„Manuprāt, neskatoties uz pašreizējo koeksistences polītiku, agri vai vēlu pienāks nenovēršamais konflikts Rietumu un Austrumu starpā, un tad Rietumu uzvaras gadījumā, mūsu dzimtene atkal kļūs brīva.
Problēmu arī tad būs daudz. Šinī īsajā apskatā nav iespējams tās visas ne uzskaitīt, nedz iztirzāt. Bet tās visas var tikt atrisinātas, kad pienāks Latvijas valsts atbrīvošanas diena. Uz to cer un pukst mūsu trimdinieku sirdis. Un tie, kuŗi nevēlēsies atgriezties dzimtenē, varēs līdzīgi žīdiem pirkt Latvijas valsts vērtspapīrus un atbalstīt jaunās valsts uzplaukšanu.
Dažreiz liekas, ka Dievam ir labpaticies iekārtot mūsu trimdas dzīvi tā, ka tā ir nepārtraukta kalnā kāpšana. Neskatoties uz to, ka esam jau trimdā 30 gadus, un asimilācija un svešie kapu kalniņi ir paņēmuši krietnu procentu no mūsu trimdas saimes, mūsu sabiedriskā un nacionālā dzīve ir pieņēmusies, nevis atslābusi. Ja gadiem desmit mums likās, ka ir sagrauti visi mūsu mērķi, zudusi dzīves jēga, un mēs esam strauji sākuši slīdēt uz leju, tad šodien mēs redzam, ka tā bija tikai kāda ieleja, kuŗa mums bija jāpārvar. Sasnieguši vienu kalna galotni, mēs redzam nākošo mērķi. Pretrunā visām sociologu teorijām, mūsu trimdas dzīve kāpj kalngalā, nevis dodas lejup. Mēs rīkojam lielākus jaunatnes svētkus, vēl lielākus dziesmu svētkus, pērkam tautas namus, tad vēl lielākus namus, būvējam jaunas baznīcas. Arī mūsu korporāciju dzīve plaukst. Arvien vairāk akadēmiķu iesaistās šinīs slēgtajās organizācijās, līdz ar to nodrošinot latviešu patriotu saimes turpināšanos, nevis iznīkšanu.”
Tālivaldis Kronbergs, LNAK valdes priekšsēdis un BPLA valdes loceklis rakstā „Tauta un trimda” žurnālā Universitas, 36, 1975.
Smiekli ir laba garastāvokļa pazīme. Visbiežāk smejas bērni un jaunieši. Smejoties mēs kļūstam jaunāki. Smiekli ir arī labklājības izpausme. Pietiek tikai atsaukt atmiņā pilsētas ielu pirms desmit gadiem (protams, ja atmiņa darbojas) un salīdzināt to ar šodienas ielu, pavērot šodienas cilvēku sejas, lai redzētu daudz vairāk smaidu, dzirdētu daudz vairāk smieklu. Manuprāt, pēc Helsinku apspriedes praktiski izgaisināts atomkara rēgs. Arī tāpēc es smeju. Mani bērni aug lieli − arī tāpēc es smeju. Domāju, ka citi smej līdzīgu iemeslu dēļ. Par to − vai smejam pietiekami? Domāju, ka pietiekami. Ar smiekliem ir tāpat kā ar vitamīniem − nedrīkst pārdozēt. Mūžīgi smiedami staigā tikai cilvēki, kuŗiem intelektuālajā sistēmā kāds drošinātājs netur spriegumu...
Dzīvē mēmi un krāsaini ienāk plastmasas. Plastmasas nezvana pie dzīvokļa durvīm, tās ierodas inkognito, somās un iepirkumu saiņos − rotaļu sunīši, plastmasas lauvas, zirgi, ziloņi, dzīvās dabas imitācijas. Mēs šausmināmies, lasot, ka pasaulē kaut kur ir pilsētas, kur vientuļi vīrieši un sievietes var nopirkt plastmasas lelli, kuŗai piemīt visas pretējā dzimuma īpatnības, un šie vientuļnieki mīl šo lelli. Tas ir augstākās atsvešinātības paraugs. Mūsu sabiedrība ieprogrammēta uz cita tipa ideāliem. Mums šie ideāli jārealizē. Cilvēcisko attiecību jomā šo realizāciju esam sekmīgi ievirzījuši. Tagad esam tik bagāti, ka varam nopietni pievērsties jautājumam − cilvēki un dzīvnieki. Šim pagaidām vēl sasalušajam problēmu dīķim ir milzīgi akači. Es mīlu zirgus, man patīk aitu suņi, bet man nav ne zirga, ne suņa. Zirgs man nav arī vajadzīgs, jo tad, kad tas man vajadzīgs, es to allaž varu izjādei iznomāt. Bet suns? Visu brīvo laiku man aizņem mani bērni. Es esmu viņu suns. Reju. Arī viņi rej. Mēs visi rāpojam pa grīdu. Protams, jūtama īsta suņa nepietiekamība, tāpat kā dažreiz pavasaŗos jūtama ultravioleto staru nepietiekamība. Kad raudzībās apciemojām kādu mazu puisīti, arī tur manas meitiņas spēlēja sunīšus, kamēr lielie runājās, bet mājās ejot, lielākā meitiņa jautāja puisīša tētim: „Vai tad, kad atnāksim nākamreiz, mazais Krišjānītis jau pratīs riet?”
No Alberta Bela atbildēm žurnālam Zvaigzne uz Aivara Kalves uzdotajiem jautājumiem. (Z. 1, 1976)
Dzimstības palielināšanas ierosinājumus daļa sieviešu publikā uzņem negātīvi. Tas nepārsteidz, jo Rietumu pasaulē sievietes bērnu audzināšanas darbu ir uzdevušas vai degradējušas. Tas prasītu individuālu pieeju un varētu būt interesants, vispusīgs un atbildīgs. Taču tas ir degradēts uz mašīnlentes darba līmeņa fabrikās, ko sauc par bērnu dārziem un skolām.
Ilgvars Spilners, BPLA valdes priekšsēdis rakstā „Florefas piezīmes” (ALA-s Žurnāls, 16, 1975)
