KONSTRUKCIJA AR "JA"

Teodors Zeltiņš, Nu ir tā stunda. Romāns. Bruklinā: Grāmatu Draugs 1975. 194 lp. $7.00.

Starta punkts Teodora Zeltiņa jaunajam romānam Nu ir tā stunda ir nosacījuma saiklī ja.

Ja Latvija - pēkšņi un negaidīti - atkal kļūtu patstāvīga un neatkarīga, kā mēs tad izturētos? Ko mēs darītu, ja šīs Latvijas pagaidu valdība aicinātu visus latviešus ārpus Latvijas atgriezties?

Vienosimies vispirms, ka šī ir sava veida "konstrukcija ar ja", kam nav un laikam nekad nebūs nekāda sakara ar reālitāti: pasaules vēsturē laikam gan neatrast tādu imperiju, kuŗas vienā gaišā dienā - vairs nav, un vietā stājušās, gluži miermīlīgi, imperijas sastāvdaļu mērķtiecīgās jaunceltnes. Process, kam mums ir atļauts ticēt, būs daudz sarežģītāks, un rezultāts diez vai kādu pārsteigs nesagatavotu. Neaizmirsīsim tomēr, ka arī tad nosacījuma saiklis ja būs spēkā, un daudzos un dažādos savstarpēji pretrunīgos veidos .

Zeltiņa romānu uz saviem pleciem iznes tomēr arī vēl viena cita konstrukcija; Ja mēs tajā brīdī joprojām būsim aptuveni tādi paši kā šodien. Vai, teiksim, kaut kad sešdesmito gadu beigās. Zeltiņa ja - konstrukcijā, ievērosim, nav ielēsts apstāklis, ka "tajā stundā" mēs būsim krietni vien citādāki nekā tagad.

Bet tā saucamo nākotnes romānu nolūks parasti ir analizēt, un varbūt arī kritizēt, sabiedrību tādu, kāda tā ir romāna uzrakstīšanas laikā. Par nākotni pašu kā tādu mēs nekā nezinām. Zeltiņa gadījumā, gribētos piebilst, pat ir runa par pārāk rožainu trimdas sabiedrības prognozi.

Zeltiņam ir viegla roka rakstot, romānā sižets uzbūvēts, raiti mainot kulises, bez lielas apdomāšanās iemetot gaismas kūli te vienā, te otrā "trimdai tipiskā" skatuves stūrī. Nu ir tā stunda, šādi skatoties, ir dinamisks, saistīgs romāns. Un blakus tam, ka tas ir aizrāvēja lasāmviela, romāns lieti noderētu debašu puduŗiem, un ne tikai jauniešu vien, lai ar Zeltiņa konstrukcijas palīdzību vēl dziļāk ieskatītos mūsu šāsdienas patiesajā ainā, mūsu "sūtības" detaļās.

Kas un kādi notikumi Zeltiņa romāna risinājumā, to lai katrs izlasa pats. Jāpiebilst tik daudz, ka kritiskais šķērsgriezums, ko atrodam Nu ir tā stunda sižetā, nav īpaši oriģināls un pa detaļām apstrādāts jau agrāk - citu autoru darbos, lai gan - bez tik pasvītrāta nosacījuma saikļa ja kā Zeltiņa romānā.

Un te varbūt vietā pieminēt kādu no tiem iebildumiem, kas nemanot apsēžas uz grāmatas lappušu malām, to lasot. Zeltiņa īpatajam autora rokrakstam tie īpaši nav

adresēti. Bet problēmas izgaismojumā ir vietas, kas prasītos padziļinājuma. Zeltiņa "šķērsgriezumā" naža asmens nav bijis iedzīts dziļāk par trimdas diezgan stereotipo virskārtu. Romānā viena aiz otras rindojas tās problēmiņas, ar kuŗām mēs sen jau nodarbojamies: turīgie trimdinieki, panākumiem bagātie ierēdņi patvēruma zemes firmās, sapņainie vectēvi un to romantiski nacionālās mazmeitas, jauktās laulības utt. Visa skāla, no viena gala līdz otram!

Kā būtu, ja mēs kādreiz no šīs "visas skālas" izlauztu kādu atsevišķu tās locekli un, dziļumā ejot, iztaustītu cilvēku, kas devies svešumā, bet kuŗam šis svešums šodien nav vairs svešs, un ne tikai maizes darbā gūto panākumu un nopirkto auto dēļ vien. Kā būtu, ja mēs trimdā dzimušā jaunieša portretā neievilktu tikai vai nu "tautai zudušā", vai "Latvijai uzticīgā" vaibstus, bet visu to komplekso ainu, kas ir cilvēks. Visumis ir tā, ka trimdas prozā novienkāršotai polārizācijai veltīts pārāk daudz lappušu, un Teodors Zeltiņš tām pievienojis vēl simt deviņdesmit četras.

Gunars Irbe