KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS
RAINERA MARIJAS RILKES SIMTGADE
Vāciski runājošā literārā pasaule 1975. gadā atzīmēja divas ievērojamas simt gadu dzimšanas dienas. 1875. gadā dzimuši Tomass Manns un Rainers Marija Rilke. Viņu piemiņa godināta darbu skatēs un priekšlasījumos. Šillera Nacionālmūzejā Mārbachā pie Nekāras Rilkem veltītajā, bagātīgi illustrētajā skatē izklāstīti rakstnieka darbi un biogrāfija ar nolūku cieši ieaust dzejnieku viņa laikmeta kultūrvēsturiskajā kopsakarā. Daļa jaunāko kritiķu pat mēģinājuši balināt priekšstatu par Rilki kā realitātei atrāvušos prātnieku un „pārfunkcionēt” viņu par polītisku darboni sakarā ar viņa 1917.-18. gada vēstulēm. Tā tagad izrīkojas ar daudziem dažādu tautību lielajiem gariem, latviešu Raini, Čaku un līdziniekus ieskaitot. Neraugoties uz Rilkes kritisko nostāju pret sabiedriskām izdarībām, viņš tomēr paliek sintezes meklētājs tikai iekšējās pasaules galējībām tipiski eiropisko tradīciju un pārdomu garā.
Rose, oh reiner Widerspruch,
Lust, niemandes Schlaf zu sein
unter soviel Lidern.Roze, tu pretstats spilgts,
Bauda, būt nevienam nepiederošs miegs
zem tik daudz plakstiem.Šie akmenī kaltie vārdi, ko Rilke pats noteicis savai kapa vietai, ir neiztulkojami. Neskaitāmi tos apcerējuši, to priekšā stāvēdami. Minējums pēc minējuma. Tie ir kā visa Rilkes dzīve un dzeja: minama un neuzminama. Daudzi dižojas, ka Rilki sapratuši, citi apzinās, ka pat nevēlas viņu saprast.
Dzejnieka dzīves gājums reālistiem liekas kā laisks plūdums, tomēr tas ir savā veidā intensīvi prasošs − dzīvei iepretim. Rilke dzimis 1875. gadā Prāgā. Ilgus gadus bālajam zēnam likts apmeklēt Austrijas militāro reālskolu. Tad sastopam studējošo jaunieti atkal Prāgā, Minchenē, Berlīnē. Seko tāli ceļojumi cara Krievijā Lū Andrēas-Zalomē (Lou Andreas-Salome) pavadonībā. Pēc tam uzturēšanās Vorpsvēdes (Worpswede) mākslinieku kolonijā pie Brēmenes, kur viņš apprec tēlnieci Klāru Vesthofu (Clara Westhoff). Rilke nodzīvo 10 gadus Parīzē par slavenā franču tēlnieka Ogista Rodēna (Auguste Rodin) privātsekretāru. Tad... Tad... Aizvien citas vietas, aizvien citas mākslas intereses, aizvien citas sievietes. Bet aizvien un pāri visam iedzimtā sauksme, nodošanās, ziedošanās dzejai.
Bez īsta aroda, bet ar dažādām arodnieciskām prasmēm dzīvodams, klīzdams, labāk sakot − viesodamies dažādās zemēs: Zviedrijā vai Sicīlijā, Duino pilī, Vidusjūras krastos, vai pēdējos dzīves gados kalnos, tornī (Chateau de Muzot), Valisā (Wallis) dienvidus Šveicē, visur atbalstītāju, − tagad mēs sacītu „sponsoru” − apsveikts, un, ar tiem nemitīgi sarakstīdamies, Rilke atdāvina sevi šajās sarakstēs, lai gan pats aizvien apgalvo, ka viņu apdāvina. Stāsta, ka ik rītus agri dzejnieks pie stāvpults uzrakstījis šīs vēstules mecenātiem, kas sagādāja viņam ikdienas dzīvei nepieciešamo, bet pārējā laikā radījis savus dzejdarbus, kas pacēla viņu pāri ikdienas sniegumiem. Tur viņš sakausēja savas izjūtas vārdiskos tēlos. Tie apaugļoja viens otru: jūtas pacēla izteiksmi, un izteiksme savukārt intensificēja jūtas. Dzejnieks dzied, un viņa vārds tiešām skan.
