NO

SOMNAMBULISTA

es, mēnesnīcas bēglis

starp divām upēm vēl stāvu –

                                      – nesauciet mani!

atvari žāvājas pretim kā neaizvākoti zārki

                                      – nepiesauciet!

varde, divacaina

       ciklopa māns

ūdenszāļu nobrāztiem sāniem

pārlec no upes uz upi

paslīd zem slēpējas lēpju lapas

       ai pasaku burvestība!

       tumšzaļais

       tumsas spārns!

neesmu princis pārvērsts krupī

es – cilvēks, pus –

bērns, mēness sapņu

sagrieztu sirdi

tik smagu kā negribēts grēks

                                      – neatsauciet mani!

              es, mēness bēglis

starp divi upēm –

man zaļganā mēnesnīcā

                 slīkt un

                          nenoslīkt ––

mani mīļie – tuvu – staigā durvīm gaŗām,

pat spoguļos nedodas rokā. Nav notveramas

viņu skopās ēnas, –

paslēpes spēlē.

                 Daži nami, kāda sāniela

                 pāris soļu mūsu starpā

                 plati kā okeāni –

                                      domu kuģīši

pa tiem braukā, mutautiņi māj – ardievas?

                      atkal redzēšanos?

                 neviens pat

                 nepiestāj ––

mani mīļie staigā durvīm gaŗām. Es –

eju smaidus atrakt

svešās sejās un

ar svešām mistērijām apaugu

kā ar vīnstīgām,

LA LA LA – trompētē

kaut kur aiz glāžu birztalām

prieka trompētes un

priecīgā rakstā – la la la la

dauza tamburīnus

kur radušies kur ne

izgudri āksti. Izkrāsoti akrobati

pūš resnvēderainos misiņa

ragos – la la!

Augstu ap ērkšķogu vīna vāti

sārtvaidži milži stiprinieki

lec un sit plaukstas.

Ar veselīgām lauku meičām ņipri

ķipari dejo – la un la.

Svītrainā triko viszinis harlekīns

ģīgu padusē, cimdotu pirkstu

pie balsinātām lūpām, tik tikko

smieklu valdīdams valbstās un dala

pa zemenei no skalu groziņa

                          tad piemānās –

mani modina:

– augšām

celšanās laiks!

Laiks reālo dzīvi

teatrāli godināt –

                      la la la,

kāds viņu jau aizrauj.

Vēl pazib pa smējīgai

sejai – kāds blējīgs tēls

       mēģina izlekt Panu –

tad dūmi

dūmaka

daudzgalvaina migla aizplūst ––

kūst

lūnātiskā

vienaldzība. Tirpstu

aiz prieka, un aklas

līksmības pilns,

atkal sev spēcīgs jauns jaunāks liekos,

tad

mēnesredzībā skatītiem priekotājiem –

gara milžiem, liesiem

sapņotājiem – mēness viesiem,

dedzīgi pakaļ liekos:

kas zina, klāj

aiz kādas no

nepierasto masku kaskādēm

mana mūžam iecerētā varbūt

savu arbuzīgi mīlīgo

pilnam mēnesim līdzīgo

                               vaigu.

es mākslīgām mēnesnīcām

neticu. Malks mēness ūdens

nelīdz. Cik pastiepju roku –

aprok – tukšums.

                        Āra trokšņi –

pārmoderna kompozicija –

dauza logu.

            Slīd

spogulis spogulī

            atkārto

                 atkārto

                      atkārtojas –

bēgt! neļauties spoguļu sienām:

                          ik spogulis spogulī

                      mazāks

                 šaurāks

            blāvāks

– atvadās cits cita atvadās

un neskaitāmas reizes atskatīdamies zūd

izzūd ar mani kā sēklu gūstā –

                          līdz spogulis spoguli

                      atkārto

                 atkārto

            atkārtojas

       bez manis

spoguļu ainas sen apnicis plūkāju

no papīra izgrieztas

saulespuķes

puķēs kā saulē

saulē kā puķē lūkojos –

                               slīd

                 man garām aizslīd

     no visplānākā zīdpapīra cirpta

caurspīdīga saule –

manā elpā līgodamās slīd

tai cauri melnu sēklu pilnas puķes stīgo

it kā saulei – bakurētaina seja –

                                           redzams,

                                  šai kollažā

                                 viss salīmēts aplam:

sēklotā saulē saulainas saulespuķes spīd.

