Alfrēds Straumanis

PATS ALUNĀNS MAN TALKĀ NĀK

(vai: Kā tās lietas Amerikas latviešu 5. teātŗa dienās sākās...)

Eduarda Dzeņa zīmējums

Pa reizei ar mani notiek dīvainas lietas. Šoreiz tā lieta sākās tā: biju uzaicināts būt par soģi Amerikas latviešu 5. teātŗu dienās Mineapolē. Lai es kā īsts latvietis arī pilnīgi nopelnītu 75 procentus no maniem ceļa un uzturēšanās izdevumiem, kuŗu atmaksu biju no rīkotājiem kaut kā izčīkstējis, tie man silti ieteica teikt arī kādu runu. To arī apsolīju un pat virsrakstu nosūtīju. Nezinu kā, bet dažādie latviešu preses orgāni šo virsrakstu bija izsludinājuši vismaz trīs dažādās versijās. Viens rakstīja, ka runāšu par tematu „Teātris bez maksas”, otrs − „Teātris bez maskas”, un trešais − „Teātris bez mākslas”. (Nezinu, kāpēc par šādām nebūšanām neuztraucas latviešu filologi!) Gandrīz sāku runāt par visiem trim tematiem reizē, jo, ja jau sola atmaksāt ceļa naudu un pats par savu naudu esi atbraucis, tad labāk dari, kā valdes vīri vēlas, citādi vēl bez bikšu mājās atpakaļ ieradīsies!

Bet esmu, paldies Jumim, par daudz latviešu emigrantu sabiedrībā savus ragus lauzis. Tādēļ, pirms sāku runāt, nopētīju klausītājus. Tur, citu svarīgu personu vidū, sēdēja pats ALA-s kultūras biroja vadītājs; un es tūdaļ apzinājos, ka par teātri bez maksas runāt nebūs ieteicami: trimdas teātŗi pat tos pāris dolārus no kultūras biroja vairs nedabūs, ja izstāstīšu, kā teātri bez naudas var taisīt.

Klausītājos pamanīju arī ALA-s teātŗu sekcijas vadītāju (gribētos gan zināt, cik to teātŗu viņam tai sekcijā īsti ir?), kas teātŗa mākslu pats ļoti labi pārvalda − un nedrīkstēju vairs runāt arī par tematu „Teātris bez mākslas”, jo, ja nav mākslas, tad nevar būt arī teātris. (Ceru, ka mans kollēga vismaz šai punktā būs ar mani vienis prātis!)

Un tā kā zālē sēdēja arī Latviešu Nacionālās Apvienības Kanadā teātŗa sekcijas vadītāja, tad arī par tematu „Teātris bez maskas” runāt nevarēju, jo, par šo tematu runājot, es varētu sapīties nacionālpolītikas tiklos. Šais tīklos jau tā par daudz labu ideju un nodomu savākts; un teātrim tur nav vietas.

Izmisumā bāzu roku kabatā pēc mutautiņa, lai, sviedrus pirms darba slaukot, gūtu laiku apdomāties. Bet mutautiņa vietā roka sataustīja papīra lapas, kas tad arī izrādījās manas glābējas. Nododu tur rakstīto lasītāju ziņā:

Svētā Jāņa kapos, Jelgavā, Zemgalē Tā Kunga tūkstoš deviņi simti septiņdesmit piektā gada divdesmit septītajā novembrī − no Ādolfa Alunāna, saukta latviešu teātŗa tēva, teātŗa darbonim tai Ziemeļamerikas valstu biedrībā, Alfrēdam Straumanim, viņa viesošanās pie citiem latviešu teātŗa darboņiem tai Mineapoles pilsētā gadījumā rakstīts un caur ātro dvēseļu pastu piesūtīts