Rilke top pazīstams ar lirisko īsprozu „Die Weise von Liebe und Tod des Cornets Christoph Rilke. „Korneta (militāra dienesta pakāpe) Kristofa Rilkes mīlestības un nāves ziņa.” Dzejnieks bija patiesi pārdzīvojis kaŗotāja jaunekļa pārgājienu Ungārijas stepē, kur tas vienā dienā satika mīlestību un nāvi. Šis darbs ātri iekaro sabiedrības uzmanību un atzīšanu. Dažs 30 gadīgs dzejnieks lielītos: esmu jau ko sasniedzis, esmu kaut kas. Ne tā Rilke. Publiskos priekšlasījumos viņš uzstājās tikai mūža pēdējos gados: „Lēni iepriekš novilkdams savus baltos cimdus, viņš tos novieto blakus saviem papīriem...”
Katrs pabeigts darbs Rilkem ir tikai pakāpiens nākamajam, augstākam. Arī viņa meklējumi skaŗ augstāko − Dievu un dziļāko − nāvi. Viņš meklē vienojumu, kas saistītu cilvēku ar tā radītāju. Kā apsēsts viņš kultivē sevī prasmi Dieva meklēšanā:
Ich finde dich in allen diesen Dingen,
Denen ich gut und wie ein Bruder bin;
Als Samen sonnst du dich in den geringen,
Und in den grossen gibst du gross dich hin.Tevi atrodu visās lietās,
Kuŗām labs es un esmu kā brālis;
Kā sēkla tu sauļojies niecīgās vietās,
Un lielajās dusi kā bagāts valis.Līdzīgi daudziem viņš Dievu vispirms atrod visā dabā, bet drīz ievelk lasītāju pats savā templī − jau vienotībā ar savu Dievu, kur mijiedarbībā cilvēks aug pretim Dievam un otrādi. Rilke te dod jaunu atziņu: arī Dievs nav nekas jau gatavs, arī Viņam vēl jāveidojas „jānogatavojas mums pretim, kā mums Viņam.” Šīs grūti aptveŗamās pārdomas rakstītas Duinēzas elēģijās (Duineser Elegien), viņa pēdējā dzejas darbā. Elēģijas smagi lasās, jo dzejnieka neiegrožojamā izteiksme pārvizuļo risinātās satura atziņas. Izteiktas tās tur ir; kas atšifrēs?
Toties Rilkes sākuma perioda dzeja viegli ieslīd līdz lasītāja apziņas dziļumiem. Tā it kā piedāvājas izskaidrot visu lietu būtību izsmeļoši un koši. Kā starumetēju krustojumā acu priekšā stājas lietas, radība un cilvēki, piemēram, Parīzes zooloģiskā dārza panteris.
DER PANTHER
Sein Blick ist vom Voruebergehn der Staebe
so mued geworden, dass er nichts mehr haelt.
Ihm ist, als ob es tausend Staebe gaebe
und hinter tausend Staeben keine Welt.Der weiche Gang geschmeidig starker Schritte,
der sich im allerkleinsten Kreise dreht,
ist wie ein Tanz von Kraft um eine Mitte,
in der betaeubt ein grosser Wille steht.Nur mancnmal schiebt der Vorhang der Pupille
sich lautios auj −. Dann geht ein Bild hinein,
geht durch der Glieder angespannte Stille −
und hoert im Herzen auf zu sein.
PANTERIS
Tā redzi aizmiglo visapkārt režģu rindas,
kas riņķodamas prātu gurdina
un atņem jēgu pasaulei, to attālina, izdzēš
šīs tūkstoš bezgalīgās režģu rindas.Viņš mīkstā gaitā līgojas kā dejā,
kur kā ap centru spēks pa apļiem plūst,
bez jēgas dzīts caur koncentriskām ejām,
līdz gribai, nomāktai līdz galam, spēki lūzt.Tik reti, redzokļi kad paveŗas uz brīdi,
tur aina ieslīd. Stiegros locekļos tā iet,
un plūst, un deg šī ārpasaules glezna,
līdz sirds to paglabā un mūžam turēs ciet.Rilkes dzejā jauns ir tas, ka viņš rāda tēlojamā objekta „iekšpusi”, lai uzzīmētu ārieni. Rilkes dzīves laikā sākās intensīva psīcholoģijas pētīšana. Ar to nodarbojās arī dzejnieks, gan ne zinātniski − analītiski, bet dzejiski − sintētiski. Rilke stāv pasaulē bezgala vientuļš, tomēr viņš ir saistījies ar visu, kas ir pasaulē. Savu pārjūtīgo sirdi Rilke daudzkārt pievērsis sievietēm, kas piederējušas viņa atbalstītāju pulkam, viena otru nomainīdama, kā to rāda rindas dzejolī „Ardievas”.
