DAŽOS VĀRDOS
Arī pēdējos gados esam saņēmuši vairākas labas, dziļas, domām un jūtām bagātas grāmatas no Zentas Mauriņas, liekas, vienīgās latviešu rakstnieces, kas izlauzusi sev ceļu pasaulē. Mauriņas visu grāmatu vadmotīvs izteikts viņas pēdējā eseju kopojuma (latviešu valodā) nosaukumā - Dzīves jēgu meklējot (Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1973. 208 lp. $6.00). Lai gan nekādus praviešojumus un vispārderīgas receptes autore nedod (un atzīstas: "laikam arī nekad nebūs iespējams tādu atrast"), viņa tomēr ierosina, ka "jēgpilnu dienu, sirds mieru pazīst tas, kas pakārtojies vai nu Dievam vai kādai mākslas vai zinātnes idejai, vai arī nesavtīgi kalpo labai lietai vai labam cilvēkam," turklāt, lai nenosirmotu dvēsele, cilvēkam jāprotot mīlēt, un viņa dzīve būšot jēgpilna tikai tad, ja tā izstarošot prieku. Un Mauriņas pašas credo: "Izcietusi septiņus elles apļus (kaŗu, bēgulību, ceļmalas eksistenci, nabadzību, slimību, trimdu, svešumu), es mūrī, kas mani ieslēdz no visām pusēm, atklāju trīs logus: darbu, draudzību, mūziku." Trimdinieku autore redz tikai kā cietēju. Tai emigrantu sabiedrības krietnai tiesai, ko veido "paviegli cilvēciņi", kurus interesē tikai sava vēdera piepildīšana, Mauriņa nepieskaŗas. Ar iejūtu un veiklu roku uzrakstītas esejas par vācu žurnālistu un redaktoru Franci Senberneru, franču rakstniekiem Albēru Kamī un Žaku Liserānu, kā arī krievu vārda meistaru Antonu Čechovu. Vācu versija par Čechovu jau parādījās krājumā Porträts russischer Schriftsteller (Memmingen: Maximilian Dietrich, 1968). Arī Mauriņas pēdējā (pēc skaita - divdesmit trešā!) grāmata vācu valodā Kleines Orchester der Hoffnunq (Memmingen: Maximilian Dietrich, 1974. 251 lp.) iezīmē krievu rakstnieku portretus - Solžeņicina, Maksimova, Okudžavas u.c. cīnītāju par personības un vārda brīvību. Sakari starp "austrumu" un "rietumu" literātūrām aplūkoti ievadesejā "Der östliche und der westliche Mensch", ko reputablais žurnāls Mosaic (1973,4) jau agrāk publicējis angļu valodā. Šķiet, grāmatā Dzīves jēgu meklējot vietām nebūtu nācis par ļaunu atbrīvoties no didaktiski morālizējošām pamācībām - lasītājs jau pats saprastu ietverto ētisko kodolu. Ir arī pārspīlējumi un vienkāršojumi. Dažkārt var diskutēt par atsevišķiem spriedumiem un atzinumiem, piem., viens no Čechova diviem vislabākajiem darbiem esot Sachalīnas sala; Tolstojs ar Čechovu bijuši lieli draugi; Čechovs uzskatījis modernistiskos dekadentus par krāpniekiem un tirgotājiem ar sapuvušu mantu etc. Bet arī tādā gadījumā, ja ne vienā vien jautājumā gluži nevaram autorei pievienoties, tomēr ieklausīšanās Zentas Mauriņas teiktajā ir liels un paliekošs ieguvums, kas spēj dot ierosmi, impulsu sevis veidošanai, ne tikai saistīgu lasāmvielu vaļas stundām. 1973. gadā "Grāmatu Draugs" laidis klajā rakstnieces romāna Frančeska 2. laidienu (275 lp. $5.50), kas veltīts "moku ceļos aizrautiem draugiem," bet 1975. g. pašās beigās - Dzintargraudus (175 lp. $7.00), kur ietilpināti 8 mīlestības stāsti, kam pievienotas turpat 30 lp. ar "pārdomām" - gan par latviešu māti un Dagu Hammeršeldu, gan par pašas rakstnieces iecerēm (piem., uzrakstīt grāmatu vāciski un latviski par dainu aistētiskām un ētiskām vērtībām, arī plašāku eseju veltītu latviešu valodas vienreizīgām īpatnībām u.c.), gan arī par "internacionālismu," "agresīvo nacionālismu" un "toleranto kritisko nacionālismu." Grāmatas nobeigumā vairākas lp. ar "ikdienas dārgakmeņiem," piem.: "Māksla mākslas dēļ ir neloģisks izteiciens, katru mākslas darbu rada cilvēks un rāda to, arī neapzinoties, cilvēkam; ja vienā dienā mirtu visi cilvēki vai arī visi pārvērstos ķirzakās un lauvās, tad nebūtu ne literātūras, ne mūzikas, ne zinātnes." Un vēl viens "dārgakmens": "Mūsu dainu ētiskais spēks staro tekstā:
Kad tautiņas naidu cēla,
staigā māsa dziedādama,
staigā māsa dziedādama,
tautu dusmas remdēdama.