MEMORANDUMS

Cienīto teātŗa darboni − un Tu ievērosi, ka izvairos teikt: latviešu teātŗa darboni, bet par to parunāsim vēlāk − ja gadījumā pēdējā laikā neesi vēstures grāmatās par latviešu teātri lasījis un mans vārds Tev neko daudz nesaka, atļauj iepazīties vēlreiz. Es saku vēlreiz, jo mēs jau esam neskaitāmas reizes satikušies Jelgavas Jāņa kapu priekšā, kad Tu vēlu vakarā, vēl ģimnāzijā iedams, nāci mājās no tukšas ādas bumbas sišanas kaut kādā tur amerikāņu izdomātā biedrībā Bisenieku ielā iepretim skolotāju institūtam. Tu toreiz, gar kapu vārtiem ejot, vienmēr steidzies, jo biji iedomājies kaut ko līdzīgu spokam tur reiz redzējis. Tev bija taisnība: tas spoks biju es. Bet es nebiju domājis Tevi baidīt; man bija cēlāki nodomi. Tu taču atceries, kā viena no manām mazmeitām − Anna Bergmane Tev ģimnāzijā latviešu valodu mācīja, jā, tā pati, kam Tu reiz uz manu pēdējo dzīves vietu Filozofu ielā 3, dabūji nest par vēlu uzrakstītu domu rakstu. Un kaut gan Tu ne labprāt no Annas gribēji mācīties lietuvju-latviešu salīdzināmo gramatiku (vai nedomā, ka tā Tev tagad būtu lieti noderējusi, kad Tu ar visām trim baltu tautu lugām ņemies?), viņa Tevi bija Tavas stiprās balss dēļ ievērojusi un pat galveno lomu viņas sastādītajā lugā Spēka dēls iedevusi. Tur es Tevi arī ievēroju, un domāju, ka no Tevis reiz lietas koks varētu iznākt. Tāpēc arī ar Tevi pie kapu vārtiem gribēju parunāties, sāk, vai nedomā tāpat kā es reiz teāterī darboties. Būtu es zinājis, ka Tu latviešu teātrī tēlošanas mākslu iemācīsies, bet pēc tam pa citu tautu teātŗiem apkārt dauzīsies, nebūtu Tev pat kā spoks rādījies.

Šodien, kad Tu esi atradis iespēju atkal pie latviešu teātŗa darboņiem paciemoties, esmu spiests Tev rakstīt, jo tas tā ar mani vienmēr ir bijis: ja mani kāds nokaitina, tad, kas man iekšā, to šauju ārā.

Nu jau Tu būsi arī mani atcerējies, un atcerējies, ka es savas teātrinieka gaitas sāku pie vāciešiem. Pie vāciešiem sāku, bet pie latviešiem aizgāju. Taisnība jau nu Tev ir − es redzi varu Tavas domas lasīt − biju tomēr spiests no latviešiem aiziet tās pašas manas ātrās dabas dēļ un nomirt kā vientulis. Bet es tomēr latvietis paliku; un par to Tev mana luga Mūsu senči var galvot.

Bet Tu, savas teātŗa gaitas pie latviešiem sācis, aizgāji pasaulē vispirms pie vāciešiem, tad francūžiem un tagad pie amerikāņiem. Tā nu gan nav labi! Un tāpēc Tev rakstu šo memorandu.

Es zinu, Tu taisnosies, teikdams, ka trimdas latviešu teātŗi klibo uz abām kājām un ka Tu tādu puskoka lēkšanu nevari ciest. Tur Tev piekrītu. Bet vai Tu nevari piedot saviem trimdas līdzbiedriem, ja tie vispirms cenšas mantu krāt un tikai tad teātŗi un citas mākslas atbalstīt? Kaut gan Krogzemju Mikus (pats sevi bija par Ausekli iesaucis) jau pirms mana laika bija teicis:

Daudz tādu tautiešu, kas kādu graudiņu iesējuši, tūliņ grib pļaut. Tādi dienas algādži lai mācās pazīt tos vīrus, kas paši ir bijuši celma lauzēji, arāji un sējēji dienas karstumā; kas laikmeta vagā iekaisīja darbus, kas tikai nākamībai atnes rasmīgu zelmeni, un kuŗas augļi klusi zied mūžībai.

