Richards Rīdzinieks
NOKAVĒTIE CIEMI
Ieskrējis nelaimē. Kāds velns viņu bija kūdījis braukt šurp? Un mukt vairs nevarēja, jāpaliek vismaz pa nakti. Valdis atradis īsto brīdi sprandas laušanai! Būtu sities nedēļu vēlāk. Tagad būtu iedzēruši pa šņabim, atcerēdamies papļāpājuši, un, varbūt, kauliņi būtu sakrituši savādāk.
Ēvalds nosusināja rokas spurainā frotē dvielī un cauri tumšajam gaitenim atgriezās ar gleznām, mīkstām mēbelēm un televizoru izrotātajā goda istabā. Nekas nav mainījies: spuldze met maigu gaismu, griestus atstādama krēslā, televizora pelēkais apaļstūru četrstūris ir nedzīvs, Gizela tamborē, viņas pirksti ņirb, Gundars lasa zīmējumu stāstu burtnīcas, Šinkingera un Šmita kundzes sarunājas. Mazā Annele tekā no viena pie otra, rausta aiz drēbēm, mēģina satvert priekšmetus, brīžiem ko rāda un saka nesaprotamajā tekainīša valodā. Gizelas skats ir stings, pārējo acis nemierīgi klejo, dažbrīd it kā pārāk tuvu pieskārušās neredzamai vainai, sastingst ļaunā sirdsapziņā, tad atraujas un klejo tālāk.
Šinkingera kundze ir sirma un apaļīga, Šmita kundze tāda pat, tikai ar tumšiem, krāsotiem matiem. Jaunībā būtu pat bijusi skaista, tagad pūles uzturēt seno spožumu seju un kustības padara groteskas.
„Man vakar bija gluži tāda pat sajūta kā toreiz Drēzdenē,” viņa saka.
„Tik daudz pārdzīvots, un tagad tas...” nopūšas Šinkingera kundze.
Ierunājas Gizela: „Es uzvārīšu kafiju.”
„Tu nevarēsi gulēt. Tu zini - tev jāguļ,” saka Šinkingera kundze. „Tev vajadzēs daudz spēka.”
„Es ieņēmu tabletes.”
„Tabletes ir labas,” saka Šmita kundze. „Ja man toreiz Drēzdenē būtu bijušas tabletes...”
Balta metalla lidmašīnu formācija kā rēviju meiteņu četrstūris, kā karavīri parādē. Rūkoņa, uguns, detonācijas un dūmi. Degoša lielpilsēta, nosisti vai dzīvi aprakti tuvinieki un paziņas. Šausmas un bailes, bailes, bailes.
„Es uzvārīšu kafiju,” atkārto Gizela.
„Sēdi vien, gan jau es,” saka Šinkingera kundze, iziet virtuvē.
Valdis saskrējies frontāli. Ja tā gadās, tad neko nevar darīt. Labi vienīgi, ka viss uzreiz cauri - viens mirklis un pienenītes vairs nav. Otrs bijis vainīgs. Lai gan, ja Valdis tāds pats kā senāk, nebūtu brīnums, ka vainīgs pats. Iedomājoties Valža nebēdīgo seju, Ēvalds pasmaidīja, tad, uzmetis skatu Gizelai, tūlīt to nokaunējies nolaida. Paskatījās uz rakstāmgaldu: rakstāmmašīna, aritmētiskais lineāls. Atkal nolaida acis.
Annele iet pāri istabai un luļļinādama rāda Šmita kundzei klucīti. Ēvalds smaida. Šmita kundze paņem klucīti un mīlīgi saka: „Kur tu to dabūji?” Arī Gundars paceļ galvu un skatās uz māsiņu. Šinkingera kundze stāv durvīs un skatās. Visi skatās uz mazo bērnu, kas ar savu roķeli atkal atņem klucīti un lielīgi to paceļ gaisā. Visi, izņemot Gizelu skatās, drausmu iekrāsotiem smaidiem, visi gūst spēku no bērna, kas smejas un tad klucīti nosviež uz grīdas.
Troksnis šķiet spalgs, atgādinošs un ciets. Es esmu pārāk jūtīgs, domā Ēvalds, un saņēmies jautā Šmita kundzei: „Jūs esat no Drēzdenes?”