Arī šodien dusmu liesmas apdziest dziesmu avotā. Citiem vārdiem: mākslas spēks ir stiprāks par naidu un ķildām.
R.E.
Bērnības un jaunības atmiņas vienmēr piemeklēs literātūru, vai nu labā vai ļaunā nozīmē. Bet, ar daudzmaz literāri spējīgu roku uzrakstītas, vienmēr labā nozīmē kā kultūrvēsturiskas liecības par cilvēkiem un lietām pirms mums. Vismaz tā, bet arī ar vietumis gluži žiperīgi uzrakstītiem tēlojumiem, lasītāju rokās nonākuši Mirdzas Čuibes stāsti un tēli (!?) grāmatā Stundas un pulksteņi (Vesterosā: Ziemeļblāzma, 1974, 229 lp. $8.50). Tā ir grāmata par bēgļu vilcienā uz Krieviju piedzimušo meiteni, kuŗas mūžā stundas un pulksteņi ne vienu reizi vien nozīmējuši izšķirīgus pagriezienus. Un pats pirmais "pagrieziens" - ka māte vienu tās mantas daļu, ko kodes un rūsa maitā, pulksteni glābdama, pārpūlējusies.
Čuibes grāmatā, kas ir viņas pirmā, atradīsim daudzas Latvijas mazpilsētas cilvēku skices, kas mūs noved tiešā šīs raibās sabiedrības tuvumā, liek ieskatīties to sīklikteņos un sīkumos saskatāmās traģēdijās. Čuibes stāstnieces stils ir raits, vietumis turpat vai rotaļīgs, un viņa labprāt savā prozā izmanto dialektālas iezīmes tēlojamo cilvēku valodā, Cik konsekventi, to grūti spriest, bet šīs tiešās runas atdarinājumi ļauj mums ieskatīties latviešu tautā viņpus normētās preizrakstības režģa.
Stāstos iestrādāts liels daudzums autobiografiska materiāla, kādēļ lasītājs uzticīgi ļaujas literārās gīdes rokai un seko viņai gan pa revolūcijās sajukušo Krievzemi, gan Latvijas laukiem un pilsētiņu pagalmiem. Spējš trieciens seko, iesākot lasīt priekšbeidzamo darbu, kuŗā autores es pēkšņi ir vīriešu dzimtes un runā par lietām un notikumiem, kam vairs nav nekāda tieša sakara ar pavedienu, kam visu laiku sekots. Abi pēdējie stāsti ir vienkārši stāsti, un nevarētu būt divu domu par to, ka kaut kā tos vajadzēja atdalīt no autobiografiskajām lappusēm, lai paļāvīgais lasītājs nenonāktu galīgā apjukumā.
G.I.