Es, tāpat kā Tu tagad, tikko biju kādu graudiņu mūsu teātŗa druvā iesējis, tūliņ gribēju pļaut. Bet tikko teātris sāka iesakņoties, augsti stāvoši pretinieki to uzskatīja par tautai kaitīgu un lika visādus šķēršļus ceļā, kamēr beidzot nemaz nebija iespējams Rīgas latviešu teātri izrādīt. Bet es tomēr darbojos un tūlīt prom neskrēju, kā Tu to izdarīji savos pirmajos gados Amerikas valstu biedrībā, kad Tev kāds mācītājs pārmeta tradīciju laušanu un kāda liela trimdinieku organizācija negribēja Tevi par teātŗa vadoni pieņemt, jo Tu, eč, tādas lugas gri­bēji rādīt, kas tautai kaitīgas. Vēl tagad mācītāji aizliedz māksliniekiem spēlēt, ko tie vēlas, bet lielās trimdas organizācijas jau kļuvušas piekāpīgākas. Dažas pat jau neliedz tagadējā Latvijā rakstītas lugas izrādīt, kaut gan tikai vēl tālajā Austrālijā. Labi vēl, ka Tu, kā daži citi Amerikas valstu biedrības latviešu teātŗa spēlētāji, neesi iedomājies braukt savu mākslu tagadējā Latvijā rādīt. Norietu Tevi vēl trakāk par tiem karstgalvjiem, kas uzdrošinājās braukt, jo Tu, redz, jau par daudz savu muti iepriekš pret vadītājām personām esi palaidis. Mācies lēnprātību no tiem latviešu kultūras polītikas taisītājiem, kas visos trīsdesmit trimdas gados vēl nekādas muļķības nav pielaiduši ar kultūru rīkojoties. Labi gan, ka šie kultūrpolītiķi tik ātri neaizmirst! Nebūtu vecie bijuši klāt pēdējā sanāksmē Klīvlendā, jaunie jau nezin kur būtu latviešu kultūru, un līdz ar to trimdas teātri noveduši. Bet vecie tos laikā apvaldīja, nomierināja; un vai Tu nedomā, ka pēc nepilna gada atkal Toronto satiekoties visiem galvas nebūs aukstākas un prātīgākas? Ja kādus no šiem kultūrpolītikiem satiec, tad izteic tiem komplimentus arī no manis par viņu lēnprātību un gudrību, sevišķi par to, ka viņi apzinās neiespējamību ar komiteju palīdzību kultūru veidot un tādēļ, pie kultūras stūres stingri pieķērušies, to nevienam ne pa labi, ne kreisi neļauj griezt.

Bet runāsim tikai par latviešu teātri. Par pirmiem soļiem latviešu teātrī Kaudzītes Matīss reiz rakstīja:

Tās bija raksturīgas vaļas aktieŗu izrādes, kas kaut kā kopā apvienotas, kaut kā nospēlētas, bet ne jau cik iezīmīgas mākslas nozīmē... Viens otrs diletantu aktieris bija izmēģinājies pat rakstīt lugas, bet bez jaušamiem panākumiem. Zeme vēl bija tukša un neiztaisīta...

Tad, kad es sāku latviešu teātrī strādāt. Matīss atkal rakstīja: Vislielākā sajūsmā bija diletantu aktieŗi. Tie priecājās, ka nu beidzot radies speciāli izglītots teātŗa vadonis, no kuŗa varēs daudz laba mācīties.

