DIVI UZSKATI PAR VIENU DZEJNIECI
Aina Kraujiete, Ne bungas ne trompētes. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1974., 96 lp. $5.00.
Ne bungas ne trompētes ir Ainas Kraujietes ceturtais dzejoļu krājums. Kraujiete izkopusi dzejā savu vienreizēju stilu, arī viņas pasaules skatījums ir ar citiem dzejniekiem nesamaināms. Šī ir loti izsmalcināta dzeja gan ar izjūtu un apceres elementu harmonisko līdzsvarojumu, gan stila paņēmieniem, t.i. ar vārdu izvēli un teikumu veidojumiem, kā arī ar savdabīgo dzejoļu kompoziciju. Šie dzejoļi atgādina sarežģītus, mākslīgi un daiļi izvītus filigrānizstrādājumus. Tie prasa ielasīšanos, jo parasti neatveŗas tūlīt, bet kad atveŗas, tad uzzaigo kā pēkšņi atvēries zieds, kuŗa daiļums apbuŗ un sajūsmina.
Kraujiete nepievēršas tīri personiskiem pārdzīvojumiem. Viņas dzejas centrā ir ārpasaules iespaidi, kas ar savu nebeidzamo dažādību liek vibrēt dzejnieces dvēselei smalkā un redzīgā jūtīgumā, rosinot gan emocijas un iztēli, gan apceri un izbrīnu, gan jausmas par noslēpumiem un mīklām, kas ieaustas dzīves un pasaules pamatos. Tieši noslēpumainība, zināma mistika Kraujietes jaunākajā dzejoļu krājumā vairāk manāma nekā agrāk.
Tā kā ārpasaules ierosmes ir nebeidzami dažādas, arī Kraujietes dzejas tematika ir ļoti plaša. To nevar grupēt pēc ierastām schēmām, un tas arī nebūt nav vajadzīgs.
Interesanti atzīmēt, ka daži īpaši dzejas priekšstati, kas sastopami jau agrākajos dzejnieces darbos, no jauna viņu iedvesmojuši dziļi pārdzīvotiem variantiem. Tā dzejoļu cikls "Apmātība" (7) liek atcerēties "Mistērijas ap namu dārzā" dzejnieces otrā krājumā No aizpirktās paradīzes. Noskaņa "Apmātībā" ir fantastiskāka, nereālāka par "Mistērijām", tā iesniedzas it kā sapnī, saskaŗas ar dvēseles neapzinīgām dīvainībām. Kaut arī dzejas priekšstati - augstās nezālēs ieaudzis savvaļā atstāts, mazliet it kā spokains nams ar neparastu iekšieni - attēlots ļoti uzskatāmi, cikls izstaro it kā noreibušas apmātības noskaņu.
Cikls "Vientulis un meitene ar dzeltenām kresēm" (26) savukārt liek atminēties košai gleznai līdzīgo dzejoli "Dzintars, dzeltenas kreses un zīds" krājumā Kristalls un māls. Arī šis motīvs plašāk un psīcholoģiskāk tverts jaunajā krājumā: līdz mokošai apmātībai vientuļa vīra dvēseli sabango uz ielas pamanīta meitene ar dzeltenām kresēm rokās.
Un tomēr - arī šādu, dzīvas fantazijas pilnu dzejoļu ierosme šķiet nākusi no kāda konkrēta ārpasaules iespaida: tas varētu būt bijis kāds īsts pamests un aizaudzis nams, kas ierosinājis "Apmātību" - varētu būt arī īsta dzīva meitene, kas savaldzinājusi dzejnieces iztēli.
