Ints Liepa
LEKCIJA PAR CILVĒKA VIETU DABĀ
Pirmo vietu daba ir ierādījusi aizmājas pagalmam - tādai ar zāli un nezāli pārklātai vietai. Tādu vietu ieplāno reizē ar mājas būvi, un tā atrodas aiz mājas un šaipus spēkratu novietnes, Zāle šinī pagalmā tiek audzēta. Nezāle, kā jau nezāle, aug pati. Zāles sēklu izkaisa cilvēks, bet nezāli atnes putni un vējš. Daba tā atnāk talkā cilvēkam, kaut arī viņš sper nezālei ar kāju. Nav zināms, cik gaŗa zāle uzaugtu, ja to nepļautu un tāpēc to pļauj. Lai būtu vairāk ko pļaut, zāli mēslo.
Kaut kur pagalma stūri novieto mālā vai citā vielā atveidotu figūru, kas atgādina papliku sievieti vai nēģeru virsaiti. Tas tā brangi izskatās. To atzīst arī kaimiņa suns un bieži šo figūru apciemo. Pieskrien un apstājas. Droši vien apbrīno, - lai cilvēks nevarētu teikt, ka suns neko nesajēdz no mākslas.
Taupīgie pagalmā audzē arī kokus, lai žagari nebūtu jāpērk. Žagari ir derīgi dedzināšanai sārtā, un kādreiz tos lietoja bērnu pēršanai. Pie kokiem var piesiet auklu veļas žāvēšanai, kamēr putni nav tuvumā. Laikam putnu dziesmām ir nelāga iespaids uz veļas tīrību.
Arī puķes audzē aizmājas pagalmā.. Tās ir rozes, neļķes un lilijas. Ir arī citas puķes, bet tām nav vārdu. Saulainās dienās un kad viesi atnāk, pie puķu dobēm tiek aizdegtas ogles, un uz režģa virs tām tiek grauzdētas cūku ribas. Daži tic, ka tās tad esot ēdamas. - Dārzeņus pagalmā audzētu vairāk, ja būtu līgums ar valdību. Bet valdība negrib iepirkt tomātu biezeni, jo pašai esot diezgan ķēpu un jezgas, ūdensvārtus pat nepieminot.
Otrā vietā dabā ir nelieli ūdens klajumi, ielogoti ar mežu un izroboti ar zālainiem sekliem līčiem, kuŗi esot tie labākie sestdienas makšķerniekam. Zobenzivs tur neuzķersies, arī haizivs te dzīvo vairs tikai nostāstos, bet - arī asaris ir zivs. Un plekste. Ar šiem niekiem darbodamies, tu kļūsti un paliec priecīgs un mierīgs. Sāc pat svilpot, Jo nupat esi it kā sadzirdējis nāras dziedāšanu, kas nav nekas cits, kā aicinājums ciemoties viņas dzelmju pilī. To katrs zina un saprot, bet tikai retais pieņem aicinājumu.
Un lai tevi galīgi samulsinātu - nē, tas taču ir un ir vāravas sauciens. Tur no atvara aiz meldriem. Mazliet pēc vālodzes izklausās. Nav nemaz jāzina starpība starp abām dāmām, ja esi drošs par to, ka viņas guļ pārmaiņus uz plakanā akmens netālu no krasta. Nekad abas reizē. Un ka viņas rādās tikai tiem, kas viņu esībai tic. Bet tiem, kas tic, ir atļauts no niecīgās makšķernieka laivas uzkāpt uz garām braucoša luksa kuģa klāja, kur, sekojot mūzikas saucienam, var iejaukties priecīgā dejotāju burzmā, var tvert sniegto dzēriena kausu un smaidīt visiem, kuri cenšas tev patikt un saka - cik jauki, ka jūs atnācāt, jūsu augstība makšķerniek. - Un tu pamet atvadu sveicienu savai mazajai laivai, kas ir jau gandrīz pie apvāršņa .
Neviens nesaprot tavu lielo prieku par mazo maili, kuru tu nes mājās. Jo tu viņiem nestāsti ne par nāru, ne kuģi, neko.