Kad Tu biji ārzemju skolās teātŗa mākslu no jauna iemācījies, Tu ar sajūsmu gāji pie latviešu teātriniekiem, lai tiem daudz laba mācītu. Un diletantu aktieŗi bija sajūsmā. Bet tie latviešu teātrinieki, kas paši no maniem skolēniem reiz bija teātri mācījušies, negribēja Tavas mācības pieņemt, jo tās, pēc viņu domām, nebija latviešu teātrim piemērotas. Tie uzstājās, lai aktieŗi gari jo gari izlocītu katru vārdu tekstā, pretēji Tavai mācībai runāt uz skatuves normāli. Vēl lielāka nelaime jums tur trimdā ir, ka katrs otrs teātŗa darbonis grib par režisoru uzmesties, neatzīstot, ka tā režisūras skunste ilgi un dikti jāmācās. Ja tiem kaut kas neizdodas, tie vaino lugu rakstītājus un aktieŗus, bet neapjēdz, ka sēdēšana režisora krēslā kuŗu katru tūlīt par režisoru nepataisa. Jums tur zeme gan ir uztaisīta, bet tomēr tukša. Tavu un Tev līdzīgu censoņu sēklu šai zemē neļauj kaisīt; un ir pat tādi vecie teātŗa darboņi, kas jūs pat savā vidū negrib redzēt, jo jūs, lūk, esot profesionāļi!

Es nedomāju, ka tā vaina pastāv iekš tam. Profesionāļi un vaļas aktieri, vai kā jūs tos tagad saucat, amatieŗi, var ļoti labi sadarboties. Vaina ir jūsu negribēšanā atmest vecas tradīcijas, kas pašas par sevi ir ļoti vēlama lieta, gadījumā, ja nav ko likt to vietā. Jūs, tie nicinātie profesionāļi, gribat vecās tradicijas lauzt un to vietā likt tādas, kas trimdas kultūrpolītiķiem ir nesaprotamas. Un viss svešais cilvēkus ar ierobežotu garu atbaida. Daudzi baidās arī pazaudēt savu cienījamo stāvokli savas sabiedrības vidū, kas tiem piešķirts to pašu veco tradiciju rāmjos.

Līdzīga sabiedrības iekārta pastāvēja arī manā laikā vecā Jelgavā, kad katra grupiņa dzīvoja sevī ieslēgusies, kaut gan jau sen tām bija pāri gājuši tautiskās atmodas paisājumi. Man vislielākās raizes sagādāja mācītāju lapa Latviešu Avīzes, kas ar visu krūti šo sabiedrības konservatīvismu aizstāvēja. Zobojos par to kur un kā vien varēdams, un esmu novērojis, ka arī Tu uz tāda veida konservatīvisma aizstāvjiem labu prātu neturi. Bet es Tev ieteiktu visam tam ar smaidu klāt iet. Piemēram, vai tad nav jāsmejas par tādām izdarībām, kādas notikušas trimdā jau tas sākuma gados Čikāgā, kad Ciānas draudze sasauca svarīgu sapulci, lai izlemtu sekojošās lietas:

1. Vai šīs draudzes locekļi drīkst apmeklēt arī citas garīgas sapulces un tur Dievu pielūgt, vai tas aizliegts, un

2. Vai dziesmas no grāmatas Skaņu rota, ko sarakstījis baptistu dzejnieks Kristaps Nātra, ir kaitīgas un nelietojamas šai draudzei?

Tagad pie jums tās lietas ir daudz labāk nokārtotas. Par visu draudžu piederīgiem, kā arī par tiem, kas pie draudzēm nepieder, cik tas attiecas uz dziesmu kaitīgumu vai nekaitīgumu, nolemj viens pats archibīskaps bez kaut kādām laika tērēšanām sapulcēs. Un mācītājiem ir viegli. Tu varbūt vēl atcerēsies Jelgavā bieži pieminēto prāvesta Reinharda un manu sarunu, kad es teicu:

„Mums, prāvesta kungs, abiem jāpelna maize svētdienās − jums uz kanceles, man teātrī.”