„Jā,” viņa saka. „Piedzimu, izaugu un apprecējos.”
Pirmīt viņa Drēzdeni pieminēja ar šausmām. „Un... Jūsu ģimene?”
„Mans vīrs bija dzelzceļnieks - palika drupās. Es dzīvoju pie znota, tepat blakus mājā. Viņš strādā policijā.” Pieminot amatus, viņas balsī ir lepnums. Strādāt uz tramvajiem - gods, būt naktssargam ir cienījami. Vara un formas tērps.
Gizela nolaiž rokdarbu klēpī, noliec seju, atbalstīdama delnās, Gundars izbijies skatās uz māti.
„Rīt no rīta mums jānorunā par bērēm,” stingri saka Šinkingera kundze. „Es piezvanīšu Kinclem - viņš zina visu par pensijām.”
Gizela paceļ galvu un blenž. Annele pietuntuļo klāt, māte neskatīdamās noglauda bērna galvu.
„Dūšīgs skuķis,” lielī Ēvalds. „Viņa jau vēl neko nesaprot,” saka Gizela. Šmita kundze pieceļas no krēsla, stāvot šķiet bezformīgi resna, paņem bērnu rokās un, līgodamas uz resnajām kājām, šūpo: „Hopsasā, hopsasā!” Bet Annele saviebj sejiņu sarkanās krunkās un bļauj.
„Nu labi, labi”, aizvainoti runā Šmita kundze. „Ja tu negribi, vai tad es tevi mocīšu.”
Gizela atkal tamborē, atkal apstājas laiks. Jādomā uz priekšu, domas nedrīkst apstāties , nedrīkst sastingt nelaimes punktā. Cik nav nositušies un cik vēl nesitīsies? Ēvalds izstiepj rokas un aicina Anneli. Viņa skatās aizdomīgi, tad aizgriežas, pieiet pie brālīša žurnālu kaudzes un sāk to jaukt.
„Liec mierā,” asi saka zēns.
Ēvalds pieiet viņam klāt. Gaiši mati, paplata seja, tāpat kā tēvam. Ēvalds paņem virsējo burtnīcu un sāk šķirstīt: „Mums Zviedrijā ir tie paši stāsti.”
„Man vēl ir citi,” zēns atbild un pamāj ar galvu. „Istabā.”
Šinkingera kundze, ienesusi tasītes, pilda kafiju. Krējuma nav. Nekas, lai nav.
„Parasti mēs dzeram pulvera kafiju,” viņa saka. „Nu, lūdzu!”
„Es negribu,” tā Gizela.
„Pustasīti?”
„Nē.”
Šinkingera kundze piedāvā cukuru no gaišzili apzīmēta trauka. Ķeizara laika trauka. „Liecies nu mierā!” Annele bija pienākusi pārāk tuvu kafijas tasei. „Es viņu nolikšu gulēt,” Šinkingera kundze saka meitai, bet Gizela neatbild, ņirb tikai pirksti. Sirmā kundze paņem bērnu rokās un iziet pa durvīm. Durvis paliek vaļā, melns tumšs četrstūris. Arī istaba šķiet tumšāka. Bērna sirds stiprāka par pieaugušo sirdīm. Bērns nepazīst labu un ļaunu, bērns domā pareizi. Bērns zeltainiem, gaŗiem matiem, dūšīgu sejiņu, gaišzilu kleitiņu nes pieaugušo nespēku. Lielie lokā skatījušies uz bērnu. Jēzus silītē dus! Gudra ir kristīgā teika.
„Par ko tu interesējies?” jautā Ēvalds.
„Es krāju pastmarkas. Vācijas un tādas ar putniem. Un man ir pūķis,” atbild zēns. Ēvalds ar puisēnu pļavā laiž pūķi, kurš, vējā raustīdamies, kāpj debesīs, kļūdams arvien mazāks un mazāks, līdz stāv it kā uz vietas - stūrains punkts zilās debesīs. Ēvalds jūt, ka acis viņam kļūst mitras. Jāvaldās, velns, lai parauj! Un viņš sev iekož lūpā.
„Vai tu futbolu arī spēlē?”
