IMANTS ZIEDONIS PAR ORIĢINALITĀTI

1976. gadā rumāniski iznākušas I. Ziedoņa „Epifānijas”, kuŗas tulkojis dzejnieks Jons Kovačs. Jons Horja, dzejnieks un avīzes Romania literara līdzstrādnieks, šīs grāmatas priekšvārdos cita starpā raksta:

Pēdējais jautājums, kuŗu es uzdevu Imantam Ziedonim: vai tieksme pēc oriģinalitātes latviešu dzejā ir veselas paaudzes vai vienpatņa dzejnieka iezīme?

− Es uzaugu ar tiem, kuŗi sāka rakstīt piecdesmito gadu beigās, kad padomju dzejā ienāca Jevtušenko un citi. Šis laiks tad arī noteica epatēšanas momentu mūsu dzejā. Es uzskatu to par savai paaudzei raksturīgo. Mūsu teze ir: raksti, raksti un − un rodas antiteze. Man ir pat cikls „Teze un antiteze”. Šeit ir divas priekš manis vienlīdzīgas patiesības: 1) ceru, ka viņš, lasītājs, izdarīs slēdzienu pats un 2) viņš ir tas, kuŗš atradīs arī trešo patiesību. Es viņam neatsaku, jo citādi pēc tām divām patiesībām arī es jūtu, ka rodas trešā, un ir nepieciešamība, protams, atainot arī šo aspektu. Es publicēju arī tāda veida ciklu. „Trejžuburs”. Par piemēru: „Gliemeža drumsla”, „Pērles dziesma” − un pēc tam „Pērļu zvejnieka dziesma”. Tas − priekš jebkuŗa. Es varu paņemt objektu vai motīvu un to sadalīt tūkstoš aspektos. Man ir šis poētiskais spēks. Tas ir arī objekta dezintegrācijas spēks. Šo spēku jūt mana paaudze. Apmēram tā, kā izjaukt pulksteni. Tu to dari tikai ar tādu mērķi, lai pulkstenis ietu labāk. Protams, konstruktīvā ziņā. Bet paliek neatrisināta pulksteņa atpakaļ salikšanas problēma. Izjaukt ir pa spēkam jebkuŗam bērnam. Uz to viņu mudina gribēšana un zinātkāre. Ir ļoti daudz dzejnieku pie mums un pasaulē, kuŗi prot dezintegrēt cilvēka dvēseli. Man nāk prātā stāsts par meitiņu Grietiņu. Ja tikai nekļūdos, tad viņa un Ansis, viņas brālis, tika aizvesti uz mežu un atstāti vilkiem noplosīšanai. Bet bērni pa ceļam izkaisīja zemē akmentiņus un pēc tiem atrada mājas. Tas ir dzejnieka pienākums. Ja reiz tu esi novedis lasītāju, šo nevainīgo bērnu, sava garameža biezokņos vai citādā pasaules aspektu daudzveidībā, tad tev noteikti ir arī viņam jāgarantē iespēja atgriezties pa kādu, teiksim, akmentiņu iezīmētu ceļu atpakaļ pie sevis. Vēl ir kāds aspekts. Ansis un Grietiņa paņēma sev līdzi uz mežu maizes ķuci, un putni no tā knābāja. Iespējams, ka šo dzejas aspektu es vēl pilnā mērā neesmu apguvis. Līdz šim mēs apzinājāmies vienīgi iespējamo ceļu, kā no meža izkļūt, bet iespēja, kas apslēpta maizes gabalā, kas zina, var būt, ka tā ir dzejas ceturtā dimensija. Iespējams, ka vēl ir kāds ceļš, kā izkļūt no meža, bet es nezinu cilvēka, kuŗš man to varētu parādīt. Divus gadus vēlāk pēc šo jautājumu uzdošanas un neizpratnes „Epifāniju” grāmata dzejnieka Jona Kovača brīnišķīgajā pārlikumā nāk, lai mums parādītu vēl vienu iespējamo ceļu izkļūšanai no meža. Šī tumsas un brīdinošo draudu pārņemtā telpa varētu būt mūsu pašu iespēju un aizspriedumu atains.

 

 

 

6. latviešu dziesmu svētkos Kanadā paredzēti 3 literāri sarīkojumi:

• Ceturtdien, 1. jūlijā − „Uz sliekšņa jauns līdumnieks parādās”. (Rīko (LNJAK)

• Piektdien, 2. jūlijā − „Pastāvēs, kas pārvērtīsies”. (Rīko LPB Kanadas kopa)

• Svētdien, 4. jūlijā − „Dievs, daba, darbs”. (Rīko LPB Kanadas kopa)