lp., kur Jāņu bērnu zilie svārki neizskaidrojamā un patvaļīgā veidā pārkrāsoti par zaļiem. Vēl arī 287. lp, samainīti divām dziesmām dainu teksti un tulkojumi, bet to, domājams, vācu lasītāji pat nepamanīs!
H. Rātfeldera kommentāri situējami apmēram pusceļā starp zinātnisku monografiju un literāru apceri. Zinātniskais elements nāk no dažādiem salīdzinājumiem ar citu tautu folkloru, atsauksmēm uz etnografiskiem faktiem un zinātnisko literātūru. Neskatoties uz to, kommentāru vairums populārzinātnes līmenī, jo daudziem grūtāk izprotamiem un sarežģītākiem jautājumiem tiek parasti dots viens (visumā labi ticams) izskaidrojums, nepakavējoties arī pie citām iespējamībām. Jānožēlo dažas rupjas kļūdas, kā liktens loma, kas nepareizi piešķirta Māŗai (Schicksal), 251. lp.), Jāņa tēvs, kas iztulkots kā pats Dievs (253. lp.), un lāčauzu (t.i. nezāļu) pārvēršana lāčos (četrkājainos), kaut arī pēdējā gadījumā pareizais iztulkojums pieminēts piezīmē. Pie paticamiem, bet ne pilnīgi pārliecinošiem izskaidrojumiem varam minēt sekojošos piemērus.
Kas apvilka zelta šņori
Ap Jānīša namu durvu?
Jāņa bērni apvilkuši
Jāņu nakti līgojot.
Autors saka, ka šo zelta šņori varētu stādīties priekšā kā dzeltenu un zeltainu puķu viju. Varētu - bet - vai vārds šņore neliek domāt par kaut ko daudz tievāku, daudz šaurāku par puķu viju? Līdzīgā kārtā izteicienu "Tu, Jānīti zilzobīti" autors izskaidro ar apstākli, ka mellenes kļūstot ap jūnija beigām gatavas (nemāku teikt, vai Latvijā tā bija), un Jānis droši vien būšot mellenes saēdies... Tādā gadījumā varētu sagaidīt, ka arī citas dziesmas atsauksies kaut kādā veidā uz mellenēm un to ēšanu, taču tādu dziesmu vismaz man nav līdz šim izdevies atrast.
Jāņa ārējo izskatu Rātfelderam, tāpat kā H. Biezajam, ir tendence pieņemt burtiski tādu, kāds tas dziesmā izteikts. Piem., "Jānītim zili svārki, Pēterim puspelēki, Jānītim Rīgā pirkti, Pēterim mātes austi" tiek iztulkots burtiski, ka Jānis var sev atļauties izdot vairāk naudas par saviem svārkiem nekā Pēteris, kurpretim man pašai drīzāk liekas, ka šī dziesma ir dabas metafora.
Runa šeit tātad ir par izteicieniem, par jēdzieniem, kas dainu lakonisma un pazudušā konteksta dēļ ir grūti izprotami un izskaidrojami. Atbildes uz tiem varēs dot tikai dziļāki pētījumi un jaunu datu pienesumi. Starplaikā ir ļoti jāuzmanās par tādiem runājot, lai nerastu iespaidu, ka kāda proponēta hipoteze ir jau vispārēji pieņemta un atzīta atbilde.
Kommentāros arī ļoti jāuzmanās, lai tie neaizietu par tālu, un nepierakstītu dainas tekstam nodomus, kas tālu pārsniedz dziesmā teikto. H. Rātfelders šai ziņā ir visumā piesardzīgs, taču ir arī piemēri, par kuŗiem varētu nopietni iebilst.
Kam šie kalni, kam šās lejas,
Kam lielie rudzu lauki?
Dievam kalni, Laimai lejas,
Jānīšam rudzu lauki.
Šo 252. lp. citēto dziesmu autors kommentē šādi (mans tulkojums): Kalni šai dziesmā acīmredzot pārstāv garīgo dzīvi, pār kuŗu pats Dievs ir augstākais valdnieks. Lejas pārstāv cilvēciskos jomus (Siedlungen), ar visām viņu cilvēciskām slimībām un likteņiem, un Laima, likteņa dieve, vada ļaužu ikdienas dzīvi. No šīm trīs mītoloģiskajām personām tikai Jānis tiek uzrunāts mīlinošā deminutīvā".