Reinhards: „Aktierim tomēr labāks stāvoklis nekā mācītājam, tas saņem publikas godinājumus, aplausus, puķes, arī balvas. Mācītājam no tā netiek nekas.”

Es: „Tas ir gan pareizi, bet toties mācītāju pēc slikta sprediķa neizsvelpj, kā to dara ar aktieri, ja tas nav apmierinājis publiku.”

Atceroties šo sarunu, man gribas parunāties par to jūsu trimdas teātŗa publiku. Tā izturas kā tāds maigu jēriņu bars. Viena alga, ko tai spēlē, kā aktieŗi savu lomu noleijerē, kā režisors visu labi vai nelabi kopā salicis, apvienojot dekorācijas un kostīmus ar lugas gaisotni, tā sēž mutes atplētusi un beigās plaukšķina un pat puķes dod, sak, nopirktas ir, vai lai projām sviež. Un jūsu kritiķi arī visu par labu ņem, piezīmēdami, ka tas jau tikai trimdas teātris vien ir. Bet vai tas pats kritiķis brauks ar desmit gadu vecu fordu un ēdīs appelējušu maizi, tikai tāpēc, ka viņš ir trimdā? Varbūt par labu pamācīšanu šiem kritiķiem derētu palasīties, kā rakstīja Mājas Viesis savā 1868. gada 45. numurā par Žūpu Bērtuļa izrādi:

Kad teatera spehleschanu apraksta, tad arri jahsakka, kahds stikkis spehlehts, kā spehletajs sawwu schķirru isdarrijis, un kā skattitaji ar scho spehli meerā bijuschi. Tā wissu aprakstiht un isteikt, kā to pee zitu tautu teatreem mehds darriht, mehs sche newarram, jo schi spehleschana irr mihlestibas darbs un schķiņķotam sirgam sohbus luhkot buhtu ļohti nekaunigi. Bet to, zeen. spehletaji, par ļaunu neņemsat, ka kahdus wahrdus par Juhsu spehleschanu un ihpaschi par paschu Johku spehli piemineschu. Tizzeet, ka to nedarrischu Jums pahrmestdams, bet Juhs zeenihdams un tautu mihledams. Darbs meisteri darina, tapat arri irr ar muhsu teatera spehletajeem: mehs zerrejam, ka wiņņi ar laiku dauds droschaki skattitaju preekschā stahwehs un pee spehleschanas katris tā sewī isturesees, kā wiņņa kahrta tam to wehlē. Jo tas, kas kungs irr, nedrihkst kā semneeks uzwestees un kas karrawihra mundeeriņā stahw, tam arri kā karrawihram irr jaisturrās. Tāpat arri irr ar sarunaschanahm: jo augstu kungu kambaros tā wis nemehds tehrsēt, kā krogā. Lahdeschana, wella peesaukschana un negohdigas runas, ihpaschi, kad dahmas ir klaht, nenoteek augstmaņu starpā.

Pee schi stiķķa ir gan wairak tam waina, kas wiņņu sarakstījis. Pahrtulkotajam tahdu stiķķi gan nezvaijadseja preeksch Lativeescheem ismekleht. Itt ihpaschi irr jaleek wehrā, ka teatera spehle to wissu israhda, kā ļauschu starpā daschahdās kahrtas noteek un mahza, ka zilwehka ļauna sirds − apsinnaschanā zaur likteni tohp lausta, kā wiltibas darbi to pelnītu algu dabbu un ka gohda prahts un pastahiviga mihlestiba, lai gan zaur dauds zeeschanam lohzita, tomehr pastahw un tee, kas mihlejuschees to uswarreschanas krohni manto.

Teaterim waijaga buht kā skohlai, kurrā zilweks meesigi un garrigi teek pazelts un uz labeem zeļļeem staigaht mahzits. Zaur teateri buhs tautu pee atsihschanas west un rahdiht, ka slepeni darbi slepenībā wiss nepaleek. Zaur teateri buhs ļaudīm johkus rahdit, un eeksch scheem israhdit, ka muļķība un netikkums ar prahtibu zihnas. Tad būs zaur teateri walodu un poesiju kohpt, jo preeksch schi darba irr ļohti leels lauks.