Tumšisarkanā tunikā sarkanvīnu sadzēries

                                           kaplans

     vecs dvēseļu gans

     ar dzirklēm puķēs iet sauli galināt:

un mani baŗ – es daudz

                      daudz daudz

                      labāk varot –

sākt dzīves līmējumus no gala?

            Tagad staigāju

            mēness izgaismotā lielā

            pilsētā. Izklaiņāju avenijas

            šķērsoju ejas un alejas – lai

            ielās ne saulespuķi uzietu

            bet pašu sauli –

            puķu serdi.

PAR DZĪVĪBAS

AŖAMKĀRTU

Laikam jau vājprātīgi,

neprātīgi,

pārprātīgi,

aizprātīgi,

bezprātīgi esam:

                      Pašceltais dvēseļu debesskrāpis.

                      Pašsasapņotais radības kronis.

Laikam jau apstaroti,

apgaroti,

pārgaroti,

aizgaroti,

izgaroti esam:

                      Pašiepūstais gara pūslis.

                      Pašiebļautā skaļuma tukšums.

Debesskrāpis

Kronis.

Pūslis.

Tukšums.

                      – Cilvēks?

Laikam gan, ja sevi mīlē.

Mūžu vīlē,

nemirstību zīlē,

Dzīvības un Nāves dzīlē:

                      Tad jau goda gana,

                      vārdu gana,

                      sapņu gana

                      Skumji, tikai – nepamana:

Mūsu Putnu Ceļa sīkā planētā,

trūdu aŗamkārtu.

Mūsu dzīvības un maizes

TĪRUMU.

Kas īsti bija vainīgs, to nezināšu,

lai cik ilgi, neilgi – sadzīvošu!

Nezinu, kas man slepus pačukstēja,

ka visnemaldīgākajā ticībā

zied vismaldīgākie maldi?

Visiem, kas nāves strupceļā,

kas apzinās sevi īsus un zūdīgus,

nav citas atelpas, cita glābiņa sapņos

kā Svētā Gara Trīsvienība debesīs

vai – Markss, Ļeņins, Staļins virs zemes.

Pazemība varai. Cerība žēlastībai.

Tā šaisaulē var pieciest pustukšu vēderu.

Tā viņsaulē var aizlidot vaska spārniem...

Skumji tikai, ka neviens nelidos

ar sava paša spārniem.

Visnemaldīgākajās ticībās

vismaldīgākie, ar padevīgu kūkumu,

ar pazemīgu smaidu,

rāpo tur, kur maize.

Kas zvēr, ka maize nav viss,

ir blēži, kas zina: tikai ar maizi,

rūgtu, piedegušu, sēnalainu, bet – maizi,

var sapņot par varu un garu.

Tāds, brālīši, mans stulbums.

Mana dzīvība ir parādniece

tumšajam trūdu slānim,

kas savā auglības segā ietinis

mūsu planētu.

Mūsu sapņus un maizi.

Briežu mātes acīs

mežs izraud savas skumjas,

vakara nopūta

vēl šūpojas eglēs,

vējš vaidēdams pārskrien pāri ezeram.

Tumsa izplēš spārnus,

pasaule aizsedzas.

Kāda dziļa, dziļa nakts.

Kad visam jau bija gals

atnāca jauns sākums

ar zelta liesmu spārngalos,

aizslēpjot norieta blāzmu

patapas miglā,

uzziedot pasakainā krāšņumā.

Dzīvības zaļā zāle

par jaunu izdzina asnus

un sniedzās pretī

zelta liesmai

rītdienas spārngalos.

Vēl vakar es izslīdēju

no tavām rokām

kā lunkana līdaka.

Vēl vakar tu mani tvēri

un nesatvēri.

Ūdensrožu akačos,

aiz kalvju saknēm paslēpos. –

Šodien manos matos

kalvja un meldru smarža,

un tu netici,

ka vakar biju līdaka.

Šodien es vijos ap tevi,

bet tu mani nepazīsti.

Kad atmodīsies tavs prāts –

es būšu aizbēgusi

no tava sapņa – nemeklē vairs –

neuzminēsi...

I

TUR TOREIZ

Gaisapūce lidoja.

Kā zvērīga kamene smilšainā samtā

gaisapūce plēsa,

ievāca sārti lipīgu medu.

Piesardzīgi! Gaisapūce saldi dzied.

Likās leviatāns zili pelēks robežas lauzīs

tērauda jūŗa pār visu valdīs.