ABSCHIED
Wie hab ich das gefuehlt, was Abschied heisst.
Wie weiss ichs noch: ein dunkles unverwundenes
grausames Etwas, das ein Schoenverbundenes
noch einmal zeigt und hinhaelt und zerreisst.Kā esmu es izjutis to, ko par ardievām sauc
Kā pazīstu to: šo tumšo, nepārspējami nežēlīgo Kautko,
kas skaistuma vienotni
tik reizi vēl parāda, un pasniedz un nojauc.Racionāli Rilki ietekmēja spēka vīrs šī vārda īstajā nozīmē − Ogists Rodēns. Savācis sevī lielumu, Rodēns to izpauda vēl kāpinātā veidā savās monumentālajās skulptūrās. Abiem sastrādājot, Rilke mācījās patieso lielumu izteikt vienkāršiem jēdzieniem un vienkāršiem vārdiem tik skaidrā tiešumā, kas aizrauj, kā, piemēram, dzejolis „Rudens diena”.
HERBSTTAG
Herr, es ist Zeit. Der Sommer war sehr gross.
Leg deine Schatten auf die Sonnenuhren
und auf den Fluren lass die Winde los.Befiehl den letzten Fruechten voll zu sein;
gib ihnen noch zwei suedlichere Tage,
bring zur Vollendung sie und jage
die letzte Suesse in den schweren Wein.Wer jetzt kein Haus hat, baut sich keines mehr.
Wer jetzt allein ist, wird es lange bleiben,
wird wachen, lesen, lange Briefe schreiben
und wird in den Alleen hin und her
unruhig wandern, wenn die Blaetter treiben.
RUDENS DIENA
Kungs, laiks ir pienācis. Šī vasara bija pilna.
Pār saules pulksteni nu pārklāj savu ēnu
un vējos neiejauci vēsmu lēnu,
lai pāri laukiem brāžas vētras milna.Pēdējiem augļiem piešķir briedumu un sulu;
dod tiem vēl divas svelmainākas dienas,
lai vīnam netrūkst salduma neviena,
reibs katrs, atskatā uz dienasvidus bulu.Kam tagad mājas nav, to šogad necels vairs.
Kas tagad atstāts, viens, tāds paliks ilgu laiku,
būs vēlu nomodā, sev naktis īsinās ar grāmatām
un draugu vēstulēm, un dienu nemieru tas izklejos,
kad koki alejās tam pretim svaidīs miglas tvaiku.Maz toreiz jaunības saprāts aptvēra Rilkes domu bezdibeņus, bet esmu līdz ar daudziem citiem pateicību parādā bijušās Rīgas pilsētas II un IV ģimnāzijas skolotājai Margotai Meketai, kas mūs ievadīja Rilkes kopotajos rakstos ar tādu jūsmu, ka mani jau tad urdīja vēlēšanās Rilki atdzejot. Tai laikā apziņā ieaugusi „Rudens diena” nupat bija tikai jāuzraksta.
Edīte Zuzena
1976. g. 13. janvārī apritēja 100 gadi kopš dzimis rakstnieks Jānis Akurāters. No revolucionāra cīnītāja Akurāters pārvērtās individuālistā. Kā viņu latviešu periodikā un sabiedrībā vērtē mūsdienās?
Elza Zante apcerē „Skaistuma apdziedātājs” laikrakstā Laiks (7.2.76) raksta:
Akurāters savos darbos tiecas pēc brīvākas, plašākas un skaistākas dzīves, saules un kalnu augstuma, kas rāda, ka viņš ir romantiķis. Viņš ir vispilnīgākais daiļuma slavinātājs latviešu literatūrā. Neviens cits latviešu rakstnieks neapdzied skaistumu tik daudz kā Akurāters. Viņa darbos ir daudz puķu − sevišķi rožu, smaržu, saules sārto staru un uguns. Skaistumu viņš saredz pat ceļa putekļos un nabadzībā.