Kritika, protams, bija daudz garāka, bet man tai vecā drukā tā rakstīšana labi nepadodas, un Tu jau būsi piekusis to lasot. Tomēr gribu vēl pielikt atbildes rakstu, ko kāds aktieris rakstījis:

Kad nu mums peeklahjas taisnibai gohdu dot, tad teescham nesinam, kur muhsu zeen. rakstitajs tik dauds wellus ir saklausijees. Tadehļ domajam, ka wiņsch gribbedams muhsu spehleschanai labbu padomu doht, tohs bischķiņ pahr mehru buhs pawairojis, neapdomādams, ka muhsu Mahjas Weesis tahlu pahr muhsu tehwu semmes rohbescham teek lassihts, kurri lassitaji nekad ar neiveenu no muhsu klausitajiem nesatiksees − ko tad tee lai no muhsu spehleschanas dohmatu?

Ne publika, ne aktieŗi paši jūsu kritiķiem kļūdas neaizrāda, kad tie saslavē izrādes, kuŗas tiešām būtu kauns „pāri mūsu tēvu zemes robežām” rādīt. Un jūsu kultūras biedrības runas vīri kritikas izlasa, nopriecājas, un dod tik balvas, kā tas arī šai gadā atkal notika. Pat kāds kritiķis šogad balvu dabūja; tas pats, kas Tevi pamācīja, kā amerikāņiem latviešu tulkotās lugas iestudēt. Tu gan viņam publiski neatbildēji un neaizrādīji, ka viņš var arī kļūdīties, latviešu teātŗa paņēmienus pielietot ieteikdams latviešu lugu angliski izrādot. Un labi vien bija, jo viņš dabūja kultūras balvu, tādēļ viņam taisnība!

Un tad par tām biedrībām, pie kuŗām jūs tur teātri uzvedat. Kā jau Tu pats uz savas ādas esi izjutis, kamēr vēl pie tautiešiem spēlēji un kad Tev biedrība atbalstu nedeva, Tu biji sašutis, solīdamies nekad vairs latviešu teātri biedrību paēnā netaisīt, arī man tāpat reiz gāja. Tas bija Rīgas latviešu biedrībā, kur divas dažādi idejiski noskaņotas grupas savā starpā apkaŗojās. Teātris no tā cieta, bet bija jātaisa ciet pavisam, kad sāka paši savu namu būvēt. Teātris kļuva par nabaga bāra bērnu pašā jaunībā, jo kā gan biedrība varēja atdot savus līdzekļus teātrim, kad pašai vispirms bija nokārtojami aizdevumi, jāsedz nama būves izdevumi un nomaksas par grunti, kas bija iegūta uz parāda, turīgiem latviešiem tikai uzņemoties galvojumu.

To Tu gan tiem biedrību priekšniekiem un draudžu vadītājiem pasaki no manis: beidziet reiz namus un baznīcas būvēt, jo tos laika zobs tā kā tā reiz saēdīs. Domājiet par saviem bērniem, domājiet par gara vērtībām, ko šiem bērniem dot. Ne jau tās sēnalas, ko tiem latviešu tradīciju uzturēšanas vārdā pametat, bet labas kvalitātes gara darbus. Un labs teātris pieder pie šādiem gara darbiem.