„Jā,” saka puika. „Un pavasarī mēs lēcām augstlēkšanu. Es pārlēcu deviņdesmit piecus centimetrus.” Gaiši mati, tēva lepnums. Bet tu viņu atcerēsies. Gadi ies, tu viņu idealizēsi, bet tavs intellekts urbsies pagātnē. Tu atcerēsies un minēsi.
Un Ēvalds saka: „Tev jāizaug stipram kā tēvam.”
„Es zinu.” Viņš atcerēsies. Pārāk agri tev jākļūst vīram. Pārāk agri. Man bija agri, bet tev vēl agrāk.
„Gundī! Tev taču arī jāiet gulēt!” Šinkingera kundzes balss ir pārmetoša.
Zēns pieceļas, dod visiem roku, piesizdams kāju un palocīdamies, kā jau mācīts, tad apķeras Gizelai ap kaklu un noskūpsta vaigu. Smagums uz brīdi gulstas uz Gizelu un zēnu. Šinkingera kundzes, Šmita kundzes un Ēvalda skati.
„Neaizmirsti iztīrīt zobus,” vēl saka Gizela.
Durvju melnais četrstūris. Dabā nav četrstūru, tos izdomājuši cilvēki. Kādēļ?
Kādēļ durvis nav apaļas, ovālas, vai astoņstūrainas?
Atvadās Šmita kundze, smaida un mirkšķina acis. Ies pie meitas un znota un izšausmināsies.
Tad Gizelas māte: „Jāiet gulēt. Rīt smaga diena - jānoskaidro par bērēm un jāzvana Kinclem. Tev arī jāiet gulēt,” viņa saka Gizelai.
„Es vēl pasēdēšu.”
Klusums. Galds, dīvāns un krēsli, to ēnas. Gizela grib ar mani runāt. Laiks atkal apstājas. Jāatbild pareizi un jāgaida, kamēr jautās.
„Tu rīt brauksi?”
„Jā. Man visādas darīšanas. Un es nevaru kavēt darbu.” Vajadzētu palikt, stāvēt blakus, palīdzēt, ja vispār ko var palīdzēt. Gļēvs. Bet ko šādā reizē var palīdzēt? Praktisko darītāju te netrūkst.
„Jūs bijāt kopā karā.”
„Jā.”
„Kāds viņš bija toreiz?”
„Labs biedrs. Priecīgs. Krietns.”
„Viņam ļoti trūka latviešu draugu.” Tad viņa piebilda: „Viņš man daudz stāstījis par Rīgu.”
„Es ari esmu no Rīgas.”
„Mēs runājām kādreiz tur aizbraukt.”
Ko uz to var atbildēt? Gizela domā: Mēs sapņojām toreiz, kad mēs bijām divi, kad pasaule bija labāka, skaistāka, bagātāka. Mums bija sapņi un mēs tiecāmies nākotnē. Aizvakar.
„Viņš teica, ka viņa karš vēl neesot beidzies. Ka abi ar Gundiju viņi vēl cīnīšoties.”
„Jā.” Valdis dēlam iedevis glītu vārdu, vācu saīsinājums izklausās bezgaumīgs.
„Tu domā tāpat?”
„Skaidrs!” Nu es meloju. Tās taču ir tikai illūzijas! Valdis tā nevarēja īsti domāt. Bet kā tu to zini? Kad tu viņu pēdējo reizi satiki? Jā. Varbūt tomēr. Varbūt Valdis tā domāja.
„Rīt tu aizbrauksi.”
„Jā.” Benzīna tanks pilns. Ēvalds jutās drošs, apzinādamies, ka rati stāvēja tepat ārā aiz sienas.
„Pastāsti kādu nieku, kādu gadījumu, kuŗu esat piedzīvojuši kopā.”
Jāstāsta. Par Zajobu? Nē. Par krēsla celšanu un kautiņu ar pirmo vadu - nē. Par Kaķi? Jā. Tas varbūt ir svarīgi.
Un Ēvalds saka: „Viņa labākais draugs bija Ega. Sīks, lepns un mazrunīgs. Bet bija labs sportists un varēja uzsist, ja vajadzēja. Viņš bija no priekšpilsētas, ja?
Mums bija maz ko smēķēt - tikai trīs cigaretes dienā. Un Valdis savas deva Egam glabāt, lai izsniedz pa vienai; rītā, pusdienā un vakarā.