Pret dainu tekstu simbolisku iztulkošanu principā nekas nebūtu iebilstams, taisni otrādi. Taču katram simboliskam vai allegoriskam iztulkojumam ir vajadzīgs kāds pamats, kādi pierādījumi. Šeit turpretim atrodam skaistu fantazijas lidojumu, kam trūkst pamatu dainu tekstu reālitātē. Kā gluži technisku piezīmi šeit vēl arī varētu piebilst, ka Dievs un Laima ir dainās tikpat bieži piesaukti deminutīvā kā pamata formā, un ka izvēli par vienu vai otru formu šķiet galvenokārt nosaka pantmēra vajadzības.
Kopsavilkumā jāizceļ apcerē uzrādīto dainu labā izvēle un sakārtojums, kas dod plašu un pareizu ieskatu latviešu Jāņu svinēšanas raksturībās. Tāpat sniegtie kommentāri izpilda savu lomu, palīdzot sveštautietim orientēties dziesmu plašākā sabiedriskā kontekstā. Šo apceri var ieteikt katram, kas interesējas par latviešu folkloru.
Tai pašā ACTA BALTICA laidienā Jaunās Gaitas lasītāji sastaps arī divus sev labi pazīstamus autorus un to darbus, Ulža Ģērmaņa 1970. g. Jaunās Gaitas 77. un 78. numurā publicētais raksts par pulkvedi Vācieti dots "uzlabotā" tulkojumā. Kā zināms, visi Ulža Ģērmaņa pētījumi par Vācieti tagad pieejami grāmatā Oberst Vācietis und die lettischen Schützen im Weltkrieg und in der Oktoberrevolution (Stockholm, 1974). Tas ir viens no plašākajiem darbiem mūsu vēstures laukā, kas laists klajā vienā no "lielajām" valodām.
Rolfs Ekmanis sniedz plašu (79 lp. gaŗu) monografiju, "Einwirkungen auf das literarische Leben Lettlands 1970", kas arī pirms tam publicēta Jaunajā Gaitā (84-85). Pārlasot šo Ekmaņa darbu uzkrīt ļoti dzīvie un pārliecinošie dzejas tulkojumi vācu valodā, tāpat apbrīnojami, pat neticami izsmeļošā visas Latvijā publicētās literātūras pārzināšana. Ekmanis Latvijā veikto literāro sniegumu vispirms izvērtē attiecībā ar vispārējo polītiski sabiedrisko vidi, kurā tas varējis rasties vai pareizāk sakot, caur kuŗas žņaudzīgi šaurām prasībām un mocoši precīzām direktīvām tam ir izdevies izspraukties, dažkārt kā kamielim caur adatas aci. Nav iespējams runāt par literātūru pēckaŗa Latvijā, neizvērtējot komūnistiskās iekārtas literāro polītiku, it sevišķi kas attiecas uz iekaŗotajām "minoritātēm", t.i, nekrievu tautām. Ekmanis par to sniedzis meistarisku pārskatu, vēsā, neemocionālā tonī, ļaudams runāt elokventiem citātiem, pie kuŗiem kommentāri bieži būtu lieki, tā panākdams spēcīgus, reizē komiskus un traģiskus efektus. Taču arī tīri literārās vērtības un izteiksmes formas jautājumus autors neatstāj novārtā. Ar nemaldīgu trāpīgumu viņš izceļ galvenās temas un novirzienus, un dara to ar tādu visietveŗošu rūpību, ka citiem literātūrzinātniekiem vēl ilgi būs grūti runāt par šī paša laikmeta devumu, neatkārtojot kaut ko, ko Ekmanis par to jau nebūtu pateicis. Šo rūpīgi, atjautīgi, pat asprātīgi izstrādāto darbu (vietām pavīd atsvaidzinoša, neforsēta ironija, pēc labākām senā latviskā gara tradicijām) gribētos arī redzēt papildinātu līdz pilnas grāmatas apmēriem un publicētu arī angļu valodā. Šī vēlēšanās, domājams, drīz arī tiks piepildīta, kad iznāks R.Ekmaņa grāmata Literature and Politics in Soviet Latvia. Latviešu Fonds tai jau piešķīris pabalstu $1000 apmērā. Cerēsim, ka šī grāmata iegūs arī vēl citus pabalstus, it sevišķi no amerikāņu kultūras vai izglītības iestādēm.
Vaira Vīķe - Freiberga