Fražu un deklarāciju vietā trīs baltiešu tautu sadarbība rietumpasaulē atradusi konkrētu izteiksmes veidu - zinātnieku apvienībā AABS, kuŗas jau krietni bagātajai publikāciju virknei pievienojies referātu krājums Baltic Literature and Linguistics (Columbus: Ohio State University un Association for the Advancement of Baltic Studies. 1973. 251 lp. $8.50) ar dažāda gaŗuma un tematikas darbiem 3 daļās - literātūrā, folklorā, lingvistikā. To starpā gan Ivara Ivaska pārskats par trimdas baltiešu literātūru divdesmit piecos gados, gan atsevišķu rakstnieku un dzejnieku raksturojumi, apceres par poētikas teoriju, kā arī dažādiem novirzieniem drāmā un prozā. Varam iepazīties ar kaimiņtautu literātūras problēmām, saskatīt zināmas parallēles, dažas atšķirības. Zīmīga atšķirība: igauņu un lietuviešu literāras kritikas eksistence, kvalitātīvi un kvantitātīvi pārsniedzot kritiskus vērtējumus latviešu literātūrā, kuŗā J.Rudzītis atzīmējams gandrīz kā vienīgais sistēmatiskais literātūras apcerētājs. Interesanti arī dati par igauņu un lietuviešu trimdas autoru darbu pieminēšanu un publicēšanu Igaunijā un Lietuvā gan izlasēs, gan enciklopēdijās; Latvijā ārzemēs rakstītie darbi tiek tikpat kā ignorēti, par spīti tīri rosīgai, gan vienvirziena tūrisma un kultūras apmaiņas veicināšanai. No latviešu autoru referātiem viszīmīgākie G. Saliņa par epifānijām latviešu literātūrā, un Vairas Vīķes - Freibergas par mītu un metaforu latviešu dainās, kuŗā viņa pārliecinoši polemizē ar H.Biezā kapitāldarbu šai laukā.
Lingvistikas nodaļā interesanti raksti par baltiešu un slavu valodu radniecību, kuŗā noraidīta baltu - slavu pirmvalodas eksistence, aprādīta parallēla abu valodu veidošanās un vairāki tuvākas saskares periodi, kuŗu laikā valodās parādījušies kopīgi elementi.
Ar AABS darbību konferencēs, žurnālā, grāmatās beidzot ir radies forums kultūras vērtību izmaiņai trīs baltiešu tautu starpā, arī svešumā un klaidā dzīvojot. Jaunie zinātnieki ir iespējuši to, kas pirmajos trimdas gadu desmitos neizdevās polītiska rakstura organizācijām - īstenot baltiešu tautu sadarbības ideju un pacelt to internacionālā, zinātniskā līmenī.
Pāvils Vasariņš
Jau Latviešu tautas piedzīvojumos I - IV (Stokholmā: Daugava, 1959) Uldis Ģērmanis izceļas ne tikai kā nostabilizējies zinātnieks, bet arī kā talantīgs rakstnieks, kam pastāvīgi stāv klāt dziļa kultūra un ass prāts. Rūpīgi nostrādātās vēstures grāmatas izteiksmes veidam raksturīgs spriegums, dinamisms, vienkāršība, lakonisms. Autora valoda nav izsmalcināta, sarežģīta, toties tai piemīt tautas runas lokanība un sulīgums. Neraugoties uz samērā prāvo metienu, 1.izdevums tiek drīz vien izpārdots, jo spēj ieinteresēt visplašākās lasītāju aprindas. Jācer, ka grāmatnīcu plauktos tāpat neaizkavēsies "Ceļinieka" klajā laistais 2. laidiens (1974. 414 lp. $9.00) ar šim izdevumam īpaši sastādītu personu, vietu un notikumu rādītāju, kā arī ar apmēram 30 īpaši darinātām Erika Magona illustrācijām un 11 Daumanta Romsona kartēm. Tā ir grāmata, kuŗai jākļūst par obligātu lasāmvielu visiem latviešiem. Sēļzemnieka apgādā Mineapolē iznāk vecās paaudzes vēsturnieka Viļa Biļķina Zemgaliešu brīvības cīņu 2. izd. (1973. 256 lp. $6.50), kas ir stipri plašāks par 1. izd. (Linkolnā: Pilskalns, 1960. 123 lp.) - tā tekstā iepīti daudzi papildinājumi un klāt nāk vēl kupls skaits jaunu nodaļu. Pirmoreiz mūsu vēstures literātūrā apskatītas Dobenes un Spārnenes valstu territorijas un Nogailenes valsts robežas. Zemgaliešu brīvības cīņas ir turpinājums agrākajam sacerējumam Viestarts kā zemgaliešu valstsvīrs (1. izd. 1955; 2. izd.1957).
