Ilga Reke-Andersone

Ilmārs Rumpēters

ILGA REKE-ANDERSONE

Apskatot Ilgas Rekes darbu izstādi 1975. g. rudeni salonā „Māksla” Ņudžersijā, bija jāsecina, ka te ir darīšana ar nopietnu māk­slinieci. Viņas tagadējais gleznošanas stils ir īpats, interesants un grafisks. Samērā pamazā formāta darbi rada viengaba­lainu noskaņu, jo ne vien techniski, bet arī sižetiski tie līdzīgi viens otram. Šajā izstādē dominēja koki, pareizāk sakot, koku sagrupējumi, meža skati. Darbi rada svaigu, spontānu iespaidu − ļoti līdzīgi akvareļiem, lai gan gleznas darinātas eļļas, kā arī jauktās technikās. Glezniņas ir arī ielogotas līdzīgi akvareļiem − aiz stikla. Vienīgais trūkums šajā izstādē bija tas, ka visas šīs 35 gleznas bija cieši saspiestas kopā, jo šaurajās salona telpās tajā pašā laikā izstādīja arī kādas citas gleznotājas darbus. Gribētu silti ieteikt mazo salonu īpašniekiem nepārcensties un „nepiekraut” visas sienas no grīdas līdz griestiem ar gleznām. Divu pilnīgi pretēju stilu un kvalitātes gleznotāju gleznas cita citu ļoti traucē.

Ilga Reke nodarbojas ar gleznošanu jau no pašiem pirmajiem ieceļošanas gadiem Savie­notajās Valstīs, kad drīz vien sāk studēt mākslu Viskonsinas universitātē Madisonā. Taču viņas mākslinieciskā attīstība sākas jau Latvijā, kad viņa Rīgas skolās izrāda lielu interesi zīmēšanā, mācoties pie gleznotāja Jūlija Jēgera Valža Zālīša pamat­skolā, kā arī vēlāk privāti pie tēlnieka Vanaga. Ilga Reke ir īsta pilsētniece − dzimusi un augusi Rīgā. Viņas tēvs, pulk­vežleitnants Arvīds Reke, bija Zemgales divīzijas kaŗa tiesas priekšsēdis. Rekes ģimenē Ilga vienīgais bērns. Vecāki viņu nemaz neesot lutinājuši, kā tas bieži notiek vienbērna ģimenēs. Bijusi liela grāmatu lasītāja. Kā viņa pati saka: „Ar četriem gadiem sāku lasīt. Tad pievērsos grāmatām un lasīju visu, kas mājās bija atrodams, ieskaitot no manis slēptās grāmatas.”

Ilgai Rekei tikko 18 gadu, kad jau bija jāatstāj dzimtene, vēl gluži ģimnāziju nebeigušai. Bet, Vācijā nonākot, viņa paspēj ātri vien nobeigt vidusskolas pēdējo klasi. Pēc tam viņa studē Štutgartes mākslas akadēmijā, turpat arī architektūru. Architektūru gan pēc stingra vecāku ieteikuma, lai meita studētu ko praktisku. Toreiz latviešu vecā un arī vidējā paaudze visumā bija ļoti praktiski noskaņota. Laikam jau šīs paaudzes tādas izveidojās, cīnoties pēc labāka materiālā stāvokļa vai sava kaktiņa un stūrīša zemes. Pats labi atceros, kad vēl kā zēns pa vasarām dzīvoju laukos un gāju ganos, kur manas vecās lauku tantiņas mākslas studēšanu uzskatīja par gaisa grābstīšanu.

Bet Ilgas Rekes studēšanu pārtrauca braukšana uz Ameriku. Rekes ģimene nonāca Viskonsinā, un dzīve bija jāsāk no jauna. Vecākiem jāmeklē darbs, bet meitai turpmākā izglītība. Viskonsinas universitātē Ilga Reke iegūst B.S. un M.S. gradus paidagoģijā. Nu ir nodrošināts darbs kā mākslas skolotājai vidusskolā, mācot jauniešiem grafiku un gleznošanu. Viņa raksta: „Mans darbs mācību laikā ir diezgan patīkams un dažreiz pat ierosinošs. Cenšos iedalīt laiku savam personīgajam radošam darbam vakaros, ja maizes darbs to atļauj. Vienu otru vakaru esmu skolā, klausos skaļā mūzikā, vēroju jauniešu izdarības, pēc vajadzības izsaucu policiju vai telpu tīrītājus un izklīdinu iereibušos. Dažu vakaru vedu skolnieku grupas uz sporta sacīkstēm. Tad sēžu autobusā, klausos skaļo radio un skaļos jauniešus. „Rah, rah, go team, go!” Tā iet Amerikā, bet jaunieši jau visur ir vairāk vai mazāk skaļi un bravūrīgi. Tā ir jaunības kūsājošā enerģija.