Devītais vilnis neapstājās: kā salta

elpa tas slīdēja puķainā bezgalībā,

tad iesakās skujās pelēkās

pāršalca silus mūžīgus.

Vējapūces lidoja.

Starp zaļām ēnām bālzaļi

tumsas tauriņi peld klusās velvēs –

divas zilas acis vērās, atvērās.

Sakņu mezglos kaut kas nozib greizi.

Spīdīga skudra bezdomīgi

vēl brūnu skuju tiltos maldās:

Kaut kas noklaudzēja.

Kaut kur smējās drošas balsis.

Vizēja cirvji.

Zilās acis aizvēra.

          No

              ko

                   da

saules sārtā,

saules brašie viri.

II

ŠAIDIENAI

Te:

aptēstie

un skaldītie

koki ilgie

kā seni kauli

aizlaikos guldīti

dziļi akmeņos lieti.

Šī brūce ir daļa

no lielā meža

zaļš āliņģis

ielenkums

akmens miesā.

Te bija Lielais Koks.

Bērni pēdoja

ribu apli ap Lielo Koku –

teicām, ik pēdai simt gadu

teicām, cik simtiem gadu

Lielais Koks būs bijis, būs?

Akmens lēni dzīst.

Pārakmeņojas.

III

KOKAM PIE LOGA

Kartēs

plētās tur

dūņu purv –

vietas apaugušas gravas

daudz retinātas

bez žēlastības

tomēr brīvmeža maza daļa.

Ko tēvi nepaspēja

to nobeidzām.

Viss pārtaps

ģeometrijas jaunās,

un tas būs labi darīts.

Tur zīdu asni

lāso puķudobēs,

vecs kroplis apžēlots

pār visu valda.

Melns piķis dziedē to,

tas leknās lapās plaukst

vien ziedu nav

kaut sudraba tāfeles apliecina

tam jaunu godību ikdienu.

Tā meženis ārpus mana loga

arvien kuplāk zaro

vientuļa kārtā...

Smagas slodzes veļam

ik pavasari uz tavām saknēm.

Balastam, kāds teica

piemetot vēl savu reizi.

Nāks lielā staigāšana

mēs zinām.

1971 – 1975

Prāts, manas acis miglainas,

Ir dzerts, ir dzerts pārlieku.

Man mute smej, man mute smīn,

Man mute dzied par prieku.

Ir dzeŗot, reibstot mēģināts,

Sniegt bijušam roku.

Bet šodiena, kā zvejnieks drūms

Met apkārt slēgtu loku.

Gribas vilkt švīkas uz papīra,

Gurušu smīniķa roku.

Atlaisties klubkrēsla mīkstumā,

Laiski, tīksmi un gorīgi,

Pasmaidīt it kā par joku.

Gribas, pats īsteni nezinu,

Stāvēt vai apsēsties, iet –

Vienam vai drūzmā starp cilvēkiem.

Vientieša sapņainu smaidu,

Uzlikt uz lūpām mazliet.

Cik sīks ir katrs notikums,

Kad skatāmies caur laika prizmu!

Vai kaŗš, vai bads, vai mēris ļauns,

Viss pārklāts niecīguma vizmu.

Ir mūsu dzīve mānīga pārlieku,

Nekas nav mūžīgs, gaisīs kādreiz viss.

Bet laikam pierasts, vien tik drūmāks tieku.

Es gribu

Gulēt zem kokiem un just –

Saknes aug manos pirkstos,

Manās kaulainās, klusās delnās

Ir iegulies jaunais koks.

Ar savu miesu to barošu

Vairāk kā māte bērnu.

Katram vējam dziesmu šūpošu

Un ikkatram putnam bērnu –––

Tikai negrieziet, negrieziet mizā

Savu mīļāko vārda burtu!

Es gribu

Gulēt zem kokiem un just,

Kā zari sveic sauli rītos,

Ka manās sadrupušajās delnās

Jauns ieguļas gada loks.

Vakar es raudāju and lūdzu Dievu,

Vakar es sitos pret izmisuma logu –

Pret visu, kas mani varēja

            iemest

                      pazušanā.

Prom –

            Prom no visa, kas vijās ap mani

            Zaļš, dzīvs, spožs,

            Taustāms un nīstams

            Un mīlējams – dzīvs –

Prom

            Kā āliņģī iemests akmens

Prom.

Šodien manas rokas vairs neliekas kopā –

Esmu atmesta dzīvē, vēl apžilbusi,

Vēl laiks man ir dāvināts –––

Kam?

Vai pateicu paldies?