Savā jaunākajā dzejoļu krājumā Aina Kraujiete vispār iemīļojusi dzejoļu ciklus. Tādi bez jau minētajiem ir arī, piem., "Migla maiga dūmaka" (18), "No somnambulista dienasgrāmatas" (47), tāpat smalki un skumīgi noskaņotais īsais "minicikls" "Cipreses, cipreses" (13), vairāki cikli grāmatas pēdējā nodaļā. Par ciklu var uzskatīt arī dzejoļus par papardēm pilsētas namu logos (43, 44, 45), te var pieskaitīt arī dzejoli "Pilsētnieka vasara" (46) - kas visi jaunā un spožā variantā atbalso jau krājumā No aizpirktās paradīzes sastopamo motīvu par pilsētnieka "zaļuma badu".
Kraujietes dzejoļi jaunajā krājumā visumā kļuvuši it kā plašāki, arī vairāk tiecas pēc stāstveidīgas elpas. Dzejniecei raksturīgie "gleznojumi dzejā" tāpat uzrāda tendenci pēc "lielāka formāta". Šī tipa dzejoļi visvairāk sastopami nodaļā "Poēmas ar sievietēm", un tie vienmēr iepriecina ar uzskatāmu spilgtumu, raksturīgiem detaļu izzīmējumiem, koncentrētību, nobeigtību. Kā spilgtu šī tipa paraugu gribas izcelt "Pīķa dāmu" (67), kur vecas vientuļas sievas ar vieglu baismu apdvestais un smalki detalizētais portretējums nobeidzas ar pēkšņu un negaidītu labestības ainu:
Pīķa dāma
ne kārtis dala, bet ada
neskaitāmus dūraiņus
arvien jauniem
kaŗa
bāreņiem.
Efektīvs nobeigums vispār ir viens no Kraujietes dzejas zīmīgākiem kompozicijas paņēmieniem. Nobeigumā kulminējas dzejoļa atrisinājums, dzejoļa beigu vārdi - vai nu tieši vai ar negaidīti pretstatīgu apsviedumu izgaismo iepriekš teikto un tādējādi atsedz visu dzejoļa kodolu un jēgu, kamēr dzejoļa sākumu dzejniece bieži veido it kā līkloču līnijām, it kā ejot ne pa galveno, bet dažādiem sānceļiem, reizēm rindojot vairākus noliegumus, it kā cauri tiem vēl tikai taustītos, meklējot gala mērķi. Spilgti šo paņēmienu illustrē, piem., dzejolis "Mīlētāji" (35), kuŗā pēc vairāku vasarīgu ainu nolieguma nāk pat dubultīgs pretstatījums
Neplandījās silti
dienvidus
vēji
no puķu dārziem atsavinātām smaržām. Necilāja
spārnus kā palmu zarus svešzemju putni,
nemiedza saule ciet plakstus.
Un tomēr -
gaiši tiem šķita, kaut acīs ziema
mētāja sniegu
smalku kā miltus.
Pirmais pretstats noliegumiem ir - "gaiši tiem šķita", un tūlīt seko jauns pagrieziens, jauns pretstats - auksta, vējaina ziemas diena, kas šķiež acīs sīku, sausu sniegu. Šī pēdējā aina nevis dzēš, bet vēl pastiprina vasarīgo noskaņu un reizē "atslēdz" dzejoļa domu: ne dabā, bet viņos pašos - viņu mīlestībā ir gaisma un vasara pat ziemā.