Jā. Un reiz viņi bija aizgājuši uz kazino. Saproti, kaŗa laikā visi viesi bija tikai virsnieki. Bet mums, latviešiem, bija nauda - vācieši taupīja, mēs ne. Šie tikuši iekšā. Kukuļojuši vai kaut kā tā. Skaista zāle, kroņlukturi, balti klāti galdiņi, itāliešu orķestris. Šie sēž. Te uzreiz Ega sakrātās, iet pāri zāles parketam, naglotie zābaki slīd uz parketa, pašā vidū viņš gandrīz pakrīt, bet tomēr noturas, majori un pulkveži blenž, Ega kaut ko skaidro itāliešiem, iedod piecdesmit markas, tad atgriežas pret zāli un, pacēlis rokas rādītāja un īkšķa veidotu caurumu, svinīgi nosaka: Bar - se - lo - nā! Pēc tam, kristalla kroņlukturiem mirdzot un naglām skrapšķot, tikpat svinīgi atgriežas pie galdiņa. Tas labākais - viņš neprata neviena vārda vāciski!”
Bridi viņi klusē.
„Un šis Ega bija Valža labākais draugs? Par tām cigaretēm viņš man stāstīja.”
Gizelas seja ir skaista un Ēvaldam liek iedomāties gleznās redzētas dievmātes. Sāpju apgarots cēlums, ne puteklīša no cilvēka ikdienas vājībām. Sieva, māte. kas upurējusi.
„Vecāki viņu bija sūtījuši technikumā, bet viņš bija sapņojis kļūt par architektu.”
„To es nezināju.” Valdis bija Valdis, ka aiz priecīga drauga ārienes varētu slēpties vēl kas vairāk, viņam nekad nebija ienācis prātā. „Mūsu gadagājumam sapņus nokāva ātri. Kad ienāca krievi, mēs bijām tikai pusaudži. Un tad nāca kaŗš; mēs dzīvojām no dienas uz dienu.”
„Traģiski.”
„Nē. To es negribētu teikt. Mēs bijām bezbēdīgi, priecājāmies, kad spīdēja saule, un bijām laimīgi, kad bija ko ēst un smēķēt. Iemācījāmies novērtēt sīkumus.”
Sienas pulkstenis nosita vienu - skaņa melodiski izskanēja.
„Es gribētu zināt vairāk par Latviju.”
„Es tev atsūtīšu grāmatas. Vāciski nav daudz, bet es tev pagādāšu.” Kur meklēt? Palīdzības komitejā? Gadiem viņš tur nebija bijis.
„Valdis stāstīja, bet es ne vienmēr klausījos. Viņš gribēja arī, lai bērni mācītos latviski.”
„To jau vēl var paspēt,” Ēvalds teica.
Atbildēt grūti. Nevar teikt, ka vajag tikai gribēt. Rūpju nomāktam cilvēkam gribas pietiek tikai izdzīvošanai.
„Es padomāšu, es tev rakstīšu.” Vāciski runāt ir viena lieta, rakstīt otra. Jāsēž pie papīra, jākožļā zīmuļa gals un jāgudro. Jāiet uz palīdzības komiteju. Apdrupušas telpas, gausi, laipni ļaudis. Latviski tieši un neierasti.
„Laiks gulēt,” saka Gizela un pieceļas. „Es mēģināšu gulēt.”
Ēvalds nezina, ko darīt. Viņš pieiet klāt, apņem rokām, Gizela pieplok viņa plecam. Skaista, jauna sieviete. Viņš aizdzen domeli, nospiež; viņam jābūt tikpat tīram kā dzīves gudrību uzsūkušajam vectēvam vai pirmspubertātes zēnam ar gaišām domām un sapņiem. Aiz viņa stāv Ega, Popovs, Zajoba, Šteinbergs un visi citi. Viņš reprezentē Valža draugus, tautu un jaunību, viņš ir stiprs.
Tā viņi stāv, līdz Gizela saka: „Paldies. Tu zini, kur tev klāta vieta?”
„Jā.”
„Valža darba istabā.”
„Jā.” Un viņš uzliek vēlreiz roku viņas plecam, saka, cik mīlīgi vien spēj: „Būs labi.”
