Augusts Milrevics Dailes teātŗa ģērbtuvē

Augusts Mitrevics

IZVILKUMS NO MANAS BIOGRĀFIJAS

 

AUGUSTS MITREVICS dzimis 1898. g. Bukaišu pagastā, Latvijā, miris 1964. g. Losandželosā, ASV.

Teātri sācis spēlēt 1918. g. Vladivostokā Imantas pulka dramatiskā trupā. Dailes teātrī Rīgā no 1920.-1944. g izveidojās par izcilu raksturkomiķi. No 1945.-1949. g. darbojās Augsburgas un Eslingenas latviešu teātŗos Vācijā.

Kopš 1950. g. dzīvoja Vilimantikā ASV, vadīdams turienes dramatisko ansambli un arī pats rakstīdams lugas.

 

Augusts Mitrevics Ķenča lomā Mērnieku laikos Dailes teātrī 1941./1942. g. sezonā.

Augusts Mitrevics Bumbieŗa lomā Eduarda Vulfa lugā Svētki Skangalē Dailes teātrī 1942./1943. g. sezonā.

Augusts Mitrevics Džiga lomā Mārtiņa Zīverta lugā Āksts Eslingenas teātrī (Vācijā) 1947. gadā.

Daudzi ir rakstījuši, un arī pats esmu dzirdējis runājam, ka es esot dzimis komiķis. Varbūt, ka viņiem ir taisnība, jo tikko piedzimis, 1898. gadā piecos no rīta, es jau tūdaļ esot taisījis jokus. Es esot pacēlis gaisā vienu kājeli un tad spēris uz priekšu, tad pacēlis otru kājeli un spēris atkal, beidzot abas kājas sakrustojis un tad spēris ar abām uz reizes. Visi smējušies par tādu manu izdarību. Bet jokam punktu es esot uzlicis ar to, ka tai kundzei, kas mani saņēmusi, atnākot pasaulē, es esot koķeti mirkšķinājis ar vienu aci. Viņa teikusi smiedamās: „Tas puika jau ir dzimis komiķis!”

Kad aktieris kļūst populārs, tad mēdz teikt: „To jau publika uz rokām nēsā.” Arī tas man bijis iedzimts, jo kaut gan man bijuši divi gadi, es neparko neesot gribējis iet kājām, bet prasījis mātei, lai ņem mani uz rokām un nes. Bez tam, mans prāts jau toreiz bijis darīt visādus stiķus. Es esot izgudrojis pats savu valodu, Manā valodā es suni saucis par „vau”, savu vārdu − Augusts − par „Au”. Kājas − par „tātām”, staigāt − „tap, tap”, ēst − „ņam, ņam” un tā tālāk. Kad māte mani negribējusi nest un teikusi: „Ja Augusts neies kājām, tad suns Augustu apēdīs,” es esot nobijies un atbildējis, ka Augusts ies kājām un suns Augustu neēdīs. Manā valodā tas skanējis tā − „Au tap, tap tātū, Au ņam, ņam nē.” Nu ko tur lai piebilst, komiķis paliek komiķis.

Kad man bija trīs gadi, man bijušas bailes tumsā gulēt un, kad vakarā, gulēt ejot, nodzēsta gaisma, es mātei teicis: „Mem, kad tu esi aizmigusi, tad pasaki man.” Nu ko lai saka par tādu domu? Lai māte runā pēc tam kad aizmigusi! Tāda ideja var ienākt prātā tikai komiķim.

Kad man bija pāri par desmit gadiem, tad notika... Kas notika?... Kaut kas brīnišķīgs notika! Es pirmo reizi skūpstīju meiteni. Bet arī mana mīlestība nevarēja iztikt bez jokiem. Kad gribēju meiteni pirmo reizi skūpstīt, es to nedarīju, kā parasti mēdz to darīt, es nenoskūpstīju meiteni uz lūpām, bet tas skūpsts meitenei tika kaut kur citur, kas tai uztraukumā vairs var atcerēties, kur tas tika, uz vaiga, uz auss vai arī uz deguna. Tas bija visur citur, tikai ne uz lūpām. Meitene aizskrēja, laikam kļuva dusmīga, bet es viņai piedevu, jo viņa taču nezināja, ka esmu dzimis komiķis.