Kā jau romantiķis, Akurāters daudz sapņo. Bet Akurātera sapņiem ir pavisam citādāks raksturs nekā Porukam. Akurāters savos sapņos neiestieg mūžībā un savu dzeju nepieslāņo ar neatrisināmām problēmām. „Cik vienkārša un skaista ir dzīve, ja tur nemeklē neko mūžīgu.” Viņš iet baznīcā, lai klausītos skaistajās melodijas un apbrīnotu gleznas.
*
Dr. Pāvils Vasariņš pēdējos 20 gados Kanadā referējis par visiem redzamākiem latviešu dzejniekiem un dzejas virzieniem. Jāņa Akurātera 100 gadu atceres sarīkojumā 1976. g. 22. februārī Toronto viņš skicējis šādu Akurātera portretu:
„Akurāters bija aculiecinieks 1905. g. 13. janvāŗa demonstrācijai. Tā bija viena no visbrutālākajām cara varas izpausmēm, kuŗā tika šauts uz demonstrantiem... Jau pāris dienas vēlāk parādās Akurātera slavenais dzejolis:
Un asinis, kas nevainīgas
Uz baltā sniega kvēloja...Tomēr drīz pēc revolūcijas sabrukšanas Akurāters pārdzīvo lūzumu, kas viņu atšķiŗ no revolūcijas kustības, sociāldemokratu partijas un jebkādas dzejnieka, mākslinieka kalpošanas sabiedriskiem vai polītiskiem mērķiem... Ar tādu pašu entuziasmu, ar kuŗu viņš cīnījās par revolūcijas mērķiem, Akurāters cīnās par šiem mākslas un brīvības principiem...
Varbūt Nīcšes ietekmē Akurātera cilvēka ideāls viņa brieduma gados bija liels − lielāks, nekā tas faktiskajā dzīvē varēja būt...
Akurāteram vienu otru reizi pārmet patosu, bet ja šis patoss ir īsts un pārdzīvots un atspoguļo visas tautas pārdzīvojumu liktenīgajās dienās, tad nav varbūt pareizi sekot modes kliedzienam un noraidīt kādu dzejoli tikai tādēļ, ka tas ir patosa pilns, apgarots un saprotams. Nāves salā pēc kaŗa atgriezies arī Jānis Akurāters − cīnītājs, dzejnieks, savas tautas cīņu un pārdzīvojumu tulks:
Daugavas krastā slāvu,
Klusi ūdeņi plūst,
Vakars liesmo kā kāvi,
Dzīve par teiku kļūst...
*
Samēra plaši Akurātera simtgade atzīmēta arī Padomju Latvijas periodikā. Viens no vērtētājiem, Ilgonis Bērsons žurnālā Karogs (2, 1976) apceri „Individuālista nemiers” sāk ar konstatējumu:
Latviešu padomju literatūras zinātne un grāmatniecība pēdējos gados daudz padarījusi K. Skalbes, Aspazijas, V. Plūdoņa dzīves un daiļrades pētniecībā un popularizēšanā. Pagaidām nav paveicies viņu laika biedram Jānim Akurāteram.
Vērtējot Akurātera jaunradi un darbību 20.-30. gados Bērsons visvairāk izceļ Akurātera neapmierinātību ar neatkarīgās Latvijas ikdienu.
Divos „Latvijas Vēstneša” numuros (1921. g. 25. un 28. febr.) iespiests Akurātera apskats „Mākslas brīvība un mākslas cenzūra Latvijā”. Satversmes sapulces sēdē latgalieši katoļu baznīckungu vārdā pieprasījuši aizliegt Nacionālajā teātrī izrādīt franču rakstnieka S. Lerberga satīrisko komēdiju „Pans”, izglītības ministrs Plāķis tiem piekritis un nodevis telefonisku rīkojumu. Tā notiek sacīkste starp mākslas brīvību (teātŗa mākslas kolēģijas lēmums) un mākslas cenzūru (izglītības ministra viedoklis). „Ja uzvarēs ministrija, tad teātrim jānonāk nožēlojamā stāvoklī. (..) Teātrim būs jāspēlē nevis tas, ko izvēlējās mākslas kolēģija, bet tas, ko grib „galms”. Mēs nonāksim pilnīgi atpakaļ cara valstībā.”