Otrs stāvs. Katram bērnam sava istaba, Valža darba istabā - zvāļa, plats darba galds, lineāli, leņķi, veci un vēl pusiesākti zīmējumu ruļļi. Labi Valdis iekārtojis savu lizdiņu. Ēvalds kļuva pat brīdi skaudīgs, iedomādamies savu Stokholmas vecpuiša mītni.
Tīras gultas drānas. Pēlis. Te Valdis gulējis savu diendusu. Ēvalds uzkāra svārkus uz krēsla atzveltnes, pārkāra tiem pāri bikses. Blakus nolika pelnu trauku, nodzēsa elektrību un palīda zem pēļa.
Kaut Gundars izaugtu kā tēvs! Bet nevarēs. Kas frici šķiŗ no latvieša? Katrs cilvēks sastāv no jūtu, prāta, asociāciju mantojuma un sapņu sastāvdaļām. Kā kokteilis. Un latvieša, friča un krieva kokteiļa sastāvdaļas atšķiras vienas no otrām. Krievam ir dvēsele, latvietim sirds. Latvietis zina gadu tūkstošos izauklētas tautasdziesmas, kuŗu pasaulē cilvēks ir visu mūžu daļa no dabas, fricis šīberē marša taktī un kļūst sentimentāls, dzirdot „Am Brunnen vor dem Tore”. Bet brīnumi notiek. Varbūt Valža cilts atradīs ceļu uz latvisko! Tīro, labo, krietno. Div' dūjiņām un ozolīti, zemzarīti. Maziņš biju, neredzēju. Kaut atrastu! Un Ēvalds sajuta vainas apziņu un bezgalīgu, bezgalīgu nevarību.
Bērni. Vai viņi bija vainīgi, ka Valdis nosities? Neviens nebija vainīgs. Varbūt civilizācija. Nebūtu Valdis nosities, bērni tāpat latviski neprastu. Latviskais tātad atkrīt. Paliek bāreņu nelaime.
Ēvalds salika rokas uz krūtīm un domās skaitīja Mūsu Tēvs debesīs. Viņam Tēvareize bija jānoskaita, pienākums, bet teikumi bija smagi, nāca kā no bezgala dziļas vāts, veidojās cieti kā tērauds, granīta bluķi, smagi kā svarucēlēja svari. Neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no visa ļauna, jo Tev pieder tā valstība, spēks un gods mūžīgi mūžam.” Un tad Ēvalds lūdza Dievu - bargo Israēļa Dievu, lai tas palīdzētu, atlīdzinātu netaisnību, labotu nodarīto šai ģimenei, šim namam. Un tad - Āmen. Bet smagums nezuda, vāts sāpēja kā sāpējusi, spieda visas pasaules smagums. Sirds ir grauds, sirds ir stipra.
Viss gūlās uz krūtīm - Israēļa bargais, netaisnais Dievs kopā ar Austrumu un Rietumu Romas baznīcām, kopā ar kristietības gadsimtiem un moderno civilizāciju. Prāts nedomāja, nevairījās un nemeklēja. Sirds spēks, pret spēku, aci pret aci, zobu pret zobu.
Dieviņš! Balta ēna pārskrēja! Un pēkšņi izzuda grūtums, viss kļuva labs un gaišs. Miers, saulainā pēcpusdienā. Labais latviešu Dieviņš! Atalgo labu ar labu, ja muļķītis trīs naktis sarga mirušā tēva kapu. Tā viņš palīdzēs arī Valža ģimenei. Svētīs šos vāciski runājošos ļaudis. Un šķita, ka spēlētu brīnišķas kokles. Viņš bija brīvs no pienākumiem, atslābināts - šajā namā palīdzēs Dieviņš. Nāca miegs. Laima, Māra, Kārta, Vēja māte, Jūŗas māte, Meža māte un visas citas mātes palīdzēs. Vecītis pelēkās skrandās, baltu bārdu un mīlīgām, neuzbāzīgi gaišredzīgām acīm.
Austrumiem ir dvēsele, Rietumiem prāts, latviešiem ir sirds.
Miegs bija pūkains kā vilna, miegs bija labs, viss, viss izplūda un izlīdzinājās. Viss bija labi.