Kad man bija 16 gadu, skolā bija nodomāts izrādīt Aspazijas lugu Zeltīte. Nezin’ kāpēc un kādēļ, bet visi bija izlēmuši, ka arī man jāpiedalās. Es tam turējos pretim ar kājām un rokām un teicu: „Lieciet mani mierā, es savu mūžu teātri nespēlēšu.” Bet es jau esmu dzimis jokdaris, pēc trim gadiem es sāku to darīt. 1917. gadā Krievijā, Vladivostokā, es pirmo reizi kāpu uz skatuves dēļiem. Pirmizrādē, uzejot es aizmirsu noņemt cepuri; to es nedarīju, lai būtu komiski, bet es biju uztraucies.

1920. gadā aizgāju uz Dailes teātri, režisors Smilģis mani noskatīja no galvas līdz kājām un beidzot teica: „Labi, jaunais cilvēk, pamēģināsim, bet jums būs jāpierāda, ka jūs arī kaut kam derat.” Kad sāku darboties teātrī, es loti centos, lai būtu „kaut kam derīgs.”

Es dabūju lomiņu lugā Pērs Gints. Es biju līgavainis, kuŗam Pērs Gints nozog līgavu. Man bija jāskrien pa kāpnēm lejā un jākliedz: „Māt, māt, Pērs Gints aiznes manu līgavu kā lācis cūku.” Lai būtu teātrim derīgs, es gribēju to izdarīt ļoti labi. Mēģinājumā, aiz kulisēm stāvot un savu skriešanu gaidot, es ievilku gaisu plaušās, cik vien varēju un sasprindzināju ķermeni līdz pēdējai iespējai, un tad sāku skriet pa trepēm lejā ar tādu sparu, ka iedrāzos pretējās puses dekorācijā. Es nesamulsu, bet atgriezos un kliedzu: „Māt, māt, Pērs aiznes manu līgavu kā lācis cūku.” Sevī es nodomāju, tas iznāca dramatiski labi, Smilģis neteica nekā, tikai caur pieri uz mani noskatījās. Kāds vecāks aktieris izmeta: „Temperaments jau ir laba lieta, bet tāpēc jau nav jālauž dekorācijas kopā.” Par šo aktieri es nodomāju: tu esi liels un slavens aktieris, bet tu nezini, ka es esmu dzimis komiķis.

Dailes teātrī Trejmeitiņas izrādīja daudz vairāk reižu nekā kādu citu lugu Latvijā. Kad bijām spēlējuši jau pāri par divi simt izrāžu, mums iznāca viesoties ar šo lugu Jelgavā. Rīgā uz skatuves bija visādi pakāpieni un paaugstinājumi, bet Jelgavā technisku apstākļu dēļ tas nebija iespējams, un tur grīda bija gluda. Pēc tik daudzām izrādēm man nebija jādomā, manas kājas pašas zināja kur jākāpj un kur jānokāpj pakāpiens. Rīgā, dziedot dziesmu „Diena jau beidzas un tuvojas nakts,..”, pie vārdiem „diena jau beidzas...” mana labā kāja automātiski kāpa vienu pakāpienu, un pie vārdiem „tuvojas nakts”, to darīja kreisā kāja ar otru pakāpienu. Jelgavā grīda bija gluda, un, dziedot šo dziesmu, pie vārdiem „diena jau beidzas” labā kāja automātiski pacēlās, bet nesajuzdama pakāpiena, smagi nokrita uz grīdas. Tāpat tas notika ar kreiso kāju. Un ko publika? Tā smējās. Ēdot vakariņas, kāds jelgavnieks man teica: „Mitrevica kungs izsmīdināja gan mūs jelgavniekus. Es redzēju Trejmeitiņas Rīgā vairākas reizes, bet tad jūs tādus jokus netaisījāt. Šeit Jelgavā uz gludas grīdas, jūs cilājāt kājas, it kā kāptu pa kāpieniem, un tas bija tik komiski. Bet ko nu par jums, jūs jau arvien visādus stiķus piedomājat, jo jūs jau esat dzimis komiķis.” Ko es viņam varēju atbildēt? Teikt, ka es nezinu, ko manas kājas dara? Viņš neticētu un atkal teiktu, ka esmu komiķis.