Tematiski atšķirīga ir grāmatas pēdējā nodaļa, kuŗas vienotājtema ir mūžīgā cilvēces traģēdija, kas saistās ar kaŗiem un nāvi, ar varmācībām un netaisnībām un - ar skaļām, spožām parādēm, kuŗu aizmugurē līst asaŗas un neapklust vaidi. Ciklā "Masku spēle" (84) saturs varbūt pārāk konkrēti polītisks, tas tiecas rūgtā ironijā. Noskaņā radniecisks šim ir vairāk sirreālistiski un simboliski tvertais "Goliats Dāvidu uz rokām nēsā." (81). Pretī kaŗu un parāžu skaļajam troksnim, valstsvīru cinismam un nelaimīgo asarām dzejniece izcēlusi mūžam neiznīcināmo, pazemīgo un kluso dabas daiļumu, stādu ziedēšanu un ienākšanos augļos, vēju vēsmas, puķu smaržas, putnus... Šo pretstatu mūžīgums sevišķi izceļas skaistajā un dzidri skumīgajā dzejolī "Antigones asaras." (88). Vairāk tīri personiskā tvērumā šie pārdzīvojumi atklājas ļoti noskaņotajā, dziļas iejūtas pilnas grāmatas pēdējā ciklā "Ne bungas ne trompētes" - ar Mīlestības maigo himnu kā dzejnieces ticības īstāko apliecību:
Ne kaŗa bungas,
nē,
ne uzvaras gājieni nespēj un nevarēs
apklusināt, ne aizstāt to maigo,
to mūžīgo himnu,
kuŗu pat noliegtu atskaņo
aiz mīlestības
- aiz jaunas mīlestības -
dunošas sirdis. (93)
Aina Kraujiete dzejo brīvā, mainīgā ritmā. Viņas stilā - ar visiem samērā komplicētajiem teikumiem tomēr ir kāds īpašs, it kā smalki apgarots vieglums, ko neuzkrītoši izdaiļo valodas skaņu pielietojumi: atsevišķu skaņu atkārtojumi un svaigi izvēlētu, neparastu atskaņu elementi. Arī tie neparādās rēgulāri, bet ieskanas te šur, te tur kā jauks un negaidīts pārsteigums. Uz grāmatas zeltaini dzeltenā vāka Harija Gricēviča skicēta atvērta grāmata smilgās un ziedos, bet titullapā lieli un smagi melni burti. Šis asais kontrasts visvairāk atbilst grāmatas pēdējai nodaļai.
Nora Valtere
Kraujietes savdabīgais personiskais stils lasītājam pazīstams. Tas spilgti iezīmējies jau viņas pirmajā krājumā Es esmu vasara, kas it īpaši valdzināja ar svaigo, krāšņo iztēli un apbrīnojami bagāto, lokano latviešu valodu. Ievērību pelnīja arī viņas laikmetīgie meklējumi izteiksmē, kas izpaudās dažādos speciālos viņas izteiksmes techniskos paņēmienos. Daži no šiem techniskiem paņēmieniem šajā krājumā vairs nav manāmi. Dzeja še kļuvusi dzidrāka, izsmalcinātāka un koncentrētāka, nezaudējot nekā no savas krāsainības. Valda te pašu vārdu maģija.
Ar vārdiem Kraujiete rīkojas suverēni. Tie viņai it kā paši no sevis savijas dzejas gleznās - dabiski, spontāni, un viņas dzejas gleznas ir dzīvas, kustīgas, taustāmi tuvas, kas ar savu intensitāti pārliecina.
Savā jaunajā grāmatā Kraujiete lasītāju savaldzina jau ar pirmo dzejoli, kas saucas "Apmātība" (3 daļās). Intriģē jau lakoniskie dzejoļa ievadvārdi:
Vārti, kas nekur neved -
mani vedina
nams, kuŗa nav -
uz mani gaida
un es eju
spalgu saules trokšņošanu sadzirdot,
kur gadsimtu ēnām pilnas
pazares cipresēm.
Te - "pelēku akmeņu vārti". Aiz tiem - it kā kapsēta, nezālēm dziļi aizaugusi, kur nogrimusi un apklususi senā, aizmirstā dzīve, kas pavīd vairs tikai dzejnieces iztēlē -
no lielisku dadžu mazliet pavērtiem ziediem
paceļas
murgaini plati taureņi
satraukti plīvo
apkārt kā mīlnieku vai mirēju dvašas -
Tad dzejniece ieved "namā, kuŗa nav", kur viss margo un skan ar kaut ko nezūdamu. Tā ir māksla, kur dzejniece jūtas mājās, kaut arī grāmatas beigās dzirdam šaubu pilnos vārdus: "...ar laiku viss / mīti un pasakas".