Ass, bezgala žēls bērna ieraudiens, īss un sāpīgs! Ēvalds uztrūkās. Pēc brīža atkal - īsi un griezīgi. Tad atkal. Tam jābūt skuķēnam! Māte, sadzērusies zāles, nedzird. Nē, viņa taču guļ lejas stāvā! Ēvalds piecēlās, uzspieda elektrību un devās otrā istabā. Bērns neko nesaprot, saka lielie. Es māku ar bērniem apieties, viņš domāja. Ir cilvēki, kas nevar, nemāk, citi var. Sievietēm vairumam iedzimta varēšana. Es māku, es nomierināšu, un viņa gulēs. Es būšu izdarījis labu darbu. No durvju spraugas gaisma apspīdēja bērna gultiņas redeles. „Nu, nu,” Ēvalds teica klusā, maigā balsī. Paņēma bērnu zem siltajām padusēm (cik dīvaini stingrs var būt maza bērna augums!), piespieda sev pie krūtīm un viegli, ritmiski šūpojās ceļos, „Nu tā, tā ir labi,” viņš latviski teica. Bērna rokas stingri aptvēra viņa kaklu. „Tā. Mazā meitenīte gulēs. Mīļā, mazā meitenīte gulēs. Šodien ir bijusi grūta diena, meitenītei bijis grūti, bet tagad ir labi. Tagad ir labi, un meitenīte gulēs,” viņš čukstēja. Bērna sasprindzinātais augums atslābinājās. „Tā, tā,” viņš teica. „Meitenīte ies uz Čuču muižu, pelīte atvilks miedziņu,” Ēvalds čunčināja un jutās labs. Meitenītei ir labi, visus noveikušas miega un nomierinošās zāles, bet es viņai palīdzu, es esmu labs.
Bērna galviņa liecās pie Ēvalda krūtīm. Nolikšu tagad gultiņā, viņš domāja (cik diskrētas ir domas?), tā, mierīgi, mierīgi jāpārmaina bērna stāvoklis rokās, lai mazais nemana, tad gultiņā, tā, tā, mierīgi. Gaismas stars no durvju spraugas, kā zobens šķēla tumsu. Izdevās! Bet brīdī, kad viņa rokas palaida bērnu, tas ieraudājās no jauna.
Atkal viņš paņēma bērnu rokās un piespieda sev pie krūtīm. „Meitenīt, mīļo meitenīt,” viņš klusu bubināja, mazās roķeles viņam ķērās ap kaklu. Varbūt Valdis ar viņu runājis latviski, varbūt viņa pazīst valodas skaņu? Tādēļ tā ķeras klāt. Tad Anneles viena rociņa atlaidās un rādīja uz gaismas līniju durvju spraugā, raudas pieauga neapsīkdamas, roķeles rādīja: „TUR! TUR!”
„Tētiņš aizgājis,” Ēvalds čukstēja, „Viņam tagad ir labi, viņam tagad ir pavisam labi!” Un visu laiku viņš čunčināja. Skuķēns pārstāja bļaut, atkal atslābinājies pieplaka Ēvalda krūtīm. Visu dienu pieaugušie sūkusi spēku no pusotra gada bērna, teikuši: „Viņa jau vēl neko nesaprot”, tagad guļ kā bluķi. Šmita kundze izšausminājusi savējos, apmierināta krāc, bet bērns nebeidz un nebeidz ciest.
„Tā. Un tagad meitenīt's gulēs,” viņš čukstēja mierīgi vilktā balsī. „Gulēs mazais meitenīt's un sapņos jaukus, jaukus sapņus.” Uzmanīgi, tik uzmanīgi, cik iespējams, lika bērnu gultiņā. Meitenīt's apgūlās; te, atkal, sāpīgais brēciens!
„Nu, ko tu čipojies,” Ēvalds mīlīgi pārmeta , no jauna ņemdams bērnu rokās. Pamanījis krēslā krēslu, apsēdās uz tā, šūpoja un bubināja: „Tā, tā, meitenīt! Labi, labi, labi.” Vārdi jāsaka, kaut arī tikai Ēvaldam pašam saprotami. Skaņa, tonis sasniedz bērnu. Kā bez skaņām izteikt jūtas? Latviešu valoda, asins balss aijāja un žūžoja. Varbūt viņai kas paliks zemapziņā? Tad, kad viņa izaugs liela. Skaista, jauna meita aizņemta ar savu izskatu, frizieri, drānām un stāvokli sabiedrībā? Kādreiz iemiegot, dzirdēs šņāceņus un čukstošu balsi, kuru viņa uztvers par vēju?