Bet es atkal aizrunājos. Gribēju šai memorandā Tevi nobārt par pretim runāšanu autoritātēm un pamācīt mērenības ieturēšanā, bet es pats to nedaru. Skatoties, kā Tu tur viens stāvi, iedomāju pats sevi: arī es, tāpat kā Tu, nepiederēju nevienai tautiskai biedrībai un to arī 1897. gadā atklāti pateicu:

No visiem ekstrēmiem es būšu svabads,
Un kā es cīņu gribu vest jo sīvu
Pret visu, kas ir vecs un nederīgs,
Pret tumsoņiem un naudas maisiem, kliķēm,
Pret tautas sūcējiem un uzpūtību,
Tā mūžam tam es nesekošu līdzi,
Kas labu gribēdams, iet pārāk tālu
Un, aizsaukts savās kaislībās, ne domāt
Vairs nedomā, cik ļaunas sekas solim
Var būt, kas reizi sperts ir pārsteidzībā.
Tādēļ es stāvēt vēlos tā, kā šodien,
Pār visām partijām ar’ nākamībā.

Ja jau Tu tāpat domā, lai Tev labi klājas. Kā jau teicu, es no cittautiešiem mācījos teātŗa mākslu, pie tiem spēlēt sāku, bet aizgāju pie latviešiem. Tu savas gaitas pie latviešiem sāki, tad aizgāji uz citu tautu teātŗiem. Varbūt tas bija iemesls manai mūža vakara vientulībai, ka par daudz sevi latviešu teātrim biju ziedojis. Bet, skatoties uz Tevi, kam arī jau galvā vientulības domas klīst, un Tu taču latviešu teātrim sevi neziedo, nedomāju, ka savā mūžā esmu nepareizi darījis. Kā ar Tevi, tikai laiks rādīs. Var jau būt, ka kāds latviešu jaunietis reiz arī Tavam kapam gaŗām ies, un Tu varēsi viņu nākotnes latviešu teātrī darboties pierunāt. Es jau dzīvs būdams to darīju, un kā spoks spēju Tevi ierosināt. Varbūt Tu, par spoku kļuvis, būsi raženāks nekā dzīvs būdams. Uz Tavu spoku baiļu dēļ vien cilvēki klausīsies, tie paši, kas Tev dzīvam esot par Tevi smīn.

Un nu pie patīkamākām lietām! Šodien sākas Amerikas valstību biedrības latviešu teātŗu dienas. Esi tik labs un sveicini visus klātesošos no manis, nolasot manu 1887. gada 30. augustā rakstīto apsveikumu Vecpiebalgas labdarības biedrības svētku gadījumā. Tas, lasot starp rindām, noder arī šodien:

Gan esmu tikai niecīgs es un aizmirsts,
Bet sirds man pukst kā senāk Latvijai.
Lai mūsu tautas dievi tevi sargā
Un tautisks gars lai mājo tavējos!
Bet tu, tu žāvē asaras un pulcē
Ap sevi tos, kas badā, postā mīt;
Tu esi māte nabagiem un vājiem
Un augstprātības garu ienīsti.
No tavas skatuves lai jauka gaisma
Un attīstība, brīvas domas plūst.
Lai rāda še, ka neesam vis vergi,
Bet brīva tauta, kuŗu spožais rīts
Ar gaišiem saules stariem cel iz miega.
Tad tava ēka būs mūs’ cietoksnis,
Pie kuŗa mūsu naidnieki un skauģi
Sev iedauzīsies cietos pakaušus.

Visā cienībā latviešu teātŗa tēvs,

 

Kā kāds dziesminieks reiz teica − tautu izglāba dziesmu gars − tā arī šis memorands izglāba mani. Biju spējīgs izturēt visas teātŗu dienas, gan dažādās ļoti ierosinošās runās klausoties, gan arī kumēdiņus uz un aiz skatuves. Bija par ko raudāt un par ko smieties...

Kritikas, un daža tīri pareiza pārmaiņas pēc, par visu jau ir stāstījušas. Es vēl tomēr brīnos, kā Alunāns to visu pašā teātŗu dienu sākumā tik pareizi varēja paredzēt... Kaut gan brīnīties nevajadzētu, jo pats ļoti labi zinu, ka nekas daudz latviešu teātŗu lietās kopš Alunāna laikiem gan nav mainījies.