Tad tālāk: daudzi mani atzinuši par spējīgu aktieri, tikai ne mans dēls. Kad viņam bija trīs gadi, viņš mani pirmo reizi redzēja uz skatuves. Un kad pēc izrādes tam prasīju, vai es viņam patiku, viņš atbildēja − nē. Kad jautāju kāpēc nē, viņš teica: „Tu esi mans tēvs, bet kad tu parādījies tai veča izskatā, skatītāji sita plaukstas un pēc tam vēl ilgi smējās par tevi.” Ko lai es kā komiķis būtu atbildējis savam dēlam, kuŗam nepatīk, ka smejas par viņa tēvu? Nekā, tāda ir komiķa dzīve.

Kāds ievērojams latviešu rakstnieks kritikā par mani reiz rakstīja: „Kad Augusts Mitrevics reiz aizies no skatuves, tad aiz viņa paliks balta sliede.” Kad beidzamo reizi uz visiem laikiem izgāju pa Dailes teātŗa durvīm, es atskatījos atpakaļ, jo gribēju redzēt, vai aiz manis ir palikusi baltā sliede vai ne, bet neredzēju, tikai acīs bija tā kā migla, un tas viss. Laikam es tiešām esmu komiķis, ka balto sliedi nevarēju saskatīt.

Savas teātŗa gaitas Dailes teātrī izbeidzu ar Šillera lugu Fiasko. Es tēloju nēģeri, kuŗu lugā sauc par mori, un mani pēdējie vārdi − bija: „Moris savu darbu padarījis, moris var iet.” Es paklausīju nēģerim un gāju, es aizgāju uz Vāciju strādāt mežā. Lai nu vēl kāds saka, ka es neesot komiķis.

Bez manis mežā vēl strādāja kāds aktieris, grāmatvedis un pianiste. Mēs strādājām no saules lēkta līdz saules rietam. Kādā sestdienā mežsargs atnāca vēlu vakarā, kavējās un negāja projām. Mums bija neērti pārtraukt darbu pirms viņš vēl nav aizgājis. Un ko mēs? Mēs vilkām zāģi un sākām dziedāt. Mežsargs − vācietis smaidīja pār visu ģīmi, jo laikam domāja: „Tie latvieši ir gan jautri strādnieki.” Bet viņš droši vien nebūtu smaidījis, ja būtu sapratis dziesmas vārdus. Mēs dziedājām: „Bargi kungi darbu deva, nedev’ svēta vakara!” Vai tas bija komiski, vai ne, to es nezinu.

Kad kaŗš bija beidzies, mums, dīpīšiem, izdeva atļaujas makšķerēt. Vāciešiem tas nepatika. Reiz man, vienatnē makšķerējot, pieskrien vācietis un kliedz: „Ko jūs te darāt?” Es atbildu: „Vai tad neredzat, es ķeru zivis!” Viņš kliedz tālāk: „Tas ir mans ūdens!” Es neatbildu. Viņš kliedz vēl stiprāk: „Tas ir mans ūdens!” Es nenocietos un atbildēju: „Nu labi, labi, tas ir jūsu ūdens, bet es to ūdeni neaiztikšu, es ņemšu tikai zivis.” Un ko vācietis? Viņš atplēta muti un skatījās uz mani kā uz neredzētu brīnumu. Viņš nekliedza vairs, bet pēc laba laika pateica: „Ak tā, jūs ņemsit tikai tās zivis?” Tad viņš noņēma cepuri, pakasīja pakausi un aizgāja. Par viņa apmulsumu man nāca tādi smiekli kā vēl nekad. Viņš bija vēl lielāks komiķis nekā es.