Pēc dažām dienām Akurāters vēlreiz vēršas pret valdības pārstāvja J. Plāķa rīcību. Izcils komponists atlaists no darba un, no ministra apvainots, domā atstāt Latviju. Akurāters par to ir ļoti sašutis. Vai tiešām vēl tagad, jaunajā Latvijā, „mūsu māksliniekiem ir jāatkārto visu izdzīto liktenis, kāds tiem bija agrākos gadsimtos? (..) Gribētos sevi mierināt ar to ilūziju, ka mūsu valdnieki nezina, kas ir Alfrēds Kalniņš. Bet sistēma, notikumi, kas atkārtojas un dien’ no dienas pieaug, šīs ilūzijas izjauc. Nē, tā ir cieša apņemšanās rādīt, ka nacionāla kultūra nav nepieciešama un ka viņa jāliek zem birokrātu iegribas. Ar visu tiek demonstrēta tā kultūras pakāpe, uz kuŗas stāv mūsu birokrāti.” („Nacionālā māksla un birokrāti”, − „Latvijas Vēstnesis”, 1921. g. 9. martā).
Rakstam „Jaunāko Ziņu” 1922. gada 17. martā Akurāters licis tiešu nosaukumu − ”Reakcijai sākoties”. Reakcijas bruņinieki iznīcinājuši Mākslas departamentu, aizlieguši lugas, uzbrukuši kultūras līdzekļu avotiem − Kultūras fondam un tagad „apņēmušiess iznīcināt pašus kultūras radītājus un veidotājus, jo tikai tā cer visdrīzākā laikā tikt vaļā arī no pašas mākslas un literatūras un pārvērst tautu par paklausīgu vergu baru. (..) Viņi uzsākuši neķītrus darbus, kādus uzrāda tikai viduslaiku vēsture: pūļa rīdīšanu pret katru gaišāku personību, sevišķi pret dzejniekiem un rakstniekiem. Viņā mēs pazīstam vecpilsonības domu un ideju nesēju un mērķu paudēju. (..) Mūsu lielpilsoņu reakcionāri (..) pavedina tautu uz rakstnieku nicināšanu un nosauc tos par apšaubāmiem māksliniekiem. Gandrīz jāsaka: Cik līdzīgas šīs gleznas! Rakstnieku aizstāvēšanai veltīti vairāki Akurātera raksti. Briesmīgi šaustīti polītiķi un korrupcija. Daudz tintes izlietots negatīvu parādību atmaskošanai, satiriskos darbus parakstot ar pseudonimu Ezops. No daudzajiem rakstu citātiem kļūst skaidrs, ka Akurāters turpinājis īpatnēju tradīciju latviešu literatūrā − viņš parādās − dzejnieks kā polītiķis, nežēlīgs soģis un diktatūras kritiķis, dzejnieks, kas aicina mainīties uz augšu.
Lzs
Kad sarīkojumu zālē pēc „Pūt, vējiņi!” pirmizrādes Ziemeļamerikā iedegās gaisma, visbiežāk dzirdētais bērnu jautājums vecākiem bija par Baibu − kādēļ viņa ielēca upē? Tā jautādamas miklām acīm mazās kāpēcītes un mazie kāpēcīši soļoja pa gaŗajiem Ontario zinātņu centra gaiteņiem saviem vecākiem līdz uz garderobi un auto mašīnu novietošanas laukumu. Filmas veidotāji Imants Ziedonis un Gunārs Piesis ar Jāņa Raiņa darbu pamatā bija acīmredzot iekustinājuši stīgas, ko mūsu piemiņas un atceres aktu pārsātinātās izdarības nespēj veikt.
Pirmā izrādē 1976. g. 7. martā visiem zālē neiznāca vietas, un rīkotājiem − JG draugu klubam, bija jādzird pārmetumi gan no torontiešiem, gan arī no kādas mātes, kas bija atvedusi uz izrādi trīs bērnus no ASV.
Par pašu filmu pārmetumus nedzirdēja. Jāpievienojas žurnāla Cinema redaktoram, Sansebastjānas filmu festivāla vērtētājam, ka filmas „Pūt, vējiņi!” režisoram visveiksmīgāk izdevies izkārtot daudzos tautas skatus un bez sīkumainas folklorizēšanas atrast archaisku lielumu. Imanta Kalniņa mūzika skatītājiem loti patika. Varbūt speciālisti teiktu, ka tā dažos gadījumos izvirzījās filmas priekšplānā.
Filma „Pūt, vējiņi!” uzņemta bez polītiskas varas un baznīcas iejaukšanās Rīgā, un, cerams, ka trimdā šie abi iestādījumi savukārt laidīs bērniem un citiem garā jauniem filmu skatīties, neliedzot tiem dailes valstību.
L. Zandbergs
