Richards Rīdzinieks
PŪPĒDIS GUSTAVS
Pasaka
Šajā pussalā reti iemaldījās ļaudis, un tikai daži no tiem sēņoja, pa zviedru paradumam ņemdami tikai gailenes. Pūpēžus lika mierā. Tā nogāzītē pie pamestajām mājām, kur, bērzā pakārti, vēl rūsēja veci apaušu dzelži, kā baltas lodītes mauriņā auga pūpēžu virkne, ar lielisku skatu pāri nepļautajai pļaviņai un šēru līcim, kuŗa otrā pusē baltoja veca baznīca ar melnu torņa smaili.
Pats varenākais pūpēdis bija Gustavs, turpat trešdaļu lielāks par nākamo - Pēteri. Ar savu izcilo stāvokli Gustavs bija apmierināts. Jau mazs būdams, toreiz tajā rasotajā rītā viņš bija paspiedis Pēteri mazliet pa labi, Konstantīnu pa kreisi, teikdams: „Paejiet nost, man te jāaug.” Šie bija padevušies ar': kad jāaug, tad jāaug. Un Gustavs auga un auga un auga, līdz neapšaubāmi bija visvarenākais pūpēdis, cik acis vien tālu sniedza. Viņš bija stingrs un ciets, stalts un balts. Kad aļņu ģimene, dodamās uz līci dzert, aizšūpojās garām, viņš pašapzinīgi uzsauca: „Ar līkumu, ar līkumu!” Un tā kā aļņu taka bija labu gabalu nostāk, viņš apmierināts noteica pārējiem pūpēžiem: „Re', ka klausa.”
Kad svētdienas rītā pāri līcim baltās baznīcas zvans aicināja dievlūdzējus, viņš domāja, ka baznīca ir viņš pats un šūpojās līdzi zvana sitieniem, cik nu tas pūpēdim vispār iespējams.
Bet kādu dienu, un gluži bez jaušama iemesla, jo laiks bija patīkami mitrs, Gustavs jutās it kā sašļucis. Virsma viņam bija tikpat smalki cilņaina kā parasti, varbūt tikai mazliet brūnganāka. Tas no vakardienas saules, viņš domāja. Un nejutās tik stingrs kā parasti.
„Es domāju, ka es drīz lidošu,” priecīgi pīkstēja Konstantīns.
„Kas par niekiem!” uzkliedza Gustavs, jo jebkādas pārvērtības, kas apdraudētu viņa lielisko pasauli, viņu baidīja. Un tiešām šķita, ka bažas būtu bijušas nevietā. Pēcpusdienas saule tik skaisti zeltīja līci, baznīcu un apkārtējos bērzus un egles, ka pūpēžu prāti kļuva viegli kā pieneņu pūkas.
Bet nākamajā rītā Gustavs jutās vēl nelāgāk, ko pastiprināja Pētera, Konstantīna un citu darbīgā bubināšana: „Drīz. Jā, jā. Būs jālido. Drīz.” Pāri līcim, spārnu vēzieniem vaidot, gaisā cēlās gulbju pāris. No blakus augošā cera, čaukstot rasainajā zālē, krita pārgatavojušās avenes.
Pēkšņi, pa aizaugušo māju ceļu, divriteņiem grabot, piebrauca trīs puišeļi un nosvieda riteņus zālē. „Kur jūs braucat!” Gustavs gribēja bārties, bet balss viņam neskanēja, to nedzirdēja pat Pēteris un Konstantīns. Tad viens no puikām, gaišu matu cekulu un ar baltu ģerboni izrotātu ķiršsarkanu krekliņu, priecīgs iesaucās: „Eu! Pūpēži!” Un visi trīs skrēja mīdīt pūpēžus, viens otru grūzdami un priecādamies par pelēkajiem sporu mākonīšiem, kuri aizdūmoja gar puiku plikajiem stilbiem.
Tiesa - no Gustava dūmoja visvairāk. Bet kas viņam no tā bija par prieku, guļot tukšam, saplakušām un greizam? Puikas čalodami bija saskrējuši avenēs.