Nodaļa "Apmātība", kuŗā šis dzejolis atrodas, ir loti personiska - klusa, intima, "liriska pašsaruna".
Krājums Ne bungas ne trompētes, tāpat kā viņas iepriekšējie krājumi, ir bagāts vērojumiem un pārdzīvojumiem, attiecīgi mainoties noskaņu toņiem. Lai salīdzinām kaut vai maigi lirisko dzejoli "Migla maiga dūmaka" (18. lp.) ar dziļi traģisko - "Antigones asaras." (88. lp.).
Kraujiete negremdējas tikai sevī vien, bet atsaucīgi reaģē uz visu, kas noris ap viņu. Būdama vienmēr saskarē ar sava, t.i., mūsu laika pasauli un juzdama savu ciešo, neizbēgamo saistību ar to, viņa arī dziļi personiski pārdzīvo daudzas parādības, kam sakars ar mūsdienu civilizācijas negātīvajām pusēm. Tādēļ arī šis viņas krājums arvien jaunos aspektos spilgti atspoguļo mūsdienu dzīves īstenību ar tās nemiera pilno gaisotni. Rēgaina pasaules aina, piem., tēlojas dzejolī "No pasaules jumta" (76. lp.).
Šīs pasaules centrā ir mūsdienu cilvēks, kuŗā Kraujiete bez ārdošiem spēkiem saskata arī daudz nevarības, nedrošības un bezcerības. Cilvēku viņa vēro ar dziļas labvēlības un humora apdvestu iejušanos, reflektējot savas pašas iekšpasauli. Cilvēka dabas konflikti un apsēstības, kā arī civīlizācijas radītie konflikti aizņem svarīgu vietu ne tikvien šajā viņas krājumā, bet viņas dzejā vispār, veidojot motīvu dažādībā vienu no viņas dzejas galvenajām temām.
Šī grāmata mūs izvadā pa daudziem dzīves novadiem. Te jūtīgi stilizētā kāpinātā reālitātē intensīvi dzīvo arī konkrētā ikdiena, kur tieši tvertajās parastajās dzīves ainās Kraujietes redzīgās acis dažās detaļās saskatījušas kaut ko vairāk nekā šķietami redzams pašās ainās.
Nodaļa "Zem gabalos salauztas debess" ieved mūs atkal Kraujietes nemīlētā, māņu pilnā lielpilsētā, kur dabas zaļuma noilgojies pilsētnieks, illūziju apmāts, tīksminās ap podos sastādītām papardēm - telpā, kur
Logs jumtiem pāri zem gabalos salauztas
debess - tukša stikla un metalla
acs
Minētajā nodaļā ietilpst arī stila ziņā ļoti smalkā poēma "No somnambulista dienasgrāmatas" (6 daļās). Tema te nav risināta laika secībā, bet fokusā ietverts kāds cilvēka dvēseles stāvoklis. Skatām te iekšķīgā konfliktā nonākušo, skaļās, mākslotās lielpilsētas dzīves apnikušo pilsētnieku, kas savā "akmens kavernā" - civīlizācijas regulētās dzīves ieslēgumā - ilgojas pēc tā, kā nav - pēc dzīves, kas varbūt nekur vairs nav. - Te paraugam dažas rindas no šīs gaŗās poēmas:
Kad pār saulespuķēm zied mēness,
staru tīklots, bet nesapīts
es uzsāku dzīvot -
mēnesszīdā slīdu kā līdaka,
kam dziļumi atveŗas.
Ūdens mani sauc un satrauc -
aizvien zvīļojoši
aizvien gaida
mīklainie nāves un dzīvības spīķeŗi.