R.E.
Š. g. augustā Dienvidilinojas universitāte paredzējusi laist klajā apjomīgu baltiešu lugu antoloģiju Confrontation With Tyranny (Konfrontācija ar tiranniju), kur ietilps 6 lugas (Algirdas Landsbergis, Antanas Skēma, Mārtiņš Zīverts, Gunārs Priede, Paul-Eerik Rummo, Enn Vetemaa). Katru lugu ievadīs kritiska eseja. No latviešiem šajā vērtīgajā pasākumā piedalās profesori Juris Silenieks (Carnegie-Mellon University) un Alfreds Straumanis (Southern Illinois University). Grāmatu var pasūtināt iepriekš, nosūtot $15.- apgādam (Southern Illinois University Press, P.O. Box 3697, Carbondale, Ill., 62901, USA).
R.E .
Trīsdesmit gados kopš Otrā pasaules kaŗa beigām Zviedrija no etniski ļoti homogenas valsts pārvērtusies par daudzu tautību zemi, kuŗā turpat vai katrs piektais iedzīvotājs ir nezviedru cilmes. Ievērojami pārmainījusies arī valsts oficiālā nostāja iepretim ieceļotājiem, piemēram, rūpējoties, lai ieceļotājiem būtu pieejami bezmaksas zviedru valodas kursi un ieceļotāju bērniem, savukārt, īpašs ģimenē lietotās valodas (hemsprĺk) skolotājs obligātās pamatizglītības ietvaros.
Šo pārmaiņu zviedru iekšpolītikā ne mazumis sekmējusi ieceļotāju pašu publicistu raksti zviedru presē. Protams, ikdienas cilvēka, un arī atsevišķu ierēdņu, nostāja un aizspriedumi iepretī cittautiešiem tik strauji nemainās. Diezgan plašu pārskatu par šo "aizkavējušos aizspriedumu" izpausmēm sniedz Ieceļotāju institūta (Immigrant - Institutet) izdotā rakstu antoloģija Zviedri un viņu ieceļotāji - (Svenskarna och deras immigranter, red. Karl Ho Bolay, Stockholm 1974).
Grāmatā ievietoto rakstu pamattonī var samanīt krietni radikālu atšķirību, salīdzinot divu igauņu publicistu (Andres Küng, Valev Uibopuu) apceres ar rakstiem, ko devuši somu, grieķu, turku, dāņu u.c. minoritāšu autori. Kamēr pēdējo tematika ir galvenokārt vientulība svešā zemē un sīks "zviedru grēku" uzskaitījums, īpaši Andress Kings runā par to, kā igauņu tautības bēgļu grupa pašiniciātīvas ceļā dibina biedrības, iekārto skolas, izdod laikrakstus un daudzus gadus pirms zviedru rakstnieku apgāda nodibināšanas izveido darboties spējīgu rakstnieku kooperātīvu. Šo konstatējot, der tomēr neaizmirst, ka vēlāko ieceļotāju grupās ir krietni mazāk intellektuālo profesiju ļaužu un, acīmredzot, tālab arī mazāk konstruktīvas rosības, svešā zemē kārtojot savas grupas likteņus.
G.I.
Pēc piecarpus g. Mordovijas GULAGa archipelagā, krievu rakstniekam Andrejam Siņavskim dod atļauju atstāt PSRS. Pirmajā trimdas grāmatā Golos iz chora (Balss no kora. London: Stenvalli, 1973. 339 lp.), ko viņš publicē ar savu pagrīdes pseudonimu Abrams Tercs, sakopotas no 1966.- 1971. g. daudzkrāsainā valodā sievai rakstītas vēstules, kas kopumā veido saistošu filozofisku un aistētisku atziņu mozaīku - par mākslu, literātūru, par Dostojevski, Sviftu, Defo, Puškinu, Cechovu, Stīvensonu, Achmatovu, Mandelštamu. Un visiem prātojumiem pāri - dziņa atrast savu vietu cilvēces korī.
R.E.