„Čuči, meitenīt, čuči, nu! Spīdēs saulīte, pasaule būs tik skaista,” viņš čukstēja līgodamies. Mazais augums kļāvās pie viņa.
Sieviete! Māte nezināmā nākotnē, droša un praktiska pēc 2000.gada, kas iznesīs nākamās audzes.
Skuķēns snauda, galviņa atkal liecās uz zemi. Tagad! Tagad nolikšu viņu gulēt. Tā. Maigi, vāri, tā kā neviens nemana. Apgriezt sejiņu uz sāniem, tā, mīlīgi, tā, kā viņa nemana. Ēvalds lika bērnu gultiņā, ar seju uz leju. (Dienas Ziņās bijis rakstīts, ka bērni kļūstot intelliģentāki, ja tie guļot uz vēdera.)
Atkal brēciens! Meitenīte nevēlas būt viena.
Ēvalds paņēma bērnu klēpī no jauna. Augums piekļāvās, un viņš šūpojās čunčinādams. Latviešu dieviņš! Nav viegli izpildīt viņa vietu. Bērns dusēja pie Ēvalda krūtīm. Atslābināts un apmierināts, miegā gūdams spēku. Ēvalds līgojās. Cik ilgs laiks jau bija pagājis? Stunda? Divas? „Meitenīt, meitenīt,” viņš čukstēja. Arī viņam sāka mākties virsū snauda; visi gulēja, tikai viņš nedrīkstēja. Dusēt tad, kad asinis sāk krāties traukā pie sienas, kad brālis nogurst cīnīdamies pie tilta ar deviņgalvi. Snaudiens kā lēna nāve, sargu mulsinošā un nāvējošā inde. Snaudiens.
„Tagad tu iesi gulēt,” viņš stingri un noteikti čukstēja. „Mazām meitenēm jāguļ, lai tās izaugtu lielas.” Nolika gultiņā un atbildei saņēma asu un griezīgu iebrēcienu, kurš viņam vairs nešķita žēls, bet gan nikns. Bērns, ieķēries rociņām gultiņas redelēs, slēja viņam pretī savu gaišmataino galviņu. Ēvalds nopūtās un ņēma pretī likteņa lemto. Atkal sēdēja uz krēsla, atkal čukstēja: „Labi, labi, ir labi.” Šūpojās auklēdams, brīžiem iedomājās, ka iesnaužoties nokritīs no krēsla ar visu bērnu.
Tad durvīs parādījās Gizela. Miega zāļu apmāta, nereāla, gaišzilos rīta svārkos: „Ā, viņa tev neļauj gulēt.” Atsvabinājums. Gizela paņēma bērnu, pagriezās un pazuda durvīs.
Ēvalds atgriezās Valža darba istabā, atlaidās un iemiga.
No rīta, pirms izbraukšanas, viņi dzēra kafiju goda istabā. Šinkingera kundze teica: „Annele jums neesot ļāvusi gulēt.” Ēvalds atteica: „Bija patīkami iepazīties.” Un tad tikai aptvēra, ka Gizelas māte atbildi varētu pārprast. Kafija, ola, maizītes, sviests un marmelāde. Annele jau spēlējās uz grīdas un, vismaz Ēvaldam tā šķita, brīžiem paskatījās uz viņu. Atvadoties Gizela teica: „Bija labi, ka tu vakar biji ar mums.”
Kad viņš iestartēja motoru un atvadoties paskatījās uz Valža mājiņu, tad durvīs stāvēja Gizela ar Anneli rokās un Šinkingera kundze, visas mājot ar rokām. Viņš atbildēja sveikām un izbrauca uz ielas. Visapkārt bija vācu mājeles, līdzīgas viena otrai kā ogas. Viņš nopurināja galvu: jāuzmanās, velns, lai parauj! Jūtekļojoties vēl var ieskriet stabā. Un līdz vakaram jātiek Hamburgā.