Īpatnēja ir nodaļa "Pilns mēness upē", kas veltīta mīlētājiem: Bet mīlētāji te rādīti vairāk ironijas gaismā, pat ar mūsdienu cinisma pieskaņu. Izceļas te dzejojums "Vientulis un meitene ar dzeltenām kresēm", kas it sevišķi iespaido ar savu "Vientuļa monologu" resp. "vientuļa" mainīgo izjūtu virtuozo kāpinājumu. Kāds cilvēks, pats sevī un savu iedomu tēlos iemīlējies, paiet gaŗām savai laimei un mīlestībai.
Koncentrētās, ļoti izteiksmīgās dzejas gleznās ietverts cikls "Donžuans un Donna", kur mīlestība ir tikai īss, juteklisks "slepens prieks", "slēpdams sākumu sevī / un beigās". - Dzejniecei tomēr mīlestība ir "maigā himna", ko nekas nespēj apklusināt.
Tema, kas motīvu variācijās vijas cauri visiem Kraujietes krājumiem, ir iznīcības tema. Skaudri tā ietvērusies viņas dzejolī "Cipreses cipreses", bet citēšu še "Ļauno ūdeņu dziesmu" (22. lp.)
Cilājas
ūdens jūŗā un vaimanā,
smagus piekrastes oļus līdzi viļādams, -
apraksta krastu ar
melniem gliemežvākiem, vēl mīkstas
miesas pilniem. Kā valganā siena
vālā brienu stāvā vilnī
saujā iesmelt
no pašiem dziļumiem atšūpotu
ļauno ūdeņu dziesmu -
strauji apklusis, ūdens izslīd no pirkstiem,
lai vaimanātu
atpakaļ jūŗā.
Tā ir bezgala skumja dziesma. Liktos, tur netveŗamos dziļumos pati dzīvība vaimanātu sava likteņa saistībā. - Dzejiskais pacēlums te ļoti smalks. Tikai daži skopi izvēlēti vārdi, un šķietami parastā aina pēkšņi atklājas pavisam citās dimensijās.
Īpaša vieta šai krājumā pieder nodaļai "Masku spēles", kur ietilpst vairāki dzejoļi, kas izcili ne tikvien stila ziņā, bet arī tai ziņā, ka dažas tagadnes problēmas te paceltas viscilvēciskā plāksnē, kā, piem., dzejoļi: "Goliāts Dāvidu uz rokām nēsā" un "Antigones asaras". Dzejolis "Masku spēle" ir spēcīgs laikmetisks protesta dzejolis. Rūgtas ironijas pilna ir "Sāga par mūziķi kaŗavīru" .
Šī krājuma kopnoskaņa ir skumja, rezignēta, iznīcības ceļa iezīmēta. Kraujiete tomēr nav dzīves noliedzēja. Kaut arī nāves ēnas satrauc un biedē, viņa vienmēr tiecas pretim gaismai, saulei: "iebrienu saulē / līdz padusēm saulē līdz ausīm / no sevis atvairīt ēnas." (13. lp.)
Kraujiete raksta brīvajā pantā - ar un bez pieturas zīmēm. Burti - lielie vai mazie - lietoti kā stila elementi, saskaņā ar pārdzīvojumiem; tāpat arī iekavas, elipses u.c. tagadējās dzejas paņēmieni.
Kraujietes ritmi ir ļoti izteiksmīgi, ar smalkām tempa maiņām. Katra tema, katrs motīvs viņai izvijas citādi. Viņas ritmi nav monotoni plūstoši, bet dažādo noskaņu nesti. Tajos atspoguļojas viņas pārdzīvojumu emocionālās kustības un temperaments. Viņas metaforas ir īpatnējas, svaigas; dzejas tēli ar gaumi izvēlēti. Pie biežāk sastopamiem viņas stila elementiem pieder vēl atkārtojumu figūras un alliterācijas; dažuviet arī atskaņas. Viņa mīl vārdu daiļskanību, izmantodama pat dažus skanīgus eksotiskus vārdus.
Kraujietes dzeja ir ļoti kustīga, dinamiska, kas ir viņas spilgtā talanta zīme.
Elvīra Staprāne