Ko gan visu Ilga Reke nav darījusi un izmēģinājusi! Sākumā skolā mācījusi arī vācu valodu. Studiju gados sākusi interesēties arī par rokrakstu un roku formām. Šai sakarībā viņa pēdējos 10 gadus nodevusies šī jautājuma risināšanai savā personiskā uztverē. Beigusi arī kursus International Graphoanaysis Society Čikāgā. Viņas novērojumi ir viņu pārliecinājuši, ka arī roku kustības, formas un līnijas dod interesantu, rokrakstam līdzīgu stāstījumu. Šai sakarībā viņa šad un tad amerikāņu un latviešu sarīkojumos „pārvēršoties čigānie­tē”, lasot roku līnijas un dodot vienam otram pārsteidzošu raksturojumu par viņa vai viņas personību, „pareģojumu” vai kādu „cerību”.

Bet es, lai gan nepraša šādās lietās, tomēr varu saskatīt „kristalla bumbā”, ka Ilgai Rekei ir, galvenokārt, nākotne kā nopietnai māksliniecei. Nekad nestāvot uz vietas un neapmierinoties ar pašreiz paveikto, viņa top un pārtop un attīsta savu personisko mākslu aizvien dzidrāku. Viņa pati gaŗā te­lefoniskā sarunā stāstīja, ka esot gluži neapmierināta ar saviem agrāko laiku glezno­jumiem, lai gan tie labi gājuši tautās.

Ilga Reke atzīstas, ka vācu ekspresionisms ir visvairāk ietekmējis viņas gleznošanu, lai gan viņai tuvi esot arī gleznotāju Ruo (Rouault) un De Kuniga (De Koonig) darbi. Viņas labākais skolotājs bijis grafiķis Voringtons Koleskots (Warrington Colescott).

Ilgai Rekei ir bijušas kādas 15 patstāvīgas izstādes latviešu sabiedrībai (Milvokos, Čikāgā, Grandrapidos un Gaŗezerā), kā arī darbi kopējās izstādēs Viskonsinā, Čikāgā un Ņujorkā, vēl citur. Bez tam, viņai bijušas vismaz kādas 30 patstāvīgas izstādes amerikāņu sabiedrībai Viskosinas kolledžās un galerijās. Viņa saņēmusi vairākas godalgas, ieskaitot godalgu par darbu 1973./74. g. ceļojošā latviešu zīmējumu izstādē. Par saviem uzskatiem mākslas virzienos viņa saka: „Pašreiz dzīvojam nemierīgā un strauju pārmaiņu laikā. Domāju, ka daži no pēdējā laika novirzieniem nostabilizēsies un eksistēs parallēli viens otram, bet abstraktais eks­presionisms atgriezīsies varbūt kādā citā paveidā.”

Ilgas Rekes meklējumi mākslā ir daudzi un dažādi. Viņa pati sacerējusi lasāmvielu vācu valodā skolas vajadzībām ar komiskām illustrācijām un tekstu, kā teikt, komiksu stilā (Comic Strip). Šīs burtnīcas skola iespiedusi lielākā skaitā. 1972. g. viņa piedalījusies latviešu grafikas izstādē Čikāgā ar Ūsiņa zīmes risinājumu. Viņa arī iespiedusi silk screen technikā tautiskus ornamentus dāmu modes skatēm, kas aprakstīts ALA-s Žurnāla 14. numurā. Ilga Reke gājusi tik tālu savos mākslas meklēju­mos, ka pat eksperimentējusi ar Latex krāsām un sveču dūmiem. Viņa, lai gan ar grūtībām, pielietojusi krāsainus dūmus, kuŗus izgudrojis kāds viņas bijušais skolnieks − liels ķīmijas entuziasts. Rezultātā visa dzīvokļu māja „smirdējusi pēc Ķemeru sērūdens”. Kad viņai dūmi apnikuši, māksliniece ķērusies pie jaunas formas, jauniem palīglīdzekļiem, arī sprāgst­vielām. Sprādzieni uz krāsota koka izdevušies gluži labi, bet audekli gan aizdegusies. Viņai bijis jāatsakās arī no šiem eksperimentiem − kaimiņu dēļ. Drīz pēc tam esot pazudis arī jaunais draugs − ķīmijas „ģenijs”, kas vēl pirms pazušanas paspējis izgudrot smirdbumbu, kas pievienota ielaušanās trauksmes zvanam. Žēl gan, ka pēdējais izgudrojums netika patentēts un nodots masveidīgai ražošanai. Vismaz varu teikt, ka Ņujorkā šādas ierīces izpirktu kā karstus raušus.

Pēc pašas izteiciena, „pavēlu dzīvē” Ilgas Rekes dzīves gaitas sasaistās ar Laimoni Andersonu.

Lai nu kādi un cik „dramatiski” bijuši māk­slinieces meklējumi pēc oriģināliem izteiksmes līdzekļiem, taču tagad viņa saka, ka savu pašreizējo gleznošanas stilu vēl turpināšot, kaut arī viņai esot jau citas, jaunas idejas. Piemēram, viņa ir jau iecerējusi sērijas ar Basrelief struktūru variācijām, nezaudējot savu „rokrakstu”. Tad nu gaidīsim nākotnē, ar kādiem jaunumiem gleznotāja Ilga Reke-Andersone mūs pārsteigs.