Braucot pāri okeānam uz Ameriku, vētra neganti šūpoja kuģi. Kuģis uzgāja viļņa galotnē un tad ar sparu nāca lejup. Es palaidu joku sacīdams, ka kuģis tāpēc nevar noturēties viļņa galotnē, ka tam sa­bojājušās bremzes. Daudzi tam arī noticēja, ka kuģim ir bremzes. Ko mēs no tā mācāmies? To, ka ir cilvēki, kas tic, ko komiķis stāsta.

Pirms braukšanas uz Ameriku dzirdēju sakām, ka Amerikā visi skrienot pēc dolāra. Iebraucis Ņujorkā, es cītīgi skatījos, jo gribēju redzēt, kā to dolāru ķer, jo tam vajadzētu būt jocīgam skatam: dolāri skrien pa ielu, bet cilvēki klupdami krizdami grib tos saķert. Bet man nelaimējās to redzēt. Tikai vecas avīžu lapas vējš dzenāja pa ielām, bet tās neviens neķēra.

Tomēr Amerikā es iemācījos daudz praktisku lietu. Strādādams par dženitoru, es iemācījos, ka durvju rokturi jāspodrina tikai ārpusē, jo iekšpusē ir tumšs, un tāpēc tie var palikt nespodrināti. Tāpat māju celšanā, ja kaut kur jādzen četras naglas, tad var to arī nedarīt un pietikt ar divām, galvenais − lai būtu ātri padarīts. Bet vislielākā gudrība, ko iemācījos, ir šāda: sarunājoties ar amerikāņiem, vajag vienmēr smaidīt vai arī skali smieties, tad tevi novērtēs par gudru cilvēku.

Mēs ar sievu dzīvojam mazā pilsētiņā, un mums ir suns. Mēs bieži vīsi trīs ejam staigāt. Vasarā ļaudis, uz balkona sēdēdami, saka viens otram: „Redzi, tur atkal aiziet tie vecie ar suni.” Bet kad aizbrauksim uz rietumu krastu − Holivudu, tad tur runās citu valodu, jo mūsu suns ir līdzīgs sunim - filmu zvaigznei Lasījam, un filmu zvaigznes Holivudā ir lielā cieņā. Kad tur visi trīs staigāsim pa Holivudu, tad ļaudis neteiks: „Redzi, redzi, tur aiziet tie vecie ar suni”, bet gan teiks: „Redzi, redzi, tur aiziet tas suns ar tiem veciem.”

Un beidzot es pateikšu patiesību: Es neesmu piedzimis komiķis, bet mani par tādu padarīja negadījums. Un tas bija tāds: Man kādā lugā bija jātēlo putnu dresētājs. Es uznācu uz skatuves ar būri, kuŗā bija dzīvs gailis. Pēc lugas norises viņš ne­drīkstēja dziedāt, un ja viņš to darītu, tad lugu nevarētu tālāk turpināt. Bet tikko es noņēmu segu no būra un gailis ieraudzīja spilgto skatuves gaismu, viņš laikam iedomājās, ka ir jau rīts, un viņš priekā dziedāja nepārtraukti. Es biju izmisis, es biju apmulsis, bet publika aplaudēja un smējās. Un vēlāk ļaudis teica, ka mana sejas izteiksme esot bijusi tik komiska kā īstam dzimušam komiķim. Bet galu galā kāda starpība, vai esmu dzimis komiķis, vai mani par komiķi pataisīja gailis. Vai tāpēc man noskumt? Nē! Nav jau grūti pasmaidīt.